svētdiena, 2019. gada 1. decembris

Nelimitētais nelietis



Internetā 2019.g. 1.decembrī: “Lielākā vērtība ir pašiem sava neatkarīga valsts, kuru ir vērts aizstāvēt un sargāt, lai tā tiktu saņemta mantojumā no paaudzes paaudzē uz visiem laikiem, sestdienas vakarā Rīgas pilī Melnās kafijas vakarā, kurā godina Brīvības cīņās kritušos Latvijas Kara skolas kadetus, sacīja Valsts prezidents Egils Levits.”  Kāds nelabojams pretīgs nelietis! Kāda neatkarīga valsts! “Nācijas tēvs” pats ir savu smirdīgo galvu pielicis, lai nebūtu neatkarīga valsts ne pēc PSRS sagraušanas, ne vēlāk - 2003.gadā. Šis rafinētais nekauņa ir pamatīgi vainīgs, ka Latvijas Republikas vietā viltīgi maskēti turpinājās LKP/VDK morālo kastrātu vara un to atbalstīja arī emigrācijas nodevīgie barveži ar seklo Meierovicu priekšgalā. Tas, ka latviešu miljonam tagad suverēna valsts nav nekāda vērtība, protams, viņiem ir zemiski iezombēts, ko nebija grūti izdarīt sērdienīšu emocionāli sentimentālajās sirdīs un smadzenēs. Viens no aktīvākajiem zombētājiem noteikti ir šis pretīgais nelietis, kurš visu laiku turpina reti nekaunīgi muldēt par "valstsgribu", neatkarību, tādējādi atklājot savu melno dvēseli. Zombētajā latviešu miljonā ir gandrīz visa inteliģence, tāpēc šo nelieti neviens neapklusina un vispār nenobīda grāvī. Nelieša muldēšana nemitīgi saņem aplausus, "kultūrnācijas" uzslavu. Komentāros vienīgi aprobežoti puišeļi viņu lamā tāpat kā lamā visus ebrejus. Nopietna pretestība šim preteklim neeksistē, jo nav kotrpropagandas. Politiskā un ideoloģiskā vara ir debiliem politiķiem un sapuvušai inteliģencei. Latviešu populācija iznīks tā arī nesasniedzot elementāri cienījamu cilvēcisko līmeni.





piektdiena, 2019. gada 29. novembris

Par kolaboracionista statusu



Pašlaik kolaboracionista (dzimtenes nodevēja) statuss var būt tikai tiem indivīdiem, kuri kalpo ārējam spēkam - Latvijas Republikas ģeopolitiskajiem saimniekiem ASV, NATO un Eiropas Savienības valdībai. Šie indivīdi ir uzskatāmi par dzimtenes nodevējiem, jo viņi apzināti nedarbojas savas tautas/dzimtenes interesēs. Tos indivīdus, kuri darbojas Latvijas Republikas valsts, pašvaldības un citās struktūrās par kolaboracionistiem nevar uzskatīt. Viņi nav dzimtenes nodevēji. Viņi tagad kalpo dzimtenei tāpat kā to viena daļa darīja padomju laikā. Un nav svarīgi, kā tiek vērtēta dzimtenes politiskā iekārta padomju laikā un pēcpadomju laikā. Abos laika periodos dzimtene nemainās. Cita lieta, kā cilvēks izturas pret kalpošanu dzimtenei, ņemot vērā politisko iekārtu. Ja cilvēks neatzīst attiecīgo politisko iekārtu un nevēlas ar to sadarboties, tad viņš nav dzimtenes nodevējs. Dzimtenes nodevējs iegūst skaisto statusu tikai tad, ja kalpo ārējam spēkam tiešas (3.Reiha) okupācijas gadījumā jeb ģeopolitiskās okupācijas gadījumā, kas attiecas uz pēcpadomju Latviju.




ceturtdiena, 2019. gada 28. novembris

Tagadnes intonācija



Tiekoties ar vārdiem „antropoloģiskā katastrofa”, cilvēki var domāt, ka tas uz viņiem neattiecas. Tas attiecas uz filosofiem un sociālo zinātņu speciālistiem; varbūt attiecas uz trako māju iemītniekiem. Parasti cilvēki domā, ka uz viņiem attiecas vienīgi tas, kam ir pievienota attiecīgā norāde – informatīvs paziņojums. Tādējādi antropoloģiskā katastrofa uz viņiem attieksies tikai tādā gadījumā, ja kādai parādībai būs pievienota uzlīme „Antropoloģiskā katastrofa” vai kādam cilvēkam uz pieres būs uzrakstīts „Antropoloģiskā katastrofa”. Tā ir naiva un pašapmānīga izpratne. Teiksim, ne “nācijas tēvam” un Kariņam, ne VVF un Mūrniecei, ne Muižniekam un Druvietei, ne Kaimiņam un Gobzemam, ne Rinkēvičam un Rimšēvičam, ne Kulei un Rozenvaldam, ne Kursītei un Cimdiņai uz pieres nekad nekas netiks uzrakstīts. Mūsu valsts prezidenta un ministru prezidenta, deputātu un ministru, profesoru un akadēmiķu lēmumus un darbus nekad nerotās grifs „Antropoloģiskā katastrofa”. Par antropoloģisko katastrofu reāli liecina viņu garīgā struktūra un viņu izdalījumu saturs un forma. Latvijā ar antropoloģisko katastrofu tiekamies katru dienu. Tā ir sērga, kas ir pārklājusi visu kultūru – cilvēku darbību, uzvedību, komunikāciju. Ar antropoloģisko katastrofu katru dienu netiekas vienīgi prātīgie un laimīgie cilvēki, kuri var atļauties dzīvot relatīvi izolēti dabas vidē un tāpēc komunicē tikai ar dzīvniekiem, putniem. Ikdienā ar antropoloģisko katastrofu tiekamies tad, kad lasām, klausāmies, skatāmies kādu vietējo mediju, darbā, veikalā, iestādē, firmā, uz ielas nepatīkami saduramies ar iracionālu, aloģisku, idiotisku, kretīnisku, šizofrēnisku, nekaunīgu, negodīgu, hēdonisku, superpragmātisku un antigarīgu domu gaitu, rīcību, uzvedību. Tās visas ir antropoloģiskās katastrofas spilgtākās izpausmes, kas ik uz soļa tagad funkcionē bez paskaidrojošiem uzrakstiem un uzlīmēm visur tur, kur čupojas “kultūrnācijas” ilgtspējīgi valstsgribošie hominīdi. Saprotams, Latvijā ar antropoloģisko katastrofu vispamatīgāk un visregulārāk tiekas nelaimīgie, kuri ir spiesti sekot līdzi un iedziļināties „valsts” politiskajos procesos un konkrētu politisko kadru izdarībās. Šajā jomā antropoloģiskā katastrofa atspoguļojas ļoti griezīgi. Tam, ar ko tagad sastopamies katru dienu, acīmredzot vispiemērotākais ir transcendentālais izskaidrojums. Proti, Dievs latviešu tautai atmaksā par tās mūžseno patoloģisko naidu pret godīgākajiem un gundrākajiem cilvēkiem. Latvieši visvairāk ienīst un vajā godīgākos un gudrākos tautiešus, pret viņiem agresīvi vēršoties jebkurā izdevīgā situācijā. Bet tas nevar palikt bez sekām. Un sekas ir briesmīgas. Katras tautas dzīvi vada tās garīgais avangards – inteliģence un intelektuālā elite. Avangards organizatoriski formē tautas gaitas un piepilda ar saturu tautas apziņu. Tautas avangards ir tautas galva. Ja tautai nav avangarda, tad tauta ir bez galvas. Ja tauta nerūpējas par avangarda izveidošanu, tad tautai ir jāsamierinās ar dzīvi bez galvas. Latviešu tautas dzīve ir dzīve bez galvas. Visur avangardu tēlo kretīni, muļķi, zagļi, blēži, šarlatāni, alkātīgi parvēniji, nelimitēti karjeristi. Visur,- jebkurā dzīves segmentā! Tajos vēsturiskajos periodos, kad latviešu tautu pieskatīja vācu un krievu elite, latviešu tauta neizjuta galvas trūkumu. XX gs. 70. gados pat sasniedza materiālās un garīgās kultūras kulmināciju tautas vēsturē. Tajos periodos, kad latviešu tauta ir palaista savvaļā, galvas trūkums pārvēršas tautas katastrofā. Citādāk tas nevarēja notikt, jo tauta pati ir vainīga, un Dievs tagad tai liek dzīvot morālās un intelektuālās elles mocībās par tautas milzīgo grēku – patoloģisko naidu pret etnosa godīgākajiem un gudrākajiem cilvēkiem.


pirmdiena, 2019. gada 25. novembris

Sekas



Kaislības ap emocionālajiem latviešiem jaunāko eksaltēto tēmu "atlaist Saeimu" manāmi pierimst (2019.g.25.XI). Protams, saruna nebija ne priekšmetiska, ne konceptuāla, ne analītiska. Bija tikai stulbs kliedziens "atlaist Saeimu". Jautājumi, kas būs pēc tam, kuri nāks viņu vietā, kā izmainīsies tautas dzīve, kāda būs valsts iekārta, neeksistē. Tas ir loģiski. Latviešu inteliģence ir smirdīgs puveklis. Latviešu smirdošā inteliģence nav spējīga ne atzīt kriminālo kapitālismu, ne fiksēt kriminālā kapitālisma traumātiskās sekas - nacionālo katastrofu. Latviešu tauta kā sociāls kopums vairs neeksistē. Eksistē tikai individuālistiskas grupas ar savu dažāda profila egoismu, varas tīksmi, alkātību, stulbuma nokrāsu. Neeksistē sapratne, ka 85.-87.g. ievadītās katastrofas sekas ir smirdīgā inteliģence un tās produkcijas fragments nekur nederīgā "6.oktobra paaudze" ar tās "politisko avangardu" (13.Saeimas gudro galvu vairākumu). Sekas ir acīmredzamas tiem, kuri vēlas redzēt dzīves īstenību. Sekas ir garīgās, antropoloģiskās, sociālās, kultūras, politiskās, valstiskās, reliģiskās. Vistraģiskākās sekas ir tas, ka par 13.Saeimas deputātu vairākuma drausmīgo cilvēcisko kvalitāti nekas labāks nevar būt. Var būt tikai vēl sliktāks vēlēšanu rezultāts. 


sestdiena, 2019. gada 23. novembris

Tauta



2019.gada novembrī sakarā ar latviešu emocionāli ģenerēto vēlēšanos atlaist Saeimu atkal uzvirmo senā kaite par tautas nevainību. Tautas jēdziens ir viens no pretrunīgākajiem jēdzieniem. Tas ir demagoģijas klasisks elements, sava veida mitologēma masu apziņā. Herders teica, ka “Tauta ir Dieva domas”. Tiek atzīts, ka tautā ietilpst arī mirušās paaudzes un nākotnes paaudzes. Galvenie politiski ideoloģiskie kompleksi ļoti rezervēti izturas pret tautas jēdzienu. Marksisms priekšroku dod šķiras jēdzienam. Liberālisms akcentē indivīdus, kuru summu var dēvēt par tautu. Mūsdienu demokrātija rūpējas par minoritātēm un pret tautu izturas kā pret minoritāšu apspiedēju, totalitārisma avotu. Speciālajā literatūrā ir dziļi kritizēta prakse konstitūcijās ierakstīt tautu kā valsts suverēnu. Tāda rīcība ir izpatikšana masām un manipulatīvs paņēmiens, un principā nekad reāli neeksistē, bet ir nevajadzīgu idejisko kolīziju iegansts. Atruna “politiķi” ir vainīgi, bet “tauta” ir nevainīga ir viena no odiozākajām atrunām neattīstītā politiskajā apziņā. Atrunas odiozumu kāpina fakts, ka “politiķus” praktiski deleģē “tauta”, bet nevis “Pēteris debesīs”, Putins, krievi, latviešu jaunie draugi hotentoti. Aizbildināšanās ar “tautas” nevainību ir tipiska izvairīšanās no atbildības. 2018.g. 6.X nobalsoja 844925 vēlētāji. Sanāk, ka šis kopums (citiem vārdiem, tauta) nav ne pie kā vainīgs. Par tautas likteni esmu publicējis eseju ciklu “Tautas pēdējā fāze” (2019.g., 1-5).



ceturtdiena, 2019. gada 21. novembris

Par 13.Saeimas atlaišanu





Tie nedaudzie latvieši, kuri “kultūrnācijas” nomācošā vairākuma primitīvajās un zombētajās smadzenēs nebauda neviltotu patriotu cieņu, tiek noklusēti, apsaukāti par “kremliniem” un pat lamāti par “valsts nodevējiem”, saprotams, pret Saeimas atlaišanu izturas vēsturiski objektīvi; proti, viņi Saeimas atlaišanas jēgu saskata vienīgi tad, ja tiek likvidēts LKP/VDK morālo kastrātu, nacionālo nodevēju un nacionālo laupītāju Latvijas Republikas simulakrs un tā vietā nodibināta suverēna un valstiski īsta Latvijas Republika, pilnā mērā atsakoties no 30 gadus ilgā kriminālā kapitālisma noziegumu brīvības, organizētās noziedzības, okupācijas karaspēka utt. Iegriba atlaist 13.Saeimas deputātus un viņu vietā ievēlēt jaunu parlamenta sastāvu, neapšaubāmi, ir līdzšinējās politiskās iekārtas atbalstīšana, bet nevis velme radikāli pārkārtot tautas dzīvi atbilstoši Homo sapiens esamības elementāriem nosacījumiem. Kā rakstīju esejā, aktuāli ir divi jautājumi. Vai latvieši ir spējīgi dzemdēt politisko spēku, kas gribētu nodibināt īstu Latvijas Republiku, un vai latvieši sev vispār vēlas politisko spēku, kas likvidētu tautas miljonam tīkamo masveida zagšanu, tautas miljonu morāli veldzējošo politisko verdzību Briselei, NATO, ASV? Taču ne mazāk aktuāli ir vēl divi jautājumi: vai latvieši vispār ir spējīgi savai pārvaldībai deleģēt cilvēciski cienījamas personas? Ja tas nenotika 30 gadus, kā tas var notikt 2020.gadā? Viss liecina par noliedzošu atbildi uz dotajiem  jautājumiem. Sabiedriskajā domā nekas neliecina par latviešu tautas vēlēšanos tikt vaļā no kriminālā kapitālisma iekārtas. Sabiedriskajā domā sastopamie “viedokļi” izraisa šausmas par tautas miljona (inteliģences) garīgo stāvokli. Ne tikai “pietiek” komentārus un aizvadītajā laikā arī tekstus pievemj kaut kādi latviešu himēriski briesmoņi. Tādi himēriski briesmoņi ir arī citos medijos. Viņu jaunākais sasniegums ir necenzētu vārdu plūdi. Prevalē idiotiska pozīcija: 13.Saeima jāpadzen, un tad viss būs labi. Kriminālā kapitālisma kritika neeksistē un aicinājums to likvidēt neeksistē. Netiek apspriesta nacionāli noziedzīgā valdošā politiskā iekārta kā sistēma, kura ir jālikvidē, jo visu nelaimju sākums ir noziedzīgajā sistēmā, bet nevis tās elementā – parlamenta sliktajā sastāvā. Netiek saprasts, ka jauns parlamenta sastāvs neko nedos un viss turpināsies pa vecam. Turpināsies organizētā noziedzība, LR joprojām nebūs neatkarīga valsts, Latvijā atradīsies okupācijas karaspēks utt. Enerģiskā un gaišā “kultūrnācija” cer savākt 154 865 parakstus. Taču tas nenotiks! Nekādi nav ticams, ka “kultūrnācijā” pašlaik vispār ir 154 865 daudzmaz politiski aktīvu un politiski saprātīgu cilvēku. Līdz 2019.g. 21.novembrim bija parakstījušies 33 tūkstoši, un parakstītāju skaits sāka strauji sarukt. Noteikti ir jāņem vērā latviešu mentalitātes specifika. Pirmkārt un galvenokārt ir jāņem vērā latviešu emociju dinamika, emocionalitātes tādas īpašības kā afektācija un ekspansivitāte. Plaši ir novērojama emocionalitātes prioritāte, draudoši apsteidzot prāta racionālismu un prāta konstruktivitāti. Dzīves interpretācijā dominē emocijas, bet nevis intelekts. Latvieši strauji reaģē, taču arī strauji zaudē interesi un strauji pievēršas kādam citam emocionalitātes uzplūdu priekšmetam. Saprotams, tādi cilvēki ir viegli zombējami un viegli ideoloģiski vadāmi. Praktiski nekādi nav iespējams uzmanības centrā noturēt vienu tēmu veselu gadu. Tikai dažas dienas, apmēram vienu nedēļu...

pirmdiena, 2019. gada 18. novembris

Jauna darba uzvara



Latviešu tautas lepnums, tautas lielākie izdzimteņi, cilvēces kropļi interneta troļļi valsts svētkus sagaida ar jaunu darba uzvaru – necenzētu vārdu plūdiem portālos “pietiek”, “nra.lv” un citur. Vēl nesen necenzēti vārdi komentāros nebija. Acīmredzot portālu saimnieki ir padevušies vispārējai latviešu tautas deģenerācijai. Tas ir saprotams, ja jau psihiatru pārliecībā pat parlamentā ir daudz alkoholiķu un psihiski slimu primātu. Latviešu tautas mēsli tagad ir lielākie latviešu tautas dzīves noteicēji. Un kāpēc lai latviešu tautas mēsli nelietotu necenzētus vārdus! Kurš viņiem to var aizliegt, ja latviešu tautas parlamentā ir impecili un dzērāji? Lūk, neliela vienā dienā dažās stundās apkopota kolekcija (atvainojos normālajiem lasītājiem, diemžēl ir jācitē “konkrēti” piemēri).
“Zajebal tu ar savu tiršanu! Vai tu ari domā, ka valsczsgribas kluci nositīs pie sinagogas Latvijā?
Freimantāl, tava d-i-r-s-a deg
klusē par to, ka Saeima nepilda likumu! Pizģec! Kas notiek?
Kaut tev metamais nestāvētu, mērgli!
Diždirsējs Kariņš un žids visu nodirsīs
Uh, kā man gribās pasūkāt tavu pim.. ! Drīkst?
pamēģini labāk pats savu!”







sestdiena, 2019. gada 16. novembris

Sociālā šizofrēnija




Sociālā šizofrēnija strauji kļūst latviešu etniskās identitātes iezīme. “Prāta saskaldīšanās” loģiski un saturiski nesavienojamās daļās kļūst masveidīga. Īpaši “6.oktobra paaudzē”. Liela nozīme ir ideoloģiskajiem meliem izglītībā un medijos, nestāstot patiesību par dzīves realitāti un vēstures notikumus atspoguļojot nepatiesā veidā. Lūk, daži 2019.gada novembra piemēri. Interneta komentāros sakarā ar aptauju par attieksmi pret valsti: “Lepojos, ka esam brīvi (!?) no krievijas skavām, bet sarūgtina tas, ka neesam atbrīvojušies no pēcokupācijas sekām.” Turpat līdzās ir šāds materiāls: “Komercreģistrā reģistrēti 14 jauni uzņēmumi, deviņi no tiem – Rīgā. Pamatkapitāla apjoma ziņā lielākais no jaunreģistrētajiem uzņēmumiem ir "Klauģu muiža Re", kura patiesā labuma guvējs norādīts krievu miljardieris Pjotrs Avens, liecina "Lursoft" informācija.” Daudzi sociālās šizofrēnijas fani nezina vai negrib atzīt faktu par Krievijas būtisko klātbūtni LR arī pēc PSRS sagraušanas. Jurmālu jau sen ir “okupējuši” krievi, Krievijas ebreji. Tādu smalku faktu, ka “otrajā” LR turpinājās PSKP/VDK morālo kastrātu vara, arī ļoti daudzi cilvēki nesaprot vai negrib saprast, vēloties dzīvot šizofrēniskā atmosfērā. Neapšaubāmi, sociālās šizofrēnijas spožākais piemērs ir “valstsgribas” zemiskā tēlošana, kad īsta LR kā suverēna valsts nemaz nav pastāvējusi pēc PSRS sagraušanas. Sociālā šizofrēnija jau pašlaik sprēgā saistībā ar jaunāko kaislību atlaist Saeimu. Atlaidīs, bet tas, kas būs pēc tam, nevienu neuztrauc. Nav centieni radīt jaunu politisko spēku. Bet bez tā taču nekas nevar mainīties uz labo pusi. Būs atkal vēlēšanas, un tajās “kultūrnācija” atkal atbalstīs kārtējo mēslu porciju.








trešdiena, 2019. gada 13. novembris

Portrets



Latviešu pelēko zvirbuļu (“caurmēra latviešu”) portrets ir komplicēts. Tas nav vienvirziena, vienas krāsas un otas viena triepiena rezultāts. Latviešu mietpilsoņi nav tikai mietpilsoņi – tā teikt, vienkārši muļķi ar primitīvu apziņu. Latviešu muļķu satelīts ir kaut kāda idiotiska pašpārliecinātība, iedomība, augstprātība, nelietība, savējo nicināšana un graušana, agresīva visgudrība, stulba domāšana, nespēja saskatīt galveno, nepateicība, zemiska gatavība atbalstīt jebkuru amoralitāti un tāpēc nekaunēšanās apgalvot, ka 2+2=5. Latviešu mietpilsoņiem nekas nav svēts (arī brīvība, neatkarība, suverenitāte), un viņi spēj vienīgi lišķīgi tēlot svētuļus. Citās tautās muļķi parasti neatbaida, nekaitina, neizraisa pretīgumu, dziļu nepatiku. Ar latviešiem tā nav. Muļķi atbaida, kaitina, izraisa pretīgumu, dziļu nepatiku. Bet vispār – latvieši mostas! Sākusies latviešu īstā “atmoda”! Latviešu pelēkie zvirbuļi ir sākuši masveidā apzināties, ka ir principā nekur nederīgs antropoloģiskais materiāls, kas ir šķērslis cittautiešu ceļā Latvijā.


piektdiena, 2019. gada 25. oktobris

LEVITA ATBALSTĪTĀJI



Aicinām Saeimā pārstāvētos politiskos spēkus izvirzīt Egilu Levitu Valsts prezidenta amatam.
Aicinām Egilu Levitu piekrist kandidēt uz Valsts prezidenta amatu.
Šo aicinājumu jau parakstījuši:
Valdis Ābols – žurnāla ''Rīgas Laiks'' redaktors; Ārija Aile – pedagoģe; Anita Andrejeva – ārste; Georgs Andrejevs – bijušais ārlietu ministrs; Raivis Aršauskis – fizioterapeits; Aldis Austers – sabiedriskais darbinieks; Arta Bārzdiņa – Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Anestezioloģijas un intensīvās terapijas klīnikas vadītāja; Toms Baumanis – LATO valdes priekšsēdētājs; Gatis Bažbauers – RTU prorektora vietnieks; Normunds Bergs – uzņēmējs, A/S SAF Tehnika valdes priekšsēdētājs; Inga Bērziņa – Kuldīgas novada Domes priekšsēdētāja; Valdis Bērziņš – "Latviešu fonda" pārstāvis; Inese Birzniece – 5. un 7. Saeimas deputāte, konsultante; Pēteris Bolšaitis – profesors; Aivars  Borovkovs – jurists; Ieva Brante – pilsoniski aktīva juriste; Daiga Brinkmane – māksliniece; Mārtiņš Burke-Burkevics – Kuldīgas Sv. Annas baznīcas mācītājs; Juris Cālītis – teologs; Lolita Cauka-Kalna – aktrise; Lolita Čigāne –12.Saeimas deputāte; Margarita Dāve – uzņēmēja; Regīna Deičmane – tēlniece, Pētera Vaska fonda priekšsēdētāja; Guna Deksne – pediatre; Ainārs Dimants – Biznesa augstskolas "Turība" Komunikācijas fakultātes profesors; Zane Dombrovska – aktrise; Lidija Doroņina-Lasmane – PSRS okupācijas laika pretošanās kustības dalībniece; Arvīds Dravnieks – Publisko tiesību institūta direktors; Maira Dzelzkalēja-Burmistre – Zemnieku saeimas priekšsēdētāja vietniece; Ingūna Ebela – biedrības "Glābiet bērnus" vadītāja; Sarmīte Ēlerte – Meierovica biedrības valdes locekle; Zaiga Gaile – arhitekte; Māris Gailis – uzņēmējs; Dzintra Geka – kinorežisore; Romualds Gerulis-Bergmanis – students; Andris Gobiņš – sabiedriskais darbinieks; Franks Gordons – publicists; Ēriks Graudiņš – students; Žanete Grende – fonda "Viegli" padomes priekšsēdētāja; Uģis Gruntmanis – ārsts; Alvis Hermanis – režisors; Nora Ikstena –rakstniece; Agnese Irbe – filoloģe; Jānis Irbe – IT risinājumu arhitekts; Dainis Īvāns – Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs; Juris Jansons – tiesībsargs; Vadims Jerošenko – uzņēmējs; Ilze Jurkāne – finanšu konsultante; Viesturs Kairišs – režisors; Dainis Kalns – ķirurgs, Siguldas operas svētku veidotājs; Baiba Kangare – profesore; Mārtiņš Kaprāns – LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks; Toms Ķencis – filozofs; Mārtiņš Ķibilds – žurnālists; Elita Kļaviņa – aktrise; Filips Kļaviņš – advokāts; Ināra Kolmane – filmu režisore, producente; Ligita Kovtuna – žurnāliste, grāmatu izdevēja; Jānis Krastiņš – RTU arhitektūras profesors; Iveta Krēvica – tiesnese; Dainis Krieviņš – ārsts; Inga Krigena-Jurkāne – tiesnese; Andris Kronbergs – arhitekts; Veronika Krūmiņa – juriste; Rolands Lappuķe – diplomāts, konsultants; Ilmārs Latkovskis – 11. un 12. Saeimas deputāts; Dace Lediņa – arhitekte; Pēteris Lediņš – programmētājs; Lauris Liepa – advokāts; Valdis Liepiņš – 11. Saeimas deputāts; Meldra Lūse – masiere; Sandra Matrevica – uzņēmēja; Māris Matrevics – Jelgavas Tipogrāfijas valdes priekšsēdētājs; Ingrīda Meierovica – sabiedriskā darbiniece; Aija Melle – Rīgas Juglas vidusskolas direktore; Andrejs Mežmalis – atvaļināts flotes admirālis; Ilmārs Mežs – demogrāfs; Baiba Mikāla – uzņēmēja, Kuldīgas novada Domes deputāte; Uldis Neiburgs – vēstures doktors, LU Vēstures institūta vadošais pētnieks; Lelde Neimane – vēsturniece; Valters Nollendorfs – Okupācijas muzeja biedrības priekšsēdētājs; Agija Ozoliņa-Kozlovska –  Operetes teātra vadītāja; Ruta Pazdere – Latvijas okupācijas izpētes biedrības valdes priekšsēdētāja; Edvīns Raups – dzejnieks, pedagogs; Romualds Ražuks – 11. un 12. Saeimas deputāts; Ilga Reizniece – mūziķe, folkloras pedagoģe; Arnis Šablovskis –  publicists; Dace Selecka – notāre; Inna Semjonova – uzņēmēja; Boriss Semjonovs – uzņēmējs; Dāvis Sīmanis – kinorežisors; Māris Simanovičs – uzņēmējs, Eco Baltia valdes priekšsēdētājs; Maija Sinka – arhitekte; Druvis Skulte – bijušais valdības ministrs; Raimonds Slaidiņš – advokāts; Tatjana Slobodčikova – filologs; Laima Slava – mākslas zinātniece; Māris Šlokenbergs – SSE Rīga prorektors, emeritus; Ojārs Spārītis – Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents; Una Spēlmane-Baumane – Konrāda Adenauera fonda Latvijas biroja vadītāja; Inna  Šteinbuka – LU profesore; Ieva Struka – Latvijas Nacionālā teātra Literārās daļas vadītāja; Kristīne Tjarve – komunikācijas profesionāle; Andris Tomašūns – vēsturnieks; Ieva Treija – uzņēmēja; Armands Tripāns – TV režisors, sporta žurnālists; Pēteris Vasks – komponists; Edgars Vērpe – Valsts kultūrkapitālafonda direktors; Līga Vēvere – medmāsa; Anna Viduleja – kinorežisore; Andris Vilks – Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors; Vilis Vītols –  mecenāts; Andrejs Žagars – režisors; Māra Zālīte – rakstniece; Vija Zariņa – māksliniece, pedagoģe; Kaspars Zariņš – mākslinieks, pedagogs; Kaspars Zellis – vēsturnieks; Anna Žīgure – rakstniece; Daiga Zirnīte – pedagoģe.











PRIEKŠLIKUMI TAUTAS VĀRDNĪCAI



Aizvadītajos gados (2004-2019.g.25.X) sagatavotajos tekstos ir fiksēti sekojošie konceptuālie un terminoloģiskie priekšlikumi, kurus ar smaidu saucu par priekšlikumiem tautas vārdnīcai: 1) kulturoloģiskā paradigma, 2) masu fenomenu segmentācija, 3) kultūras determinisms, 4) krīzes neekonomiskie (kulturoloģiskie) faktori, 5) rases teorijas aktualitāte, 6) iracionālais kapitālisms, 7) subkulturācija, 8) vadāmā haosa poētika, 9) noziegumu brīvība, 10) ģeokrātiskais valstiskums, 11) gnozeoloģiskais ideāls, 12) politiskā orientācija, 13) kulturoloģiskā imunitāte, 14) zināšanas kā ideoloģijas saturs, 15) idiotijas plurālisms, 16) tolerances reabilitātes funkcija, 17) Rietumu civilizācijas iekšējā sadursme, lūzums, Baltijas siena, 18) patiesība kā saprātīgo cilvēku identitātes pamats, 19) patiesīguma tabess, 20) tiesiskuma abioze, 21) stratēģiskā atbildība, 22) intelektuālā infrastruktūra, 23) nacionālā stratēģiskā elite, 24) planetārā stratēģiskā elite, 25) tautas pārvaldīšanas nepolitkorektā tehnoloģija, 26) tautas svētākās politiskās vērtības, 27) valsts abrogācija, 28) sociālais darvinisms kā jauna formāta genocīda metodoloģiskā platforma: nacionālā mēroga genocīds, 29) haosa pamatošana postcilvēku historiogrāfijā, 30) metafizikas pieprasījums, 31) psihiskā prosperitāte, 32) tautas madrigāls, 33) morālā filantrofija, 34) sociālās lietderības koeficients, 35) latviešu favorītisms, 36) demogrāfiskais pasaules karš, 37) demogrāfijas ekonomiskais verdikts, 38) labklājības anatomija, 39) ģeopolitiskais misionārs, 40) mākslas metafizika, 41) grēku habilitācija, 42) kognitīvā aprobežotība, 43) juvenālā banda, 44) juvenālais laikmets, 45) postmodernistiskā mentalitāte, 46) analītiskais infantilisms, 47) maniakālais finansiālisms, 48) valsts hibrīdapvērsums, 49) kognitīvā drosme, 50) mentālais agresors, 51) kriminālā mentalitāte, 52) alkātības loģistika, 53) hibrīdā mentalitāte, 54) patoloģiju socializācija, 55) tautas loģistika, 56) grēku subkultūra, 57) sociālā horeogrāfija, 58) intelektuālā gaume, 59) intelektuālā etnogrāfija, 60) ģeopolitiskais fundamentālisms, 61) zagšanas habilitācija, 62) intelektuālais laikabiedrs, 63) stulbuma ataraksija, 64) morālais garants, 65) postcilvēku sanācija, 66) kriminālā ģenialitāte, 67) transcendentālais šarlatānisms, 68) etniskais šarlatānisms, 69) intelektuālie bāreņi, 70) egoistiskais plurālisms, 71) intelektuālā ambiciozitāte, 72) eksistenciālais fundamentālisms, 73) postmodernisma fundamentālisms, 74) stihiskais genocīds, 75) terminoloģiskā tolerance, 76) epistolārā idiotija, 77) tahogēnā atsvešinātība, 78) tuvuma aberācija, 79) civilizācijas vārdnīca, 80) darba anihilizācija, 81) demokrātiskais ideālisms, 82) nacionālā kauna hierarhija, 83) vēsturiskais optimisms, 84) tautas/varas inteliģence, 85) tautas politiskā dvēsele, 86) kosmiskā konspiroloģija, 87) politiskais deģenerāts, 88) sociālā publicistika, 89) sarkanie parvēniji, 90) brīvības fundamentālisms, 91) kontagiozā debilitāte, 92) intelektuālais liriķis, 93) Ādama mantojums, 94) etniskais sadisms, 95) patogēnais tārps, 96) humānā mietpilsonība, 97) sankcionēta zagšana, 98) futuroloģiskā apātija, 99) intelektuālā epidēmija, 100) ideoloģiskā verdzība, 101) kulturoloģiskā filosofija, 102) varas inteliences intelektuālā katastrofa, 103) lingvistiskā izvirtība, 104) postcilvēce, 105) neidentificējamu pretrunu kumulācija, 106) politikas heteronomija, 107) morāles diktatūra, 108) brīvība bez sirdsapziņas, 109) akadēmiskais kapitālisms, 110) izglītības sadisms, 111) ideoloģijas diktatūra, 112) patiesības korumpētība, 113) analītiskā simfonija, 114) optimisma demagoģija, 115) kultūras demence, 116) noziedzības mecenāti, 117) etnofobiskā ideoloģija, 118) inteliģences tautas ideoloģiskā apgādība, 119) antropoloģiskais adekvātums, 120) terminoloģiskā konstruktivitāte, 121) prekāriji, 122) tautas „miljons” kā kolektīvais noziedznieks un noziedzības mecenāts, 123) lingvistiskā cieņa, 124) nacionāli metafizisks huligānisms, 125) morālā patoloģija, 126) semantiskais plurālisms, 127) emocionālās analoģijas, 128) mentālā epidēmija, 129) mentālā autoagresija/destrukcija, 130) etnogrāfiskais nacionālisms, 131) garīgā diktatūra, 132) demogrāfiskais providenciālisms, 133) humanitātes noziedzība, 134) tumsonības konfidencialitāte, 135) noziedzīgā suverenitāte, 136) humanitātes ideoloģija, 137) melnās enerģijas metafizika, 138) mentālā inkvizīcija, 139) patiesības destruktivitāte/nogurums no patiesības, 140) sociālais optimisms, 141) getozācija, 142) nacionālais valsts sociālisms, 143) mentalitātes demokrātiskums, 144) ģeopolitiskā atļauja/ģeopolitiskā saskaņošana, 145) nacionāli politiskais imperatīvs, 146) sociālā noguruma dinamika, 147) inerces diktatūra, 148) intelektuālā skaudība, 149) baudas pozitīvisms, 150) tautas dekadence, 151) sociālās visatļautības un bezatbildības fundamentālisms, 152) noziegumu brīvības totalitārisms, 153) retoriskais simulakrs, 154) intelektuāli dekadentiska kvalitāte, 155) atavisma dumpis, 156) postcilvēku logoss, 157) negatīvā antropoloģiskā norma, 158) diskusijas sifistika, 159) pseidointelektuālais glamūrs, 160) politiski intelektuālais mazohisms, 161) kronosa instinkts, 162) individuālisma monomānija, 163) egalitāra himēra, 164) analītiskā intuīcija, 165) progresīvā postcilvēce, 166) diskursa demokrātija, 167) ideoloģiskais debilisms, 168) tumsonības pilsonība, 169) cerību ideoloģija.


svētdiena, 2019. gada 13. oktobris

Tautas noziedzības kāpums



Oktobra vidū viens no atraktīvākajiem notikumiem ir saistīts ar KNAB finansējuma palielināšanu jaunajā budžetā. Lai pamatotu KNAB budžeta palielinājumu, šīs iestādes vadoņi ir izdomājuši unikāli idiotisku nelietību – piedraudēt ar tautas noziedzības kāpumu. Lūk, nauda esot vajadzīga tāpēc, ka latviešu tauta izdarīs ievērojami vairāk noziegumus nekā līdz šim. Nav dzirdēts, ka vēl kādā zemē tāda veidā būtu pamatoti valsts budžeta izdevumi. “NRA.lv” 2019.gada 13.oktobrī varēja lasīt: “Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) prognozē, ka laikā no 2020.-2022.gadam tiks konstatēti aptuveni 270 noziegumi korupcijas jomā, liecina valdībā atbalstītā KNAB nākamā gada budžeta dokumenti. 2018.gadā birojā reģistrēts 131 noziedzīgs nodarījums, savukārt prokuratūrai kriminālvajāšanai birojs nosūtīja 22 krimināllietas. KNAB prognozē, ka laikā no 2020.- 2022.gadam interešu konflikta novēršanas jomā tiks konstatēti 900 administratīvi pārkāpumi. Savukārt prokuratūrai kriminālvajāšanai tiks nodotas 53 krimināllietas. KNAB nākamā gada budžeta izdevumi plānoti 11 946 738 eiro apmērā, kas būtu par 5,7 miljoniem vairāk nekā 2019.gadā.” Te noteikti ir gaišo latviešu šausmīgs idiotisms- kaut kādu nenormālu kadru idiotisms, nelietīgs idiotisms, jo runa ir par budžeta naudu. Vispirms jāsaka, ka ir ideoloģiskais idiotisms; tautai saka, ka tās noziedzība noteikti manāmi pieaugs! Tādu ideoloģisko pozīciju var demonstrēt vienīgi fundamentāli cilvēciski neadekvāti tipi, kuri neko nesaprot no ideoloģijas un kuri pilnīgi neciena tautu. Noteikti ir arī profesionālais idiotisms, nosaucot konkrētu paredzamo noziegumu skaitu. Kāpēc 270 noziegumi, bet nevis 27 000 noziegumi? Vai to šie idioti var paskaidrot? Un pats galvenais: kamēr netiks likvidēts kriminālā kapitālisma valstiskums, organizētā noziedzība plauks un zels, un tās sastāvdaļa joprojām būs arī KNAB. Vai to šie kadri saprot? Un vispār - ar katru dienu arvien trakāk un trakāk uzvedas valdošā kliķe! Jaunais laikmets, "6.oktobra paaudzes" laikmets, pulsē dāsnā idiotiskajā amplitūdā!

trešdiena, 2019. gada 9. oktobris

Otrais lielākais noziegums



LKP/VDK morālie kastrāti-oligarhi ir pastrādājuši otru lielāko nacionālo noziegumu. Pirmais noziegums bija ņirgāšanās par Latvijas Republiku, izmantojot tās formalizēto valstiskumu, institūtus, simbolus sava kriminālā kapitālisma celtniecības maskēšanai. Otrais kastrātu-oligarhu noziegums tika pastrādāts nesen, pieļaujot 2018.g.6.oktobrī varu sagrābt kaut kādiem citiem (tajā skaitā ārzemju) oligarhiskajiem spēkiem, kas ir principā uzskatāms par nacionālo noziegumu. Tas acīmredzot tika pastrādāts tāpēc, ka morālie kastrāti-oligarhi ir fundamentāli cilvēciskie mēsli bez jebkādām nacionālajām jūtām. Vēsture liecina, ka oligarhi mīl naudu/mantu, taču viņi rūpējas arī par citiem - savu tautu, valsti. Bez šīm rūpēm viņiem pašiem agrāk vai vēlāk var pienākt gals. Mūsu oligarhi izrādījās amorāli monstri, no kuriem acīmredzot tikai Lembergs izjūt zināmus sirdsapziņas pārmetumus par savas oligarhiskās misijas izgāšanos. Viņa žēlošanās ir lasāma internetā.