Latvijas sabiedrībā attieksme pret noziegumiem ir
vienaldzīga. Tā tas ir gan attieksmē pret organizēto noziedzību, gan attieksmē
pret atsevišķu indivīdu veiktajiem noziegumiem. Tā, piemēram, 2019.g. 8.VII inaugurācijas
fotoreportāžā ir redzams Jurašs, kura krimināllietu par valsts nodevību tajā
dienā nodeva tiesai. Tātad valsts noziedznieks piedalījās valsts prezidenta
gratulēšanā! Bagāta diena tautas kalpam (parlamenta deputātam) Jurašam: par
valsts nodevību krimināllieta nodota tiesai, bet vakarā piedalīšanās kopā ar
"savējiem" (citiem nacionālajiem noziedzniekiem) levitžīda
inaugurācijā. Tā tas ir iespējams tikai vienaldzības apstākļos. Jurašs ieradās
pasākumā bez kauna un bailēm. Viņš lieliski zināja, ka visi viņam sniegs roku,
pat paslavēs viņu, novēlēs izturību un aicinās daudz neuztraukties par gaidāmo
tiesu, kā arī žurnālisti viņu nofotogrāfēs un publicēs fotoreportāžā.
Vienaldzīgajai attieksmei pret noziegumiem ir stabils izskaidrojums. Latvijas
sabiedrība, šīs sabiedrības “oficiālā” daļa (varas inteliģence) 100% sastāv no
vidusmēra cilvēkiem (vēl drīkst teikt - masu cilvēkiem, mietpilsoņiem,
filistriem, pelēcībām, viduvējībām). Labi ir zināma vidusmēra cilvēku
cilvēciskā būtība. Šajā būtībā ietilpst vienīgi rūpes par savu bioloģisko
esamību, materiālo labklājību, darbu, karjeru, varu, atalgojumu, slavu,
publicitāti u.tml. Vidusmēra cilvēkā neeksistē ideālisms, idejiskā pārliecība,
idejiskās intereses, garīgums, dzīves jēgas problemātika, garīgās vērtības.
Neeksistē arī morāli tikumiskās prasības kā kategoriskais imperatīvs saskarsmē
ar noziedzīgām vai amorālām izdarībām. Vidusmēra cilvēks saskarsmē ar
noziedzīgām vai amorālām izdarībām nejūtas apdraudēts. Uz viņu tas tieši
neattiecas. Tāpēc ir vienaldzība, un visbiežāk nemaskēta vienaldzība. Vidusmēra
cilvēks nevienaldzīgi reaģēs tikai tad, ja saskatīs apdraudējumu sev, savai
ģimenei.
pirmdiena, 2019. gada 8. jūlijs
No repertuāra par levitžīdu
·
Internetā vairāki
cilvēki raksta par levitžīda dubulto pilsonību. Vai tiešām viņš nav atsacījies
no Vācijas pilsonības? Kā par to pārliecināties? Satversmē teikts: "37.
Par Valsts Prezidentu var ievēlēt pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš sasniedzis
četrdesmit gadu vecumu. Par Valsts Prezidentu nevar ievēlēt pilsoni ar
dubultpilsonību". Noteiktais vecums izskaidro, kāpēc netika ievēlēts
tautas garīgajam stāvoklim adekvātāks Valsts prezidents - Kaimiņa kungs. Viņš
dzimis 1980.gadā. Tautai un daunim jāpaciešas līdz nākamajai reizei!
·
Gudri politiķi,
valstsvīri zina par pārspīlētas retorikas un nelimitētas demagoģijas kaitīgumu.
Viņi zina, ka pārspīlēta retorika un nelimitēta demagoģija var būt apvainojums
- necienīga izturēšanās pret auditoriju. Saprātīgai auditorijai nepatīk
pārspīlēta retorika un nelimitēta demagoģija. Taču auditorijas ir dažādas. Tajā
skaitā tik aprobežotas, ka tām var adresēt vispārspīlētāko retoriku un pilnīgi
neierobežotu demagoģiju. Tā tagad notiek ar levitžīda runām. Tajās ir tikai pārspīlēta
retorika un nelimitēta demagoģija. Tā tas ir tāpēc, ka izcili aprobežotas ir
abas puses - levitžīds un latviešu auditorija. Levitžīds nezina par
nepieciešamību neapvainot auditoriju. Savukārt latviešu auditorija (levitžīdam
par laimi) ir tik trula, ka tā sagremo jebkuru retoriku un demagoģiju. Latvieši
gatavi klaisīties visu un acīmredzot valda princips: jo stulbāk, jo patīkamāk
latviešu sirdīm un prātiņam.
·
Es
to visu, ko saku par šo prasto cilvēku, zinu, tā teikt, no dzīves; biju pie
viņa Minsterē mājās, kad nevarēja saprast, ko viņš saka, ko vēlas un visā viņa
darbībā bija kaut kas dziļi jocīgs; tikos ar viņu tad, kad šis sēdēja ministra
kabinetā; atkal bija sekluma, primitivitātes sajūta; klausījos viņa
"referātus" Rīgā vairākās konferencēs par nacionālo politiku; redzēju
viņu "brokastojam" Redisona viesnīcā (tā bija unikāla aina);
"preambula" atklāja šausmīgu teorētisko nekompetenci vairākās
zinātnēs; bet tas vēl nav viss. Vēl var runāt no ebreju etniskās specifikas
viedokļa, morāles kategorisko imperatīvu viedokļa, elementāras cilvēciskās
dzīves pozīcijas viedokļa...
·
Levitu
ievēlēja 29.maijā; 4.jūlijā bija Ebreju tautas genocīda upuru piemieņas diena.
Levitžīds šīs dienas pasākumos neieradās. Vismaz Rīgas medijos nebija
informācijas par to. Tātad mērglis zina savu vietu. Zina, ka ebreji viņu
neciena, neatzīst. Interesanti, kas notiks pēc gada 4.jūlijā: vai levitžīds
atkal nevarēs piedalīties jeb priekš viņa latviešu mēsli noorganizēs speciālu
pasākumu, kurā savukārt nebūs ebreju.
·
Inaugurācijas
fotoreportāžā ir redzams Jurašs, kura krimināllietu par valsts nodevību 8.VII
nodeva tiesai. Tātad valsts noziedznieks piedalās valsts prezidenta gratulēšanā!
Bagāta diena (8.VII) tautas kalpam Jurašam: par valsts nodevību krimināllieta
nodota tiesai, bet vakarā piedalīšanās kopā ar "savējiem" (citiem
nacionālajiem noziedzniekiem) levitžīda inaugurācijā. Kur vēl tā var būt uz Zemes? Vai Alfrēdam Rozenbergam nebija taisnība,
ka latviešus vajag iznīcināt? Tādas odiozas izdarības ir spējīgi pastrādāt
tikai kaut kādi briesmīgi atbaidoši izdzimteņi!
piektdiena, 2019. gada 5. jūlijs
Tikšanās ar postcilvēku
Sakarā ar informāciju par “Prāta vētras” un kāda krievu
rēpera iedziedāto dziesmu “Par seksu” “Facebook” 2019.gada 5.jūlijā ierakstīju
šādu komentāru: “Deģenerācijas vispusīgās izpausmes svaigs apliecinājums!”. Komentāru
komentēja “Facebook” “draugs” vārdā Gatis Auziņš: “Artur, kas tur degeneratīvs? Vai ta jums Sekss nekad nav
bijis un jūsu gimenē un pazinju lokā sekss nepastāv? Seksa nebija tikai padomju
savienībā- un dziesmas piedziedājuma jautājums ir diezgan svarīgs un aktuals-
jaunieši ir jāizglīto ar seksa tēmu- jo sit kaut dibenu pret zemi, bet sekss
mūsdienās ir daudz ātrāk un biežāk nekā agrāk- un ko? Jaunatni neizglītosim-
būs negribēti bērni, venēriskās slimības un vēl visadi brīnumi!!! Labāk ir
nerunāt ja?”. Viņam atbildēju: “Tas nav nekad bijis mākslas
uzdevums! Tā tas nebija antīkajā mākslā un arī nekad vēlāk, kad kaili cilvēki
tika atspoguļoti glezniecībā, tēlniecībā, fotomākslā. Gunārs Binde, mūsu
fotomākslas korifejs, Jums, Gati, "sadotu pa purnu", ja teiktu, ka
viņa darbi ir veltīti izglītošanai seksā. Tie minētie
"izglītotāji" taču sevi uzskata par māksliniekiem. Tās sievietes
teiktais par seksu PSRS tika nelietīgi izkropļots TV "tiltā" starp
ASV un PSRS. Jūsu komentārs atgādina par šodienas kādas jauniešu daļas
necienīgo attieksmi pret mākslu, kad māksla nav nekāda vērtība, māksla ir
bizness, prece, sava "viedokļa/koncepcijas" izrādīšana utt. Pie mums
tādu deģeneratīvu attieksmi pret mākslu un literatūru propagandē
"satori" viepļi. Vai esat "satori" autors, lasītājs? Ja
esat, tad viss ir skaidrs!”. Vēl piebildu: “Par slaveno frāzi: "…Людмила
произнесла: «Секса у нас нет, и мы категорически против этого», — после чего
грянули смех и аплодисменты в обеих студиях и заглушили окончание фразы: «У нас
есть любовь»." Sekoja Gata Auziņa komentārs: “nejauciet pautus ar āboliem-
Kaupers nedzied pliku dirsu ar ābolu mutē un mazohista pātagu rokā! Māksla- kas
ir māksla??? Kas ir māksla pirms 100,50, 20 gadiem un tagad! Bindem iedotu
pretī bez vārdiem- varbūt pat ieplēstu ar kāju - ja šis dotu man pa seju!
Nezinu kas ir “Satori vieplis” neesmu ne autors ne lasītājs! Pašam aug bērni-
un šī tēma kljūst aktuāla- tādēł domāju, ka savus bērnus izglītošu, lai zin kas
ir kas!!!! un neesmu nekāds te piderass kas fano par dumībām”.
ceturtdiena, 2019. gada 4. jūlijs
Aug kā sēnes!
Kāds saprātīgs lasītājs ir ievērojis, ka tukšrunātāji aug kā sēnes un viņu
skaits strauji pieaug. Pareizi! Aug kā sēnes! No 2004.gada katru dienu iepazīstos
ar Latvijas un citu zemju norisēm no tagadnes izpratnes un vērtējuma viedokļa.
Respektīvi, 2004.g. sāku nodarboties ar tagadnes materiālu, ko agrāk nekad
nedarīju. Aizvadītajos 15 gados pagrimuma pieaugums ir milzīgs. Tā tas ir ne
tikai Latvijā. Vēl nesen par postcilvēku rašanos hipotētiski izsacījās tikai
daži cilvēki. Tagad par to daudzi izsakās kā par faktu, bet nevis hipotēzi.
Vārdi "debilitāte", "idiotisms", "degradācija",
"deģenerācija" tagad ir analītiskās leksikas ikdienas elementi. Vēl
nesen tā nebija. Sabrukums turpināsies. Tas turpināsies līdz gadsimta vidum,
kad noslēgsies demogrāfiskā pāreja un stabilizēsies demogrāfiskā situācija uz
planētas. Skaidrs, ka stabilizēsies kaut kas pavisam cits - mums pilnīgi šodien
nesaprotams. Būs pilnīgi savādāki cilvēki, viņu uzvedība, morāle. Un noteikti
"problēmu" nebūs, jo "tradicionālie" cilvēki līdz tam
laikam būs miruši. Postcilvēkiem nebūs nekādas op ozīcijas, kā tas ir pagaidām. Būs postcilvēku laikmets ar
postcilvēku domāšanu, valodu utt. Izņēmumi (geto, relatīvi izolētas teritorijas
ar “veco” kultūru) acīmredzot būs, jo pagrimuma progress ne visur turpinās
vienādā ātrumā. Cilvēciskais saprāts saglabājas provincēs, stabilās un
attīstītās tautās. Visstraujāk sabrūk neattīstītas tautas, kurās visu nosaka
masu/vidusmēra cilvēki – postcilvēku bāze. Taču "inteliģence" Eiropā
sabrūk vienādā tempā un vienādā veidā visās zemēs. Piem., akadēmiskā
universitāšu vide ir normāla tikai dažās elitārās mācību iestādēs, kuras
uzrauga aristokrātija, vecā buržuāzija.
Par tekstu ietekmi
Esmu saņēmis jautājumu “Vai varas cilvēki lasa un ņem vērā
manus tekstus?”. Uzdrošinos teikt: lasa un pat gaida piektdienas vakaru, taču
noklusē, uzvārds ir tabu - stingri aizliegts lietot; vēl uzdrošinos teikt, ka
konstruktīva reakcija (vērā ņemšana) nav iespējama; tā ir iespējama tikai
saprātīgās (attīstītās) smadzenēs; teksti neattiecas uz fizisko esamību;
vidusmēra cilvēki praktiski reaģē tikai tad, ja teksti attiecas uz viņu fizisko
esamību (ēšanu, mantu, ģimeni, labklājību utt.); ja teksti attiecas uz sociāli
kolektīviem, idejiski vispārinošiem (nacionāliem, valstiskiem, politiskiem,
ideoloģiskiem, filosofiskiem, zinātniskiem) jautājumiem, tad vidusmēra cilvēks
tos var izlasīt, taču stratēģiski, taktiski, operatīvi nekad neņems vērā, jo
ņem vērā (atkārtoju) tikai tādus tekstus, kas apdraud viņa eksistenci - darbu,
algu, karjeru, īpašumus utt. Kas attiecas uz komentāru izdzēšanu, tad Jums
taisnība - to dara konkrēti cilvēki. Tā kā padomju laikā man bija gods LPSR ZA
Prezidijā pārzināt zinātniskās literatūras izdošanu republikā, tad nācās
nedaudz tikties ar cenzūru un tās konkrētiem realizētājiem. Tie bija gudri
cilvēki, un cenzūra tika veikta "ar galvu", bet nevis kā tagad
"Delfos", kur manu komentāru izdzēš, bet atstāj komentārus par manu
komentāru, kas ir milzīgs idiotisms un pilnīgi neprofesionāla ākstīšanās.
Sterilizācijas nacionālās perspektīvas
Latviešu tautu no visaptverošas etniskās deģenerācijas un
infernālā ļaunuma var glābt vienīgi sterilizācija. Tas nav pārspīlējums.
“6.oktobra paaudze” katru dienu apstiprina tās cilvēcisko nevērtību, kas
izvēršas visas latviešu tautas cilvēciskajā nevērtībā. Jau pašlaik latviešu
tautu nākas atzīt kā garīgi mirušu fenomenu. Latviešu tauta vairs nefunkcionē
kā kolektīvs subjekts. “6.oktobra paaudzes” pēcnācēji var iedzimtības rezultātā
mantot savu vecāku deģeneratīvo būtību, kas reizē noteikti būs manāms progress
etniskajā deģenerācijā. Šo drausmīgo progresu var apturēt tikai sterilizācija.
Maigākais variants ir valsts drastiski realizētās ģenētiskās konsultācijas
jaunlaulātajiem, lai nepieļautu kroplību turpināšanos iedzimtības rezultātā.
“6.oktobra paaudze” apliecina psihiskās novirzes. “583 darāmie darbi”, “Lampa”,
“Ghetto Games”, levitžīda gratulācija, “praida” masveidības pieaugums,
lingvistiskais barbarisms, “cehs.lv”, “satori.lv”, “Delfi”... Piemēru netrūkst.
Rietumu valstīs (ASV, Kanādā, Zviedrijā u.c.) realizētās sterilizācijas
programmas, izpildot eigēnikas oficiālos likumus, bija vēlēšanās atbrīvoties no
psihiskajām novirzēm. Rietumu valstīs joprojām eksistē tas, ko tagad dēvē par
medicīnas ģenētiku nacistu kompromitētās eigēnikas vietā. Medicīnas ģenētika
tiecas nepieļaut kaitīgu iedzimtību. Valsts pienākums ir kontrolēt dzimstību.
To joprojām saprot gudri politiķi. To saprot elite. Psihiskās un neiroloģiskās
patoloģijas iedzimst. Kultūras normu un vērtību interiorizācija nav gaidāma no
imbeciliem. Ja kultūra netiek galā ar tiem, kuri nav garīgi spējīgi apgūt
normas un vērtības, tad attiecīgā kultūra iet bojā – degradējas barbarismā,
mežonībā. “583 darāmie darbi”, “Lampa”, “Ghetto Games”, levitžīda gratulācija,
“praida” masveidības pieaugums, lingvistiskais barbarisms, “cehs.lv”,
“satori.lv”, “Delfi” ir barbarisma, mežonības izpausmes. Par sterilizācijas
aktualitāti skat.: http://mozaikasocfilosrefl.blogspot.com/2019/07/tiksanas-ar-postcilveku.html
pirmdiena, 2019. gada 1. jūlijs
Levita seja
Levita sejas daži vaibsti jau bija skaidri
saskatāmi agrāk. Gadiem ilgi regulārā līšana uz Rīgas pili liecināja par dziļu
nekaunību, kuru noteikti cementē prāta trulums, neļaujot funkcionēt pat
viselementārākajām morāles prasībām. Preambulas farss atklāja šausmīgu
zinātnisko nekompetenci ne tikai juridiskajās zināšanās, bet arī
etnoloģiskajās, politoloģiskajās, kulturoloģiskajās zināšanās. Satversme tika
neprofesionāli pamatīgi piecūkota. Savukārt Levita izteikumi medijos atklāja
šķebīgu pseidointelektuālismu, kad seklais prāts spēj izdalīt vienīgi kaut
kādas glamūrīgi bezjēdzīgas frāzes. Neadekvātā attieksme pret latviešu idiotu
apzīmējumiem “pravietis”, “nācijas tēvs” atklāja pašcieņas trūkumu, jo sevi
cienošs cilvēks nekad neļautu pret viņu izturēties tik smieklīgā veidā, nekādā
gadījumā nepieļaujot viņa raksturojumā izmantot odiozus formulējumus. Ja tomēr
tas turpinātos (un tas turpinājās!!!), tad normāls cilvēks pagrieztu muguru
viņa pazemotājiem (dotie odiozie apzīmējumi, protams, ir rupjš pazemojums), bet
nevis pašapmierināti smaidītu un ar kaut kādu debilu repliku vēl vairāk
stimulētu idiotus. Tagad izdarības ar ielūgumiem atklāj pilnīgu neaudzinātību,
nesmalkjūtību, brutāli savtīga aprēķina pieļaušanu cilvēciski delikātos
gadījumos. Levita sejas atbaidošie vaibsti ir skaidri redzami. Bet vai tos
beidzot gribēs saskatīt un ņemt vērā latviešu inteliģence? Nav ticams! Levita
fani principā ir ar vēl atbaidošākiem vaibstiem un nemaz nesaprot, par ko ir
“cepiens”.
Tagad šis reti pretīgais ebrejs visu apcūkos ar savu klātbūtni: Brīvības pieminekli, Brāļu kapus, tautas vadoņu kapus, pienāks laiks Dziesmu svētkiem, Līgo pasākumiem, Raiņa sumināšanas dienām..Vienas izjūtas ir tad, kad to dara ne visai cienījami latviešu prezidenti, bet pavisam citas izjūtas ir tad, kad to dara ļoti aprobežots un ļoti nekaunīgs ebrejs; tad tu jūties kā ar mēsliem apliets, apkaunots esi pats un apkaunota ir tava dzimtene un tās emocionāli simboliskās vērtības. Tā vien liekas, ka šis riebeklis cenšas pēc iespējas ātrāk apķēzīt to visu, kas ir dārgs latvietim.piektdiena, 2019. gada 28. jūnijs
Entropijas ražotāji
Plašāk vērtējot, vietējās populācijas pagrimums ietilpst eiropeīdu rases
entropijā. Eiropeīdu rase, saprotams, nav
viendabīga, bet sastāv no daudziem etniskajiem kolektīviem. Katram no tiem
piemīt zināma mentālā specifika un attīstības pakāpe. Entropija ir parādību un
procesu pāreja zemākā stāvoklī, izdalot destruktīvu enerģiju. „Baltās” rases
entropija aktīvi pulsē labu laiku – no XX gs. 70.gadiem. Toreiz jau 10 gadus
plauka ārprātīgā demogrāfiskā pāreja, un eiropeīdu liktenis bija zināms –
izmiršana un novecošana. Eiropeīdu entropijas izdalītā enerģija vispirms bija
postmodernisma murgi, pēc tam tos papildināja homoseksuālisma legalizācija,
iracionālisma uzplūdi, dzīves realitātes šizofrenizācija, veselā saprāta
trūkums politikā, ekonomikā, izglītībā, globālisma ideoloģijas fanātisms,
rusofobija. Eiropeīdu entropijas piemērs ir ES varas elites pelēcība un
nekompetence, idiotiskā aizbildināšanās ar tolerances un politkorektuma
nepieciešamību, milzīgie melu plūdi informācijas telpā, pašnāvnieciskā
migrācijas politika. Vārdu sakot, eiropeīdu entropija uzskatāmi izpaužas
nespējā sev nodrošināt normālu dzīvi un nespējā pašiem nepadziļināt savu
antropoloģisko katastrofu. Skaidrs, ka latviešu inteliģence ir minētās
entropijas sastāvdaļa. Ņemot vērā etnosa kritisko attīstības līmeni, ļoti
spilgta sastāvdaļa. Piemēram, masu komunikācijas jānusisms ir entropijas
izpausme. Taču nebūt vienīgā entropijas izpausme laikā, kad Latvijā strauji
pieaug psihiski slimu hominīdu klātbūtne masu komunikācijas satura veidošanā.
“Pietiek” virzība tam ir grezns piemērs, jo portāla saturu pārsvarā tagad veido
oligofrēnijas apdāvināti talanti (komentārus raksta tikai debils “žulis”).
Šodienas latviešu kultūru arvien apjomīgāk bīda kadri ar oligofrēnijas diagnozi.
Par laimi arvien biežāk skan objektīvs vērtējums šodienas dzīvei – “absurds”.
Latvieši jau otro reizi ir nonākuši līdz “absurdam”. 34. gada 15.maijā bija
radikāla vēršanās pret pirmo “absurdu”. Vai vēsture atkārtosies un sagaidāma
tāda paša formāta vēršanās pret otro “absurdu”? Nav ticams! Toreiz nebija
latviešiem masveidā ļoti tīkamās zagšanas iespējas; toreiz LR bija suverēna
valsts, bet nevis konfederācijas dalībvalsts. Tagad latviešu miljonam “absurds”
silda sirdis, un latviešiem valsts suverenitāte nav vajadzīga. Toreiz latviešu
miljonu vadīja inteliģence, kuru nebija kauns dēvēt par eliti. Tagad latviešu
miljonu stumj uz elli levitžīda smirdošie fani un “583 darāmo darbu”
bezsmadzeņu postcilvēki. Vēsture nevar atkārtoties! Un pats galvenais iemesls
ir tas, ka toreiz nebija demogrāfiskās pārejas apstākļu un demogrāfiskās
pārejas stimulētais hēdonisms (“dzīres mēra laikā”).
piektdiena, 2019. gada 21. jūnijs
Postcilvēku ēras dinamika
Latvijā postcilvēku ēras dinamika ir valdzinoša. Latvijā postcilvēku
izdalījumu spraigums ir loģisks un loģiski nenovēršams ne tikai tāpēc, ka ietilpst
“baltās” rases civilizācijas norieta kopējā procesā. Norieta ātrums ir atkarīgs
no populācijas attīstības pakāpes: jo neattīstītāka populācija, jo noriets ir
straujāks. Latvijā norietam ir kosmiskais ātrums. Latviešu “6.oktobra paaudzes”
ģenēze un latviešu vēsturē visnevērtīgākās paaudzes nonākšana varas augstākajos
stāvos bija gaidāma un nenovēršama. Etnoss, kurš uzvedās kā Kronoss (bendē
savus labākos), nevar demonstrēt iedzimtības labus panākumus. Tāpēc nav nekāds
brīnums, ka 2018.gada 6.oktobrī par cilvēciski un politiski visneadekvātākajām
trijām “partijām” nobalsoja 336 643 latviešu no 844 925 vēlētājiem. Latviešu
etniskās populācijas sastāvs pašlaik jau ir tāds, ka postcilvēkiem nav jābaidās
no jebkāda apdraudējuma – ne garīgā apdraudējuma, ne fiziskā apdraudējuma. Ja
vēl nesen vēsturiskajā diskursā varēja teikt
“Tas notika pirms mūsu ēras”, tad tagad pareizāk ir teikt “Tas notika
pirms cilvēku ēras”. Cilvēki tagad var vienīgi fiksēt postcilvēku izdalījumu
hroniku, kura regulāri papildinās ar jauniem odioziem postcilvēciskiem faktiem. Piemēram, vēlēšanos organizēt inaugurāciju
Gaismas pilī. Kāpēc ir jāpiesmirdina visas vietas? Vai nepietiek ar Rīgas pili
un Bruņinieku namu? Postcilvēciski apdullinātā varas inteliģence ir
izlēmusi atgādināt sabiedrībai, kāda vērtība (viedokļa autoritāte!!!) ir
"tautai" un cik varena Latvijā ir inteliģence. Smirdošais šovs
noteikti būs grandiozs - agrāk nebijusi skaista un dārga inaugurācija. Tas ir
saprotams. Agrāk nekad netika ievēlēts aprobežots un nekaunīgs ebrejs. Tāpēc
šovs ir attaisnojams. Un, protams, tiks sadalīta kārtīga summa. Domāju, vismaz
miljons un ne mazāk. Tikpat daudz, cik sadalīja planētas pederastu drauga dažu
stundu vizītei Rīgā un Aglonā slavenajā Melnajā Pirmdienā. Latviešu inteliģence
zina, ko dara. Varbūt pat vajadzētu levitžīda gratulēšanas dienu turpmāk ar
likumu pasludināt par valsts svētkiem? Latviešu postcilvēku hronikā noteikti
svarīgs ieraksts attiecas uz aizliegumu nēsāt PSRS un nacistiskās Vācijas
formas tērpu. Postcilvēki nav spējīgi saprast absurdu: Latvijā PSRS (PSKP/VDK)
nomenklatūras morālo kastrātu vara turpinās, bet PSRS formas tērpus aizliedz
lietot!? Tādu bezjēdzību spēj pastrādāt tikai latviešu postcilvēki. Tikai
latviešu postcilvēki ir spējīgi uz tik šausmīgu nelietību kā PSRS un
nacistiskās Vācijas vienādošana.
ceturtdiena, 2019. gada 20. jūnijs
На смерть предателя
На смерть предателя
ВЛАДИСЛАВ ШУРЫГИН
Именно с этим клеймом мы провожаем экс-генерала Бобкова, прислужника олигархов и человека, изменившего присяге 17 июня в Москве на 94-м году жизни скончался бывший первый зампред КГБ СССР и начальник пятого – «идеологического» – управления, генерал армии Филипп Бобков.
Римляне говорили, что о мёртвых надо говорить либо всё, либо ничего.
Скажу всё.
Для меня покойный Бобков это зеркальное отражение генерала Калугина – символ предательства, кагэбэшный перерожденец, изменивший присяге и долгу.
Именно при нём произошла странная сегрегация инакомыслящих, при которой всех «марксистов», «православных» и «русских» диссидентов отправляли на восток в лагеря под строжайший надзор и намордник, а «демократов – западников» вполне благополучно и с почётом провожали на Запад, где они тотчас включались в стройный хор всякого рода «голосов», вещавших на СССР под крылом спецслужб.
Всесильный борец с инакомыслящими и диссидентами он странным образом умудрился не увидеть под своим носом ленинградский «кружок экономистов» Анатолия Чубайса, откуда вылез и расползся по стране целый выводок экономической либеральной хевры, превратившийся потом в олигархов и разделивший между собой богатства страны.
«Не заметил» он и целую плеяду стремительно карабкавшихся вверх по карьерной лестнице антисоветчиков, либералов-западников – Гайдара, Станкевича, Шахрая, Бурбулиса и им подобных.
Именно под его крылом в национальных республиках вдруг стали вспухать болотные пузыри всякого рода «народных фронтов», взорвавшиеся потом целой серией гражданских войн. При нём сложился и вызрел «Московский народный фронт», ставший маткой либеральных лидеров 90-х.
Именно Бобков был одним из тех, кто обеспечил полный паралич КГБ в дни ГКЧП. Вместе с Крючковым сорвал все силовые акции КГБ в Москве и на местах и, фактически, передал власть в руки Ельцину.
Именно этот шестидесятисемилетний бодрячок-боровичок в 1992 году уютно улёгся под крыло самого мерзкого олигарха Гусинского, создателя чудовищной тепепушки НТВ, гвоздившей по России картечью русофобии, лжи и низкопробной пошлятины.
За десять тысяч долларов в месяц экс-охранитель державы вполне благополучно сменил мундир генерала-армии на офисный пиджачок руководителя службы безопасности «Мост», где «оттрубил» под его началом восемь лет, собрав и создав для олигарха из своих бывших подчинённых, таких же беспринципных отбросов КГБ как он, мини-спецслужбу «Мост».
Не ясно, мыл ли тогда, после получения долларовых получек Филипп Денисович руки, билось ли при виде их горячо его сердце, но вот ум у бывшего генерала армии КГБ был очень холодным…
…Потом Бобков очень старался доказать всем вокруг, что тем самым он пытался сохранить «уникальные чекистские кадры» и вообще только «консультировал» Гусинского и вообще тайно его не любил. Но предельно точно их отношения охарактеризовал сам Гусинский.
Пол Хлебников, основатель русского Forbes, процитировал ответ Владимира Гусинского политологу Димитрию Саймсу:
«Этих людей можно сравнить с высококлассными автомобилями. Они поедут туда, куда их поведут. Они – профессионалы, а не политики… Бобков – как хороший автомобиль. Куда поедет этот автомобиль, зависит от того, кто сидит за рулем»
Как мы помним, за рулём сидел Гусинский.
После разгрома империи Гусинского, Бобков, по негласному закону КГБ – «Своих не сдаём» – вполне благополучно перепрыгнул на другое тёплое место. В 2001 он стал ведущим экспертом-консультантом Института социально-политических исследований РАН. И тут же в качестве эксперта Бобков поддержал сокращение резидентур Службы внешней разведки Российской Федерации в Юго-Восточной Азии, на Ближнем Востоке, в Латинской Америке.
Затем, публично одобрил решение руководства России о выводе военных баз из Камрани и Лурдеса, подчеркнув в интервью для печати:
«Обходятся нам базы во Вьетнаме и на Кубе дороже того, что они нам дают… Мы сейчас – не Советский Союз. Мы должны соизмерять свои устремления с состоянием страны. Жить в нынешних условиях и претендовать на то, что мог позволить себе СССР, нельзя»
Такой вот был занятный дедок!
И вот теперь он мёртв.
Если «там» есть что-то кроме вечной тьмы, то ему придётся ответить на много неудобных и неуютных вопросов Судьи, которому не соврёшь. Но это уже не наше дело. Наше дело воздать покойному должное и предать его забвению, ибо имя его едва ли достойно остаться в истории моей страны.
Имена предателей нужно стирать с русских скрижалей. Именно с этим клеймом мы провожаем экс-генерала, прислужника олигархов и человека, изменившего своей присяге.
ВЛАДИСЛАВ ШУРЫГИН
Именно с этим клеймом мы провожаем экс-генерала Бобкова, прислужника олигархов и человека, изменившего присяге 17 июня в Москве на 94-м году жизни скончался бывший первый зампред КГБ СССР и начальник пятого – «идеологического» – управления, генерал армии Филипп Бобков.
Римляне говорили, что о мёртвых надо говорить либо всё, либо ничего.
Скажу всё.
Для меня покойный Бобков это зеркальное отражение генерала Калугина – символ предательства, кагэбэшный перерожденец, изменивший присяге и долгу.
Именно при нём произошла странная сегрегация инакомыслящих, при которой всех «марксистов», «православных» и «русских» диссидентов отправляли на восток в лагеря под строжайший надзор и намордник, а «демократов – западников» вполне благополучно и с почётом провожали на Запад, где они тотчас включались в стройный хор всякого рода «голосов», вещавших на СССР под крылом спецслужб.
Всесильный борец с инакомыслящими и диссидентами он странным образом умудрился не увидеть под своим носом ленинградский «кружок экономистов» Анатолия Чубайса, откуда вылез и расползся по стране целый выводок экономической либеральной хевры, превратившийся потом в олигархов и разделивший между собой богатства страны.
«Не заметил» он и целую плеяду стремительно карабкавшихся вверх по карьерной лестнице антисоветчиков, либералов-западников – Гайдара, Станкевича, Шахрая, Бурбулиса и им подобных.
Именно под его крылом в национальных республиках вдруг стали вспухать болотные пузыри всякого рода «народных фронтов», взорвавшиеся потом целой серией гражданских войн. При нём сложился и вызрел «Московский народный фронт», ставший маткой либеральных лидеров 90-х.
Именно Бобков был одним из тех, кто обеспечил полный паралич КГБ в дни ГКЧП. Вместе с Крючковым сорвал все силовые акции КГБ в Москве и на местах и, фактически, передал власть в руки Ельцину.
Именно этот шестидесятисемилетний бодрячок-боровичок в 1992 году уютно улёгся под крыло самого мерзкого олигарха Гусинского, создателя чудовищной тепепушки НТВ, гвоздившей по России картечью русофобии, лжи и низкопробной пошлятины.
За десять тысяч долларов в месяц экс-охранитель державы вполне благополучно сменил мундир генерала-армии на офисный пиджачок руководителя службы безопасности «Мост», где «оттрубил» под его началом восемь лет, собрав и создав для олигарха из своих бывших подчинённых, таких же беспринципных отбросов КГБ как он, мини-спецслужбу «Мост».
Не ясно, мыл ли тогда, после получения долларовых получек Филипп Денисович руки, билось ли при виде их горячо его сердце, но вот ум у бывшего генерала армии КГБ был очень холодным…
…Потом Бобков очень старался доказать всем вокруг, что тем самым он пытался сохранить «уникальные чекистские кадры» и вообще только «консультировал» Гусинского и вообще тайно его не любил. Но предельно точно их отношения охарактеризовал сам Гусинский.
Пол Хлебников, основатель русского Forbes, процитировал ответ Владимира Гусинского политологу Димитрию Саймсу:
«Этих людей можно сравнить с высококлассными автомобилями. Они поедут туда, куда их поведут. Они – профессионалы, а не политики… Бобков – как хороший автомобиль. Куда поедет этот автомобиль, зависит от того, кто сидит за рулем»
Как мы помним, за рулём сидел Гусинский.
После разгрома империи Гусинского, Бобков, по негласному закону КГБ – «Своих не сдаём» – вполне благополучно перепрыгнул на другое тёплое место. В 2001 он стал ведущим экспертом-консультантом Института социально-политических исследований РАН. И тут же в качестве эксперта Бобков поддержал сокращение резидентур Службы внешней разведки Российской Федерации в Юго-Восточной Азии, на Ближнем Востоке, в Латинской Америке.
Затем, публично одобрил решение руководства России о выводе военных баз из Камрани и Лурдеса, подчеркнув в интервью для печати:
«Обходятся нам базы во Вьетнаме и на Кубе дороже того, что они нам дают… Мы сейчас – не Советский Союз. Мы должны соизмерять свои устремления с состоянием страны. Жить в нынешних условиях и претендовать на то, что мог позволить себе СССР, нельзя»
Такой вот был занятный дедок!
И вот теперь он мёртв.
Если «там» есть что-то кроме вечной тьмы, то ему придётся ответить на много неудобных и неуютных вопросов Судьи, которому не соврёшь. Но это уже не наше дело. Наше дело воздать покойному должное и предать его забвению, ибо имя его едва ли достойно остаться в истории моей страны.
Имена предателей нужно стирать с русских скрижалей. Именно с этим клеймом мы провожаем экс-генерала, прислужника олигархов и человека, изменившего своей присяге.
trešdiena, 2019. gada 19. jūnijs
Par ebreju alkātību
NOTEIKTI PRĀTĪGA ARGUMENTĀCIJA PAR EBREJU ALKĀTĪBU:
Aleksandrs Kiršteins
Saeima 13. jūnijā noraidīja partiju apvienības „Attīstībai/Par!“ (AP) rosinātā likumprojekta „Par labas gribas atlīdzinājumu Latvijas ebreju kopienai par holokausta un komunistiskā totalitārā režīma laikā nelikumīgi atsavināto nekustamo īpašumu“ iekļaušanu darbakārtībā.
Lūk, ko teicu debatēs, aicinot neiekļaut šo likumprojektu dienaskārtībā:
„Cienījamā priekšsēdētāja! Godājamie deputāti! Man diemžēl jāiebilst pret šo apbrīnojami diletantisko un vēsturi neizprotošo priekšlikumu.Pirmkārt, ebrejiem tika izmaksātas kompensācijas jau Augstākās padomes laikā. Es pats piedalījos kā Ārlietu komisijas pārstāvis. Notika vienošanās ar toreizējo Ebreju kultūras biedrība, kuru tai laikā pārstāvēja Ruta Marjaša, arī Mavriks Vulfsons. Toreiz tika atdoti pietiekami daudz īpašumu, kas ir piederējuši organizācijām, – sākot ar ebreju slimnīcu, beidzot ar dažādām ēkām Daugavpilī un Liepājā. Tas ir pirmais punkts.
Otrs. Tika parakstīta vienošanās, ka valsts finansēs ebreju skolu, un ka pie Latvijas Universitātes par valsts līdzekļiem tiks atvērts Jūdaikas izpētes centrs.Tika atdota arī ēka, kur tagad atrodas Ebreju muzejs, kas nekad nav piederējis Ebreju biedrībai, jo nebija nokārtotas to īpašuma tiesības pirms kara, kur bija savā laikā teātris. Tika atdota vesela rinda īpašumu. Tātad tie ir meli, ka šie jautājumi netika nokārtoti.Iepriekšējās Saeimas laikā atkal tika atdota rinda īpašumu, un mani izbrīna, ka tad toreizējais Ārlietu komisijas priekšsēdētājs teica, ka ar to šis jautājums ir nokārtots, jo argumentācija bija tieši tāda pati: mūsu draugiem amerikāņiem ir jāparāda, un tā tālāk. Un pēkšņi izrādās, ka mēs neko neesam atdevuši. Tātad tie ir skaidri meli!
Trešais jautājums. Vai tad Vācija, būdama atbildīga par šo lietu, savā laikā jau nav samaksājusi kompensācijas Ebreju kopienai? Jeb ir? Cik reizes vienai etniskai grupai būtu jāmaksā kompensācijas?
Vēl kāds jautājums. Vienīgā etniskā grupa Latvijā, kurai ir atņemti īpašumi un nav samaksātas kompensācijas, ir vācbaltieši. Agrārās reformas laikā tika nacionalizēta zeme, atstājot līdz 50 hektāriem. Šeit, Saeimā, notika ļoti asas debates par to, lai īpašniekiem samaksātu par konfiscētajiem mežiem. Ar vienas balss pārākumu Saeima nobalsoja, ka šī kompensācija netiek maksāta.
Mūsu stenogrammās var izlasīt, ka uzstājās rakstnieks Kārlis Skalbe un teica tā: “Ja mēs kādam atņemam īpašumu pretēji Eiropā pieņemtai praksei un nesamaksājam, tad pienāks laiks, kad mums šo īpašumu atņems tieši tādā pašā veidā.” Šie Skalbes vārdi piepildījās.
Tātad atgriezīsimies pie vācbaltiešiem. Es nerunāju par 1939. gada repatriāciju, bet par privātīpašniekiem, kuri nav saņēmuši kompensāciju, kuri faktiski ir šo valsti uzcēluši kā tādu… es runāju par visu Livonijas kultūru – mūsu pilsētas, mūsu gramatikas pamati, dziesmu svētki, mūsu izglītības sistēma, kas tika iedibināta jau Livonijā un tika turpināta autonomajās Baltijas provincēs, ar īpašo pārvaldes kultūru, kas atšķīrās no Latgales, kura tajā laikā bija Vitebskas guberņā. Tātad šeit mēs uzskatām, ka, ja mēs slepkavojam cilvēkus 1905. gadā vai 1919. gadā, liekam viņus koncentrācijas nometnēs, dedzinām viņu īpašumu, piemēram, mācītājam Bīlenšteinam, kurš vāca latviešu tautasdziesmas, divreiz tika nodedzināta bibliotēka ar latviešu kultūras vērtībām. Tas skaitās… par to var dziedāt dziesmas dziesmusvētkos, un tā skaitās varonība, ja? Pret citu etnisko grupu tas saucās holokausts. Nu, uzlieciet brilles, Pavļuta kungs! Tādas, kas atšķir. Jūs jau neatšķiriet šīs lietas. Tātad, ja jūs gribiet kādam maksāt, tad sākam varbūt ar to etnisko grupu, kurai mēs neesam samaksājuši kompensācijas.Nākošais. Nu vai var atdot īpašumus tiem, kam viņi nekad nav piederējuši, pretēji Latvijas likumdošanai?Bieži tiek pieminēts Lietuvas piemērs. Viļņā bija vienota ebreju organizācija – kopiena, kurai Lietuva arī piešķīra un samaksāja tur kaut kādu kompensāciju. Latvijā šiem īpašumiem bija dažādi īpašnieki, savstarpēji naidīgi, sākot ar kreiso Bundu, dažādām marksistiskām organizācijām, ebreju arodbiedrībām, divām skolu sistēmām jidišā un ivritā. Un nevar atdot, piemēram, Latvijas cionista īpašumus, kuru komunisti izsūtīja, komunistam, kurš iebrauc no Baltkrievijas, nav pilsonis un vada tagad, teiksim, attiecīgo šo te kopienu organizāciju. Nu, tas taču ir kuriozs! Tas ir pretēji Latvijas Satversmei. Tātad mums vispirms ir jāmaina Satversme un jāpasaka, ka visas tautības ir vienlīdzīgas, bet dažas etniskās grupas ir vienlīdzīgākas par pārējām, kurā, piemēram… neietilpst vācbaltieši, kuriem īpašumi nav jākompensē…
Vajag drusciņ pašcieņu – izbeigt šo sunisko līšanu un mācīties no Polijas prezidenta Dudas, kurš pateica, ka amerikāņiem īpašumus atdod tikai īpašniekiem. Bezīpašnieku īpašumi pieder valstij, kur ietilpst visas etniskās grupas.Paldies. Aicinu noraidīt.“
Aleksandrs Kiršteins
Saeima 13. jūnijā noraidīja partiju apvienības „Attīstībai/Par!“ (AP) rosinātā likumprojekta „Par labas gribas atlīdzinājumu Latvijas ebreju kopienai par holokausta un komunistiskā totalitārā režīma laikā nelikumīgi atsavināto nekustamo īpašumu“ iekļaušanu darbakārtībā.
Lūk, ko teicu debatēs, aicinot neiekļaut šo likumprojektu dienaskārtībā:
„Cienījamā priekšsēdētāja! Godājamie deputāti! Man diemžēl jāiebilst pret šo apbrīnojami diletantisko un vēsturi neizprotošo priekšlikumu.Pirmkārt, ebrejiem tika izmaksātas kompensācijas jau Augstākās padomes laikā. Es pats piedalījos kā Ārlietu komisijas pārstāvis. Notika vienošanās ar toreizējo Ebreju kultūras biedrība, kuru tai laikā pārstāvēja Ruta Marjaša, arī Mavriks Vulfsons. Toreiz tika atdoti pietiekami daudz īpašumu, kas ir piederējuši organizācijām, – sākot ar ebreju slimnīcu, beidzot ar dažādām ēkām Daugavpilī un Liepājā. Tas ir pirmais punkts.
Otrs. Tika parakstīta vienošanās, ka valsts finansēs ebreju skolu, un ka pie Latvijas Universitātes par valsts līdzekļiem tiks atvērts Jūdaikas izpētes centrs.Tika atdota arī ēka, kur tagad atrodas Ebreju muzejs, kas nekad nav piederējis Ebreju biedrībai, jo nebija nokārtotas to īpašuma tiesības pirms kara, kur bija savā laikā teātris. Tika atdota vesela rinda īpašumu. Tātad tie ir meli, ka šie jautājumi netika nokārtoti.Iepriekšējās Saeimas laikā atkal tika atdota rinda īpašumu, un mani izbrīna, ka tad toreizējais Ārlietu komisijas priekšsēdētājs teica, ka ar to šis jautājums ir nokārtots, jo argumentācija bija tieši tāda pati: mūsu draugiem amerikāņiem ir jāparāda, un tā tālāk. Un pēkšņi izrādās, ka mēs neko neesam atdevuši. Tātad tie ir skaidri meli!
Trešais jautājums. Vai tad Vācija, būdama atbildīga par šo lietu, savā laikā jau nav samaksājusi kompensācijas Ebreju kopienai? Jeb ir? Cik reizes vienai etniskai grupai būtu jāmaksā kompensācijas?
Vēl kāds jautājums. Vienīgā etniskā grupa Latvijā, kurai ir atņemti īpašumi un nav samaksātas kompensācijas, ir vācbaltieši. Agrārās reformas laikā tika nacionalizēta zeme, atstājot līdz 50 hektāriem. Šeit, Saeimā, notika ļoti asas debates par to, lai īpašniekiem samaksātu par konfiscētajiem mežiem. Ar vienas balss pārākumu Saeima nobalsoja, ka šī kompensācija netiek maksāta.
Mūsu stenogrammās var izlasīt, ka uzstājās rakstnieks Kārlis Skalbe un teica tā: “Ja mēs kādam atņemam īpašumu pretēji Eiropā pieņemtai praksei un nesamaksājam, tad pienāks laiks, kad mums šo īpašumu atņems tieši tādā pašā veidā.” Šie Skalbes vārdi piepildījās.
Tātad atgriezīsimies pie vācbaltiešiem. Es nerunāju par 1939. gada repatriāciju, bet par privātīpašniekiem, kuri nav saņēmuši kompensāciju, kuri faktiski ir šo valsti uzcēluši kā tādu… es runāju par visu Livonijas kultūru – mūsu pilsētas, mūsu gramatikas pamati, dziesmu svētki, mūsu izglītības sistēma, kas tika iedibināta jau Livonijā un tika turpināta autonomajās Baltijas provincēs, ar īpašo pārvaldes kultūru, kas atšķīrās no Latgales, kura tajā laikā bija Vitebskas guberņā. Tātad šeit mēs uzskatām, ka, ja mēs slepkavojam cilvēkus 1905. gadā vai 1919. gadā, liekam viņus koncentrācijas nometnēs, dedzinām viņu īpašumu, piemēram, mācītājam Bīlenšteinam, kurš vāca latviešu tautasdziesmas, divreiz tika nodedzināta bibliotēka ar latviešu kultūras vērtībām. Tas skaitās… par to var dziedāt dziesmas dziesmusvētkos, un tā skaitās varonība, ja? Pret citu etnisko grupu tas saucās holokausts. Nu, uzlieciet brilles, Pavļuta kungs! Tādas, kas atšķir. Jūs jau neatšķiriet šīs lietas. Tātad, ja jūs gribiet kādam maksāt, tad sākam varbūt ar to etnisko grupu, kurai mēs neesam samaksājuši kompensācijas.Nākošais. Nu vai var atdot īpašumus tiem, kam viņi nekad nav piederējuši, pretēji Latvijas likumdošanai?Bieži tiek pieminēts Lietuvas piemērs. Viļņā bija vienota ebreju organizācija – kopiena, kurai Lietuva arī piešķīra un samaksāja tur kaut kādu kompensāciju. Latvijā šiem īpašumiem bija dažādi īpašnieki, savstarpēji naidīgi, sākot ar kreiso Bundu, dažādām marksistiskām organizācijām, ebreju arodbiedrībām, divām skolu sistēmām jidišā un ivritā. Un nevar atdot, piemēram, Latvijas cionista īpašumus, kuru komunisti izsūtīja, komunistam, kurš iebrauc no Baltkrievijas, nav pilsonis un vada tagad, teiksim, attiecīgo šo te kopienu organizāciju. Nu, tas taču ir kuriozs! Tas ir pretēji Latvijas Satversmei. Tātad mums vispirms ir jāmaina Satversme un jāpasaka, ka visas tautības ir vienlīdzīgas, bet dažas etniskās grupas ir vienlīdzīgākas par pārējām, kurā, piemēram… neietilpst vācbaltieši, kuriem īpašumi nav jākompensē…
Vajag drusciņ pašcieņu – izbeigt šo sunisko līšanu un mācīties no Polijas prezidenta Dudas, kurš pateica, ka amerikāņiem īpašumus atdod tikai īpašniekiem. Bezīpašnieku īpašumi pieder valstij, kur ietilpst visas etniskās grupas.Paldies. Aicinu noraidīt.“
otrdiena, 2019. gada 18. jūnijs
Tautas atbalsts
Populāra ir “tautas” atsacīšanās uzņemties vainu par
levitžīda ievēlēšanu, OIKu, 40 milj. atdošanu ebrejiem, centieniem graut
laulības un ģimenes institūtu, aizliegt kurināt ar malku utt. “Tauta” neesot
vainīga, “tauta” ir laba! Vainīgi ir “politiķi” - Pavļuts, Kaimiņš, Bordāns, Pūce
u.c. “Politiķi” ir slikti, “tauta” ir lieliska! Tāda atruna ir sava veida
klasika vietējā politiskajā domā. Tāda atruna ne reti sākās jau nākamajā dienā
pēc vēlēšanām, “tautai” agresīvi uzbrūkot “politiķiem”. Tas ir iespējams tāpēc,
ka tiek aizmirsta “tautas” līdzdalība, patiesībā – galvenā loma, attiecīgā
parlamentārā sastāva ievēlēšanā. Tātad tiek aizmirsts, ka “tauta” pati ir
ievēlējusi sliktos “politiķus” un attiecīgi balsojušie pilsoņi ir atbildīgi par
saviem “politiķiem”. Šajā sakarā pašlaik svarīgi ir zināt sekojošo. Par Bordānu
un bordāniešiem (Jauno konservatīvo partiju) nobalsoja 114 694 balstiesīgie
(13,59%); par Kaimiņu un pusdauniem (KPV.LV) nobalsoja 120 264 balstiesīgie
(14,25%); par Pavļutu un viņa debilisma laizītājiem (Attīstībai/PAR) nobalsoja
101 685 balstiesīgie (12,04%). Par minētajām trim skaistajām partijām tātad
kopā nobalsoja 336 643 balstiesīgie no “tautas” (114 694 + 120 264 + 101 685 = 336
643). Balsošanā piedalījās 844 925
balstiesīgie. No viņiem tātad 336 643 balsoja par debilajiem, dauniem,
bordānblēžiem utt. Skaitļi liecina ne tikai par neadekvātu “politiķu” masveida
atbalstīšanu. Liecina arī par “tautas” pilsonisko bezatbildību. No 1 548 673
balstiesīgajiem vēlēšanās piedalījās tikai 54,55%.
piektdiena, 2019. gada 7. jūnijs
Humanitātes noziedznieka ieguldījums
Viena no lielākajām humanitātes noziedzniecēm ir Maija Kūle
– mietpilsoņu kulta persona, varas kliķes apdziedātāja, “eirodzīves” fane,
tipiska karjeriste un konformiste bez profesionālās kompetences seguma objektīvi
pamatotas karjeras iespējamībai. Centās kļūt LU rektore. Arī sakarā ar
2019.gada rektora vēlēšanām medijos izdala konformistisku viedokli, neatsedzot
patieso amorālo atmosfēru Latvijas lepnākajā augstskolā. Vietā ir šāds
jautājums: “Kāds ir Maijas Kūles un viņas ģimenes ieguldījums LU akadēmisko
procesu degradācijā un deģenerācijā pēcpadomju laikā, sākot ar pašas filistriem
adresētajiem glamūrīgajiem simulakriem “eirodzīve”, “jābūtības dimensija”,
“4.atmoda”, vīra un dēla kultūras teorijas vulgarizāciju, murgojumiem par
“antikultūru”, tādējādi aktīvi pievienojoties vietējo humanitātes noziedznieku
un kompradoru šļurai?”. Atsevišķs grandiozs ieguldījums taču ir vīra un vēl
dažu direktores Kūles uzraudzībā bezprātīgi prātojošo “pilozofu” plaģiātisms.
No Maijas Kūles administratīvi pārvaldītās akadēmiskās sētas ir atskanējis tāds
skaists formulējums “Kultūra ir svaigs gaiss un sekss”. Rainis pašapmierināti smaida.
Viņa objektīvi pamatotais LU statuss “reakcijas stiprā pils” nav zaudējis
aktualitāti un acīmredzot nekad nezaudēs aktualitāti. Par to arī Kūle Maija ir
parūpējusies ar iesvētītam karjeristam piemītošo neatlaidību un nekaunību.
Abonēt:
Ziņas (Atom)