ceturtdiena, 2018. gada 27. decembris

Neskaidrais jautājums



Jebkuram sociālajam procesam, neskatoties uz tā sākotnējo apzināti organizēto vadīšanu noteikta mērķa sasniegšanai, reāli mēdz būt dažāds raksturs, sākot ar prognozētā mērķa relatīvu sasniegšanu un beidzot ar sākotnēji neparedzētu mērķu sasniegšanu. Tā tas ir noticis pēcpadomju Latvijā ar sociālo procesu vārdā „melnie maisi”. Tā ir metafora VDK dokumentiem, kuri tika Latvijas Republikā saglabāti ar noteiktu mērķi. VDK aģentu kuratori zināja par dokumentu saglabāšanu jau krietnu laiku pirms tam, kad it kā praktiski arhīvu vairs nevarētu iznīcināt vai aizvest uz Krieviju; proti, to nepieļautu LR valdība. Kuratori bija savlaicīgi informēti par VDK „dāvanu” Latvijas Republikai. Kuratori piedalījās šīs dāvanas sagatavošanā. Faktiski Latvijas Republikā nekad nav iestājies tāds laiks, kad ar arhīvu nevarētu izdarīt visu to, ko izdarītu normālos apstākļos jebkuras normālas valsts speciālie dienesti. Tā tas ir tāpēc, ka DP ir VDK tieša mantiniece ar ciešiem profesionālajiem kontaktiem kaimiņu lielvalstī. „Melnie maisi” tika speciāli sagatavoti un speciāli atstāti Latvijas Republikā. Iepriekš plānotais mērķis noteikti bija denuncēšanas, kompromitēšanas, pakļautības nodrošināšana noteiktam sociāli un politiski aktīvam inteliģences kontingentam. Šis mērķis aizvadītajos 30 gados tika ideāli sasniegts. Taču ideālu vērienu ieguva arī sākotnēji neparedzētais mērķis – visai pasaulei demonstrēt latviešu tautas valstsnespēju, politiskās apziņas totālo trūkumu latviešu tautā, valsts drošības problemātikas pilnīgu neizpratni, kā arī morāli ļoti netīro seju attieksmē pret tiem cilvēkiem, kuri pildīja savu pilsoņa pienākumu. Vienīgi ne visai ir saprotams, kāpēc tieši 2018.gadā vajadzēja ar „melnajiem maisiem” aktīvi musināt latviešu tautas melno enerģiju - atvērt slūžas nozombētajai jaunatnei, dažāda vecuma deģenerātiem, neliešiem, nekauņām, muldoņām, stulbeņiem? Vai tam ir noteikts nolūks jeb viss ir noticis tāpēc, ka LKP/VDK morālie kastrāti ir tā pierijušies sazagto naudu, ka pilnīgi zaudējuši sajēgu un tātad iespēju kontrolēt sociālos procesus Latvijas Republikā?

otrdiena, 2018. gada 25. decembris

Devalvācijas efekts

Cik gan banāla, smieklīga, pretīga kļūst baznīctēvu vanagu Ziemassvētku sakarā izsmidzinātā retorika par "glābšanas pasākumu" tautai, kuras majoritātes mentalitātes pozitīvai transformācijai ir nepieciešama bezprecedenta enerģija, kāda uz planētas "Zeme" var nebūt. Ne tikai sakarā ar „maisu” atvēršanu tautas majoritātes mentalitātē nepārprotami konstatējamā iracionālisma, perversijas, idiotisma, noziedzības leģitimācijas piegarša nevar sekmēt vēsturisko, garīgo, sociālo, ideoloģisko, stratēģisko stabilitāti laikā, kad pat vietējās kriminālās oligarhijas deģenerācija ir uzvārījusies līdz "6.oktobra paaudzes" ielaišanai Bruņinieku namā, ģenētiski determinētās melnās enerģijas kutinātā ļaunā prieka masveidīgajai manifestācijai "maisu" atvēršanas dienās atbilstoši etnosa visneattīstītākās daļas iegribai. Baznīctēvi jau nevar iztikt bez rituāliem reveransiem dažas reizes gadā. Šie rituālie reveransi ietilpst masu prasībā pēc "maizes un izklaides", kas nebūt nav anahronisks mantojums, bet tautas majoritātē strauji progresējošs morāli psiholoģiskais kategoriskais imperatīvs. Un tas nekas, ka gada pārējā laikā baznīctēvu rituālie reveransi un tajos sastopamie skaistie padomi tiek aizmirsti un raženi turpinās morālā un intelektuālā pagrimšana ar tās košākajiem satelītiem naidu, skaudību, nelietību, tumsonību, šarlatānismu, necieņu, cinismu, frustrāciju - nepatīkamu iekšējo spriegumu, bezizejas sajūtu un tā visa uzkurbulēto agresivitāti, kategoriskumu, pašpārliecinātību, iedomību, paškritikas trūkumu, kā arī, protams, tradicionālo naidu pret gudrību un godīgumu. Deģenerātu invāzijas laikā baznīctēvu liturģiskās prātulas momentā iegūst oksimorona statusu.





pirmdiena, 2018. gada 24. decembris

Ievads kriminālā kapitālisma analītikā



·       Kriminālais kapitālisms ir visjaunākais valstiskuma formāts cilvēces vēsturē. Tā rašanās sākums ir valstiskie veidojumi pēc PSRS sabrukuma, kad oficiāli izvēlētais kapitālisma valstiskums praktiski izvērtās kriminālā valstiskumā tādās jaunajās valstīs kā Krievijas Federācija, Latvijas Republika. Tāpēc kriminālā kapitālisma analītiskā izpratne var būt tikai sākuma stadijā.
·       Jēdziena „kriminālais kapitālisms” lietošana KF un LR sākās vienlaicīgi – 2018.gadā. Saskaņā ar iepazīto literatūru, minētais jēdziens vispirms tika lietots LR. Gan KF, gan LR jēdzienu pagaidām (2018.g. beigās) lieto tikai daži speciālisti. Par kriminālā kapitālisma rašanos brīdinoši darbi KF tika publicēti jau 90.gadu sākumā, bet LR pirmās publikācijas bija no 2013. gada.
·       Kriminālā kapitālisma valstiskuma specifika pamatā ir saistīta ar oligarhiju. Ja tradicionālajā kapitālismā šodienas oligarhijas ģenēzē kriminalitāti (noziedzību, noziegumu daudzumu) nav iespējams fiksēt ne ASV, ne Rietumeiropas valstīs, tad kriminālajā kapitālismā šodienas oligarhijas ģenēzē KF un LR ir vienīgi kriminalitāte, sākot ar slaveno „prihvatizāciju” un beidzot ar valsts budžetu noziedzīgu piesavināšanos visjaunākajā laikā. Respektīvi, kriminālajā kapitālismā oligarhija ir noziedzīgs iemiesojums. Kriminālajā kapitālismā tāpat kā tradicionālajā kapitālismā valsts vara pieder nelielai cilvēku grupai (oligarhijai). Taču kriminālajā kapitālismā šī cilvēku grupa veidojas no noziedzniekiem, kuru sākotnējais kapitāls un kapitāls vispār ir iegūts noziedzīgā veidā. Citiem vārdiem sakot, kriminālajā kapitālismā valsts vara pieder noziedznieku grupai. Cilvēces vēsturē pirmo reizi vara ir noziedzīgai oligarhijai – kriminālajai oligarhijai. Tā izpaužas kriminālā kapitālisma vēsturiskais ūnikums.
·       Kriminālā kapitālisma valstiskuma specifika vēl ir saistīta ar likumdošanu. Piemēram, LR likumdošana ir tā veidota, ka nav iespējams vērsties pret oligarhijas un valdošās kliķes noziegumiem. Tāda likumdošanas pieeja LR ir nosaukta par „noziegumu brīvību”. Tā ir metafora, apzīmējot noziegumu iespējamību un nesodamību, ko nodrošina speciāli izveidota likumdošana. Noziegumu brīvība arī var tikt uzskatīta par unikālu izpausmi cilvēces vēsturē. LR noziegumu brīvības mehānika uzskatāmi atsedzās 2018.gada decembrī sakarā ar organizēto noziedzību Rīgas un Daugavpils pašvaldībās.
·       Kriminālā kapitālisma specifisks komponents ir valstiskais infantīlisms, ar ko kriminālais kapitālisms būtiski atšķiras no mūsdienu tradicionālā kapitālisma. Kriminālajā kapitālismā nav sastopama konstruktīva politika un reāla darbība nevienā valstiskās pastāvēšanas segmentā. Netiek mērķtiecīgi virzīts valsts pārvaldes institūtu darbs, netiek mērķtiecīgi virzīts valsts ideoloģiskais darbs, saimnieciskais darbs utt. Kriminālajā kapitālismā neviens valstiskais process nekalpo sabiedrības attīstībai. Kalpo vienīgi kriminālās oligarhijas un valdošās kliķes interesēm, izzogot vietējo budžetu, iesaistoties dažāda veida starptautiskajās finansu afērās, bet KF grandiozā apjomā iztirgojot nacionālās dabas bagātības un iegūtos naudas līdzekļus izvedot no savas valsts. Kriminālajā kapitālismā netiek attīstīta zinātne, izglītība, veselības aizsardzība, māksla un literatūra. Kriminālajā kapitālismā neviens sociāli politiskais spēks nevēršas pret sabiedrības degradāciju. KF eksistē nacionāli patriotiskas grupas, taču tās nav spējīgas ietekmēt valdošos destruktīvos un noziedzīgos procesus. LR nacionāli patriotisko grupu klātbūtne vispār nav konstatējama. Var ievērot tikai atsevišķu indivīdu pretestību kriminālajam kapitālismam.
·       Iespējami analītiski secinājumi par kriminālā kapitālisma valstiskuma rezultātu. LR kriminālā kapitālisma valstiskuma rezultāts tiek definēts kā nacionāli reakcionārs un krimināli oligarhisks rezultāts. Tas ir valstiskums, kas savā visdziļākajā būtībā nodara milzīgu ļaunumu latviešu tautai un valsts nācijai;  un tas ir valstiskums, kurā vara pieder noziedzīgai grupai bez tās ieinteresētības veicināt savā zemē cilvēkiem cienīgu dzīvi.



sestdiena, 2018. gada 22. decembris

Ļaunā prieka manifestācija



Ja ir nepieciešams iegūt priekšstatu par sabiedrību, tad komentāri ir jālasa. To darīt ir pretīgi. Latviešu valodā komentārus raksta gandrīz tikai (pēdējā laikā – tikai) kaut kādi šausmīgi neizglītoti, truli aprobežoti un nekaunīgi agresīvi jaunieši. Jaunmodīgā troļļu algošana faktiski ir deģenerātu un idiotu algošana. Pašlaik komentāros var uztvert galvenās tendences, piemēram, sakarā ar sabiedrības jaunāko gardumu – „melno maisu” atvēršanu. Vispirms izdalās tendence vērsties pret personīgajiem ienaidniekiem. Tā ir vēršanās pret komentāra autoram labi zināmiem cilvēkiem. Labi zināmos cilvēkus var iedalīt divās grupās. Vienā grupā ir visā sabiedrībā un ne tikai komentāra autoram labi zināmi cilvēki – politiķi, zinātnieki, biznesmeņi, mākslinieki, pedagogi. Otrā grupā ir tikai komentāra autoram labi zināmi cilvēki – darba biedri, priekšniecība darbā, skolas un studiju biedri, bijušie skolotāji un pasniedzēji, izglītības iestādes vadītāji. Var skaidri just, ka abu grupu cilvēki komentāra autoram ir personīgie ienaidnieki. Acīmredzot viņi ir aizskāruši komentāra autora patmīlību, pašcieņu. Šī aizskaršana varēja būt netieša vai tieša. Taču abos gadījumos aizskaršanas iemesls noteikti ir viens un tas pats, ja arī tas netiek skaidri norādīts. Pilnīgi ir saprotams, ka komentāra autoru personiski aizvaino šo cilvēku gudrība, zināšanas, talants, darbaspējas, panākumi, reputācija sabiedrībā, autoritāte kolektīvā, publikācijas. Vārdu sakot, komentāra autors vēršas pret tiem cilvēkiem, pret kuriem izjūt skaudību, nenovīdību. Komentāra autoru kaitina šo cilvēku cilvēciskais un profesionālais pārākums. Tas komentāra autorā instinktīvi izraisa sarūgtinājumu par paša cilvēciskajām un profesionālajām nepilnībām. Pie tam izraisa ne tikai sarūgtinājumu, bet izraisa arī dzīvniecisku naidu. Respektīvi, „melno maisu” atvēršana deģenerātiem un idiotiem sniedz iespēju pazemot, ņirgāties, ļauni priecāties par tiem, kurus faktiski viņi apskauž un patiesībā paši gribētu būt viņu vietā. Latvijā ir radies toksisks iemesls ļaunā prieka masveidīgai manifestācijai. Oligarhi un valdošā kliķe netiek galā ar sociuma melnās enerģijas savaldīšanu. „6.oktobra paaudzes” nākšana pie varas, ļaunā prieka masveidīgā manifestācija ir līdz šim uzskatāmākie piemēri. Jebkuras politiskās varas obligāts pienākums ir savaldīt sociuma melno enerģiju, savlaicīgi neitralizējot toksiskuma perēkļus. Kriminālajā kapitālismā tas nenotiek, jo kriminālajā kapitālismā politiskā vara pati ir melnā enerģija. Lustrācijai būtu bijusi jēga vienīgi tad, ja LPSR vietā būtu radīta elementāri normāla kapitālistiskā valsts, kuras valstiskās drošības sargāšanā nav vietas diametrāli pretējās sociālistiskās valsts drošības iestāžu kadriem. LR tāda nav un tāda netika paredzēta pēc PSRS sagraušanas. LR turpinās LKP/VDK vara. Tāpēc noņemšanās ap „melnajiem maisiem” ir tipiski plānprātīgi absurda noņemšanās, kas ir iespējama vienīgi fundamentāli neattīstītā populācijā ar fundamentāli nevērtīgiem LKP/VDK vadoņiem pie populācijas stūres. Tie ir vadoņi, kuriem alkātīgā mantkārība ir atņēmusi prātu tik lielā mērā, ka viņi ir sākuši graut paši savu noziedzīgo labklājību. 

trešdiena, 2018. gada 19. decembris

Intelektuālā līmeņa lejupslīde

Pēc 6.oktobra vēlēšanām, kurās uzvarēja jaunā paaudze (manis ieteiktajā terminoloģijā – „6.oktobra paaudze”) Latvijas publiskā (mediju ) telpa ir kļuvusi manāmi iracionālāka, seklāka, primitīvāka un gadrīz katru dienu papildinās ar informāciju par kādu ārprātīgi idiotisku izdarību, izpratni, viedokli. Piemēram, Valmieras grāmatvedis Kučinskis nesen no sevis izlaida šaušalīgu muļķību. Proti, viņa izpratnē haoss ir labāks par krīzi. Un tik aprobežots vīrietis daudzus gadus bija Latvijā valdnieks! Vairākas dienas „eksperti” idiotiski prātoja, ka premjerministrs var mierīgi strādāt bez pielaides valsts noslēpumiem. 13.Saeima jau pirmajās dienās par cilvēktiesību un mediju komisijas priekšnieku ievēlēja slaveno daunu/klaunu, kura reti kroplā darbība „žurnālistikā” ir labi pazīstama ne tikai Rīgas suņu būdās. Valstisks idiotisms ir valdības sastādīšana bez Valsts prezidenta rīkojuma. Protams, ultranoziedzīgs idiotisms vispusīgi izpaužas sakarā ar organizēto noziedzību Rīgas pašvaldībā, vēlēšanos gāzt Ušakovu. Idiotisks ir priekšlikums dibināt demogrāfijas ministriju. Hipertidiotiska ir esejā minētā bankas noziedznieka „aizmiršana” Saeimā. Intelektuālā līmeņa lejupslīde ir notikusi ļoti strauji un visaptveroši. Tā tas ir pat uz mūsu tradicionālā fona, nespējot fiksēt galveno. Ja Latvijā nespēj fiksēt galveno (kriminālo kapitālismu un noziegumu brīvību), tad jebkura saruna par mūsu skaisto dzīvi (tās negācijām) momentā kļūst bezjēdzīga un tukša muldēšana. Protams, nekas negaidīts nav noticis, ja zinām „6.oktobra paaudzes” cilvēciski drausmīgi zemo kvalitāti. Tā ir kvalitāte, kura ir spējīga sagrābt savā intelektuālajā varā tos visus, kuri pēc 6.oktobra dažādu iemeslu dēļ nav pagriezuši muguru Latvijai un tās publiskajai telpai, lai tādējādi sevī saglabātu cilvēciskumu un cilvēkam cienīgu seju. Interesanti vērot žurnālistu pieskaņošanos jaunajai intelektuālajai atmosfērai. Gandrīz neviens no viņiem kritiski nevērtē „6.oktobra paaudzi”, un paši sāk pieļaut dažādas bezprātības atbilstoši daunu, pederastu un gobzembēžu prāta un leksikas līmenim. „Delfu”, „Dienas”, „NRA”, „Pietiek” komentārus tagad raksta tikai deģenerāti troļļi žuļi, edges, susuri, raimondi. Vēl nesen komentāros bija sastopamas normāli domājošu cilvēku prātīgas atziņas. Tas bija reti sastopams, bet tomēr bija sastopams. Pēc „6.oktobra paaudzes” nostāšanās Latvijas publiskās telpas idejiskajā avangardā visur enerģiski rosās vienīgi atbilstoši cilvēka kritērijiem neidentificējami kaut kādi antropoīdi. No viņiem uz sabiedrību gāžas tikai stulbuma, nezināšanu, neizpratnes, aprobežotības, nekaunības, mežonības, tumsonības, garīgās neattīstības dvaka, kas ir tipiska deklasētiem elementiem no ielas, žogmales, atskurbtuves, „bomžu” okupētiem graustiem.



otrdiena, 2018. gada 18. decembris

Noziedzīgā suverenitāte



Salikums „noziedzīgā suverenitāte”, saprotams, ir nepierasts un, liekas, vispār nesastopams veidojums. Suverenitāte ir noteikta varas forma. Ja ir iespējams kaut kas slikts saistībā ar suverenitāti, tad tas ir iespējams vienīgi tajos gadījumos, kad suverenitāte ir sliktai varai – fīreram, diktatoram, kādam pilnīgi neleģitīmam politiskajam spēkam. LR konstitūcijā suverēnā vara ir Latvijas tautai. Tas formāli nozīmē, ka LR valsts augstākā vara ir nācijai – dažādu tautību pilsoņiem. Tāpat tas formāli nozīmē varas neatkarību. Suverēna vara ir neatkarīga vara. Tā ir vara, kura nepakļaujas nevienai citai varai. Pēcpadomju Latvijā suverenitātes princips, suverēnas varas forma tiek izmantota noziedzīgā veidā; respektīvi, tiek izmantota kā noziegumu brīvības juridiskais instruments. LR pastāvošā noziegumu brīvība un noziegumu brīvības juridiskā nodrošināšana valsts likumdošanā ir vispārzināms fakts. To pat ir apstiprinājuši daudzi šī drūmā fakta autori – Saeimas deputāti, savā stulbumā lepojoties ar likumdošanas kroplībām un savā stulbumā neapjēdzot arī paši savu vainu un perspektīvā saņemamo sodu par līdzdalību valsts noziegumos. LR ir plaši sastopama noziedzīgā suverenitāte. Tā ir vajadzīga noziegumu brīvības aizsardzībai. Noziedzīgā suverenitāte praktiski izpaužas varas neatkarības ieviešanā atsevišķos valsts segmentos, tiem juridiski garantējot totālu varu un iespēju nepakļauties valsts centrālajiem varas institūtiem. Piemēram, pilnā mērā tas ir sastopams augstskolu segmentā un pašvaldības segmentā. Saskaņā ar pastāvošo likumdošanu mūsu „universitātēm” ir pilnīga suverenitāte. Nesenie skandāli ministra Ķīļa laikā to lieliski pierādīja. Augstskolu rektorāts praktiski valda neatkarīgi, un toreiz valsts centrālā vara bija bezspēcīga. Tas pats attiecas uz pašvaldībām, kuras Latvijas valdība nepārvalda. 2018.gada decembra notikumi sakarā ar organizēto noziedzību Rīgas pašvaldībā atsedz likumdošanas kroplības, kuru mērķis noteikti ir tikai viens – aizsargāt noziegumu brīvību. Valsts centrālā vara nevar atlaist „smagos noziegumos” (tāda ir mediju terminoloģija jau daudzus gadus) apsūdzēto Lembergu, valsts centrālā vara netika galā ar „universitāšu” rektoru mafiju. Kā zināms, valsts centrālā vara nevar atbrīvot no darba Latvijas bankas priekšnieku, kurš tiek apsūdzēts pasaules līmeņa noziegumos.

pirmdiena, 2018. gada 17. decembris

Dzelžainie pierādījumi



2018.gada 16.decembrī „Delfos” tika ievietots teksts ar ļoti dīvainu un normālam prātam nepieņemamu virsrakstu „Saeimā noplakusi interese par Rimšēviča atlaišanu”. Kā zināms, Rimšēvičs ir Latvijas bankas vadonis un tika pieķērts vairākos noziegumos, kas atbalsojās visas Zemes finansu sfērā un līdz pasaules galam sabojāja LR reputāciju. Tikai aprobežoti cilvēki domā, ka zaudēto reputāciju var atgūt. Nevar atgūt! Nekad vairs nav iespējams atgūt! Tāpēc dīvains un normālam prātam nepieņemams ir teiktas par intereses noplakšanu parlamentā. Nav saprotams, kā var noplakt interese par noziegumu un turklāt vēl tik grandiozu noziegumu ar šausmīgu starptautisko rezonansi. Rimšēvičs joprojām nav atlaists no darba. Tas, saprotams, nav normāli. Tas dzelžaini pierāda LKP/VDK morālo kastrātu nodibinātās un pārvaldītās „valsts” noziegumu brīvības fundamentālo amplitūdu, neaizskaramību, nesodamību. Taču dotajā tekstā vēl ir vairāki momenti, kuri ir dzelžains pierādījums LR pseidoneatkarībai, LR parlamentā ievēlētajiem, atklāti jāsaka, mēsliem, kā arī pierādoši raksturo Eiropas centrālo struktūru (konkrēti ECB- Eiropas Centrālās bankas) nevērtīgo būtību. Tekstā ir lasāms: "Analizējot situāciju, mēs saskārāmies ar to, ka ir ECB nolikuma 14. pants, kas runā par nacionālo banku neatkarību. Vismaz Latvijas Bankas prezidentu kā ECB padomes locekli mēs ar savu šādu parlamenta balsojumu neesam tiesīgi atcelt. (..) Kad 12. Saeimas pilnvaru laiks tuvojās beigām, skatoties uz citiem jautājumiem, tas jautājums tika piemirsts," paskaidroja bijušais Budžeta un finanšu komisijas priekšsēdētājs Jānis Vucāns.” Teiktais ir dzelžains pierādījums, ka LR nav patstāvīga valsts. LR neatkarība ir fikcija. LR nevar patstāvīgi pārzināt savu „naudas maku”. Tātad praktiski neko nevar patstāvīgi pārzināt savā zemē. Vara vienmēr pieder tam spēkam, kurš kontrolē „naudas maku”. Tādējādi latviešu tauta atkal atrodas nožēlojamā stāvoklī - dzīvo ārējā politiskā spēka varā. Tekstā iegūstam dzelžaini pārliecinošu pierādījumu, kādi cilvēciskie kadri tiek ievēlēti Saeimā. Tie ir pelnījuši ne tikai nekorekto apzīmējumu „mēsli”, bet ir pelnījuši vēl „smalkākus” apzīmējumus. Vucāna vārdi atmasko arī ECB. Ja kaut kas tāds būtu noticis LPSR, tad Maskava būtu momentā padzinusi un varbūt pat nekavējoties „saīsinājusi kaklu” Rimšēvičam. Kā redzam, ECB nav vērsusies pret noziedznieku Rimšēviču, nav viņu atbrīvojusi no visiem amatiem. Tātad ECB apliecina nepārprotamu solidaritāti ar mūsu slaveno noziedznieku un mūsu finansu iestāžu noziedzīgo darbību naudas atmazgāšanā planetārā mērogā. Tātad ECB nav morāli un profesionāli labāka par Rimšēviču un Latvijas smirdošajām bankām. Tātad tiekamies ar „baltās” rases „zivs” pūšanu „no galvas”.

ceturtdiena, 2018. gada 13. decembris

Nacionālā ideālisma vakuums



Runa ir par latviešu tautas mobilizāciju un tās ģenēzi, ģeneratoru, ģeneratīvajām perspektīvām. Tā nav viegla tēma, ņemot vērā latviešu tautas cilvēciskā kapitāla stāvokli 2018.gada beigās, kad etniskās, politiskās, intelektuālās, morālās, ekonomiskās, tiesiskās, valstiski organizatoriskās  virzības priekšgalā ir nonākusi „6.oktobra ģenerācija” jeb (variantā bez svešvārdiem) „6.oktobra paaudze”, kuru nekādā gadījumā nevar saistīt ar dzīves progresu un pat nevar saistīt ar cilvēciski cienīgu dzīvi vispār. Tēma uzjundī ļoti grūtus jautājumus. No tiem pirmais jautājums ir sevišķi grūts: „Kas var būt politiskās mobilizācijas ģenēzes pamatā, kāds spēks var būt mobilizācijas ģenerators un garantēt mobilizācijas cerīgas ģeneratīvās perspektīvas tādai tautai, kura faktiski ir sākusi veģetēt bez jebkādiem ideāliem un kurai vairs nav nekāda vērtība tādiem morāli sociāliem fenomeniem kā brīvība, nacionālā neatkarība, valsts suverenitāte, kā arī inteliģences „miljons” ir humanitātes noziedzības recidīvists un pilnā mērā atbalsta nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko valstiskumu ar noziegumu brīvību?”. Lakoniski jautājums skan šādi: „Kādas idejas un kāds spēks var izraisīt tautas politisko mobilizāciju, lai likvidētu kriminālo kapitālismu?”. Vēsturiski pēdējo tautas mobilizāciju vārdā „3.atmoda” organizēja PSKP/VDK, izmantojot nacionālos ideālus – tieksmi pēc nacionālās brīvības, valstiskās neatkarības. Tagad šie ideāli neder. Atsacīšanās no suverenitātes latviešu tautā ir sekmīgi iezombēta kā „īstas neatkarības” iegūšana, un tautu tas apmierina; prasība un solījums atjaunot LR suverenitāti sabiedrībā un tās politiskajās organizācijās neeksistē. Tāpēc nav saprotams, ar kādu idejisko materiālu iekustināt latviešu tautu beidzot sākt normālu dzīvi bez nacionālajiem laupītājiem oligarhiem, bez masveida zagšanas, bez pūstošo Rietumu uzspiestajiem nacionāli reakcionārajiem, antisociālajiem un antihumānajiem „projektiem” izglītībā un audzināšanā. Nav saprotams, kādā ceļā tautas politiskās mobilizācijas rezultātā panākt, ka valsts valdošā grupa reizē praktiski ir intelektuāli un morāli visvērtīgākā tautas grupa. Tautas politiskā mobilizācija nav iespējama bez efektīvas idejiskās bāzes. Un šajā ziņā stāvoklis ir vēsturiski unikāls. Latviešu tauta savā pastāvēšanā pirmo reizi ir pagrimusi līdz nacionālā ideālisma vakuumam. Tautai nav nekādu ideālu ne sirdīs,  ne galvās. Turklāt nav pat nojaušams, kādiem cēliem ideāliem turpmāk tautā varētu būt sakramentāla vara. Kamēr nav masveidā suģestējoša idejiskā bāze, tikmēr nav nekāda jēga pulcināt cilvēkus jaunā politiskajā spēkā – partijā, tautas frontē, tautas kustībā u.tml.










svētdiena, 2018. gada 9. decembris

Šarādes poētiskais efekts



Šarāde spēj cilvēkus pārņemt savā varā. Tā ir poētiskā vara, kuras spēks ir mīklainībā, noslēpumainībā, tēlainībā, emocionālajā piesātinātībā. Tāda poētiskā vara ar savu specifiski efektīvo spēku tagad pulsē latviešu politiski aktīvajā slānī sakarā ar valdības veidošanu. Cilvēki izbauda 13.Saeimas deputātu sarūpēto šarādi. Cilvēku apziņa pieskaņojas šarādes saturam, ritmam, dažādiem neprognozējamiem pavērsieniem. Vārdu sakot, latviešu politiski aktīvais slānis tagad rosās dotās šarādes gaisotnē un ir spējīgs domāt tikai atbilstoši dotās šarādes tematikai. Bet tas nav labi! Tā nav laba tematika! Tā ir ļoti šaura tematika! Tajā nefigurē galvenais latviešu dzīvē. Un, lūk, tāpēc ir drūmi vērot šarādes poētiskā efekta spēju latviešus novirzīt no galvenā. Bet galvenais nav mainījies! Galvenais joprojām saglabājas savā kanoniskajā veidolā. Proti, galvenais ir tas, ka Latvijā viss ir būvēts uz amorāliem, antihumāniem, nacionāli katastrofāliem pamatiem. LR ir fundamentāli nevērtīgi pamati. To nedrīkst aizmirst ne mirkli! Arī baudot jaunāko šarādi, kura neko praktiski neizmainīs latviešu cilvēciski necienīgajā dzīvē. Jebkura jaunā valdība neko neizmainīs! To nedrīkst nesaprast! LR oligarhu un citu „biznesmeņu” sākotnējais kapitāls ir noziedzīgi iegūts. LR noziedzīgi iegūtā sākotnējā kapitāla aizsardzībai ir juridiski izveidota bāze – slavenā noziegumu brīvība. Lai tas viss notiktu, ir vajadzīga sociālā leģitimācija – sabiedrības atzīšana par likumīgu. Tādu sociālo atzīšanu nodrošina latviešu varas inteliģence, kas ir nacionāli reakcionārs, nacionāli nevērtīgs mistrojums. Arī to nedrīkst aizmirst, baudot šarādes poētiskos gardumus. Kamēr netiks sagrauti un Lorupes gravā iestumti LR kriminālā kapitālisma valstiskuma pamati un valstiskums netiks veidots uz jauniem nacionāli godīgiem un nacionāli tālredzīgiem pamatiem, neviena jaunā valdība neko radikāli neizmainīs. Gobzemblēža vietā nāks citi blēži un nekas labāks nenotiks! LR garīgā un materiālā bāze ir totāli bezperspektīva tautas normālai dzīvei.






Paskaidrojums



Sergeja Kurginjana darbībā daudzām vietējām vecajām un jaunajām galvām acīmredzot nekad nebūs saprotamas divas pozīcijas. Pirmkārt, tie antropomorfie primāti, kuri neciena valstisko suverenitāti, nacionālo brīvību un ar prieku atdot savu zemi un savu dzīvi svešinieku varai, nekad nespēs saprast tos cilvēkus, kuriem nacionālā brīvība, savas zemes un savas dzīves patriotiska aizstāvēšana ir svēts viņu esamības pienākums – morālais kategoriskais imperatīvs. Otrkārt, mūsu daudzām galvām nekad nebūs saprotams, ka komunisms nav tikai marksistisks komunisms. Komunisms kā cilvēces augstākais, cēlākais, ideālākais, humānākais, taisnīgākais, demokrātiskākais ideoloģiskais konglomerāts eksistē no senseniem laikiem kā sekulārs garīgais komplekss līdzās dažādiem mitoloģiskajiem un reliģiskajiem kompleksiem. Sergejs Kurginjans ir izvēlējies deklarēt komunismu kā augstāko esamības mērķi tikai tāpēc, ka tas arī ir augstākais sekulārais cilvēka un sociuma esamības mērķis cilvēces morālajos un intelektuālajos sapņos. Nav nekas skaistāks, eksistenciāli un psiholoģiski iedvesmojošāks izdomāts sekulārās domas vēsturē. Savukārt Markss ir vajadzīgs kā konkrēts empīriskais materiāls komunisma interpretācijā. Šajā ziņā Marksa mantojums ir visgrandiozākais mantojums cilvēces vēsturē. Dziļi aprobežotiem, nemitīgā tumsonībā un šarlatānismā auklētiem, un vēl pie tam ideoloģiski kropli nozombētiem tipiem praktiski nav iespējams adekvāti izturēties pret to, kas vispusīgi dziļi izglītotiem un kritiski domājošiem cilvēkiem ir elementāra nostādne.