“Latvijas tautai” ir liegts zināt un ņemt vērā noziegumu brīvības un noziegumu
eskalācijas antropoloģiskās sekas, ietekmējot turpmāko paaudžu cilvēcisko
kvalitāti. Pie mums attiecīgais akadēmiskais personāls ir ēzeļu eksperti un
humanitātes noziedznieki kūles, ijābi, iksteni, rozenvaldi, skudras u.c. Viņi
nav spējīgi vai baidās profesionāli sniegt vajadzīgo informāciju sociālās
evolūcijas, psihovēsturiskās evolūcijas, antropoloģiskās evolūcijas jautājumos.
Jau pašlaik ir redzamas drausmīgas sekas Latvijas 30 gadu ilgajai noziedzības
atmosfērai. Latvijas sabiedrisko apziņu jau 30 gadus nemitīgi plosa masveidīgā
noziedzība. Mums jau tagad ir paaudze, kurai noziedzība ir morāles konstante
(patstāvīgs lielums). “6.oktobra paaudze” citu dzīvi nemaz nezina. Tā zina
vienīgi dzīvi noziedzības vidē. Turklāt organizētās noziedzības vidē, kurai ir
daudz negatīvāka ietekme uz cilvēku morāli psiholoģisko satvaru nekā
kriminālajai noziedzībai. Organizētās noziedzības iespējamība un nesodamība
daudz dziļāk grauj cilvēku morāli tikumisko stāju nekā atsevišķi kriminālie
noziegumi. Organizētā noziedzība degradē ētisko normu un vērtību sistēmu, bet
vistrakākais – degradē cilvēciskuma jēgu, cilvēka cilvēciskās būtības
kritērijus. Tas ir visbīstamākais. Protams, organizētā noziedzība grauj
valstikumu, sabiedrības tiesisko kārtību, apliecina sociālās destrukcijas
leģitimitāti, pieradina cilvēkus uz valsti un tās institūtiem lūkoties kā uz
noziedzības perēkļiem. “Latvijas tautā”
ir radusies odioza kūtruma diktatūra. Citu vairs neko neredzam! Redzam
tikai zagšanu! Odiozā kūtruma diktatūra funkcionē kā autopilots, precīzi vadot
sabiedrisko apziņu atbilstoši objektīvajai realitātei, jo Latvija patiešām ir
noziegumu paradīze. Saprotams, kādā cilvēku daļā valda satraukums, nemiers,
neapmierinātība. Viņi saka, ka ne visi zog un ne visi ir zagļi. Tā ir taisnība!
Bet diemžēl nevar neko darīt, jo satraukumam, nemieram, neapmierinātībai ir
izņēmumu statuss. Latvijā noziedzība ir masveidīga parādība, un dotā odiozā
kūtruma diktatūra ir simtprocentīgi pamatota. “6.oktobra paaudzes” priekšstatos
masveida zagšana un organizētā noziedzība valsts institūtu līmenī ir normāla
izpausme - Latvijas Republikas un “Latvijas tautas” normāls atribūts. Izteikti
amorālie priekšstati nevar neatsaukties uz “6.oktobra paaudzes” pēcnācējiem –
bērnu un mazbērnu genomu. Un to, lūk, “Latvijas tautai” neviens nepaskaidro.
ceturtdiena, 2019. gada 28. februāris
trešdiena, 2019. gada 27. februāris
Noziedzības emanācija
Ilustrācija, kurā Dieva stūrēts buldozers no zemes nostumj kaut kādu fundamentāli
nevērtīgu antropoloģisko populāciju un viņu vietā zemi klāj ziedu lauks, ir
ļoti piemērota noziedzības ārprātīgajai emanācijai (izplūšanai) šodienas
Latvijā. Noziedzības emanācija ir tik grandioza, ka pret Satversmē tiesiski gratulēto
“Latvijas tautu” ir jāizturas kā pret noziedzīgu tautu un vienīgā izeja ir tik
nevērtīgu tautu nostumpt no zemes un uz tās audzināt ziedus. “Latvijas tauta”
un īpaši tās varas inteliģence ir kļuvusi savdabīgs Anti-Mindass. Ja tas viss,
kam pieskaras Mindass, kļūst zelts, tad pie mums tas viss, kam pieskaras vietējā
“Latvijas tauta”, pārvēršas noziedzībā. Faktiski tas ir mirēja agonijas
pieskāriens. Tik grandioza noziedzība pat noziedzības kloākā ir anormāla
parādība. Tik grandiozu noziedzību var izpludināt vienīgi mirēja agonija. Uz
Latvijas Republikas robežstabiem ir jāpiestiprina plāksne ar paskaidrojumu; ““Latvijas
tauta” mirst – netraucējiet mirēja agoniju!”. Un mirējs ir viens. Tas ir ļoti
būtiski! Noziedzības emanācija nav sašķēlusi Latvijas sabiedrību divās naidīgās
daļās – noziedzības atbalstītājos un noziedzības nosodītājos. Latvijas
sabiedrība turpina veģetēt kā konsolidēts sociālais veselums. Tas ir ļoti
pārliecinošs pierādījums “Latvijas tautas” kolektīvajai nevērtībai. Izņēmumi noteikti
eksistē. Ļaužu kāda grupa nosoda noziedzību. Taču noziedzības patriotu glamūrīgais
entuziasms dominē sabiedriskajā apziņā. Turklāt tā ir apziņa, kura nebaidās
soda par dvēseles pārdošanu masveidīgās organizētās noziedzības melnajiem
spēkiem. Tādas apziņas pārstāvjus nebaida tas, ka viņus agrāk vai vēlāk gaida
garīgā elle, personības sabrukums, likteņa grausts.
sestdiena, 2019. gada 23. februāris
Inerces diktatūra
Latviju pārklāj emocionāli psiholoģiskā aura, kuru nosaucu par inerces diktatūru. Latvijā ir sevišķa
gaisotne, ko izstaro inerces diktatūra un kas kā psihiski iedarbīgs oreols
apņem vietējo sabiedrību, izraisot satraukumu, nemieru, neapmierinātību.
Psihiski iedarbīgais “zelta vainags” (lat. Aureola
[oreols]-zelta vainags) pirmkārt un galvenokārt pilnā mērā attiecas uz
visiem sociāli aktīvajiem indivīdiem, kuri kaut kādā veidā ir saistīti ar varu
vai vēlas turpmāk savu dzīvi saistīt ar politisko, ekonomisko, administratīvo,
biznesa varu. Taču faktiski psihiski iedarbīgais “zelta vainags” attiecas arī
uz tiem cilvēkiem, kuri nav tieši saistīti ar varas institūcijām, bet ikdienā domā
un bažījas par savu valsti un pret to neizturas vienaldzīgi. Tādējādi atkārtoju:
inerces diktatūra attiecas uz visiem sociāli aktīvajiem indivīdiem. Runa ir par
mūsu slavenās noziegumu brīvības izraisītās inerces diktatūru. Pēcpadomju
Latvijā valdošā noziegumu brīvība ir tik grandioza, ka aptver sabiedrības
esamības visus segmentus, sākot ar Valsts prezidentu, parlamentu, valdību,
biznesu un beidzot ar dzemdību namiem un kapiem. Latvijā nav tāds cilvēku
darbības veids, kas nebūtu saistīts ar zagšanu (visplašākajā nozīmē). Tā
rezultātā nevarēja neizveidoties inerce pret katru dzīves segmentu un katru
valsts, pašvaldības, biznesa amatu neizturēties kā pret noziedzības un tajā
skaitā organizētās noziedzības fenomenu. Noziegumu brīvības grandiozais apjoms
un visaptvertība ir sekmējusi inerci (kūtrumu) uz dzīvi lūkoties savādāk, bet
nevis visur un visos amatos saskatīt tikai zagšanu. Radusies ir kūtruma
diktatūra. Citu vairs neko neredzam! Redzam tikai zagšanu! Inerces diktatūra
funkcionē kā autopilots, precīzi vadot sabiedrisko apziņu atbilstoši
objektīvajai realitātei, jo Latvija patiešām ir noziegumu paradīze. Inerces
diktatūra, saprotams, kādā cilvēku daļā izraisa satraukumu, nemieru,
neapmierinātību. Viņi saka, ka ne visi zog un ne visi ir zagļi. Tā ir taisnība!
Bet diemžēl nevar neko darīt, jo satraukumam, nemieram, neapmierinātībai ir
izņēmumu statuss. Latvijā noziedzība ir masveidīga parādība, un dotās inerces
diktatūra ir simtprocentīgi pamatota.
piektdiena, 2019. gada 22. februāris
Aktuālie jautājumi
Latviešu tautas virzība pašlaik ir sasniegusi līmeni, kad aktuāli ir vairāki
jautājumi. 1. Vai latviešu tautas masām var kaut ko līdzēt morāles kodekss un
tajā skaitā nacionālais politiskais morāles kodekss? 2. Vai tautai vispār var
kaut ko līdzēt morāles imperatīvi, ja tauta pati ir brīvprātīgi un ar dziļu
entuziasmu atsacījusies no suverenitātes un neatkarības, demontrējot
fundamentāli necienīgu un sociāli amorālu attieksmi pret brīvību? 3. Vai tautas
tādam antropoloģiskajam fragmentam kā “6.oktobra paaudze” ir saprotama morālā
substrāta loma cilvēka dzīvē? 4. Vai tauta spēj dzīvot morāli tikumiski, ja tās
inteliģences miljons ir antitautisks un var apliecināt vienīgi savu morālo
deģenerāciju? 5. Vai kriminālajā kapitālismā ar tā nacionāli reakcionāro un
oligarhiski kriminālo valstiskumu ir iespējams kāds amorāli nesagandēts sociuma
strats un sociuma dzīves segments?
Vislielākie humanitātes noziedznieki
Par humanitātes noziedzības būtību informācija ir
pieejama. Tie, kuri vēlas zināt, kas ir humanitātes noziedzība un kādā veidā tā
izpaužas Latvijā, var atrast un atradīs informāciju internetā. Savādāk ir attiecībā
par konkrētiem humanitātes noziedzniekiem. Viņu vārdi nav publiski nosaukti.
Nav nosaukti to cilvēku vārdi, kuri pie mums ir vislielākie humanitātes
noziedznieki. Tie ir inteliģences pārstāvji, kuru profesionālais un amata (pats
par sevi saprotams arī morālais) pienākums būtu vērsties pret visām bezjēdzībām
valsts dzīvē, bet īpaši politikā, valsts institūtu kadru izvēlē, partiju
konceptuālo programmu izvērtējumā, masu mediju satura kritiskā analīzē,
ideoloģijas idejiskās vērtības, mākslas un literatūras estētiskās vērtības
iztirzājumā. Runa pirmkārt un
galvenokārt ir par valsts bezjēdzībām sociāli politiskajā un garīgās kultūras
(humanitārajā) sfērā. Bezjēdzības tik tikko minētajās sfērās graujoši atsaucas
uz visiem dzīves segmentiem. Tāpēc vislielākā atbildība gulstas uz tiem
cilvēkiem, kuri mūsu zemē attiecīgos vadošos amatos var profesionāli kardināli
ietekmēt (tas būtu viņu pienākums) sociāli politiskās un garīgās kultūras stāvokli
– idejisko, estētisko, morālo, sociālo, politisko, ideoloģisko stāvokli. Tie ir
cilvēki, kuri valstī teorētiski skaitās viskompetentākie attiecīgajā jomā.
Tāpēc viņu pienākums ir kritiski vērsties pret jebkuru novirzi attiecīgajā jomā,
bet nevis klusēt un būt konformistiem, taču vissliktākais – dziedāt slavas
dziesmas valstī sastopamajām bezjēdzībām. Tie ir cilvēki, no kuriem sabiedrība
drīkst pieprasīt profesionālu iejaukšanos jebkurā nepilnībā, kuru savā darbībā
pieļauj politiķi, ierēdņi, institūcijas. Kuri pie mums teorētiski ir
viskompetentākie sociālajā un humanitārajā sfērā? Tie ir vadošie akadēmiskie
kadri filosofijā, sociālajās zinātnēs un humanitārajās zinātnēs. Tā tas ir
jebkurā valstī, un tā tas ir arī Latvijā. Pats par sevi ir saprotams, ka
sociālajā un humanitārajā sfērā viskompetentāko darbību (kritiski analītisko
palīdzību valsts institūtiem) nav jāgaida no dabaszinātņu, eksakto zinātņu,
inženierzinātņu akadēmiskā kontingenta. Viskompetentākā darbība ir jāgaida no
LU attiecīgajām fakultātēm, jo LU ir mūsu vadošā universitāte un tās atbildīgie
akadēmiskie kadri ir vadošie speciālisti attiecīgajā nozarē. Pie mums
vislielākie humanitātes noziedznieki konkrēti ir Maija Kūle (filosofija), Juris
Rozenvalds (sociālās zinātnes) un J.Kursīte, I.Druviete, A.Cimdiņa (humanitārās
zinātnes). Tie ir cilvēki, uz kuriem gulstas vislielākā atbildība, jo viņi ir
priekšnieki, paši aktīvi iesaistās publiskās sfēras norisēs, bet visnepatīkamākais
– regulāri medijos laiza valdošo kliķi un ir izteikti konformisti. Viņu augstie
amati un akadēmiskie tituli ir principiāli svarīgi viņu vainas (humanitātes
noziedzības) pasludināšanā. Tie ir cilvēki, uz kuriem gulstas milzīga
(vismilzīgākā) atbildība par mūsu dzīves idejisko un morālo bezvērtību. Viņu
pienākums bija vērsties pret bezjēdzībām, bet nevis verdziski pakalpīgi
klanīties kriminālā kapitālisma šausmīgajām izdarībām.
ceturtdiena, 2019. gada 21. februāris
Noguruma dinamika
trešdiena, 2019. gada 20. februāris
Kosmosa iejaukšanās
Latviju noteikti ir pārklājusi kosmosa nelaba enerģija.
Katru dienu nākas tikties ar kaut ko šausmīgi bezjēdzīgu, amorālu, pretīgu,
reakcionāru, antihumānu, antitautisku. Dažas dienas ir pat vairāki odiozi
izsmirdējumi. Šodien (20.II) arī jau ir vairāki riebīgi izsmirdējumi. “Pietiek”
kāds Jānis Rubenis 23.Februāra svinēšanu uzskata par kauna un negoda lietu.
Protams, ka kauns un negods ir tas viss, kas ir saistīts ar padomju armiju. Šī
armija latviešu vērtīgo tautu (skat. kaut vai šīs vērtīgās tautas vērtīgos
notikumus no 6.oktobra) izglāba no totālas iznīcināšanas, ko vācu armija
paredzēja pēc uzvaras karā. Vācieši latviešus atzina par nevērtīgu un
iznīcināmu tautu. Paprasiet melnajam Kangerim par to. Viņš pirmais mūs
iepriecināja par šo arhīvos atrasto prieka vēsti. Tāpēc pret padomju armiju
latviešiem ir jāizturas kā pret kauna un negoda objektu. Tas ir katra īsta
latvieša pienākums, ja viņš grib būt īsts latvietis, bet nevis cilvēces
atkritums. Taču šodien ir ne tikai šī jāņrubeņa necienīgā izturēšanās pret
nacisma sagrāvējiem. Kariņš, latviešu jaunais idiots-valdnieks, šodien
aizrunājās pat sociālā darvinisma ģeniālākajā formā par medicīnas sistēmas
likvidēšanu latviešiem, kuri nav pelnījuši tik apjomīgu medicīnas sistēmu. Tāpat
viņš solīja izmainīt Latvijas finansu sistēmu, kas, protams, ir nekaunīga
miglas pūšana kriminālā kapitālisma vidē. Līdz vakaram vēl tālu. Iespējams, būs
vēl kaut kāds baudījums.Vietējā inteliģence ir talantīga pat bez kosmosa
iejaukšanos.
Gandarījums
Šajās dienās nākas izjust dziļu profesionāli intelektuālo
gandarījumu. Praktiski apstiprinās vairāki koncepti, analītiskie secinājumi un prognozes.
Tā, piemēram, pilnā mērā praktiski apstiprinās koncepts par latviešu
inteliģences dalījumu tautas inteliģencē un varas inteliģencē, kura ir Latvijas
kriminālā kapitālisma enerģiska un pašaizliedzīga stutētāja – nacionāli
reakcionārs un cilvēciski atbaidošs konglomerāts. Tāpat pilnā mērā praktiski
apstiprinās koncepts par humanitātes noziedzību Latvijā. Jau agrāk minēju, ka
noziedzībai var būt daudzas sejas: ekonomiskā noziedzība, kriminālā noziedzība,
juridiskā noziedzība, noziedzība pret cilvēci, starptautiskā noziedzība.
Iespējama noziedzība, kuru nākas dēvēt par humanitātes noziedzību. Tā ir
noziedzība pret cilvēcību, cilvēkmīlestību, cilvēka cienīšanu, rūpēm par
cilvēka labklājību tādos humānisma aspektos kā audzināšana, izglītošana,
ideoloģiskā skološana, sociumam adresētā garīgā kultūra, sabiedrības morāli
tikumisko vērtību un normu kodekss. Mūsdienu Latvijā ir sastopami visi
noziedzības veidi. Vieni vairāk, citi mazāk. Taču noziedzības veidu hierarhijas
virsotnē noteikti atrodas humanitātes noziedzība, par ko ir jāsoda tikpat bargi
kā par ekonomiskajiem noziegumiem, kriminālajiem noziegumiem.Pie mums humanitātes noziegumi smagā formā ir paveikti
izglītībā, zinātnē, garīgajā kultūrā, masu komunikācijā, ideoloģiskajā darbībā.
Runa ir par izglītības šausmīgo izkropļošanu, zinātnes likvidēšanu un
akadēmiskā šarlatānisma nostiprināšanu, mākslas un literatūras
postmodernistisko izkropļošanu, neoliberālistiskās ideoloģijas uzspiešanu.
Galvenie humanitātes noziegumu veicēji ir politiķi, skolotāji, pasniedzēji,
garīgās kultūras institūciju darbinieki, bezsmadzeņu literāti, mākslinieki,
valsts iestāžu darbinieki. Humanitātes noziedznieki ir pelnījuši tādu pašu augstāko
soda mēru kā nacionālie nodevēji, nacionālie laupītāji. Un tas ir labi, ka viņi
paši sastāda Latvijas humanitātes noziedznieku sarakstu, kā tas nupat atkal notika
sakarā ar aptaurētā ebreja odiozo bīdīšanu Valsts prezidenta krēslā.
Par evolūcijas likumiem
Latviešu sabiedrības ļoti kritiskais stāvoklis pēcpadomju
periodā diktē velmi prognozēt nākotni; respektīvi, prognozēt latviešu sabiedrības
(tautas) evolūcijas turpmāko gaitu, priekšplānā, protams, izvirzot
optimistiskas cerības un vēloties sagaidīt progresu visos cilvēciskās esamības
aspektos. Tātad nākotnes prognozes ir saistītas ar jautājumu “Vai ir iespējams
noteikt sabiedrības evolūcijas likumus un vai vispār tādi likumi eksistē?”. Atbilde
ir noliedzoša. Zinātne (īpaši socioloģija – zinātne par sabiedrību) atsakās
runāt par sabiedrības evolūcijas likumiem. Tādi likumi neeksistē un netiks
formulēti arī turpmāk. Nav iespējams formulēt likumus par sabiedrības
evolūciju. Tam ir noteikts pamatojums. Sabiedrības procesos nevar reducēt
stingrus iemeslus. Nav precīzi noskaidrojami iemesli sabiedrības
transformācijām. Tas ir galvenais šķērslis, vēloties formulēt sabiedrības
evolūcijas līdzšinējo gaitu un prognozēt perspektīvā iespējamo evolūcijas stāvokli.
Zinātne atzīst vienīgi iespējamību apkopot atsevišķu vēsturisko sociālo
parādību likumsakarības. Sabiedrības vēsturiskajā evolūcijā var konstatēt tādas
izpausmes, kuras tipoloģiski atkārtojas un tādējādi stimulē akcentēt noteiktas
likumsakarības. Sabiedrības likumu formulēšanas ceļā stājas vēl citi šķēršļi.
Lai varētu definēt sabiedrības evolūcijas likumus, nāktos strikti nodalīt
sabiedrības evolūcijas vienu etapu no otra etapa. Tāpat nāktos zināt sabiedrības
evolūcijas enerģijas avotus. Vēl vajadzētu būt maksimālai skaidrībai par
cilvēku rīcību, ņemot vērā viņu izvēles brīvību. Tik tikko minētos nosacījumus
nav reāli iespējams īstenot. Piemēram, izvēles brīvība cilvēkiem paver
visdažādākos rīcības variantus, kurus nav iespējams pakļaut kādam likumam. Vēl
nākas piebilst par vienu faktoru. Zinātnei nav iespējams precīzi izzināt
sabiedrības evolūcijas vadīšanas paņēmienus. To daudzveidība nepakļaujas kādam
likumam. Sabiedrības (tautas) evolūcija ir atkarīga no politiskās varas
idejiskās arhitektonikas, kurā vienmēr vairāk vai mazāk izteikti ietilpst
sociuma nākotnes modelis. Tātad tas, kāda tiek projektēta sabiedrības (tautas)
evolūcija un kāds līmenis sabiedrībai (tautai) ir jāsasniedz perspektīvā.
Sabiedrības evolūcija vienmēr ir atkarīga no politiskās varas teorētiskās un
ideoloģiskās leģitimācijas. Citiem vārdiem sakot, autoritātes un reputācijas
attiecīgajā sabiedrībā (tautā). Dotā leģitimācija vai tās trūkums būtiski
ietekmē sabiedrības (tautas) kultūras kolorītu, priekšroku dodot progresa
tendencēm jeb regresa tendencēm. Latviešu sabiedrības (tautas) kultūras
kolorītā pēcpadomju periodā dominē regresa tendences. Citas tendences nevar būt
ne teorētiski, ne praktiski kriminālajā kapitālismā, kad reālās politikas
demiurgs (koncepcija, projekts, ideoloģija) ir noziegumu brīvība ar tās galveno
formātu organizēto noziedzību centrā. Skaidrs, ka tādos apstākļos nepastāv
politiskās varas stratēģiskais godīgums, nacionālās attīstības ieinteresētība,
sabiedrības (latviešu tautas) progresīvas evolūcijas mērķis. Tādos apstākļos
sabiedrības (tautas) evolūcija (attīstība) vispār nav iespējama, jo norma ir
sociālās patoloģijas un antropoloģiskās patoloģijas izvēršanās un
nostiprināšanās sociuma masās. Lai latvieši kādreiz sāktu dzīvot cilvēciski 1)
jātiek galā ar "prihvatizācijas" mantojumu, 3) PSKP/VDK morālo
kastrātu politiskās varas mantojumu, 3) jālikvidē kriminālā kapitālisma
iekārta, 4) jālikvidē noziegumu brīvības juridiskais pamats, 5) jāizolē dažāda
veida nacionālie noziedznieki un nacionālie nodevēji, 5) jālikvidē organizētā
noziedzība utt. Bet tas nevar notikt, jo latviešiem nav enerģijas un gribas
avots normālai dzīvei, - latviešiem nav elites. Tāpat ir nepieciešams izmainīt
latviešu ģenētiski determinēto mentalitāti un tās riebīgāko izpausmi - gudru un
godīgu tautiešu necieņu un neatbalstīšanu, vajāšanu un nobīdīšanu pagultē.
Tātad latviešu normāla dzīve ir iespējama tikai pēc vairākām (3-4) paaudzēm XXII.gs.
vidū. Bet arī tad tas var notikt tikai tādā gadījumā, ja tūlīt sāk enerģiski
transformēt latviešu mentalitāti un to dara nemitīgi gadu desmitiem ilgi,
neapstājoties ne sekundi un neļaujot iejaukties kādam destruktīvam spēkam. Minētai latviešu mentalitātes izpausmei ir kardināla loma,
nosakot kultūras ģeneratīvos procesus un kopējo tautas attīstības līmeni. Kamēr
latvieši neatbrīvosies no savas necienīgās, skaudīgās, naidīgās attieksmes pret
gudriem un godīgiem tautiešiem, nav nekādas cerības sasniegt tautas attīstības
godājamu līmeni. Minētā mentalitātes iezīme ir viens no galvenajiem šķēršļiem
(pats galvenais šķērslis !?) latviešu kultūras ģeneratīvajos procesos. Tagad
pēcpadomju laikā tas ir īpaši spilgti redzams, jo padomju laikā “Maskava”
manāmi piebremzēja latviešu klasiskās riebīgās izpausmes. Neapklusinot minēto mentalitātes iezīmi, nav iespējams
izaudzināt eliti. Tauta bez elites ir mežoņu populācija.
otrdiena, 2019. gada 19. februāris
Ebrejs Rīgas pilī
“NRA.lv” 2019.gada 18.II ievietoja tekstu ar šādu
virsrakstu “Sākusies Valsts prezidenta vēlēšanu kampaņa; politiskais atbalsts
Levitam kļūst saskatāmāks”. Tekstā stāstīts par Levita grāmatas “atvēršanas”
pasākumu. Latviešu varas inteliģences prāta aptumsums ir totāls un
fundamentāls. Kungam izdota trekna grāmata, noorganizēta valsts visaugstāko
amatdāmu līmenī tās "atvēršana", nelabojamā šarlatāne Dagmārbeitnere
kungu nosauc par Latvijas «šodienas nācijas tēvu»...Tas viss ir prātam
neaptverams! Taču ir viens interesants jautājums: "Kuram ir vajadzīgs tāds
prezidents Latvijā - Krievijai, ASV jeb abiem kopā?". Noteikti ir
Krievijas un ASV konkrēts "projekts" sakarā ar jauno prezidentu. Tas
viss, kas notiek ap šo pelēko un muļķo ebreju (ebreju vidē ļoti retu eksemplāru
ar tādiem epitetiem) nav latviešu idiotisma rezultāts. Latviešu idioti ir
pamatīgi apstrādāti. Pat latviešu viepļi naciķi grib ebreju par valsts
prezidentu. Tātad zombēšanai ir milzīgi panākumi latviešu kretīnu smadzenēs.
Noteikti būs sava loma arī naudai. Bet varbūt tā ir labāk! Pasaule redz, cik
nevērtīga ir latviešu tauta, nolaižoties tik zemu, ka kaut kāds aprobežots
ebrejs ir jāvirza uz Rīgas pili par Valsts prezidentu. 2019.g. 19.II tiek
izplatīta latviešu inteliģences vēstule. Tas ir atgādinājums par latviešu varas
inteliģences odiozo būtību. No padomju laika vēstulēm un pēcpadomju laika
vēstulēm var izveidot lielisku pieminekli latviešu varas inteliģencei - tās
nacionāli reakcionārajai būtībai. Skaidrs, ka ar tādu inteliģenci latviešu
tauta var tikai veģetēt cilvēces žogmalē, var izpelnīties Alfrēda Rozenberga
priekšlikumu, dzīvot noziegumu brīvībā, pie varas pielaist "6.oktobra
paaudzi". Un tas noteikti vēl nav viss. Agonija turpināsies! Savādāk nevar
būt! Viepļu atklātās vēstules ir tieša ņirgāšanās par tautu. Tā ir sociālā
darvinisma izpausme. Sociālais darvinisms nav tikai elites kvalitāte. Sociālais
darvinisms ir arī dažāda tipa parvēniju kvalitāte - politisko, akadēmisko,
māksliniecisko iznireļu kvalitāte. Tajā viepļu sarakstā ir tikai parvēniji -
eksemplāri bez talanta, apdāvinātības, prāta un pašcieņas. Vispiemērotākais
epitets tādiem eksemplāriem ir "viepļi". Un tur nevar neko darīt, ka
viepļi mums liek izvēlēties adekvātu leksiku, kas citos gadījumos netiktu
darīts. No stulbās latviešu varas inteliģences visu varēja sagaidīt, taču
nekādā ziņā nevarēja sagaidīt ebreja virzīšanu Valsts prezidenta postenī. Tas
ir unikāls pārsteigums. Izskaidrojums vienīgi ir tas, ka cilvēku muļķība
nepazīst nekādus ierobežojumus un Dievs esot atsacījies cīnīties pret cilvēku
muļķību, kura nav pārvarāma. Interesanti, vai "tauta" izies ielās,
protestējot pret "100 noderīgo idiotu" idiotismu? Domāju, ka nebūs
protestu. Tagad pie mums protesti ir tikai tad, ja kādu zagli grib likt cietumā. Tagad "tauta"
aizstāv vienīgi savus noziedzniekus. Bet varbūt mēs tiekamies ar tautas
šizofrenizācijas, debilizācijas jaunu sēriju, kāpinot sabiedriskajā apziņā
pretrunīgas pozīcijas, veicinot etniskos konfliktus (antisemītismu latviešos)?
Ar "melnajiem maisiem" nekas prātīgs nesanāca, tāpēc nācās visai drīz
sākt jaunu melno kampaņu. Grāmatas izdošana ir tipisks amerikāņu
(Rietumu) polittehnoloģisks paņēmiens. Amerikāņu sabiedrībā ciena gudrus
cilvēkus, par ko simboliski liecina spēja uzrakstīt grāmatu. Krievijas
(padomju) polittehnoloģijā grāmatas izdošana nav īpaši aktuāls paņēmiens, jo
proletariāts (tautas masas) pret intelektu labākajā gadījumā izturas
vienaldzīgi, taču visbiežāk izturas kritiski. Grāmatas izdošana dotajam ebrejam
liecina, ka viņa "projekts" eksistē jau labu laiku, tas tiek plānots
un attiecīgi virzīts latviešu tautā. Neaizmirsīsim, ka Ezergailis latviešus
padarīja slavenus kā ebreju šāvējus: tikai latviešiem kara gados bija speciāla
"komanda" ebreju šaušanai. Interesanti, ka "projektu" bīda
latviešu naciķi. Tātad tas spēks, kuram vajadzētu vispirms protestēt pret
ebreju Rīgas pilī. Turklāt tas ir spēks, kurš asociējas ar "Arāja komandu",
antisemītismu. Nav ticams, ka "projekts" ir idiotijas rezultāts. Tas
acīmredzot ir saprātīgu hominīdu "projekts". Ļoti apkauno divi
momenti: 1) nelatvietis kā Valsts prezidents un 2) ļoti ļoti pelēks un ļoti
ļoti karjeristisks cilvēks kā Valsts prezidents. Bet faktiski pie mums ir bijis
vēl trakāk: transparenta neliete Valsts prezidente (VVF), transparenta neliete
parlamenta priekšniece (Mūrniece). Sākusies ir saruna par Cukura pārapbēdīšanu
Latvijā Brāļu kapos. Pārapbēdīšanu noteikti atbalsta ar abām rokām un galvu
jaunais latviešu Valsts prezidents Levita kungs. Tāpat viņam nebūtu nekas
iebilstams, ja Latvijā Brāļu kapos izveidotu simbolisku Hitlera kapu Osvencimas
stilizētā formā. Levita kungs ir gatavs uz visu, lai kļūtu par Latvijas
Republikas Valsts prezidentu. Izteikti negatīvi vērtējošā iesaistīšanās
diskursā sakarā ar "nācijas tēvu" ir sava veida rūpes par ebreju
tautas reputāciju, kuru šausmīgi grauj Levits. Varbūt
kāds no ebreju diasporas beidzot vēlēsies apturēt "Latvijas tautas
tēvu" neapkaunot ebreju tautu? Faktiski ir vēl viens interesants moments. Ap ebreju
"cepas" inteliģences vecie viepļi. Jauno viepļu attieksme pret ebreju
nav manīta. Kā noslēgsies veco viepļu un jauno viepļu attieksmes dinamika? Vai
jaunie viepļi arī atbalstīs ebreju? Viņi parlamentā ir kādi 65%. Apmēram divas
trešdaļas ir jauni kadri Saeimā.
piektdiena, 2019. gada 15. februāris
Tautas mīmika
Latviešu tautas mīmikas tēma ir ļoti aktuāla. Tautai ir
seja, un tautas sejai tāpat kā jebkura cilvēka sejai ir mīmika – sejas muskuļu
dabiskas vai spēlētas kustības, kas atspoguļo psihiskos un emocionālos stāvokļus.
Katra tauta ir unikāla parādība, tāpēc arī katras tautas mīmikā ir unikālas
kustības. Tā tas ir arī latviešu tautā. Latviešu tauta XXI gs. sākumā ir
kļuvusi tauta, kura nav spējīga adekvāti apzināties realitāti un realitātes diskursīvās
izpratnes vietā tautu apmierina simulācijas, simulakri, ideoloģiskās zombēšanas
manipulācijas, meli, hipnotizējošas ilūzijas. Tauta masveidīgi nesaprot tāda
stāvokļa atbilstību jēdzieniem “agonija”, “katastrofa”, “neattīstība”,
“degradācija”, “deģenerācija”, “pagrimums”, “noriets”, “tumsonība”, “mežonība”,
“bojāeja”. Latviešu tauta ir kļuvusi neadekvāta pamatā pateicoties savai
“elitei” – varas inteliģencei, kura ir vēsturiski bezperspektīva un vēsturiski
neadekvāta. Varas inteliģences neadekvātums kļūst par visas tautas neadekvātās
mīmikas liecību. Latviešu tautā nav masveidīga agresīva attiekme pret neadekvāto
“eliti” - varas inteliģenci. Latviešu tautā eksistē masveidīga lojāla attieksme
pret valdošo kliķi un tās antropoloģisko bāzi – varas inteliģenci. Latviešu
tautas mīmikā nav konstatējams masveida protests pret valdošā kriminālā
kapitālisma režīmu, kas neatbilst cilvēka optimālajām cilvēciskajām interesēm,
bet atbilst postcilvēka interesēm. Latviešu tautas mīmikā nav konstatējams
masveida protests pret valdošās kliķes un varas inteliģences radikālo rietumnieciskumu
(“eiroatlantismu”) un ultraliberālismu (“globalizāciju”). Latviešu tautas
mīmikā nav sastopams masveidīgs valstiskais patriotisms – patriotiskais
imperatīvs. Par to visuzskatāmāk liecina jūsmīgā atsacīšanās no valsts
neatkarības. Latviešu tauta piemērojas kādas personas sejai, bet nekad
nepiemērojas konceptuālai idejai. Tas uzskatāmi atsaucas uz politisko dzīvi,
kad politiskās organizācijas centrā ir kāda tās dibinātāja seja, bet nevis
politiskā koncepcija. Politisko organizāciju (“kabatas partiju”) dibinātāji ņem
vērā tautas mīmikas izpausmi un tāpēc nemaz necenšas piedāvāt kādu politisko
koncepciju. Krievijā Putins tēlo patriotu tautas nomierināšanai; Latvijā nav
vajadzīgs valsts prezidentam tēlot patriotu, jo latviešu tauta masveidā ir apmierināta
ar dzīvi, ko regulāri apliecina socioloģiskās aptaujas. Latviešu tautā nav tāds
relatīvi plašs slānis (t.s. dziļais slānis), kuru nevar ietekmēt aģitācija,
propaganda, zombēšana, iebiedēšana, uzpirkšana, kārdināšana ar amatiem,
apbalvojumiem, naudu.
otrdiena, 2019. gada 12. februāris
Primāts
Latviešu “naciķi” Valsts prezidenta krēslam virza Levitu.
Tātad latviešu tautas pelēcību resursi ir izsmelti, un Latvijas valsts
prezidenta amatā latvieša vietā nākas izvēlēties kādu cittautiešu pelēcību. Der
arī ebrejs, kas, protams, nav īsts ebrejs. Levits ir primāts, kurš pretrunu
(kļūdu, aloģiskumu) nesaskatīs arī formulējumā "2 + 2 = 5", ja tas
būs izdevīgi no karjeras viedokļa. Un savādāk nemaz nevar būt kriminālā
kapitālismā, noziegumu brīvībā, nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā
valstiskumā, kam der tikai cilvēciskie atkritumi, dažāda tipa pielīdēji,
bezmugurkaulnieki morāles, profesijas, patiesības jomā; viņš jau sacūkoja
Satversmi ar preambulu, izpatīkot latviešu āmurgalvām. Tātad profesionāli
bīstams, jo priekš viņa neko nenozīmē "juridiskā Hipokrāta" zvērests.
Bet varbūt patiešām arī nav labi izglītots jurisprudencē. Ja būtu gudrs un labs
speciālists, tad nekādā gadījumā nebūtu atstājis savu Minsteri, nebūtu mūs
aicinājis uz savu dzīvokli apspriest LR izglītības nākotni; dzīvojot Minsteres
latviešu vidē, varēja sen izdarīt noteiktus etnopsiholoģiskos secinājumus.
pirmdiena, 2019. gada 11. februāris
Toksiskais
"Pietiek" regulāri publicē Gobzema jaunāko
demagoģisko bubertu.Gobzemblēdis pat latviešu populācijā, kura nevar žēloties
par dažāda kalibra mēslu trūkumu, ir rets eksemplārs. Reti toksiska figūra;
viņa galvenais tiksīns ir reti lipīga demagoģija paša saindētajos tekstos,
kurus šis muldēšanas toksikomāns izplata bez jebkāda ierobežojuma, labi zinot
adresātu - glaimīgas, melīgu solījumu indoktrinācijas latviešu baudītājus, kuru
smirdošās smadzenes sāk funkcionēt tikai pēc kārtīgas nelietīgas retorikas
porcijas aprīšanas, nekad nespējot adekvāti identificēt nelietību, idiotiju,
nekaunību, jo tik tikko minētajām īpašībām diametrāli pretējas cilvēciskās
īpašības viņos izraisa alerģiju.
svētdiena, 2019. gada 10. februāris
Mežonības klasifikācija
Mūsdienu pasaulē nākas tikties ar diviem mežonības veidiem
– arhaisko (raksturīgs senatnei, saistīts ar senatni) mežonību un moderno
mežonību (mūsdienīgo mežonību). Arhaiskās mežonības pārstāvjus var sastapt
Āfrikas, Latīņamerikas džungļos, kur joprojām laiku pa laikam atrod kādu
pirmatnēju cilti, par kuru agrāk nebija nekādas informācijas. Modernās
mežonības modernos pārstāvjus var sastapt Rietumu civilizācijā un arī tādā zemē
kā Latvija, kur to klātbūtne īpaši plaši iezaigojās no XX gs. 70. gadiem, kad
sākās eiropeīdu rases masveida degradācija, deģenerācija, izmiršana. Katram
mežonības veidam ir savas izpausmes. Tās ir krasi atšķirīgas. Ar arhaiskā
mežoņa portretu tiekamies etnoloģijas, etnogrāfijas, antropoloģijas grāmatās.
Tajās arhaiskais mežonis ir dabas bērns: antropomorfs radījums, ēdot banānu,
sēžot vai guļot uz kailas zemes, lietojot paštaisītus darba rīkus un ieročus
medībās. Arhaiskais mežonis nepazīst nekāda veida pretenzijas, tieksmi uz kaut
ko. Viņš nepazīst tieksmi būt visgudrākajam, viszinošākajam. Arhaiskais mežonis
principā ir labsirdīgs, atsaucīgs, pretīmnākošs, izpalīdzīgs. Viņš brīvprātīgi
ievēro ciltī iedibinātās uzvedības normas, aktīvi līdzdarbojas rituālos, disciplinēti
izturas pret visa veida tabū. Arhaiskā mežoņa mežonības kritēriji jeb trūkumi atbilstoši
civilizēto ļaužu priekšstatiem pamatā ir neizglītotība, necivilizētība, sociālo
institūtu primitīvisms un politiskās varas neesamība, kultūras stagnācija un
kultūras attīstības apstāšanās cilts līmenī bez perspektīvā gaidāmām izmaiņām.
Minētie kritēriji jeb trūkumi civilizētā sabiedrībā ir veicinājuši tradīciju pret
arhaisko mežonību izturēties ļoti nesaudzīgi un vārdu “mežonis” lietot kā ļoti
dzēlīgu apzīmējumu. Tāda terminoloģiskā pieeja ir ideāli pamatota, tiekoties ar
mūsdienu moderno mežonību. Mūsdienu mežonības kritēriji jeb trūkumi ir saistīti
ar divdomīgu, pretrunīgu, antagonistisku stāvokli – nesamierināmi pretišķīgu
dzīves praksi. Mūsdienu mežonis sevi uzskata par ļoti izglītotu cilvēku. Viņš
visu zina par visiem vislabāk. Mūsdienu mežonis lepni izmanto datoru,
internetu, mobīlo telefonu. Taču visbiežāk viņš civilizētības augstos sasniegumus
izmanto bezjēdzīgi – seklai, triviālai, mietpilsoniskai komunikācijai, kā arī līdzcilvēku
pazemošanai, nogānīšanai, intrigu uzkurināšanai. Mūsdienu mežonis neizjūt
nekādu cieņu pret sociālajiem institūtiem – reliģiju, morāli, politiku, mākslu
un literatūru. Toties mūsdienu mežonis pakļaujas naudas varai, amata varai.
Mūsdienu mežonim neinteresē nākotne, garīgums, cilvēciskums, sava valsts, savas
valodas kultūra. Tāpat neinteresē estētiskās un garīgās vērtības. Mūsdienu
mežonis neinteresējas par pagātnes mantojumu. Viņš neizmanto pagātnes kultūras
pieredzi. Viņa interešu uzmanības centrā ir vienīgi tagadnē pieejamās baudas un
izklaide. Mūsdienu mežonis veģetē nesamierināmi pretišķīgā veidā. No vienas
puses viņa rīcībā ir milzīgi zinātniski tehniskie panākumi un ļoti augsts progresa
līmenis, taču no otras puses ir viņa uzbāzīgā cilvēciskā nevērtība, cilvēces intelektuālā
progresa panākumus izmantojot kariķējošā veidā – mežonīgā veidā. Mūsdienu
mežonis nemitīgi apliecina savu mežonību.
Klasisks piemērs
Globālo sociālo problēmu analītikai pēcpadomju Latvija ir
lielisks pētnieciskais materiāls. Savā ziņā klasisks un nepārspējami ideāls
pētnieciskais materiāls. Pēcpadomju Latvija globālo sociālo problēmu analītikai
lieliski noder kā vispusīgs un perfekti niansēts piemērs, kas var notikt ar
tautu, valsti un visiem cilvēku dzīves procesiem, ja patstāvīgam valstiskumam
nesagatavotam etnosam “otrā rītā uz brokastu laiku” (J.Bojārs) atļauj dzīvot
sociāli politiski patstāvīgi; proti, atļauj dzīvot suverēnā valstī. Rezultātā atklājas
drausmīga aina. Nepilnu 30 gadu laikā ir šausmīgi izkropļoti visi dzīves
segmenti – ieviesta noziegumu brīvība, masveidīga organizētā noziedzība,
likvidēta augsti attīstīta zinātne, likvidēta augsti attīstīta rūpnieciskā un
cita veida ražošana, drausmīgi izkropļota pasaulē cienīta izglītība, veselības
aizsardzība. Taču pats nepatīkamākais un negaidītākais ir tas, ka latviešu
tauta ar prieku atkratījās no valstiskās suverenitātes, kļuva tauta-kompradore,
izaudzināja un izskoloja “6.oktobra paaudzi”, postmodernisma, homoseksuālisma, dažādu
perversiju fanus, svešzemniekiem iztirgoja Latvijas aramzemi un mežus. Vārdu
sakot, nepilnu 30 gadu laikā tika panākts degradācijas un deģenerācijas triumfs
visos cilvēciskās esamības segmentos. Vārdu sakot, pēcpadomju latviešu
lielākais sasniegums ir kļūšana par klasisku piemēru globālo sociālo problēmu
analītikai.
piektdiena, 2019. gada 8. februāris
Polittehnoloģiski fragmenti (3)
v Vācu zinātnieku ieskatā katrai tautai (Volk) ir īpašs tikai tai piemītošs gars
jeb būtība (Volksgeit), kā arī sava
ētika. To ņēma vērā vācu politiķi. Viņi jau kopš XIX gs. otrās puses (pēc
Vācijas izveidošanas) valsts politiku sasaistīja ar zinātni, politiku un
polittehnoloģiju cenšoties balstīt uz zinātniskiem pamatiem.
v Polittehnoloģiju var ietekmēt apstākļi, kad gribu nomaina
disciplīna. Polittehnoloģija var radīt tādus sociāli politiskos apstākļus, kad
gribas vietā ir jāfunkcionē disciplīnai. Tā tas ir t.s. partijas disciplīnā,
kad atsevišķu indivīdu (partijas biedru) griba pakļaujas (tiek voluntāri
pakļauta) partijas disciplīnas prasībām. Faktiski politiskās partijas
eksistence nav iespējama bez gribas pakļaušanas disciplīnai.
v Mūsdienu kapitālismā klasiskās polittehnoloģiskās gudrības
ir grūti realizēt. Var droši teikt, ka tagad kapitālisms neeksistē, jo mūsdienu
kapitālisms vairs nebalstās uz ražošanu un peļņu, bet balstās uz spekulācijām
un naudas kalšanu (emisiju). Tātad ir izmainījusies kapitālisma mentalitāte,
kas ir viens no kultūras pastāvēšanas pīlāriem, ar kuru obligāti nākas
rēķināties polittehnoloģijai. Mūsdienu polittehnoloģijai nākas pielāgoties jaunajām
izmaiņām kapitālisma mentalitātē. Šī pielāgošanās nevar būt patīkama, jo
mentalitātes izmaiņas liecina par morālo noslīdējumu. Vienmēr ir nepatīkami
pielāgoties morālās deģenerācijas kaislībām. Turklāt deģenerācija var būt tik
liela, ka polittehnologu morāli stabilākā daļa var vispār atsacīties pielāgoties
jaunajai mentalitātei. Tā tas praktiski notiek, jo mūsdienu kapitālismā
politiskie procesi kļūst arvien odiozāki, nesakarīgāki, bezjēdzīgāki. Politiskos
procesus vairs nevada polittehnoloģiskais intelekts, bet vada tikai pašu
politiķu intelekts.
v Polittehnoloģijā vienmēr ir bijis aktuāls jautājums “Vai
ir kāds sakars starp prātu, tiesībām un vēstures virzību?”. Tādu jautājumu
stimulē intuitīvais priekšstats par vēstures virzības patstāvību, neņemot vērā
ne sociuma prātu, ne sociuma tiesību sistēmu cilvēku dzīves saprātīgai
regulēšanai. Tā vien liekas, ka vēsturisko virzību neviens nevar ietekmēt un
vēsturiskais liktenis ir fatāls lielums. Tā priekšā polittehnoloģija ir
bezspēcīga – nevar neko precīzi prognozēt, nevar rekomendējoši palīdzēt izveidot
stabilu un laika gaitā nemainīgu tiesību sistēmu. Sociuma prāts ir bezspēcīgs
vēsturiskā likteņa priekšā.
v Politikas teorijā un tātad arī polittehnoloģijā ir
sastopama neticība liberāli demokrātisko vērtību spējai izdzīvot masu
demokrātijas apstākļos, jo masu vēlētāji ir idejiski nepatstāvīgi, neracionāli
un demagoģijas (populisma) fani.
v Politikā ir plaši izplatīts t.s. demokrātiskais kanibālisms
– savas sugas (tautas) indivīdu “ēšana”, un polittehnoloģijai to vienmēr nākas
ņemt vērā.
v Polittehnoloģija nespēj izvairīties no dilemmas, kas
mentalitātē (vērtību hierarhijā) ir primārais – vara jeb īpašums. Tiek
uzskatīts, ka Rietumu civilizācijā primārais ir īpašums (nauda un manta). Tāpēc
varas galvenā funkcija ir īpašuma interešu aizstāvēšana, un varu vispār formē
īpašuma īpašnieki (oligarhi).
ceturtdiena, 2019. gada 7. februāris
Cilvēka kanons
“6.oktobra paaudze” un īpaši tādi tās pārstāvji kā
Bordāns, Jurašs, Gobzems, Kaimiņš stimulē pievērsties cilvēka kanona tēmai.
Katru dienu tiekoties ar minētās paaudzes aktīvāko pārstāvju odiozajām
izdarībām, rodas jautājums “Vai viņi vispār atbilst cilvēka kanoniskajām normām
un vai mums nenākas tikties ar manāmām novirzēm no kanoniskajām normām?”.
Jautājums rodas ne tikai sakarā ar odiozajām izdarībām. Jautājums rodas arī
tāpēc, ka līdz šim valdošās kliķes kontingenta kadri vairāk vai mazāk atbilda cilvēka
kanoniskajām normām. Nekādā gadījumā neradās vēlēšanās teikt, ka viņi neatbilst
cilvēka stājai. Viņi varēja rīkoties nacionāli bezjēdzīgi, profesionāli
nekompetenti, kā arī savtīgi, nekaunīgi, negodīgi. Tomēr jebkurā gadījumā
viņiem piemīta, tā teikt, cilvēka rāmis jeb cilvēka robeža, kuru viņi nepārkāpa
un nekļuva cilvēkam neadekvāti. Viņu darbībā, uzvedībā un komunikācijā vienmēr
saglabājās respekts pret to informāciju un prasību kompleksu, kas atspoguļo un
apliecina cilvēku kā Homo sapiens. Tāds
respekts viņos acīmredzot ir padomju laika audzināšanas un izglītības
rezultāts. Citiem vārdiem sakot, viņi ļoti labi apzinājās cilvēka adekvātuma
nosacījumus, kurus viņos ir nostiprinājusi audzināšana un izglītība jeb plašāk
tverot – kultūra. Turpretī tiekoties ar bordāniem, jurašiem, gobzemiem,
kaimiņiem nākas stipri šaubīties, vai pēcpadomju laika valsts organizētā
audzināšana un izglītība viņos ir nostiprinājusi cilvēka adekvātuma
nosacījumus. Tā vien liekas, ka viņiem nav nekāda priekšstata par to, ko
nosaucu par cilvēka rāmi jeb cilvēka robežu. Atkārtosim, kas ir kanons. Kanons
ir tas, kas ir obligāts, un tas, kas ir vispārpieņemts. Jēdzienu “kanons” var
bez bailēm attiecināt ne tikai uz reliģijas dogmām, rituāliem, noteikumiem vai
mākslas poētikas un stilistikas stingrajām prasībām, reglamentējot mākslas
darba kompozīciju, kolorītu, sižētisko struktūru utt. Jēdzienu “kanons” drīkst
attiecināt arī uz cilvēku. Ar cilvēka kanonu tiekamies cilvēka definīcijās.
Definīciju skaits ir liels filosofijā, psiholoģijā, antropoloģijā. Tomēr
definīciju raibajā kolekcijā saglabājas noteikts kodols. Tajā ietilpst
cilvēciskums kā cilvēka kanona obligāta norma. Cilvēciskums ir cilvēka ētiskais
karkass, cilvēka morāli tikumiskais satvars. Cilvēciskums ir pamatstruktūra, kurā
ietilpst tādi elementi kā labsirdība, cilvēku cieņa, līdzcietība, uzticība,
labvēlība, pašaizliedzība, kautrīgums, godīgums, patiesīgums, atklātums. Pats
galvenais cilvēka kanonā ir prāts, kas ir pats galvenais cilvēka atribūts.
Cilvēka reliģiskajās (jūdaisma, kristietības) definīcijās tiek akcentēta
cilvēka izvēle starp labo un ļauno. Cilvēks kļūst cilvēks tad, kad spēj nošķirt
labo no ļaunā. Par Bordāna, Juraša, Gobzema, Kaimiņa neatbilstību cilvēka
kanonam liecina tas, ka viņu prāts (pats galvenais cilvēka kanonā !!!) “strādā”
tikai odiozu (pretīgu, atbaidošu, nevēlamu, idiotisku, debilu) personiski
ambiciozo (politiskā retorikā nomaskētu) mērķu sasniegšanai.
Kompradoru laikmets
Venecuēlas visjaunākie
notikumi pievērš uzmanību ģeopolitiskajam determinantam, kad katrs jauns
valstiskais projekts uz Zemes var sākties un sasniegt izvēlēto mērķi tikai pēc
ģeopolitiskās atļaujas saņemšanas (pašlaik no ASV). Redzama ir ģeopolitiskās
varas subjekta nekaunēšanās no savām ģeopolitiskajām ambīcijām. Tagad varas
subjekts vairs neslēpj no sabiedrības ģeopolitiskās kundzības māniju. Tā tas ir
pirmo reizi uz planētas, jo ģeopolitiskā darbība agrāk tika rūpīgi slēpta no
svešām acīm un ausīm. Taču Venecuēlas notikumi akcentē vēl vienu jaunu parādību
pasaules politikā. Akcentē kompradoru lomu ģeopolitiskajās konstrukcijās un
politiskajā sfērā vispār. Kompradori – ārvalsts atbalstītāji, ārvalsts aģenti
savā zemē – ir bijuši vienmēr. Katrā laikmetā ir bijuši atsevišķi cilvēki, kuri
atklāti aizstāvēja svešu politisko varu un tādējādi apzināti nekalpoja savai valstij.
Atkārtoju: kompradori ir sena vēsturiskā negācija, un šai negatīvajai izpausmei
vienmēr ir bijis individuāls raksturs. Turpretī pēc II Pasaules kara Rietumu
civilizācijā kompradori ir sastopami masveidā. Tagad jau labu laiku nevienam
nav noslēpums, ka mūsdienu Rietumeiropas valstu politiskā elite faktiski galvenokārt
ir kompradoru elite. Tāpat jau labu laiku nevienam nav noslēpums, ka arī
Riemeiropas akadēmiskās aprindas ir kompradoru aprindas, kuras simboli ir habermasi,
derridas un citi “intelektuāļi”. Tāds cilvēciski pazemojošs unikāls stāvoklis
Rietumeiropā izveidojās pēc II Pasaules kara, kad eiropieši nonāca amerikāņu ģeopolitiskajā
pakļautībā un laika gaitā amerikāņiem izdevās ideoloģiski un ar dolāru palīdzību
izskolot kompradoru masas, aptverot gandrīz pilnā mērā pēckara visas jaunās paaudzes.
Savukārt pēc PSRS sagraušanas, kad bijušas padomju valsts republikas nonāca
amerikāņu ģeopolitiskās varas zonā, kompradoru masas tika sazombētas un
uzpirktas arī Austrumeiropā. Piemēram, Krievijā kompradori veido samērā plašu
5.kolonnu. Latvijā kompradoru statuss ir gandrīz visai latviešu tautai, kura uz
amerikāņiem lūkojas kā uz Dieva sūtņiem sargāt un aprūpēt Latvijas
iedzīvotājus. Latviešu varas inteliģence ir kompradoru (nacionālo nodevēju) monolīta
varza. Droši var konstatēt kompradoru laikmetu eiropeīdu civilizācijā. Tāda tikumiski
drūma laikmeta iestāšanās noteikti ir izskaidrojama ar eiropeīdu rases
vispārējo stāvokli – izmiršanu un degradāciju. Kompradors principā ir deģenerāts,
kuram nav svēta ne tikai sava tauta un sava valsts, bet arī nav svēta cilvēkam
cienīga stāja vispār.
trešdiena, 2019. gada 6. februāris
Kritikas tiesības
Sociālo problēmu analītikā vienmēr aktuāls ir jautājums
par kritikas tiesībām. Respektīvi, aktuāls ir jautājums, kas ir devis tiesības
kritiski no malas (no zināmas distances) vērtēt sabiedrības (tautas, valsts)
dzīvi un tajā sastopamās konkrētās norises. Sociālo parādību kritiķiem
(zinātniekiem, filosofiem, publicistiem) bieži nākas sastapties ar viņiem
uzdotu jautājumu “Kas Jums ir devis tiesības visu kritizēt mūsu valstī?”. Tādu
jautājumu, protams, visbiežāk uzdod ne visai gaiša un izprotoša prāta īpašnieki. Gudri cilvēki
neatzīst kviētismu – vienaldzīgu, pasīvu izturēšanos pret apkārtējo pasauli. Gudriem
cilvēkiem sociālo problēmu analītika un šīs analītikas kritiskā ievirze ir pati
par sevi saprotama un atbalstāma dzīves nepieciešamība. Gudri cilvēki labi zina
kritiskās domāšanas un kritiskās darbības svētīgo lomu cilvēku gaitās. Turpretī
idejiski nepatstāvīgus, neracionālus prātus un sociāli skaistas demagoģijas
fanus kaitina sociālo problēmu analītiskā kritika. Viņu ieskatā kritika esot
vēlēšanās pazemot, apkaunot u.tml. Ja tiek kritizēta tauta un valsts, tad tā
vispār esot “nacionālā nodevība” jeb, kā saka latvieši, kangarisms, un kritiķi
nākas uzskatīt par Kangaru. Atbildi uz jautājumu par kritikas tiesībām pamatā
nosaka divi faktori: 1) metafiziskais faktors un 2) reālpolitiskais faktors.
Abi faktori reizē ir kritikas tiesību argumentācijas kodols. Abi faktori paskaidro,
kas ir devis tiesības uz sociālajiem procesiem palūkoties no zināmas distances
analītiski kritiskā aspektā. Metafiziskais faktors ir cilvēka morālais
pienākums izturēties pret dzīves norisēm kritiski ar kritiski orientētu apziņu.
Tāds pienākums ir cilvēka būtības (metafizikas) atribūts. Cilvēkam ir jābūt ne
tikai domājošai būtnei, bet ir jābūt kritiski domājošai būtnei. Ne velti
audzināšanas un izglītošanas vēsturiski klasiskais mērķis ir kritiskās
domāšanas attīstīšana. Attieksmē pret sociālajām norisēm kritiskā domāšana
praktiski realizējas dažādos kritiskos vērtējumos ar skepticisma piedevu -
neuzticēšanos vispāratzītām idejām, dogmām, teorijām, ētiskām vērtībām,
ideoloģiski iezombētām nostādnēm sabiedrības apziņā. Skepticisms nebūt nav tendencioza
neatzīšana un vienpusīga noraidīšana. Skeptiķis nav nihilists. Pamatots ir
asprātīgais aforisms “Skeptiķis ir labi informēts optimists”. Metafizisko
faktoru savā laikā ļoti precīzi raksturoja Pjotrs Čaadajevs, kuru atļaušos
citēt oriģinālā: “Я не научился любить свою родину с закрытыми глазами, с
преклоненнойголовой, с запертыми устами. Я нахожу, что человек может быть
полезен своейстране только в том случае, если ясно видит ее; я думаю, что время
слепыхвлюбленностей прошло... Я полагаю, что мы пришли после других для того,
чтобы делать лучше их. чтобы не впадать в их ошибки, в их заблуждения и
суеверия. Прекрасная вещь — любовь к отечеству, но есть еще нечто более прекрасное — это любовь к истине. Любовь к отечеству рождает героев, любовь к истине создает мудрецов, благодетелей человечества. Любовь к родине разделяет народы, питает национальную ненависть и подчас одевает землю в траур; любовь к истине распространяет свет знания, создает духовные наслаждения, приближает людей к Божеству. Не через родину, а через истину ведет путь на небо.” Otrais faktors, reālpolitiskais faktors, ir politiskie uzskati un to konsekventa ievērošana. Proti, tiesības uz tautu, valsti un tās sociālajiem procesiem lūkoties kritiski sniedz nelokāmi un nesvārstīgi politiskie uzskati par to, kādai ir jābūt valstij un kādai ir jābūt tautas dzīvei. Ja reālpolitikā ir konstatējamas novirzes no attiecīgajiem konsekventajiem politiskajiem uzskatiem, tad ir tiesības kritizēt un vērtēt skeptiski. Reālpolitiskās nepilnības sniedz kritikas tiesības. Latvijas gadījumā tādas tiesības sniedz valstiskās suverenitātes nacionāli bezatbildīgā un cilvēciski apkaunojošā zaudēšana 2004.gadā, kriminālā kapitālisma pastāvēšana, masveida tautas atbalsts nacionāli reakcionārajam un krimināli oligarhiskajam režīmam. Ar tik tikko minētajām politiskajām novirzēm pilnīgi pietiek, lai sociālo problēmu analītikai būtu tiesības nesaudzīgi kritizēt un apliecināt skepticismu, tiekoties ar dažādām destruktīvām norisēm Latvijā un to autoriem.
чтобы делать лучше их. чтобы не впадать в их ошибки, в их заблуждения и
суеверия. Прекрасная вещь — любовь к отечеству, но есть еще нечто более прекрасное — это любовь к истине. Любовь к отечеству рождает героев, любовь к истине создает мудрецов, благодетелей человечества. Любовь к родине разделяет народы, питает национальную ненависть и подчас одевает землю в траур; любовь к истине распространяет свет знания, создает духовные наслаждения, приближает людей к Божеству. Не через родину, а через истину ведет путь на небо.” Otrais faktors, reālpolitiskais faktors, ir politiskie uzskati un to konsekventa ievērošana. Proti, tiesības uz tautu, valsti un tās sociālajiem procesiem lūkoties kritiski sniedz nelokāmi un nesvārstīgi politiskie uzskati par to, kādai ir jābūt valstij un kādai ir jābūt tautas dzīvei. Ja reālpolitikā ir konstatējamas novirzes no attiecīgajiem konsekventajiem politiskajiem uzskatiem, tad ir tiesības kritizēt un vērtēt skeptiski. Reālpolitiskās nepilnības sniedz kritikas tiesības. Latvijas gadījumā tādas tiesības sniedz valstiskās suverenitātes nacionāli bezatbildīgā un cilvēciski apkaunojošā zaudēšana 2004.gadā, kriminālā kapitālisma pastāvēšana, masveida tautas atbalsts nacionāli reakcionārajam un krimināli oligarhiskajam režīmam. Ar tik tikko minētajām politiskajām novirzēm pilnīgi pietiek, lai sociālo problēmu analītikai būtu tiesības nesaudzīgi kritizēt un apliecināt skepticismu, tiekoties ar dažādām destruktīvām norisēm Latvijā un to autoriem.
pirmdiena, 2019. gada 4. februāris
Atbildības problēma
Radikālais, izteikti regresīvais pavērsiens latviešu
tautas vēsturē sakarā ar “6.oktobra paaudzes” nākšanu pie varas aktualizē
atbildības problēmu. Latviešu sabiedrībā nākas panākt zināmu konsensu par to,
kas ir atbildīgs par “6.oktobra paaudzes” ģenerāciju un nonākšanu tautas
avangardā. Faktiski tiekamies ar atbildības problēmu, kura kļuva aktuāla
Rietumu civilizācijā pēc demokrātijas ieviešanas Jaunajos laikos, kad
demokrātija ir politiskais režīms un varas vienīgais leģitīmais avots ir tauta.
LR Satversmē varas vienīgais leģitīmais avots ir “Latvijas tauta”. No vienas
puses tāda metode varas leģitimācijā atvieglo izlemt jautājumu par atbildību. Atbildība
ir jāuzņemas “Latvijas tautai”, ja reiz tā ir varas vienīgais avots. Darbojas
princips “Tas, kuram ir vara, ir atbildīgs par visu”. Tātad atbildība gulstas
tikai uz tautu. Tauta ir kolektīvi atbildīga par visu, kas notiek Latvijā un
tajā skaitā ir atbildīga par ļoti neveiksmīgo “6.oktobra paaudzi”. Taču labi ir
zināms, ka šo loģisko slēdzienu nekādā gadījumā neatbalsta latviešu liela daļa.
Šī daļa visā vaino “politiķus” un kategoriski atsakās vainu attiecināt uz visu
tautu. Protams, latvieši nav vienīgā tauta, kura nevēlas uzņemties kolektīvo
atbildību. To nevēlas darīt arī vācu tauta sakarā ar nacisma noziegumiem un
Pasaules kara izraisīšanu. Pēckara Vācijā atbildības problēma ieguva ļoti
sakaitētu auru. Varēja novērot vienu likumsakarību: jo gudrāks un izglītotāks
cilvēks, jo drosmīgāk viņš vainu attiecināja uz visu vācu tautu. Šajā ziņā
vērtīgu materiālu ir sagatavojuši tādas izcilas personības kā Karls Jasperss un
Gustavs Jungs. Abi ir ģeniāli psihiatri, filosofi. Viņi jau 1945.gadā pateica
nepārprotami, ka vainīga ir vācu tauta, un vācu tautai ir jāuzņemas kolektīvā
atbildība. Karls Jasperss tolaik bija Heidelbergas universitātes profesors. Kādā
no saviem darbiem viņš atceras studentu naidīgumu pret viņa atziņu par vācu
tautas kolektīvo vainu. Studenti tiecās visā vainot Hitleru, nacistu partiju
utt., bet ne vācu tautu. Karls Jasperss sagatavoja speciālu darbu par
atbildības problēmu. Tajā viņš secināja, ka vācu tauta ir politiski atbildīga
par nacistu režīmu un tā noziegumiem. Savukārt Gustavs Jungs jau 1945.gada
11.maijā, tātad dažas dienas pēc kara beigām, kādā intervijā plaši izskaidroja
savu viedokli par vācu tautas kolektīvo atbildību. Viņš uz visu lūkojās no
savas profesijas viedokļa un tāpēc akcentēja vāciešu psihiskās problēmas.
Viņaprāt nedrīkst atsevišķi sentimentāli nošķirt nacistus un antinacistus.
Vainīgi ir gan vieni, gan otri. Naivi ir vācu tautu iedalīt labos vāciešos un
sliktos vāciešos. Patiesībā visi vācieši ir aktīvi vai pasīvi, apzināti vai
neapzināti saistīti ar kara šausmām. Viņi reizē nezināja, kas notiek, un reizē
ļoti labi zināja, kas notiek. Psihologam ir skaidrs, ka runa var būt tikai par
kolektīvo vainu un kolektīvo atbildību. Gustavs Jungs atsaucās uz saviem
novērojumiem par vāciešu mentalitāti. Arī antinacistu, labo vāciešu mentalitātē
ir sastopama nacistu psiholoģijai raksturīgā cietsirdība un vardarbība. Ārstēt
var sākt tikai tos vāciešus, kuri atzīst kolektīvo atbildību, bet nevis
atbildību noveļ uz dažiem gestapoviešiem. Domājams, tagad Latvijā ir analoģiska
aina: jo gudrāks un izglītotāks cilvēks, jo drošāk viņš atzīst visas latviešu
tautas vainu par to visu, kas ir noticis pēcpadomju laikā. Arī pie mums ir
sentimentāli un naivi visā vainot “partijas” un “politiķus”.
sestdiena, 2019. gada 2. februāris
Subetnoss
Prof. Pēteris Zeile, latgalietis, Latgales fans, to uzrakstīja jau pirms
daudziem gadiem. Taču viņa objektīvais spriedums uz latgaliešiem un citiem
etniskajiem grupējumiem Latvijā neatstāj nekādu ietekmi. Pie mums fakti nav
cieņā. Cieņā ir iezombēti paradoksi, stulbi risinājumi. Prof. Pēteris Zeile:
“Līdz ar tagadējo Latgali un latgaļu reiz apdzīvoto Vidzemi, veidojās nākamās
Latvijas pamats, kodols, kas devis tautai, zemei, valstij tās nosaukumu un
nacionālā karoga krāsas. Līdz 16. gs. beigām tikai tagadējās Latgales un
Vidzemes iedzīvotājus sauca par latviešiem, latvjiem (pārējo novadu iedzīvotāji
bija kurši, zemgaļi, sēļi, lībieši). [..] 16. gs. beigās latgaļi joprojām tiek
saukti par latviešiem, un viņu apdzīvotais areāls – pēc Rusova – aptver areālu
no Ludzas apvidiem austrumos līdz Dolei un Rīgai – rietumos. Pārējos baltu
cilšu iedzīvotājus Rusovs sauc par kurzemniekiem un sēļiem. [..] Lai rastu
apzīmējumu savam katoliciskajam, no pārējās Latvijas ilgstoši nošķirtajam
novadam, Francis Kemps 20. gs. sākumā ieviesa jēdzienu “Latgale” un
“latgalietis”, uzskatīdams tos par vecās latviešu tautas un zemes alternatīviem
nosaukumiem. Šiem jēdzieniem bija latvisks pamats, skanējums, un tie tika
pretstatīti poļu ieviestajam un krievu lietotajam Inflantijas un inflantiešu
jēdzienam. Diemžēl, Latgales, latgalieša nosaukums vēlāk nereti ieguva
tālumniecisku, provinciālu, zemes malas un gala skanējumu un nozīmi.
Pamatetnoss vērtās subetnosā”.
Tauta
Tautas spēku apliecina saimnieciskā aktivitāte, dzimstība, spēja aizstāvēt
savas intereses. Raksturo arī tādu parādību klātbūtne kā narkomānija,
alkoholisms, noziedzība, debilitāte, idiotija. Tautas dzīvē likumi nelīdz, ja
tautā nav nerakstītas uzvedības normas, tradīcijas, morālie un reliģiskie
principi, kam visam ir lielāka reālā funkcionālā slodze nekā likumiem un varas
autoritātei. Malka nedeg, ja bijusi ūdenī. Tauta micās uz vietas, ja dzīvo pati
savos atkritumos un tās dzīvē visu nosaka tautas kriminālais slānis un tautas
plānprātīgais slānis. Ļoti svarīgs moments tautas dzīvē ir demogrāfija. Tautas
dzīve ir iekārtota tā, kā ir iekārtota ģimenes dzīve: jo lielāka ģimene, jo tā
ir varenāka, spēcīgāka, rezultatīvāka.Tauta ir vēsturiska parādība; rodas no
vairākiem etnosiem, kuru sākums var būt asinsradniecība. Tauta reizē ir
bioloģisks veidojums un reizē ir sociāls veidojums, jo dzīvo saskaņā ar
sociāliem likumiem. Tautas pazīmes ir 1) tautas sastāvs (vecuma grupas, šķiras
utt.) un 2) tauta kā veselums ar noteiktu mentalitāti. Mentalitātes kritēriji
ir tādi paši kā atsevišķu indivīdu mentalitātes kritēriji: intelekts, radošais
potenciāls, drosme, uzņēmība, stingrība, labsirdība, tieksme uz nodevību un
paniku, izturība, pašcieņa, sabiedriskums, atturība, organizētība. Tautai var
būt sava sociālās organizācijas forma – valsts. Valsts iekārta tautas
mentalitātes veidošanā nav galvenais faktors, kā mēdz uzskatīt. Tas ir svarīgs
faktors. Taču ne vairāk svarīgs faktors kā citi faktori – dabas apstākļi,
tautsaimniecības raksturs, vēsturiskie apstākļi, mūsdienās teiktu –
ģeopolitiskā pievilcība, reliģija, ideoloģija, kultūras mantojums, demokrātija
kā ideoloģiskā norma. Rietumu tautu mentalitātes iezīmes: paaugstināta
noslieksme uz individuālismu, augsts intelektuālais un radošais potenciāls,
spēja izgudrot, prakticisms, lietišķība, aprēķinātība, konkurētspēja,
avantūrisms, zinātkāre, emocionālais vēsums, godkāre, pašcieņa, pašdisciplīna,
pašorganizētība, etniskā pārākuma apziņa, menedžera dotības, jūtu savaldība,
teatrālisms. Latviešu tautā ir izplatīta tahogēnā atsvešinātība. Izmantojot
sengrieķu vārdu „tachos” (ātrums), jēdziens „tahogēns” apzīmē ātruma
palielināšanos kādā procesā. Par tahogēno atsvešinātību var runāt sakarā ar
atsvešinātības pieaugumu no racionālās dzīves kārtības uz haosu, katastrofu,
idiotiju, debilitāti, šarlatānismu, obskurantismu. Tahogēnā atsvešinātība ir
iespējama vienīgi prāta sabrukuma laikā, kad valda bezprātīgs iracionālisms un
bezprātīgais iracionālisms lielā ātrumā sociāli izvēršas arvien plašāk un
plašāk. Savdabīgs tahogēnās atsvešinātības spogulis pie mums ir kļuvis internets
(galvenokārt pateicoties anonīmitātes iespējai). Cilvēka radošā prāta varenības
apliecinājums reizē kļuva cilvēka šausmīga pagrimuma apliecinājums. Internets
liecina par ārprātīgi neizglītotu un aprobežotu jauniešu (“komentētāju”,
“troļļu”) jūru latviešu sabiedrībā. Internets liecina par kaut kādu antropomorfo
briesmoņu, nezvēru kloākām (piem., monstra Grantiņa mostru ateja). Internets
atklāja īpaša tipa neliešu (bordānu, gobzemu, jurašu, kaimiņu, strīķenu,
petravičenu) satraucošo īpatsvaru “6.oktobra paaudzē”. Internets atklāja, kā atbaidoši
deģenerāti un nelimitēti nekaunīgi izdzimteņi (piem., “žulis”) var no mediju
portāliem ļoti ātri izdzīvot saprātīgus diskusijas dalībniekus, kā tas ir
noticis portālā “Pietiek”, “Delfi”, “Diena”, “NRA”.
Abonēt:
Ziņas (Atom)