ceturtdiena, 2019. gada 30. maijs

Komentēšanas bezjēdzība







Komentēšanas bezjēdzība ir sasniegusi kulmināciju. Vietējo politisko fīreru izteikumu komentēšana jau no paša sākuma nevarēja būt produktīva nodarbošanās, jo nebija nekādas izredzes uzlabot latviešu “politiķu” retorisko kvalitāti. Latvijas “politiķi” ir indivīdi bez spējas mācīties un labot pieļautās kļūdas. Tagad, kad uz politiskās skatuves ir uzlīdis ļoti aprobežots un profesionāli neizglītots ebrejs ar spēju vienīgi no sevis izdalīt pilnīgi aplamus un glamūrīgus pseidointelektuālos izdalījumus, Latvijā palikušo latviešu diagnosticētai oligofrēnijai ir masveida vēriens, interneta komentāri kļuvuši oligofrēnijas pacientu nacionālā klīnika, komentēšanas bezjēdzība ir sasniegusi galējo robežu un vispareizākais ir pārtraukt rakņāties “politiķu” atkritumu kalnā. Būtu labi, ja šī idiotiskā fragmenta komentārs būtu pēdējais, cenšoties no regulāras komentēšanas atturēties. No “Dienas” citētais idiotiskais fragments ir šāds: “Jaunievēlētais Valsts prezidents, kurš līdz šim pildīja Eiropas Savienības (ES) Tiesas tiesneša pienākumus, Egils Levits intervijā Latvijas Televīzijas raidījumam Rīta Panorāma dienā pēc ievēlēšanas norādīja: "Neraugoties uz to, ka daudzi cilvēki uzskata, ka Latvija nav tiesiska valsts, mēs esam tiesiska valsts. Ja mēs nebūtu tiesiska valsts mēs nevarētu būt ES. ES var būt tikai tiesiskas valstis." Tomēr Levits arī atzina - tiesiskumam ir dažādas kvalitātes, un "mums šī kvalitāte nav tā optimālākā". Pirmkārt, neviens normāls cilvēks XXI gs. nemēģinās pateikt, kas ir “tiesiska valsts”, jo šis salikums var noderēt tikai priekš filistriem kādā demagoģiskā izteikumā. Otrkārt, pilnīgas muļķības ir apgalvot, ka “tiesiska valsts” bija kritērijs LR uzņemšanai ES. Uzņemšana notika, izpildot ASV pavēli. Treškārt, tiesiskumam nevar būt “optimāla kvalitāte” un tiesiskums nedrīkst funkcionēt kā optimāls fenomens. Tātad izdevīgs (optimāls) attiecīgajos apstākļos; tātad tāds tiesiskums, kas kādam ir visizdevīgākais, visatbilstošākais, visefektīvākais tiesiskums. Ebreja tiesiskuma interpretācija liecina par dziļu amorālismu un profesionālo mežonību. Protams, liecina par manieri smalki, visgudri, eleganti izteikties, kas vienmēr ir totāli aprobežotu indivīdu mānija un atklāj viņu neizglītotību, neinteliģenci. Un pats par sevi saprotams, ka totāli aprobežots, neizglītots, neinteliģents tips valsts augstā amatā var būt tikai šīs valsts apkaunojums. Par tiesiskumu pēcpadomju Latvijā vispār nav vērts runāt, jo noziegumu brīvība triumfē jau 30 gadus.

pirmdiena, 2019. gada 27. maijs

Vēlēšanas un globālisms



EP vēlēšanas notika globālisma kontekstā. Globālisms ir cilvēces visjaunāko laiku vispopulārākais un visaktīvākais trends – tendence, kas izpaužas visdažādākajos aspektos un raksturo fundamentālas izmaiņas dzīves kārtībā un dzīves iespējās, kā arī apliecina kardinālas izmaiņas pasaules uztverē un pasaules interpretācijā. Radies ir pilnīgi jauns skatījuma leņķis un pilnīgi jauna dzīves prakses trajektorija. Globālismā, neskatoties uz tā vispusīgo veidolu, nākas saskatīt divus galvenos aspektus. Viens aspekts ir reālais globalizācijas process tirdzniecībā, ražošanā, tūrismā, informācijas apmaiņā, kad cilvēkiem ir iespējams veikt darbību planetārā mērogā, apmeklēt planētas jebkuru vietu, apmainīties ar informāciju cilvēces mērogā. Otrs aspekts ir tieksme reālo globalizācijas procesu pārvērst par ideoloģisko globālismu. Ideoloģiskā globālisma mērķis ir pasaulē ieviest visur vienādas vērtības, normas, noteikumus, standartus ekonomikā, politikā, starptautiskajās attiecībās, morālē, izglītībā, gala rezultātā panākot nacionālo kultūru, nacionālo valstu suverenitātes, atšķirību un robežu izzušanu. Ideoloģiskais globālisms ir universāla ideoloģija, kas kalpo vienpolāras pasaules izveidošanai, kad uz Zemes ir viens noteikts centrs, viena noteikta valsts, kas pārvalda cilvēci. Ideoloģiskā globālisma autors ir ASV, vēloties izveidot vienpolāru pasauli un vēloties kļūt par vienīgo varas spēku uz Zemes. Ideoloģiskais globālisms ir ieguvis globālu nepopularitāti. Planētas iedzīvotāji vēlas dzīvot daudzpolārā pasaulē, kad reāli funkcionē ekonomiskā un cita veida globalizācija, saglabājas kultūru daudzveidība, turpinās sociuma informatizācija, nav zudusi valstu un kultūru savstarpējā cieņa starptautiskajās attiecībās, tiek atzīta nepieciešamība nostiprināt atvērtību, inkluzīvitāti, savstarpējo mācīšanos vienam no otra. Ideoloģiskais globālisms ir ierocis cīņā par pasaules pārvaldīšanu, neslēpjot principu “America First”. Ideoloģiskā globālisma oponents ir kļuvis nacionālistiskums – nacionālistiskuma ideoloģija, kas ir suverēnas tautas/valsts/kultūras aizsardzības politikas idejiskais kodols. Uz latviešiem tas neattiecas. Latvieši ir “America First” sulaiņi (sinonīms – leviti). Latviešiem neviens latviešu valodā neizskaidro, kas notiek pasaulē, kas notiek Eiropā, kādi spēki Eiropā grib atbrīvoties no amerikāņu okupācijas un kāda loma šai cīņai pret okupantu varu tiek atvēlēta EP vēlēšanām. Latvieši EP vēlēšanās balso kā amerikāņu leviti. Pat Mamikins, cittautietis, sevi atklāja kā ASV levitu. Latvieši saglabā savu līdzšinējo melno reputāciju Rietumeiropas sabiedrībā kā amerikāņu dedzīgi laizītāji. No Latvijas EP tiks ievēlēti tikai amerikāņu laizītāji. Tautas negods saglabāsies.





                      






Postcilvēku prieki



2019.gada 27.maijā pēc EP vēlēšanām Pavļuts lepojas ar partijas reputācijas pieaugumu latviešu sabiedrībā un lielām perspektīvām, par ko liecinot vēlēšanu rezultāti. Saprotams, ka ir lielas perspektīvas, jo sākusies postcilvēku ēra, kuru Latvijā prezentē "6.oktobra paaudze". Pavļuta debilajam murgojumam "par-politikai" atbalsts ir liels, un tas nekas, ka viņš ir pietaisījis viskroplāko politisko "konceptu" latviešu tautas vēsturē. Debilisms tagad iet kopsolī ar daunismu, pederastību, ēzeļekspertu levitiem, kad Latvija ir Eiropas reakcionārāko spēku sastāvdaļa un tiek ienīsta "vecajā Eiropā", kura nekad nepieņems amerikāņu okupāciju, "globālisma ideoloģiju", postmodernisma perversijas, kā tas notiek Latvijā. EP latvieši ievēlēja tikai reakcionārus - Eiropas okupēšanas atbalstītājus un Eiropas patriotu nosodītājus, kā to priekšvēlēšanu dienās apliecināja slavenais latviešu ēzeļeksperts no Lomonosova ielā izskolotajām nelgām.



 

ceturtdiena, 2019. gada 23. maijs

Atbilde Andrim un citiem



Sakarā ar tekstu “”Melnie maisi” un NATO” “Face book” draugs Andris jautāja: “Artur, es nesapratu. Vot nesapratu, kam tev šo vispār vajadzēja rakstīt?”. Pēc aicinājuma konkretizēt neskaidro, Andris atbildēja: “Vesela virkne neskaidrību, divdomību un nesaprotamu motivāciju. Jautāšu tikai vienu. Vai jums rūp tas, ka latviešus svešas varas negribēs izmantot darbiem, par kuriem nedrīkst atklāti runāt?”. Lai viss būtu saprotamāks, atkārtoju tik tikko minēto tekstu. Atceroties dažādas ievirzes publisko kņadu aizvadītajos gandrīz 30 gados sakarā ar “melnajiem maisiem”, dzīvā atmiņā mutuļojot jaunākā laika kaislībām ap Melnā Kangera “komisiju” un debilā Rokpeļņa blādīšanās, lasot publikācijas pēc “maisu” atvēršanas un zinot par “Delfi” specprojektu TV žurnālistikas pārpratuma Dombura priekšnesumā, iepazīstot aizvadīto dienu [2019.g.maijā] medijos izplatītās ziņas par dažu rektoru sadarbību ar VDK un Stradiņa universitātes rektora Pētersona reti dumjo uzstāšanos, aicinot “čekas maisos esošos kolēģus publiski runāt par to vai tiesāties”, gribas uzdot vairākus jautājumus. Vispirms jautājumi ir sakarā ar rektora Pētersona neadekvāto attieksmi. Vai tiešām kungs ir tik dumjš, ka aicina kļūt par valsts nodevējiem? Kungs aicina kļūt par tādiem pašiem izdzimteņiem kā tie VDK valsts nodevēji, kuri pastrādāja visbriesmīgāko profesionālo noziegumu, nododot savus aģentus un izveidojot "melnos maisus". Ja tā, tad "grēki" jāizsūdz arī VDD aģentiem. Vai kungs to saprot? Vai viņš vēlas, ka par valsts nodevējiem kļūst arī LR drošības sargātāji? Kaut kāda kosmiskā spēka sarūpētais masveidīgais latviešu inteliģences prāta aptumsums gadu desmitiem ilgi neļauj saprast, ka aģentūra ir ikviena specdienesta galvenā vērtība un galvenais instruments. Savukārt nodevība aģentūras jomā ir vislielākā nodevība, kādu var pastrādāt specdienests. Protams, Maskavā izvietotā VDK vadība, dodot pavēli atstāt “melnos maisus”, pastrādāja milzīgu nodevību. Tie VDK aģenti, kuri tēlo “svētas nevainības” vai stāsta krāsainas pasakas par savu sadarbību ar padomju specdienestiem, visu vainu uzveļot “totalitārajam režīmam” un valsts iespējai atriebties par nevēlēšanos “stučīt”, arī pastrādā milzīgu nodevību. Latvijā tiekoties ar aģentu nodevības plūdiem, rodas jautājums “Vai “melno maisu” galvenā funkcija nebija cilvēcei parādīt, kādi nodevēji var būt latvieši?”. Aģentu nodevības plūdi taču ASV, NATO valstīm un visām pārējām pasaules valstīm parāda, ka latviešiem nevar uzticēties, jo viņi ir potenciāli nodevēji. Vai par tādu “melno maisu” funkciju ir padomāts? Vai ir saprasts, ka šī funkcija praktiski realizējas pilnā mērā – aģentu nodevības plūdos? Vai tiešām kāds uzskata, ka amerikāņi, rietumeiropieši neredz to, kas notiek ar latviešu kontingenta aģentūru? Vai tiešām kāds tic, ka amerikāņi, rietumeiropieši gribēs latviešiem uzticēties? Un vēl viens jautājums. Vai Melnā Kangera “komisijas” uzdevums nebija aktivizēt pasaules sabiedriskajā domā priekšstatu par latviešu nodevības māniju un nepiemērotību sadarbībai ar speciālajiem dienestiem? Sekas tādai mānijai un nepiemērotībai ir zināmas: latviešu nodevība pamatīgi vājina NATO stāvokli Latvijā (eventuāla kara priekšvakarā). Kam tas ir militāri izdevīgi, nav speciāli jāpaskaidro. Atbilde Andrim un citiem ir šāda. Man, Andri, rūp latviešu morālā reputācija kopumā un ne tikai valsts drošības jautājumos, par kuriem tagad latviešu medijos dominē pilnīgi nepareizs priekšstats, kas tiek speciāli tautai uzpotēts. Citās zemēs tā nav. Es lasu ne tikai "Delfi"...Citās zemēs vienmēr ir bijis un tagad ir tā, ka darbs speciālajos dienestos ir prestīža darbība. Es ļoti labi saprotu, ka uz mūsu medijos sastopamā melu fona mani teksti daudziem var likties nepieņemami. Tajā skaitā teksts “”Melnie maisi” un NATO”. Latviešiem tiek iestāstīts, ka specdienests ir tikai "stučīšana". Bet tās ir pilnīgas muļķības, un es to zinu ne tikai no lasītās literatūras. Specdienests pirmkārt un galvenokārt ir intelektuālās analītikas sfēra. Tas ir izteikti konsekvents intelektuālais placdarms, kurā rosās attiecīgā sociuma visgudrākie cilvēki un kuru darbībai ir viscēlākie nacionālie, valstiskie mērķi – savas valsts nosargāšana. Melojot latviešu sabiedrībai par specdienestiem, tiek ļoti drausmīgi grauta latviešu griba un velme sargāt savu valsti – Latvijas Republiku. Kam tas ir vajadzīgs? Kādiem melnajiem spēkiem tas ir izdevīgi? Un vēl ir jāpiebilst sekojošais. Tautas morālās, intelektuālās, politiskās, ekonomiskās un cita veida reputācijas sargāšana ne reti nonāk konfliktā ar tautu, kurai nepatīk dzirdēt patiesību par sevi un kura agresīvi vēršas pret patiesības paudējiem. Nevienu tautu nevar nosargāt ar meliem. Ikvienu tautu var nosargāt tikai ar patiesību, skaudri apliecinot tautas reāli patieso stāvokli. Vēsturē ir bijuši daudzi tādi gadījumi, kad tautai patiesība nepatīk. Arī mans draugs Rainis rakstīja, ka, glābjot tautu, nākas sastrīdēties ar visu tautu, kurai patiesība nepatīk. Tāda situācija ir arī tagad, jo LR ir pilnīgi nevērtīgs valstiskums, bet tauta to negrib atzīt. Krievijā, kur ir tāda paša tipa nevērtīgs valstiskums, tauta to atzīst un nepieņem. Pie mums tā nav, un tas ir ļoti nepatīkami. Tie, kuri runā un raksta par LR fundamentālo nevērtību, tiek apsaukāti par "kremliniem", “kangariem” utt. Es nebaidos sastrīdēties ar visu tautu. Tas skan patētiski, bet šajā situācijā bez patētikas neiztikt.



 
 



trešdiena, 2019. gada 22. maijs

“Melnie maisi” un NATO



Atceroties dažādas ievirzes publisko kņadu aizvadītajos gandrīz 30 gados sakarā ar “melnajiem maisiem”, dzīvā atmiņā mutuļojot jaunākā laika kaislībām ap Melnā Kangera “komisiju” un debilā Rokpeļņa blādīšanās, lasot publikācijas pēc “maisu” atvēršanas un zinot par “Delfi” specprojektu TV žurnālistikas pārpratuma Dombura priekšnesumā, iepazīstot aizvadīto dienu medijos izplatītās ziņas par dažu rektoru sadarbību ar VDK un Stradiņa universitātes rektora Pētersona reti dumjo uzstāšanos, aicinot “čekas maisos esošos kolēģus publiski runāt par to vai tiesāties”, gribas uzdot vairākus jautājumus. Vispirms jautājumi ir sakarā ar rektora Pētersona neadekvāto attieksmi. Vai tiešām kungs ir tik dumjš, ka aicina kļūt par valsts nodevējiem? Kungs aicina kļūt par tādiem pašiem izdzimteņiem kā tie VDK valsts nodevēji, kuri pastrādāja visbriesmīgāko profesionālo noziegumu, nododot savus aģentus un izveidojot "melnos maisus". Ja tā, tad "grēki" jāizsūdz arī VDD aģentiem. Vai kungs to saprot? Vai viņš vēlas, ka par valsts nodevējiem kļūst arī LR drošības sargātāji? Kaut kāda kosmiskā spēka sarūpētais masveidīgais latviešu inteliģences prāta aptumsums gadu desmitiem ilgi neļauj saprast, ka aģentūra ir ikviena specdienesta galvenā vērtība un galvenais instruments. Savukārt nodevība aģentūras jomā ir vislielākā nodevība, kādu var pastrādāt specdienests. Protams, Maskavā izvietotā VDK vadība, dodot pavēli atstāt “melnos maisus”, pastrādāja milzīgu nodevību. Tie VDK aģenti, kuri tēlo “svētas nevainības” vai stāsta krāsainas pasakas par savu sadarbību ar padomju specdienestiem, visu vainu uzveļot “totalitārajam režīmam” un valsts iespējai atriebties par nevēlēšanos “stučīt”, arī pastrādā milzīgu nodevību. Latvijā tiekoties ar aģentu nodevības plūdiem, rodas jautājums “Vai “melno maisu” galvenā funkcija nebija cilvēcei parādīt, kādi nodevēji var būt latvieši?”. Aģentu nodevības plūdi taču ASV, NATO valstīm un visām pārējām pasaules valstīm parāda, ka latviešiem nevar uzticēties, jo viņi ir potenciāli nodevēji. Vai par tādu “melno maisu” funkciju ir padomāts? Vai ir saprasts, ka šī funkcija praktiski realizējas pilnā mērā – aģentu nodevības plūdos. Vai tiešām kāds uzskata, ka amerikāņi, rietumeiropieši neredz to, kas notiek ar latviešu kontingenta aģentūru? Vai tiešām kāds tic, ka amerikāņi, rietumeiropieši gribēs latviešiem uzticēties? Un vēl viens jautājums. Vai Melnā Kangera “komisijas” uzdevums nebija aktivizēt pasaules sabiedriskajā domā priekšstatu par latviešu nodevības māniju un nepiemērotību sadarbībai ar speciālajiem dienestiem? Sekas tādai mānijai un nepiemērotībai ir zināmas: latviešu nodevība pamatīgi vājina NATO stāvokli Latvijā (eventuāla kara priekšvakarā). Kam tas ir militāri izdevīgi, nav speciāli jāpaskaidro.

otrdiena, 2019. gada 21. maijs

Tautas varas dienas




Latvijas Republikas konstitūcijas otrais pants skan šādi:  “Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.” Attieksme pret šo konstitucionālo normu sabiedrībā nav vienāda. Latviešu sabiedrībā dominē nihilistiska (agresīvi noraidoša) attieksme. Latviešu vairākums netic tam, ka vara pieder tautai. Viņuprāt vara pieder oligarhu stutētai valdošajai kliķei. Latviešu vislielākie izdzimteņi ar nelietības dinozauru Grantiņu (pamfleta “Stenetājs” varoni) priekšgalā stulbi rīstās, ka valdošajā kliķē nemaz nav latviešu, bet ir vienīgi “krievžīdi”, “komunisti-cionisti”, “hazāri”. Tāpēc Latvijā nevaldot latvieši, un latviešu tauta nav pie tā vainīga. Jautājums par tautas vainu ir ļoti svarīgs, un nepieciešams pareizi atbildēt uz šo jautājumu. Un pareiza atbilde var būt tikai viena atbilde. Pie tā, ka latviešu sabiedrībā dominē kritiska un nihilistiska attieksme, vainīga ir latviešu tauta, jo tā neprot pareizi izmantot Satversmes 2.pantā formulētās konstitucionālās tiesības. Latviešu tautai ir atvēlēts konkrēts laiks, kad tai pilnā mērā pieder suverēnā vara. Tāds laiks ir konkrēti fiksējams, jo tāds laiks ir parlamenta vēlēšanu dienas. Tajās dienās, kad tiek ievēlēta Saeima, viss ir latviešu tautas elektorāta varā, gūstot iespēju šo varu izmantot pilnā apjomā un tādējādi ievēlēt parlamentā tikai tos tautas priekšstāvjus, kuriem var uzticēties un kuri atbildīgi sargās tautas vitālās intereses. Tādas tautai dotās izvēles iespējas ir tautas milzīga politiskā vara. Var teikt – maksimāla politiskā vara. Tas, kas reāli notiek otrajā dienā vai pat jau naktī pēc vēlēšanām, ir cits jautājums. Jebkurā gadījumā viss ir atkarīgs no tā, ko tauta ir ievēlējusi. Proti, viss ir atkarīgs no tā, kā tauta ir izmantojusi maksimālo politisko varu vēlēšanu dienā. 2018.gada 6.oktobrī tautai arī bija iespējas izmantot savu maksimālo politisko varu, un tas tika izdarīts, ievēlot jaunus tautas priekšstāvjus un Saeimā atstājot strādāt tikai 35% no iepriekšējā sasaukuma. 2019.gada 29.maijā latviešu tautas priekšstāvji ievēlēs jaunu Valsts prezidentu. Latviešu tauta ir atbildīga par parlamenta deputātiem un tāpēc latviešu tauta ir atbildīga arī par Valsts prezidenta vēlēšanu rezultātu, kas ir sekas tam, cik pilnvērtīgi latviešu tauta ir pratusi izmantot Satversmē paredzēto tautas varu vēlēšanu laikā. Bet kādu attīstības līmeni drīkstam gaidīt no tautas, ja tās bijušā Valsts prezidente, akadēmiķe, profesore, zinātņu doktore dot tik dumju padomu savām avīm sakarā ar EP vēlēšanām: ""Ejam visi katrs uz savu reģistrēto vēlēšanu iecirkni, izvēlamies rūpīgi, ievēlam cienīgus Latvijas pārstāvjus Eiropas Parlamentā un pēc tam uzdodam savus jautājumus tiem, par kuriem balsojām". Loģiski ir vispirms uzdot jautājumus un noskaidrot, kas kandidātam ir prātā, bet nevis nobalsot un tikai pēc tam sākt iztaujāt.

sestdiena, 2019. gada 11. maijs

Ideoloģiskā kontinuitāte


Pēcpadomju Latvijā, protams, ir politiskās varas kontinuitāte – PSKP/VDK varas nepārtrauktība un pēctecība. Taču noteikti ir arī padomju laika ideoloģijas kontinuitāte, kaut gan jau no paša sākuma sabiedriskajā domā tika musināta tēma par ideoloģijas nevajadzību un ideoloģijas likvidēšanu Latvijas Republikā. Jau no 90.gadu sākuma Latvijas tautai tika iestāstīts, ka turpmāk pie mums nevaldīs neviena ideoloģija. Sabiedriskā apziņa tika pieradināta pie ideoloģiskā vakuuma. Tāda pieradināšana, saprotams, pati par sevi jau ir noteikta ideoloģiskā stratēģija – divkosīga un amorāla stratēģija atbilstoši kriminālā kapitālisma kroplajai morālei un atbilstoši tām latviešu cilvēciskajām padibenēm no PSKP un VDK nomenklatūras, kuras sagrāba varu un uzsāka sabiedrības īpašumu laupīšanu. Neapšaubāmi, latviešu tautas stulbākā daļa (“miljons”) tādai sociāli nelietīgai pieejai noticēja, un internetā joprojām laiku pa laikam kāds priecājas par ideoloģijas atmešanu pretstatā “Maskavai” un “Putinam”. Taču pēcpadomju laikā pie mums ir ne tikai šī bezjēdzīgā blādīšanās par ideoloģijas nevajadzību. Pēcpadomju laikā noteikti eksistē kāda struktūra un tās rūdīti kadri, kuri mērķtiecīgi un sistemātiski turpina izplatīt PSRS laika ideoloģisko saturu un reklamēt padomju ideoloģiskās bazūnes; proti, eksistē PSKP/VDK ideoloģiskā kontinuitāte. Praktiski tas izpaužas galvenokārt tādā veidā, ka regulāri tautai tiek atgādināts par padomju laika “galvenajiem varoņiem” (ideoloģiskajām bazūnēm) – VDK speciāli “uzpiārētajiem” dzejniekiem, rakstniekiem, zinātniekiem, kuri kalpo kā piemērs visam pareizajam, labajam un vērtīgajam dzīvē. Jaunākais gadījums ir 2019.gada maijā pieteiktā Petera sumināšana, par ko tiek savlaicīgi iepriecināta tauta. Pirms tam bija daudzi analoģiski gadījumi ap tādiem padomju laika “galvenajiem varoņiem” kā Ziedonis, Īvāns, Zālīte, Stradiņš. Viktors Avotiņš regulāri atgādina par padomju laika ideoloģiskajiem “korifejiem” – bijušajiem partorgiem, bet tagad “politologiem”. Viņš regulāri apjūsmo kādu no “perestroikas”/”atmodas” līderiem – PSKP/VDK morālo kastrātu “levitiem”. Interesants ir organizatoriskais aspekts. Kas tā ir par konkrētu struktūru, organizējot un vadot PSKP/VDK ideoloģisko kontinuitāti “brīvajā” Latvijā? Vai tiešām šo cēlo misiju realizē VDD? Izcili nekaunīgā Levita nodrošināšana līdz mūža beigām ar tautas apmaksātu treknu maizi, mašīnu, apsardzi u.c. labumiem noteikti ir PSKP/VDK morālo kastrātu pateicība par vareno ieguldījumu kriminālā kapitālisma celtniecībā. Partija un specdienesti jau padomju laikā prata savus cītīgākos sulaiņus materiāli nodrošināt tādā formā, lai nevienam nerastos aizdomas par patiesajiem iemesliem attiecīgā indivīda aprūpei. Arī tagad gaišie latvieši domās, ka ir ievēlēts Valsts prezidents, kaut gan tādā veidā tiek atalgots PSKP/VDK morālo kastrātu ilggadējais sulainis. Ja tas tā notiks, tad vārdiem “levits” un “leviti” latviešu valodā ir jākļūst par sinonīmiem vārdiem “sulainis” un “sulaiņi”.  


ceturtdiena, 2019. gada 9. maijs

“Laimīguma” epilogs



Latviešu “laimīgumu” dzelžaini apliecina šāda ziņa: “Krišjāņa Kariņa (JV) Valdības rīcības plāns paredz konkrētus darbus, to izpildes termiņus, kā arī prioritārās nozares. Dokumentu ar pavisam 583 darāmajiem darbiem otrdien, 23. aprīlī, skatīja valdība.” Tāda ziņa noteikti ir unikāla ne tikai uz Zemes un cilvēces vēsturē. Nepieciešams ir pieteikums Ginesa rekordu grāmatai. Kā ir jāvērtē parlaments, kurš apstiprināja valdību ar latentiem “583 darāmajiem darbiem”? Kā ir jāvērtē valdība, kuras ministri un premjerministrs visā nopietnībā un dziļā vienprātībā runā par “583 darāmajiem darbiem”? Vai “583 darāmie darbi” ir tikai neticama un nedzirdēta muļķība? Vai tāda fantastiski bezjēdzīga valdība ir kaut kāds pārpratums? Atbilde uz minētajiem jautājumiem var būt tikai viena: nekādā gadījumā nav pārpratums un nav muļķība. Cēlā nopietnībā dīdīšanās ap “583 darāmajiem darbiem” ir neapgāžams pierādījums latviešu tautas pēdējās fāzes epilogam. Nav runa par mūždien neiztrūkstošo stulbumu, masveidīgo politisko neattīstību, zagļu morāles slāpēto saprātu, pašcieņu, nacionālo godu, patriotismu. Runa nav arī par neattīstītas tautas mentalitāti. Runa var būt tikai par tautas garīgo nāvi. Aktuāli vairs nav tādi epiteti kā “muļķu tauta”, “zagļu tauta”, “neizdevusies tauta”. Tagad vairs nav nekādas jēgas runāt par latviešu tautas cilvēcisko kvalitāti, jo latviešu tauta vairs neeksistē. “583 darāmie darbi” tam ir viskonkrētākais reāli sastopamais pierādījums. Ja tauta akceptē tādu ārprātīgu muļķību (un tas jau ir noticis) un tādus ārprātīgus muļķus ar psihiski atpalikušo Kariņu priekšgalā, tad tā vairs nav tauta kā vienots organisms, kas spējīgs pašaizsargāties, lai saglabātu savu sistēmisko satvaru. Tautai ir tautas statuss tikai tādā gadījumā, ja tā funkcionē kā sistēmisks veselums ar vienotībā balstītu rīcību, kas pievērsta visa etniskā kolektīva esībai un attīstībai. Tas, ka tika akceptēts odiozs rīcības plāns un pēc tam nav sastopams kolosālās muļķības nosodījums, liecina par latviešu tautas pēdējās fāzes epilogu. Latviešu tautas vietā tagad veģetē atomāras antropoloģiskās būtnes: atsevišķi indivīdi, atsevišķas ģimenes, atsevišķas profesionālās grupas, atsevišķi biznesa klani, politiskās koalīcijas, kuras rūpējas tikai par savām interesēm. Tautas interešu aizstāvēšana tautas pēdējā fāzē neeksistē. Ja kāds tomēr izjūt pazemojumu, tad to izjūt tikai atomāro antropoloģisko būtņu sīkdaļas – atsevišķi cilvēki. Kolektīvi izjusts pazemojums neeksistē. Visas latviešu tautas izjusts pazemojums neeksistē.


Pazemojums



Kā ir jāvērtē šāda ziņa: “Krišjāņa Kariņa (JV) Valdības rīcības plāns paredz konkrētus darbus, to izpildes termiņus, kā arī prioritārās nozares. Dokumentu ar pavisam 583 darāmajiem darbiem otrdien, 23. aprīlī, skatīja valdība”? Kā ir jāvērtē parlaments, kurš apstiprināja valdību ar latentiem “583 darāmajiem darbiem”? Kā ir jāvērtē valdība, kuras ministri un premjerministrs visā nopietnībā un dziļā vienprātībā runā par “583 darāmajiem darbiem”? Vai “583 darāmie darbi” ir tikai neticama un nedzirdēta muļķība? Vai tāda fantastiski bezjēdzīga valdības pieeja ir kaut kāds pārpratums? Vai 23.aprīlī valdība patiesībā nodarbojās ar kaut ko jēdzīgu, bet nevis pievērsās bezjēdzīgajam rīcības plānam? Atbilde uz minētajiem jautājumiem var būt tikai viena: nekādā gadījumā nav pārpratums un nav kaut kāda muļķība. Dīdīšanās ap “583 darāmajiem darbiem” ir milzīgs pazemojums! Cita atbilde būs neprecīza atbilde. Precīza atbilde ir tikai viena – milzīgs pazemojums! Tāda atbilde ir pareiza. Vienīgi nav īsti skaidrs, kam ir adresēts šis milzīgais pazemojums. Loģiski būtu uzskatīt, ka milzīgais pazemojums ir adresēts latviešu tautai un reizē tātad attiecas uz katru latviešu tautas pārstāvi; proti, pazemots tiek katrs latvietis. Faktiski tā tas arī ir noticis. Vienīgi tagad vairs nevaram runāt par visas latviešu tautas pazemošanu, jo latviešu tauta vairs neeksistē. “583 darāmie darbi” tam ir viskonkrētākais reāli sastopamais pierādījums. Ja tauta akceptē tādu ārprātīgu muļķību ( un tas jau ir noticis) un tādus ārprātīgus muļķus ar acīmredzot debilo Kariņu priekšgalā, tad tā vairs nav tauta kā vienots organisms, kas spējīgs pašaizsargāties, lai saglabātu savu sistēmisko satvaru. Tautai ir tautas statuss tikai tādā gadījumā, ja tā funkcionē kā sistēmisks veselums  ar vienotībā balstītu rīcību, kas pievērsta visa etniskā kolektīva attīstībai. Tas, ka tika akceptēts rīcības plāns un pēc tam nav sastopams kolosālās muļķības nosodījums, liecina par latviešu tautas pēdējās fāzes epilogu. Latviešu tautas vietā tagad veģetē atomoras antropoloģiskās būtnes: atsevišķi indivīdi, atsevišķas ģimenes, atsevišķas sociālās grupas, atsevišķi biznesa klani, politiskās koalīcijas, kas domā un rūpējas tikai par savām interesēm. Tautas interešu aizstāvēšana tautas pēdējā fāzē neeksistē. Acīmredzot atomāro antropoloģisko būtņu vairākumu apmierina “583 darāmie darbi”. Ja kāds tomēr izjūt pazemojumu, tad to izjūt tikai atomāro antropoloģisko būtņu visniecīgākie elementi – atsevišķi cilvēki. Kolektīvi izjusts pazemojums neeksistē.

piektdiena, 2019. gada 3. maijs

Apdullināšanas faktori



“4.maija republikas” svētku eiforijas sakarā ir vērts vēlreiz atgādināt, kādā veidā izdevās tik pamatīgi apmuļķot latviešu tautu. Aktuāls ir jautājums, cik Latvijā un citās zemēs ir latviešu, kuri ar skaidru prātu un skaidru sirdi apzinās, un ar dziļu naidu izturas pret "4.maija" nacionālo noziegumu - tautas apkrāpšanu ar "brīvību", "neatkarību", "suverenitāti", "labklājību", "atgriešanos Eiropā", ko ļoti sekmīgi veica PSKP/VDK morālie kastrāti? Atbildē uz šo jautājumu acīmredzot figurētu ļoti niecīgs skaitlis. Latviešu tauta tika totāli apdullināta, un apdullinājuma varā atrodas joprojām. Būtisks iemesls ir valdošās kliķes uzspiestā oficiālā pozīcija. LR oficiālajā pozīcijā “4.maijs” nav nacionālā nozieguma diena. Taču vēl ir divi kardināli faktori apdullināšanas sekmēšanā. Pirmais faktors ir saistīts ar LR vēsturisko simboliku un vēsturisko institūtu pieļaušanu. PSKP/VDK morālie kastrāti viltīgi atļauj lietot LR karogu, himnu, ģērboni, “pirmās republikas” konstitūciju, valsts varas institūtu nosaukumus. Kādu laiku atļāva lietot latus kā naudas vienības. Šim emocionāli simboliskajam faktoram ir milzīga loma, latviešu tautas masu apziņā izraisot LR atjaunošanas ticamību. Pirmais faktors ir garīgais, psiholoģiskais faktors. Tāpēc tam ir tik milzīga loma. Otrais faktors ir materiālistiskais faktors, cilvēku apdullināšanā balstoties uz materiālistiskajiem instinktiem, kaislībām, velmēm. Cilvēku masas tiek pievilinātas materiālistiskā formā. Tam arī ir apdullināšanas milzīgas iespējas, jo materiālistiskās intereses relatīvi ir katrā cilvēkā.  Otro faktoru vienā vārdā ir jāsauc par reketu jeb reketa tehnoloģiju. Kas ir rekets? Rekets ir (pasvītroju) organizēta sistemātiska galvenokārt naudas izspiešana. Latvijā u.c. rekets tika radīts jau padomju laikā. Reketu PSKP uzdevumā radīja un kontrolēja VDK. Rekets tika radīts tādēļ, lai valsts varas pārstāvji gūtu savu labumu, rupji sakot, no zagšanas, kas sākās pēc ekonomiskās un finansu darbības liberalizācijas “perestroikas” laikā. Reketieru galvenais uzdevums bija pieradināt jaunos biznesmeņus dalīties savos ienākumos. Kā zināms, rekets pastāvēja neilgi, jo reketieru funkcijas pārņēma valsts institūtu nomeklatūra – valdošā kliķe. Tā ātri parlamentā un valdībā radīja juridiski iestrādātu noziegumu brīvību un organizētās noziedzības bandas, bet galvenais – valdošā kliķe pati kļuva reketiere, likvidējot reketu, kas savā laikā kalpoja kā starpnieks starp biznesu un varu. Pēc juridiski noformētās noziegumu brīvības un organizētās noziedzības bandu izveides starpnieks (reketieri) vairs nebija vajadzīgs, jo dalīšanās kļuva leģitīma izdarība un to nebaidījās veikt valdošā kliķe. LR sākās masveida zagšana, kurā joprojām ir ievilinātas tautas plašas masas. Saprotams, ka masveida zagšanas fani nekad nevērsīsies pret “4.maija republiku”.



Pārbaudījums




Demogrāfiskās pārejas sekas ir dažādas. Ne tikai skolu slēgšana un pašvaldību likvidācija iedzīvotāju trūkuma dēļ. Tautas izmiršana atsaucas arī uz tirgotāju peļņu, komunālo pakalpojumu sniedzēju peļņu. Vārdu sakot, uz visa veida biznesa peļņu. Ja tauta izmirst, tad ir loģiski, ka veikalos samazinās pircēju skaits, samazinās komunālo pakalpojumu izmantotāju skaits utt. Loģiski ir tas, ka tautas izmiršanas rezultātā samazinās peļņa visdažādākajām peļņu gūstošajām struktūrām. Peļņas guvēji tātad tiekas ar savu ienākumu samazināšanos. Viņiem negribas ar to samierināties. Psiholoģiski tas ir pamatoti. Grūti ir atsacīties no gadiem ilgi pierastās peļņas. Noteikti būs arī tādi biznesmeņi, kuri nemaz īsti nezina par vēsturisko procesu “demogrāfiskā pāreja” un šī procesa fatālo trajektoriju – iedzīvotāju skaita samazināšanos līdz XXI gs.vidum, kad planētas iedzīvotāju skaits stabilizēsies tolaik attiecīgajā apjomā. Ņemot vērā peļņas samazināšanos, peļņas guvēji tiecas šim bēdīgajam regresam pretoties. Un, lūk, galvenā (pašlaik vienīgā) forma ir cenu palielināšana. Cenas nemitīgi palielinās veikalos, siltumtīklos u.c. struktūrās. Protams, cenu palielināšana netiek godīgi izskaidrota ar elementāri cilvēcisko vēlēšanos ne tikai saglabāt līdzšinējo peļņu, bet arī panākt peļņas kāpumu. Cenu kāpuma argumentācija nav godīga. Patiesais iemesls netiek nosaukts. Tā vietā ir dažādas atrunas, kuru pamatotību ir iespējams kaut cik izprast vienīgi speciālistiem. Saprotams, cenu palielināšana ir vienota ar saimnieciskās darbības sistēmiskumu; ja vieni paceļ cenas, tad arī citi ir spiesti to darīt. Šajā darbībā analītiski interesentākais ir tas, cik vēsturiski ilgi turpināsies cenu palielināšana tautas izmiršanas dēļ. Labi ir zināms, ka tauta ne tikai izmirst, bet arī noveco. Samazinās darba spējīgo cilvēku proporcionālais apjoms sabiedrībā. Interesanti būs redzēt, vai bizness izdomās kaut ko konstruktīvu sakarā ar tautas izmiršanu jeb nemitīgi turpinās palielināt cenas, kas, protams, ir zara zāģēšana, uz kura sēž bizness...




trešdiena, 2019. gada 1. maijs

Tāds laikmets



Viens EP deputāta kandidāts 2019.gada 1.maijā “Pietiek” publicēja tekstu par VDK. Tas sākas ar aicinājumu izprast VDK lomu, jo pretējā gadījumā "..mēs riskējam atkal nonākt līdzīgā murgu režīmā, pazaudēt brīvību, pašcieņu, visu, kas mums svarīgs un svēts". Tālāk var nelasīt! Primāts nav sapratis, ka 30 gadus dzīvojam vēl drausmīgākā "murgu režīmā"; no brīvības latvieši jau sen ar prieku ir atsacījušies, un brīvība latviešiem vispār nav nekāda vērtība; kas ir pašcieņa, latviešu miljons nezina; tāpat nav zināms, kas latviešiem ir svarīgs un svēts. Ja tas viss tā nebūtu, tad nebūtu tādi stulbeņi un tādi viņu stulbi tekstuālie izdalījumi; ja tas viss tā nebūtu, tad neviens medijs nepublicētu garīgi aprobežota un nekaunīga latvieša no enciklopēdijām sakompilētu vāvuļojumu reti dumjā idejiskajā un faktoloģiskajā interpretācijā. Bet tagad tāds laikmets - neliešu, stulbeņu, nacionālo nodevēju un laupītāju laikmets, PSKP/VDK morālo kastrātu un viņu sulaiņu laikmets, tautas cilvēcisko atkritumu laikmets, kad ir iespējama tēma "Ebrejs Rīgas pilī" un tautai bez kauna var iestāstīt par valdības "583.darāmiem darbiem". Saprotams, tādā laikmetā nevar būt konstruktīvs priekšstats par valsts aizsardzību, valsts drošību un katra pilsoņa pienākumu valsts drošības sargāšanā. Tādā laikmetā prevalē un bez bailēm no ASM turpina tēlot specus nodevēji valsts drošības iestādēs, kuri ir pastrādājuši visbriesmīgāko profesionālo noziegumu, bet to publikai pasniedz kā varoņdarbu.