Atbilde Andrim un citiem

Sakarā ar tekstu “”Melnie maisi” un NATO” “Face book” draugs Andris jautāja: “Artur, es nesapratu. Vot nesapratu, kam tev šo vispār vajadzēja rakstīt?”. Pēc aicinājuma konkretizēt neskaidro, Andris atbildēja: “Vesela virkne neskaidrību, divdomību un nesaprotamu motivāciju. Jautāšu tikai vienu. Vai jums rūp tas, ka latviešus svešas varas negribēs izmantot darbiem, par kuriem nedrīkst atklāti runāt?”. Lai viss būtu saprotamāks, atkārtoju tik tikko minēto tekstu. Atceroties dažādas ievirzes publisko kņadu aizvadītajos gandrīz 30 gados sakarā ar “melnajiem maisiem”, dzīvā atmiņā mutuļojot jaunākā laika kaislībām ap Melnā Kangera “komisiju” un debilā Rokpeļņa blādīšanās, lasot publikācijas pēc “maisu” atvēršanas un zinot par “Delfi” specprojektu TV žurnālistikas pārpratuma Dombura priekšnesumā, iepazīstot aizvadīto dienu [2019.g.maijā] medijos izplatītās ziņas par dažu rektoru sadarbību ar VDK un Stradiņa universitātes rektora Pētersona reti dumjo uzstāšanos, aicinot “čekas maisos esošos kolēģus publiski runāt par to vai tiesāties”, gribas uzdot vairākus jautājumus. Vispirms jautājumi ir sakarā ar rektora Pētersona neadekvāto attieksmi. Vai tiešām kungs ir tik dumjš, ka aicina kļūt par valsts nodevējiem? Kungs aicina kļūt par tādiem pašiem izdzimteņiem kā tie VDK valsts nodevēji, kuri pastrādāja visbriesmīgāko profesionālo noziegumu, nododot savus aģentus un izveidojot "melnos maisus". Ja tā, tad "grēki" jāizsūdz arī VDD aģentiem. Vai kungs to saprot? Vai viņš vēlas, ka par valsts nodevējiem kļūst arī LR drošības sargātāji? Kaut kāda kosmiskā spēka sarūpētais masveidīgais latviešu inteliģences prāta aptumsums gadu desmitiem ilgi neļauj saprast, ka aģentūra ir ikviena specdienesta galvenā vērtība un galvenais instruments. Savukārt nodevība aģentūras jomā ir vislielākā nodevība, kādu var pastrādāt specdienests. Protams, Maskavā izvietotā VDK vadība, dodot pavēli atstāt “melnos maisus”, pastrādāja milzīgu nodevību. Tie VDK aģenti, kuri tēlo “svētas nevainības” vai stāsta krāsainas pasakas par savu sadarbību ar padomju specdienestiem, visu vainu uzveļot “totalitārajam režīmam” un valsts iespējai atriebties par nevēlēšanos “stučīt”, arī pastrādā milzīgu nodevību. Latvijā tiekoties ar aģentu nodevības plūdiem, rodas jautājums “Vai “melno maisu” galvenā funkcija nebija cilvēcei parādīt, kādi nodevēji var būt latvieši?”. Aģentu nodevības plūdi taču ASV, NATO valstīm un visām pārējām pasaules valstīm parāda, ka latviešiem nevar uzticēties, jo viņi ir potenciāli nodevēji. Vai par tādu “melno maisu” funkciju ir padomāts? Vai ir saprasts, ka šī funkcija praktiski realizējas pilnā mērā – aģentu nodevības plūdos? Vai tiešām kāds uzskata, ka amerikāņi, rietumeiropieši neredz to, kas notiek ar latviešu kontingenta aģentūru? Vai tiešām kāds tic, ka amerikāņi, rietumeiropieši gribēs latviešiem uzticēties? Un vēl viens jautājums. Vai Melnā Kangera “komisijas” uzdevums nebija aktivizēt pasaules sabiedriskajā domā priekšstatu par latviešu nodevības māniju un nepiemērotību sadarbībai ar speciālajiem dienestiem? Sekas tādai mānijai un nepiemērotībai ir zināmas: latviešu nodevība pamatīgi vājina NATO stāvokli Latvijā (eventuāla kara priekšvakarā). Kam tas ir militāri izdevīgi, nav speciāli jāpaskaidro. Atbilde Andrim un citiem ir šāda. Man, Andri, rūp latviešu morālā reputācija kopumā un ne tikai valsts drošības jautājumos, par kuriem tagad latviešu medijos dominē pilnīgi nepareizs priekšstats, kas tiek speciāli tautai uzpotēts. Citās zemēs tā nav. Es lasu ne tikai "Delfi"...Citās zemēs vienmēr ir bijis un tagad ir tā, ka darbs speciālajos dienestos ir prestīža darbība. Es ļoti labi saprotu, ka uz mūsu medijos sastopamā melu fona mani teksti daudziem var likties nepieņemami. Tajā skaitā teksts “”Melnie maisi” un NATO”. Latviešiem tiek iestāstīts, ka specdienests ir tikai "stučīšana". Bet tās ir pilnīgas muļķības, un es to zinu ne tikai no lasītās literatūras. Specdienests pirmkārt un galvenokārt ir intelektuālās analītikas sfēra. Tas ir izteikti konsekvents intelektuālais placdarms, kurā rosās attiecīgā sociuma visgudrākie cilvēki un kuru darbībai ir viscēlākie nacionālie, valstiskie mērķi – savas valsts nosargāšana. Melojot latviešu sabiedrībai par specdienestiem, tiek ļoti drausmīgi grauta latviešu griba un velme sargāt savu valsti – Latvijas Republiku. Kam tas ir vajadzīgs? Kādiem melnajiem spēkiem tas ir izdevīgi? Un vēl ir jāpiebilst sekojošais. Tautas morālās, intelektuālās, politiskās, ekonomiskās un cita veida reputācijas sargāšana ne reti nonāk konfliktā ar tautu, kurai nepatīk dzirdēt patiesību par sevi un kura agresīvi vēršas pret patiesības paudējiem. Nevienu tautu nevar nosargāt ar meliem. Ikvienu tautu var nosargāt tikai ar patiesību, skaudri apliecinot tautas reāli patieso stāvokli. Vēsturē ir bijuši daudzi tādi gadījumi, kad tautai patiesība nepatīk. Arī mans draugs Rainis rakstīja, ka, glābjot tautu, nākas sastrīdēties ar visu tautu, kurai patiesība nepatīk. Tāda situācija ir arī tagad, jo LR ir pilnīgi nevērtīgs valstiskums, bet tauta to negrib atzīt. Krievijā, kur ir tāda paša tipa nevērtīgs valstiskums, tauta to atzīst un nepieņem. Pie mums tā nav, un tas ir ļoti nepatīkami. Tie, kuri runā un raksta par LR fundamentālo nevērtību, tiek apsaukāti par "kremliniem", “kangariem” utt. Es nebaidos sastrīdēties ar visu tautu. Tas skan patētiski, bet šajā situācijā bez patētikas neiztikt.