trešdiena, 2018. gada 30. maijs

Kriminalitātes noteikumi



Alkātīgā tipa dzīves kriminālā noslēguma atspoguļojums medijos 2018.gada 30.maijā spilgti liecina par pēcpadomju Latvijā valdošās kriminalitātes noteikumu ievērošanu visplašākajās sabiedrības masās. Sabiedriskās domas tēmas, saturu, prioritātes, akcentus, vērtējumus, versijas, viedokļus pamatā nosaka kriminalitātes iedibinātā faktūra. Kriminalitāte ir pieradinājusi (nozombējusi) Latvijas tautu uz dzīvi lūkoties kā uz dzīvi normālā valstī, bet nevis kriminālā mēslu bedrē. Alkātīgā tipa nošaušana tiek analizēta, apspriesta tādā pašā veidā, it kā runa būtu par kaut kādu konstruktīvu notikumu valsts norisēs. Kriminalitātes smirdoņa tiek uztverta un interpretēta, it kā tā būtu sabiedrībai, valstij normāla un cienīga parādība. Gandrīz nekas neliecina, ka sociums izturētos pret alkātīgā tipa nāvi kā noziedznieka nāvi noziedzīgā valstiskumā. Tātad nošaušanu Meža parkā vērtētu pastāvošā noziedzīgā režīma kontekstā, bet nevis it kā normālas valsts kontekstā. Iespējams, jānošauj kādi 100 tūkstoši, lai vietējā sabiedrība sāktu domāt, kādā mēslu bedrē tā dzīvo, un pārtrauktu analizēt notikumus LR kā notikumus normālā valstī.







otrdiena, 2018. gada 29. maijs

Nacionālais patriotisms



Nacionālajam patriotismam var būt divi varianti. Latviešiem masveidā un konsekventi piemīt tikai viens variants. Ja arī ir sastopams otrs variants, tad vienalga tam nav nekāda atbalss tautas dzīvē. Pat sliktāk – otro variantu var ļauni nosodīt atbilstoši pirmā varianta bezjēdzīgajām prasībām. Viens variants ir nacionālais patriotisms ar aizsietām acīm. Praktiski tas nozīmē atsacīšanos no jebkāda veida pašanalīzes un paškritikas. Nākas novērot, ka latvieši masveidā nemaz nesaprotot, kas ir pašanalīze un kas ir paškritika. Šī varianta adepti atzīst un pieļauj tikai latviešu tautas glorificēšanu – vienpusīgu un nekritisku tautas slavināšanu. Ja tas nenotiek un šī varianta adepti sastopas ar paškritikas izpausmēm, tad paškritika momentā tiek noraidīta un tās autors naidīgi nosodīts, viņam pārmetot nacionālā naida kurināšanu, tautas mazvērtības kompleksa musināšanu, nezināšanu un neizpratni, tautas necieņu un nacionālā patriotisma trūkumu. Neapšaubāmi, ar aizsietām acīm dzīvo latviešu tautas neattīstītākā, neizglītotākā, neinteliģentākā, aprobežotākā, dumjākā, stulbākā daļa šo īpašību pamatbūtībā, jo nekādas nozīmes nav formālajai izglītotībai, akadēmiskajiem un cita veida tituliem un amatiem. Latviešu aprindās ar aizsietām acīm dzīvo skolotāji, inženieri, politiķi, valsts ierēdņi, profesori, rektori, prorektori, akadēmiķi, ministri, valsts prezidenti. Ar neaizsietām acīm galvenokārt dzīvo cilvēki bez augstas formālās izglītības un augstiem amatiem. Pašanalīze un paškritika dominē t.s. vienkāršajos cilvēkos nesalīdzināmi vairāk nekā latviešu inteliģencē. Otrs variants ir nacionālais patriotisms ar atvērtām acīm, uz tautu lūkojoties analītiski un kritiski. Šo variantu latviešu tautas nomācošais vairākums neakceptē un pret to izturas naidīgi, kategoriski pieprasot tautas glorificēšanu. Pirmā varianta adepti nav spējīgi apjēgt, ka tautai var būt noderīgs vienīgi cilvēks ar atvērtām acīm, kurš nebaidās uz tautu lūkoties atklāti un godīgi. Tikai cilvēks ar atvērtām acīm ir patiesi īsts nacionālais patriots, jo lūkojums uz tautu ar aizvērtām acīm ir lišķība, pieglaimīgums, konformistiska nodevība, šizofrēniska fetišizēšana, kas vienmēr tautai nodara lielu ļaunumu. Bez pašanalīzes un paškritikas nav iespējama latviešu tautas attīstība, kļūstot par „kultūras tautu” (Rainis).









pirmdiena, 2018. gada 28. maijs

Apziņas menedžments un PPP




Tautas masu apziņas menedžments vienmēr ir pastāvējis cilvēces vēsturē. Vienmēr ir bijis tā, ka tautas masas kāds ietekmē vēlamā virzienā, tautas apziņu piepildot ar attiecīgo saturu. Saturs varēja mainīties, taču pats process, tautas masu apziņas menedžments, nekad nav mainījies, un tā metodoloģijas centrā vienmēr ir bijusi zombēšana, manipulēšana, iedvesmošana, propaganda, pārliecināšana, garīgā ietekmēšana, ideoloģiskā audzināšana, ideoloģiskā pārliecināšana, morālā pilnveidošana, apgaismošana u.tml. Droši var teikt, ka bez tautas masu apziņas menedžmenta cilvēce nekad neiztiks. Arī turpmāk būs tautas masu apziņas piepildīšana ar noteiktu saturu. Tam ir objektīvs iemesls. Iemesls ir tautas masu apziņas specifika: PPP (idejiskās attīstības Pakāpe, analītiskās domāšanas Pakāpe un idejiskās patstāvības Pakāpe). Visas trīs Pakāpes ir tādā garīgās attīstības līmenī, ka nevar patstāvīgi idejiski refleksēt, nevar patstāvīgi idejas analītiski apstrādāt un nevar patstāvīgi akceptēt noteiktas idejas kā savu uzskatu, savu viedokli, savu attieksmi, savu lēmumu u.tml. Tautas masu apziņai ir vajadzīga garīgā palīdzība PPP visos segmentos. Šī palīdzība tad arī ir slavenais tautas masu apziņas menedžments. Neapšaubāmi, menedžments var būt ar „+” zīmi un var būt ar „ – „ zīmi. Tautas masu apziņu var piepildīt ar pozitīvu saturu, tautas masas orientējot konstruktīvai, saprātīgai, etniski vajadzīgai, cilvēciski labvēlīgai, valstiski nepieciešamai darbībai. Tautas masu apziņu var piepildīt ar tādu saturu, kas tautai principā neko nedod, bet dod tikai kādai tautas elites daļai – slānim, grupai, korporācijai, partijai, oligarhijai, valdošajai kliķei u.tml. Tautas masu apziņas menedžmentam nav obligāti jābūt tautai kaitīgam. Tautas masu apziņu var piepildīt ar audzinošu, izglītojošu, morāli tikumiski nostiprinošu saturu. Tādā gadījumā tautas masu apziņas menedžmenta metodoloģija nemainās, un tiek lietoti tie paši paņēmieni un līdzekļi, kurus tautas elites kāda daļa lieto politiski, ekonomiski, finansiāli savtīgā nolūkā. Mūsdienās dominē tautas masu apziņas piepildīšana ar savtīgu saturu. Piemēram, tehnokrātiskā liberālisma fani tautas masu apziņā iznīcina nacionālā patriotisma jūtas, diskreditē valstiskās nacionālās neatkarības kategorisko imperatīvu, cenšas panākt tautas masu morālās enerģijas un pilsoniskā ideālisma degradāciju. Tautas masu apziņas menedžments tāpat kā visas pārējās vadībzinības ir atkarīgs no vairākām likumsakarībām. Piemēram, jo talantīgāki ideologi nodarbojas ar tautas masu apziņas menedžmentu, jo bīstamākas ir viņu pieļautās kļūdas. Vajadzīgas un vērtīgas idejas tautas masu apziņas menedžmentā var izkropļot bezjēdzīga un nesaprātīga vide, jo tikai intelektuāli pilnvērtīgā vidē var gūt panākumus vajadzīgas un vērtīgas idejas. Tautas masu apziņas menedžmentā tāpat kā citos procesos ir jābūt noteiktām prioritātēm. Tautas masu apziņas menedžmenta māksla un profesionālā meistarība atspoguļojas optimālu pritoritāšu izvēlē.








pirmdiena, 2018. gada 21. maijs

Atgriešanās neiespējamība



Atbildu tiem, kuri regulāri aicina atgriezties pie Raiņa un turpināt viņa mantojuma izpēti. Tādu aicinājumu laiku pa laikam dzirdu no bijušajiem kolēģiem, ģimenes locekļiem un tiem, kuriem nav sveša mana agrākā nodarbošanās un kuri lasa ierakstus „Facebook”. Normāli cilvēki joprojām visaugstāk vērtē "Manu Raini". Samsona dzīvoklī viņa grāmatplauktā šī grāmata atradās ar seju (vāku) pret cilvēkiem. Tā parasti apliecina īpašu godu attiecīgajai grāmatai. Bija patīkami to izjust Samsona mājās. Bez Samsona nebūtu akadēmiskais izdevums. Ļoti skaidri apzinos, ka „Manā Rainī” ir tikai kripatiņa no tā, ko var pateikt un kas ir jāpasaka par Raini. Nopietna, īsta saruna par Raiņa intelektuālo un māksliniecisko devumu nav vēl bijusi. Grīnuma, Zālītis (mani dārgie kolēģi) tipina tikai ap sadzīves faktiem un daiļrades faktoloģiju, bet nevis Raiņa daiļrades un uzskatu metafiziku. Augstskolās (LU) vispār nav neviena īsta Raiņa pazinēja. Tāpēc nav nekāds brīnums par dažādu kropļu kroplībām ap Raini pat ar filoloģijas doktora grādu un darbu akadēmiskā iestādē. Kādreiz gatavojos sacerēt lielāku darbu par Raiņa intelektuālo pasauli. Pat krāju materiālus, fiksēju dažādas refleksijas. Taču viss ir izmainījies. Pat nezinu, kam ir jānotiek, lai rastos vēlēšanās atgriezties pie Raiņa un viņa laikmeta. Jau ilgus gadus esmu ļoti ļoti iemīlējies mūsdienu globāli sociālo problēmu analītikā, kur varu daudz mācīties un uzzināt priekš sevis daudz jauna. Raiņa laikmets, viņš pats mani šajā ziņā vairs nevilina. Vilināja apmēram 15 gadus, kad daudz iemācījos un uzzināju jaunu priekš sevis. Ja nav tāda iespēja gaidāma, tad nekas nevar notikt un atgriešanās pie Raiņa nav iespējama. Tā ir izteikti subjektīva nostādne. Taču ar to nevaru nerēķināties. Turklāt uzdrošinos teikt, ka mūsdienu pārejas laikmets ir daudz interesantāks nekā iepriekšējais pārejas laikmets – XIX gs. beigas un XX gs. sākums, kad dzīvoja Rainis.








svētdiena, 2018. gada 20. maijs

Bušmeņa spļāviens



Jansona un saita īpašnieku nelietībai nav tāds vēriens kā Busuļa izdalītajai „dziesmai” ar nosaukumu „Rainis”. Tai ir latviešu tautas masu vēriens, apliecinot tautas masu deģenerāciju un nelietības masveida atbalstīšu. Busulis nav viens uz skatuves. Viņa darbība ietilpst masu kultūrā, popmūzikā. Viņu klausās tauta daudzās Latvijas vietās. Nav dzirdēts, ka kaut kur Busuli apmētātu ar olām un aplietu ar vircu. Viņš un viņa kompanjoni zina, ka drīkst ņirgāties par Raini, tautai patiks ņirgāšanās par Raini, Latvijā var droši izpildīt nelietīgu dziesmu par Tautas dzejnieku. Busulis, kurš savu galvu ir noformējis kā bušmenis, hotentots-mežu cilvēks, izdala „Raini”, kuram vārdus ir sacūkojis Kārlis Vērdiņš – filoloģijas doktors, tā institūta darbinieks, kas izdeva Raiņa Kopotu rakstu akadēmisko izdevumu!!! Negribas ticēt, ka institūtā var strādāt tāds mēsls – Raiņa apspļāvējs. Protams, „dzejnieks” Vērdiņš ir pederastu „Satori” autors. Lūk, ko saka šis latviešu jaunlops: "Manas attiecības ar Raini ir diezgan sarežģītas: no  vienas puses viņa nozīmi noliegt nevar - tas būtu vienkārši muļķīgi. Bet no otras - diezgan nekritiski esam pārmantojuši padomju gados iedibināto sistēmu, ka ir Rainis un pēc viņa - visi pārējie. Ja kā mūsdienu cilvēks lasu Raini, nevaru teikt, ka ik rinda viņam ir ģeniāla. Lasu Friča Bārdas, Edvarda Virzas, Kārļa Skalbes dzejoļus un redzu, ka Rainis ir tikai viena balss mūsu kopīgajā talantīgo dzejnieku barā. Nedomāju, ka vajadzētu kultivēt tādu liekulīgu Raiņa mīlēšanu pāri visam. Arī apaļā jubileja ir laiks, kad top konjunktūras projekti, kas piesaistīti šim gadam un finansējumam; kas "brauc uz astes" Raiņa vecajai slavai. Rainis ir vajadzīgs tad, kad nepieciešamas jaunas, mūsdienīgas interpretācijas - teātrī tas ik pa laikam notiek. Ir vēl vairāki piemēri, kad Rainis ir aktuāls un dzīvs arī  mūsdienās, taču negribētos, lai Raiņa mīlēšana būtu oficiāls, liekulīgs pasākums, kurā obligāti vajadzētu atzīmēties, sak', jā, es arī mīlu Raini. Šobrīd es viņu nemaz tik ļoti nemīlu! Un grūti arī iedomāties, ka viens padsmitgadnieks caur Raini sāktu iepazīt dzejas jaukumu. Domāju, ka jaunietim dzīvais pamudinājums lasīt dzeju ir vienaudžu dzejoļi un hiphopa teksti, kas ļauj saskatīt viņa paša pieredzi." Tādu vienveidīgi lopisku attieksmi pret Raini masveidā izdala latviešu jaunie intelbeņķi. Tas vispār ir interesanti: kas viņus ir tik stereotipiski nozombējis? Bet varbūt tas nav zombēts stereotipiskums? Stereotipiska ir vispārējās neattīstības, neizglītotības, aprobežotības, stulbuma izpausme, vienveidīgi atspoguļojoties pseidointeliģentās jaunatnes izdalījumos. Jaunlops Vērdiņš, protams, nav ne zinātnieks, ne dzejnieks. Taču viņam LU ir iešķiebts doktora grāds. Un viņš nav vienīgais jaunais pseidozinātnieks, kurš uz pasauli lūkojas „kā mūsdienu cilvēks”. Tādi vērdiņi tagad masveidā piesmirdina Latvijas akadēmisko vidi. Par to atbildība ir jāuzņemas latviešu t.s. humanitārajai vecgvardei – kūlēm, kursītēm, druvietēm, cimdiņām, radzobēm, rozenvaldiem, skudrām, šuvajeviem. Viņi ir izaudzinājuši deģenerātu baru, kas nekaunīgi pietaisa publisko telpu. Cik gan zemu ir kritušas latviešu tautas masas, akceptējot tādu ņirgāšanos par vienu no tautas izcilākajām personībām! Kurš gan gribēs cienīt tautu, kura masveidā ņirgājas par savu izcilāko dzejnieku un dramaturgu!

piektdiena, 2018. gada 18. maijs

Konceptu liktenis



Cilvēktiesības un kultūru relatīvisms nevarēja izvairīties no „balto” inteliģences vispārējā morālā un intelektuālā pagrimuma, iracionālisma, bezjēdzības, absurda, idiotisma plūdiem, politiskās, morālās, sociālās, zinātniskās bezatbildības. Visvairāk ir cietušas cilvēktiesības, kuras droši ierindojamas šodienas devalvētāko konceptu rindā kopā ar demokrātiju, liberālismu, plurālismu, politkorektumu, toleranci un citiem konceptiem, kļūstot par neuzticības un izsmiekla objektiem. Grūti ir pateikt, kurš vēl tic patiesi godīgam nodomam ievērot cilvēktiesības. Vārds „cilvēktiesības” tagad momentā asociējas ar neadekvātu politisko retoriku, demagoģiju, nepamatotiem pārmetumiem, dubultiem standartiem, atsevišķu indivīdu politisko karjeru. Zīmīgi, ka galvenie cilvēktiesību eksperti un aizstāvji ir cilēviči. Tā tas ir ne tikai pēcpadomju Latvijā. Cilēviči ir visur, kur ir publiskā blādīšanās par cilvēktiesībām. Tas ir saprotams. Cilvēktiesības ir dāsni saistītas ar lielu naudu, labu karjeru, masu popularitāti. Tas viss ir iegūstams bez zināšanām, balstoties uz nekaunību un reprezentācijas drosmi. Cilēviči grozās ap cilvēktiesībām tāpat kā cilēviči vienmēr ir grozījušies ap visu, kur ir nauda, karjera, slava, vētrainas sociālās cīņas imitācija; tas vēsturiski attiecas uz „dzelteno presi”, Holivudu, TV, masu kultūras industriju, komerciālo mākslu, postmodernisma filosofiju. Tās ir naudīgas sfēras un reizē arī masu degradācijas sfēras. Pelnot naudu ar masu degradēšanu, cilēviči ir godam pelnījuši monogrāfiju „Ebreju ieguldījums cilvēces masu degradācijā”. Cilēviči cīņu neimitē tikai Izraēlā, kur vadās no Vecās derības pamācībām. Tas ir labi, un šajā ziņā Jaunās derības fani latvieši varētu mācīties no cilēvičiem aizsargāt dzimteni. Pārējās valstīs dzīvojošie cilēviči tikai imitē cīņu, jo patiesībā vienmēr laiza vietējo varu vai laiza stiprāko, kā to dara cilēviči Krievijā, veidojot nodevīgu 5.kolonnu. Savukārt kultūru relatīvisma prakse ir atkarīga no etnoloģiskā konstruktīvisma – elites radītajām politiskajām un ideoloģiskajām nostādnēm atkarībā no situācijas, atkarībā no noteiktiem politiskajiem mērķiem attiecīgajā laika periodā. Latviešiem tas ir labi zināms. Latviešu nacionālisms ir etnoloģiskā konstruktīvisma izgarojums. Latvieši sistemātiski jau 30 gadus izpilda ārzemju politiskās elites uzdevumu noriet krievus, Krieviju, Putinu. Latviešu inteliģencē kultūru relatīvisma konceptam nav nekādas vērtības. Latviešu inteliģencē funkcionē kultūru relatīvisma antikoncepts: nemitīga citu kultūru kritika, ko nepieļauj kultūru relatīvisms. Latviešu inteliģencē dominē nevis pašanalīze un pašvērtējums, bet citu tautu kultūras histēriska nolamāšana. Viena jaunatnes daļa tagad ir pievērsusies musulmaņu nolamāšanai. Deģenerāti lamā ebrejus. Latvijā burbuļojošo masveida zagšanu un masveida stulbumu inteliģence nelamā.







ceturtdiena, 2018. gada 17. maijs

Tautas gars



Latviešu tautas gars ir individuālistiskas tautas gars. Tas ir tautas gars ar pasvītroti egocentrisku orientāciju. Latviešu tautas garu caurvij egocentrisms – indivīda ilūzijas, ka visi uz pasauli un tās problēmām raugās ar viņa paša acīm. Egocentrisms ir sevis uzskatīšana par ikviena domu un rīcības centrālo objektu – „visa pasaule riņķo ap mani”. Egocentrismam nav svešs priekšstats par sevi kā par dzīves un pasaules centru. Ne velti ētikā egocentrisms ir krasākais individuālisma un egoisma veids. Sastopams vēl viens būtisks moments. Latviešu populācijā nedarbojas etniskais stereotips, ka cilvēks pret „svešajiem” izturas sliktāk nekā pret „savējiem”. Uz latviešu populāciju šis stereotips neattiecas. Tāpēc nav jābrīnas, ka katrs latvietis pret otru latvieti izturas piesardzīgi, neuzticīgi, pat naidīgi un neslēpti agresīvi. Ar to visvairāk saskaras gudri un godīgi latvieši – katra latvieša galvenie konkurenti. Individuālistiskajā mūsu tautas garā valda stulba ambīcija un tās iekustinātā aprobežotā pašpārliecinātība ir lielāka nekā zināšanas, kompetence, inteliģence, tolerance, paškritika, profesionalitāte. Tas ir tautas gars ar nestabilu ētosu. Šī ētosa centrā ir nodevības, pielīšanas, verdziskas padevības, denunciācijas kāruma izbaudīšanas tieksme. Tas ir tautas gars, kurā visnekomfortablāk jūtas godīgi, pašaizliedzīgi, patriotiski noskaņoti, gudri, izglītoti, morāli atbildīgi, nacionāli atbildīgi latvieši, kuriem nekad nav izdevies un nekad acīmredzot neizdosies ieņemt idejiski, politiski, ideoloģiski dominējošo stāvokli inteliģencē, sabiedrībā, tautā, valstī. Gadsimtiem ilgi pastāvošā fatālā situācija ir radījusi paradoksu: tautas vērtīgākā daļa ir klusi un pieticīgi samierinājusies ar savu visos laikos tradicionālo marginālo vietu Tēvzemē. Vienmēr un  visur pirmajās rindās ar lepni paceltu galvu auļo nekauņas, nelieši, pašlabuma meklētāji, karjeristi, neinteliģenti un neizglītoti latvieši.



svētdiena, 2018. gada 6. maijs

Nākotnes idejas devalvācija



2018.gada maija sākuma dienās portālā „Pietiek” publicēti trīs fantastiki neadekvāti teksti par Latvijas nākotni. Ko tas nozīmē? Vai tā ir apzināti organizēta provokācija? Vai tā ir apzināti organizēta kampaņa degradēt, devalvēt, izsmiet Latvijas nākotnes ideju? Bet varbūt tā ir tikai nejauša sagadīšanās, kad bez speciāla nolūka vienā nelielā laika posmā koncentrējas diletantisma un šarlatānisma potenciāls? Tāds potenciāls mums vienmēr ir bijis nevajadzīgi liels. Šī potenciāla grandiozums vienmēr ir atklājies izdzertā šnabja, izdzertā alus rezultātā. Pēcpadomju laikā šo potenciālu noteikti ir vairojis ne tikai masveida alkoholisms, bet arī kroplības izglītības iestādēs, „uzskatu plurālisms”, iespēja internetā anonīmi murgot par politiku, valsti, izplatīt dzērumā sasmērētus uzsaukumus. Visos trijos tekstos ir šausmīgi kroplas zināšanas par Latvijas vēsturi, Rietumeiropas valstu vēsturi, Rietumu kultūru, Krievijas vēsturi un kultūru. Ne mazāk kropls ir priekšstats par šodienas Latviju. Piemēram, naivā paļaušanās uz Valsts prezidentu, Valsts prezidenta institūtu. Vai tiešām cilvēks nezina par visu Valsts prezidentu organisko saistību ar nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko režīmu? Vai tiešām cilvēks nezina, ka Valsts prezidents ir viens no lielākajiem likumu pārkāpējiem? Par to „Pietiek” raksta regulāri. Ja arī tas nav speciāls uzbrukums valsts nākotnes idejai, tad tomēr tāda tumsonības un šarlatānisma invāzija nelabvēlīgi atsaucas uz sabiedrisko domu.





sestdiena, 2018. gada 5. maijs

Diletantisma posts



2018.gada 5.maijā portālā „pietiek” tika publicēts Ivara Prūša ārprātīgi diletantisks darbs „Latvija ģeopolitiskajās krustcelēs 14+laikmetā”. Par darbu ievietoju šādu komentāru. Tikšanās ar diletantismu patīkama ir tikai pašam diletantam – diletantiskās produkcijas autoram. Nodarbošanās ar zinātni, mākslu bez pietiekamām zināšanām, profesionālās sagatavotības, talanta vienmēr izraisa nepatīkamu reakciju. Izņēmumu nemēdz būt. Mēdz būt vienīgi gadījumi, kad gribas tikai vienu reizi nosodoši konstatēt „Kādas šausmas!”,  un mēdz būt gadījumi, kad ar vienu reizi nepietiek un nākas dziļā nepatikā vairākkārt dusmoties „Kādas šausmas! Kādas šausmas! Kādas šausmas!”. Ar diletantismu nav iespējams komunicēt. Diletants nav pārliecināms. Naivi ir sākt atspēkot diletantiskajā ražojumā sastopamās aplamības. Diletants paliek diletants līdz mūža beigām. Diletants nekad nekļūst profesionālis. Diletantam jau no paša sākuma ir diletanta liktenis tāpat kā profesionālim jau no paša sākuma ir profesionāļa liktenis. Diletantu no diletantiskās darbības var apturēt tikai pats diletants. Dotājā tekstā nepieciešams komentēt vienīgi Surkova rakstu, jo to internetā var viegli iepazīt katrs interesents. Surkova raksts ir pasniegts pilnīgi greizi. 2014. gads ir Krimas pievienošanas gads. Rietumi draud nekad neakceptēt Krievijas rīcību, un tāpēc Krievijai zūd izredzes brāļoties ar Rietumiem. Surkovs šo Krievijai drūmo perspektīvu izmanto, lai skeptiski raksturotu Krievijas vēsturē sastopamo agrāko tieksmi saplūst ar Eiropu, kā arī agrāko tieksmi saplūst ar Āziju. Surkova rakstā faktiski nekas jauns nav pateikts. Oriģināli ir tikai tas, ka Krimas pievienošanas starptautiskais nosodījums ir autoram iegansts ģeopolitiskām retrospekcijām un prognozēm. Turklāt dīvaina ir autora vēlēšanās mistificēt formulu „14+”. Surkovs ļoti labi zina, ka Krievijai tika atteikta vieta pie Rietumu galda jau krietni agrāk – ap 2004.-2005.gadu. Krievijas oligarhijai Rietumu elites elite lika skaidri un gaiši saprast, ka viņi nekad netiks uzņemti Rietumu sabiedrībā. „Perestroika” taču Krievijas priekšgalā izbīdīja nacionālos noziedzniekus. Rietumu elite to ļoti labi zina.

Nacionālais paradokss




Individuālajā līmenī LR nevērtību saprot ļoti daudzi cilvēki pat varas inteliģencē un tās dāsni zombētajā jaunatnē. Taču individuālā izpratne nav tas pats, kas kolektīvā izpratne. No individuālās izpratnes var summēties virtuāla kolektīvā izpratne, taču tāda summa vēl nav dzenulis sākt kolektīvo darbību. Pie tam individuālā izpratne var bremzēt kolektīvās darbības rašanos. Cilvēku sociāli psiholoģiskajā domāšanā vienmēr eksistē atbildības difūzija. Sociālajā psiholoģijā tā sauc plaši izplatītu parādību: ja nav individuālās atbildības, tad cilvēki neveltī tik lielu enerģiju kolektīvo interešu aizstāvēšanai. Nejūtot savu atbildību, cilvēki kļūst sociāli remdeni. Viņu atbildība par kolektīvo likteni aizplūst žogmalē. Latviešu sabiedrībā šī parādība ir ļoti raksturīga. Tam ir konkrēts iemesls. Parādības izplatību nosaka tautas mentalitāte. Ne visās tautās atbildības difūzija ir tik izteikta kā pie mums. Runa ir par atbildības „aizplūšanu” (lat. Diffusio). Praktiski tas nozīmē atbildības devalvāciju, neskaidrību, nenoteiktību, nekonkrētību. Sabiedrībā ir notikumi, parādības, procesi, par kuriem nav kam prasīt atbildību. Padomju laikā teica: „kolektīvs vainīgs”. Tas nozīmēja – neviens nav vainīgs. Ja neviens nav vainīgs, tad katrs atviegloti uzelpoja un pagrieza muguru. Ar atbildības difūziju ir cieši saistīts sociālais slinkums: individuāli personiskās intereses ir svarīgākas par kolektīvajām interesēm. Priekš sevis cilvēki parasti nav tik slinki kā priekš kolektīva. Atkal viss ir atkarīgs no tautas mentalitātes. Latviešu mentalitāte ir individuālistu mentalitāte. Tā ir mentalitāte, pret otru latvieti izturoties piesardzīgi, neuzticīgi, pat ar naidu un neslēptu agresiju, kuru visvairāk izjūt gudri un godīgi latvieši. Tā ir mentalitāte, kurā stulba ambīcija un tās iekustinātā aprobežotā pašpārliecinātība ir lielāka nekā zināšanas, kompetence, inteliģence, tolerance, paškritika, profesionalitāte. Tā ir mentalitāte ar nestabilu ētosu, kurā centrā ir nodevības, pielīšanas, verdziskas padevības, denunciācijas kāruma izbaudīšanas tieksme. Tā ir mentalitāte, kurā visnekomfortablāk jūtas godīgi, pašaizliedzīgi, patriotiski noskaņoti, gudri, izglītoti, morāli atbildīgi, nacionāli atbildīgi latvieši, kuriem nekad nav izdevies un nekad acīmredzot neizdosies ieņemt idejiski, politiski, ideoloģiski dominējošo stāvokli inteliģencē, sabiedrībā, tautā, valstī. Gadsimtiem ilgi pastāvošā fatālā situācija ir radījusi paradoksu: tautas vērtīgākā daļa ir klusi un pieticīgi samierinājusies ar savu visos laikos tradicionālo marginālo vietu Tēvzemē. Vienmēr un  visur pirmajās rindās ar lepni paceltu galvu auļo nekauņas, nelieši, pašlabuma meklētāji, karjeristi, neinteliģenti un neizglītoti latvieši.





piektdiena, 2018. gada 4. maijs

Divgalvainais pūķis




Valdošā elite vienmēr ir realizējusi informatīvi psiholoģisko uzbrukumu sabiedrībai, zombējot sabiedrības apziņu valdošajai elitei vēlamā virzienā. Tāpēc vienmēr ir bijusi pretestība informatīvi psiholoģiskajam uzbrukumam. Vēsturiski šī pretestība ir mainījusies, jo ir mainījies informatīvi psiholoģiskā uzbrukuma tehnoloģiskais arsenāls – komunikācijas līdzekļi, žanri, komunikācijas poētika, retoriskie paņēmieni utt. Saprotams, ir mainījušās valdošās elites idejiski politiskās nostādnes un mainījās ideoloģiskie mērķi. Piemēram, XX gadsimta vidū zombēšanas jaunas iespējas pavēra televīzija. Savā laikā notika plaša cīņa pret televīziju. Tā tas spilgti izvērtās ASV. Amerikāņu sabiedrība enerģiski cīnījās pret televīzijas graujošo lomu bērnu garīgajā attīstībā. Arī šodien atsevišķās zemēs turpinās cīņa pret TV graujošo ietekmi uz sabiedrības apziņu. Taču šodien centrā ir internets un tā sociālie tīkli. Šodien centrā ir metafiziskā pakāpe – patiesības slēpšana, būtības, jēgas slēpšana. Cīņa pret informatīvi psiholoģisko uzbrukumu ļoti lielā mērā ir atkarīga no cilvēka cilvēciskuma pakāpes. Runa ir par cilvēka garīgumu, morāli, ideāliem, dzīves jēgu, nākotnes cerībām. Informatīvi psiholoģiskā uzbrukuma galvenais objekts ir cilvēks. Kas šodien cilvēkiem traucē pretoties informatīvi psiholoģiskajam uzbrukumam? Tiek uzskatīts, ka reāla pretestība nepastāv, un sabiedrība ir samierinājusies ar uzbrukumu, to atzīstot par īstenības organisku sastāvdaļu. Tagad cilvēkiem ir grūti atšķirt „savējos” (godīgos un gudros) no „svešajiem” (amorālajiem un muļķiem). Cilvēki ir apjukuši. Viņi vairs nevar ne uz vienu paļauties un galu galā zaudē interesi par politiku, ekonomiku, valsts attīstību, sociālajām problēmām. Vēl ir viens moments, kāpēc nav konstatējama pretestība informatīvi psiholoģiskajam uzbrukumam. Lieta ir tā, ka uzbrukumā tiek izmantotas abstraktas dogmas: vienlīdzība, līdztiesība, veselība, izglītība, labklājība, pašrealizācijas iespējas, uzskatu plurālisms, demokrātija, liberālisms, cilvēktiesības. Šīs dogmas tiek iepītas propagandas materiālā tādā manierē, lai liecinātu par valdošās elites milzīgām humānām rūpēm, nemitīgu domāšanu par cilvēku labklājību un labsajūtu. Uzbrukums ir tā noformēts, ka iemidzina cilvēku uzmanību un nomierina cilvēkus, jo, lūk, par viņiem nepārtraukti kāds rūpējas. Tātad informatīvi psiholoģiskajā uzbrukumā demagoģiski izmanto cilvēku dzīvē viscēlākās izpausmes, graujot cilvēku esamības metafiziskos pamatus. Cilvēki strauji pārvēršas bioloģiskā masā, jo viņu garīgajā pasaulē valda totāla destrukcija. Jauna sociālā nelaime ir iespēja internetu izmantot cilvēces atkritumiem – idiotiem, deģenerātiem, muļķiem, stulbeņiem, dzērājiem, deklasētiem tipiem, šarlatāniem, morāli pagrimušiem indivīdiem, pusvājprātīgiem dauniem u.tml. Viņi var sludināt savu „patiesību”. Piemēram, latviešu deģenerāti grantiņi, gedroici, žuļi regulāri sludina savu „patiesību” par „Latviju”, „nacionālismu”, „neatkarību”. „Satori” postcilvēki sludina savu „patiesību” par homoseksuālismu, dažādām perversijām. Kaut kādi dzērāji internetā regulāri izplata „latviešu tautas glābšanas uzsaukumus”. Tādējādi šodien tiekamies ar informatīvi psiholoģisko uzbrukumu no divām pusēm: 1) valdošās elites un 2) sabiedrības padibenēm. Tā ir jauna situācija cilvēces vēsturē. Līdz interneta laikmetam smadzenes grozīja tikai valdošā elite. Vēl nav īsti saprotams, kā cilvēce adaptēsies jaunajā situācijā, kad šausmīgi plašu uzbrukumu veic dažādi izdzimteņi. Patiesības ceļā ir nostājies pūķis ar divām galvām.