Cilvēktiesības un kultūru relatīvisms nevarēja izvairīties
no „balto” inteliģences vispārējā morālā un intelektuālā pagrimuma,
iracionālisma, bezjēdzības, absurda, idiotisma plūdiem, politiskās, morālās,
sociālās, zinātniskās bezatbildības. Visvairāk ir cietušas cilvēktiesības,
kuras droši ierindojamas šodienas devalvētāko konceptu rindā kopā ar
demokrātiju, liberālismu, plurālismu, politkorektumu, toleranci un citiem
konceptiem, kļūstot par neuzticības un izsmiekla objektiem. Grūti ir pateikt,
kurš vēl tic patiesi godīgam nodomam ievērot cilvēktiesības. Vārds
„cilvēktiesības” tagad momentā asociējas ar neadekvātu politisko retoriku,
demagoģiju, nepamatotiem pārmetumiem, dubultiem standartiem, atsevišķu indivīdu
politisko karjeru. Zīmīgi, ka galvenie cilvēktiesību eksperti un aizstāvji ir
cilēviči. Tā tas ir ne tikai pēcpadomju Latvijā. Cilēviči ir visur, kur ir
publiskā blādīšanās par cilvēktiesībām. Tas ir saprotams. Cilvēktiesības ir
dāsni saistītas ar lielu naudu, labu karjeru, masu popularitāti. Tas viss ir
iegūstams bez zināšanām, balstoties uz nekaunību un reprezentācijas drosmi.
Cilēviči grozās ap cilvēktiesībām tāpat kā cilēviči vienmēr ir grozījušies ap
visu, kur ir nauda, karjera, slava, vētrainas sociālās cīņas imitācija; tas
vēsturiski attiecas uz „dzelteno presi”, Holivudu, TV, masu kultūras
industriju, komerciālo mākslu, postmodernisma filosofiju. Tās ir naudīgas
sfēras un reizē arī masu degradācijas sfēras. Pelnot naudu ar masu degradēšanu,
cilēviči ir godam pelnījuši monogrāfiju „Ebreju ieguldījums cilvēces masu
degradācijā”. Cilēviči cīņu neimitē tikai Izraēlā, kur vadās no Vecās derības
pamācībām. Tas ir labi, un šajā ziņā Jaunās derības fani latvieši varētu
mācīties no cilēvičiem aizsargāt dzimteni. Pārējās valstīs dzīvojošie cilēviči
tikai imitē cīņu, jo patiesībā vienmēr laiza vietējo varu vai laiza stiprāko,
kā to dara cilēviči Krievijā, veidojot nodevīgu 5.kolonnu. Savukārt kultūru
relatīvisma prakse ir atkarīga no etnoloģiskā konstruktīvisma – elites
radītajām politiskajām un ideoloģiskajām nostādnēm atkarībā no situācijas,
atkarībā no noteiktiem politiskajiem mērķiem attiecīgajā laika periodā.
Latviešiem tas ir labi zināms. Latviešu nacionālisms ir etnoloģiskā
konstruktīvisma izgarojums. Latvieši sistemātiski jau 30 gadus izpilda ārzemju politiskās
elites uzdevumu noriet krievus, Krieviju, Putinu. Latviešu inteliģencē kultūru
relatīvisma konceptam nav nekādas vērtības. Latviešu inteliģencē funkcionē
kultūru relatīvisma antikoncepts: nemitīga citu kultūru kritika, ko nepieļauj
kultūru relatīvisms. Latviešu inteliģencē dominē nevis pašanalīze un
pašvērtējums, bet citu tautu kultūras histēriska nolamāšana. Viena jaunatnes
daļa tagad ir pievērsusies musulmaņu nolamāšanai. Deģenerāti lamā ebrejus.
Latvijā burbuļojošo masveida zagšanu un masveida stulbumu inteliģence nelamā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru