Protestēšanas virtuve

2019.gada 31.augustā internetā tika ievietots komentārs par socioloģisko pētījumu rezultātiem, noskaidrojot tautas velmi protestēt pret politiski sliktiem lēmumiem. Tautas velme protestēt esot strauji samazinājusies: “Šogad jūlijā iedzīvotājiem tika lūgts vērtēt, vai, viņuprāt, piedaloties dažāda veida protesta akcijās, iespējams panākt sev vēlamu valdības lēmumu pieņemšanu. Vairums jeb 63% iedzīvotāju sniedza noliedzošu atbildi. Šogad fiksētais rezultāts ir par 12 procentpunktiem augstāks nekā pirms gada, kad tika fiksēts relatīvi straujš protesta akciju efektivitātes atzinēju īpatsvara pieaugums. To, ka piedalīšanās protesta akcijās spēj nodrošināt sev vēlamu valdības lēmumu pieņemšanu, atzina 31% aptaujāto, kas ir par 11% mazāk nekā pagājušajā gadā. Šogad fiksētais rādītājs atkārto vēsturiski zemākos rezultātus, kas līdz šim uzrādīti 2014. un 2016.gadā. Protestus kā iedarbīgu rīku sev vēlamu valdības lēmumu pieņemšanai iedzīvotāji visbiežāk atzina 2000.gadā, kad tam piekrita 52% aptaujāto.” Komentējot doto ziņu, jāsaka atklāti, ka aizvadītajos 30 gados īsti protesti nemaz nav bijuši. Bija sastopama tikai gļēva mīņāšanās pie MK ēkas un citur. Skolotāji vispār tikai ākstījās - parodizēja protesta žanru. Sociāli politiskajā protestā galvenais ir protesta kapacitāte - prasību konkrētība, neatlaidība, mērķu sasniegšanas radikālisms, protestētāju agresivitāte, protestu organizatoru konsekvence un spēja nepakļauties provokācijām, konformistiskam piedāvājumam. Latvijā protestu kapacitāte vienmēr bija ļoti vāja. Publikāciju komentāros uzmanību piesaistīja šāds izteikums: “Kamēr nav deportēti nelegālie krievu migranti, jebkuri protesti būs par labu Maskavai. Tāpēc nekādu protestu nebūs, Latvijas valsts ir svarīgāka par ikdienas sīkajām problēmām.” Arī citos komentāros bija sastopama atruna par protestu nevajadzību, jo protesti var apdraudēt LR valstisko pastāvēšanu. Citētais izteikums ir negaidīts un mulsinoši pārsteidzošs. Visvairāk samulsina divi momenti. Pirmkārt, cilvēciski necienīgā un pazemojošā dzīve nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā iekārtā tiek atzīta par “ikdienas sīkajām problēmām”. Tātad vispārējā nacionālā katastrofa, tautas izmiršana un aizklīšana svešumā, organizētās noziedzības degradējošā ietekme uz tautas morāli tikumisko seju, apkaunojošie statistiskie rādītāji un citas nelaimes, ir sīkums un nemudina protestēt. Tātad sabiedrības kādā slānī ir pilnīgi aplams priekšstats, kas ir valsts un tajā skaitā “Latvijas valsts”. Sanāk, ka valsts un tajā skaitā “Latvijas valsts” var droši būt kriminālā kapitālisma iemiesojums un pret to nav jāprotestē. Otrkārt, jocīga ir rusofobiskā atruna. Kā zināms, “nelegālie krievu migranti” ir Latvijas kriminālā kapitālisma organisks elements un noziedzības ziņā varbūt pat pārspēj latviešus. Vēl ir labi zināms, piemēram, par Latvijas banku lomu Krievijas kriminālajos darījumos. Ja Latvijā sāktos protesti pret kriminālo kapitālismu, tad tas taču būtu nevis par labu Krievijai, bet par sliktu Krievijai, traucējot vai pat likvidējot Latviju kā Krievijas kriminālā kapitālisma būtisku elementu. Nākas piebilst, ka daudzos komentāros ir pareizi izskaidrota protestu neesamība kā latviešu mentalitātes nosacītas sekas. Tam spilgts piemērs ir šāds anonīms komentārs: “Latvieši nav spējīgi protestēt. Ir viena dzīvnieku suga, kura, krītot plēsoņam zobos, neizdveš ne skaņas. Tās ir aitas. Ja runājam par cilvēkiem, tad tie ir latvieši. Un tam ir vēsturiskas saknes- tie, kas savulaik ir protestējuši, tie ir nokauti, apšauti, aizvesti, izvesti, paši aizbēguši. Genofonds ir degradējies, un palikuši tie, kas pielāgojas, lokās kā niedres vējā un lien. Varbūt tā arī labi, pretējā gadījumā latvieši kā tauta būtu iznīdēta vispār- tagad ir vismaz kaut kādas nožēlojamas paliekas, kas ir vairāk par neko. Un politiķiem uz kuslajiem "Liku bēdu zem akmeņa" protestiem ir pilnīgi pajāt.”  

Gļēvulība

Sakarā ar 1939.gada 23.augustā noslēgtā pakta jubileju ārzemēs tiek publicēti daudzi raksti. Tajos galvenokārt ir runa par Rietumu valstu un PSRS politiskajām intrigām, politisko nodevību, politiskajām viltībām, politisko krāpšanos. Visas tik tikko minētās necienīgās darbības savā laikā tika veiktas, lai relatīvi atklāti vai pilnīgi slepeni aizstāvētu savas valsts intereses. Katras valsts politiskā elite bija gatava uz jebkuru amorālo darbību, lai aizstāvētu savas zemes intereses. Citu zemju (“Eiropas”) liktenis nevienam patiesībā neinteresēja arī tajās reizēs, kad par kopējām interesēm tika uzsvērts publiskajos paziņojumos. Patiesībā tā bija tikai skaista retorika un demagoģija, diplomātiska izlocīšanās un diplomātiska tukšvārdība. Pirmskara līgumi un to slepenie pielikumi liecina, ka katra zeme var paļauties tikai uz sevi un nav reāli iespējama kaimiņu valstu palīdzība. Ja arī tika II Pasaules kara laikā izveidotas valstu koalīcijas, tad vienalga katras valsts intereses bija pirmajā vietā un katra valsts centās slepus panākt citu valstu sabrukumu, sakaušanu karā. Balstoties uz šo drūmo praksi, jāizdara kardināls secinājums: arī LR var paļauties tikai uz sevi, un nekāda konkrēta palīdzība nav sagaidāma pat tad, ja būs līgumi, pakti, slepeni pielikumi. LR tiks piekrāpta tāpat kā XX gs. vidū tika piekrāptas daudzas valstis. Un vēl kas ļoti svarīgi! LR paļaušanās uz NATO, ASV faktiski ir gļēvulības apliecinājums. Tā vienmēr ir gļēvulība, ja tiek meklēta palīdzība svešajos un visa atbildība par savu likteni tiek uzvelta citiem. Cienīgs stāvoklis ir tikai tad, ja katrs pats pašcienīgi vēlas sevi aizstāvēt, bet nevis gļēvulīgi paļaujas uz citu aizstāvību. Netiek cienīti gļēvi cilvēki, netiek cienītas gļēvas tautas.

Jeļcina noziegums

Par ko liecina aizvadītie 30 gadi Latvijā? Vai par to ir padomāts? Tie liecina, ka "brīvība" tika iedota totālai valsts nespējīgai tautai, kura visai drīz pati atsacījās no brīvības un iestājās jaunā "savienībā". Jeļcins faktiski pastrādāja noziegumu. Turklāt divkārtēju noziegumu: 1) dodot brīvību patstāvīgai valstiskajai dzīvei nesagatavotai tautai bez īstas politiskās elites, 2) patiesībā melojot par brīvību un jaunu dzīvi. Jeļcins nevarēja nezināt, ka vara saglabāsies PSKP/VDK morālajiem kastrātiem un LR būs tikai ārēji noformēta ar LR simboliku un institūtiem, kaut gan būtībā nekas nemainīsies. LR būs LPSR turpinājums, bet tikai ar citu vizuālo noformējumu. Pie tam būs milzīga laupīšana, jo padomju sabiedrības kopīpašumus izlaupīs PSKP/VDK morālie kastrāti un viņu galvenie atbalstītāji. Latvijā notika tas pats, kas agrāk notika Āfrikā, kur brīvību iedeva valstiski neadekvātām ciltīm. Koloniālās sistēmas likvidēšana prasīja pārejas periodu, kurā tiek sagatavota elite. Tā vajadzēja būt arī Latvijā. Bet, protams, morālajiem kastrātiem nemaz nebija vēlēšanās kaut ko darīt cilvēciski, valstiski, nacionāli patriotiski. Tāpēc radās kriminālais kapitālisms - nacionāli reakcionārs un krimināli oligarhisks smirdējums.

Varas metodoloģijas elements

Latvijas universitātes drausmīgā skandāla sakarā aktuāls ir kļuvis viens varas metodoloģijas elements. Varai ir sava metodoloģiskā bāze – metožu kopums, vispārīgo principu sistēma, kas palīdz iegūt varu un saglabāt varu. Ja šo kopumu, sistēmu vai tās atsevišķus elementus neņem vērā, tad varu var ātri zaudēt. Runa ir varas metodoloģisko elementu vārdā “apdraudējuma likvidācija”. Ja vara sastopas ar apdraudējumu (iespēju zaudēt varu), tad nekavējoties ir jālikvidē apdraudējums. Tas ir jādara bez kavēšanās, bez žēlastības un maksimālā veidā, lai tiktu pilnīgi izslēgta apdraudējuma restaurācija. Jārīkojas ir ātri, bez liekas vilcināšanās, nevajadzīgiem disputiem. Ja tas tā nenotiek, tad tas liecina par varas elites degradāciju. Dotajam elementam (“apdraudējuma likvidācijai”) ir plaša vēsturiskā prakse - gan ar pozitīviem piemēriem, gan ar negatīviem piemēriem. Visjaunākajos laikos negatīvs piemērs ir Krievijas impērija. Tā gāja bojā 1917.gadā pamatā tāpēc, ka netika izmantots elements “apdraudējuma likvidācija”. Cars vilcinājās, izrādīja mazdūšību, nelikvidēja liberālās kompradoru buržuāzijas līderus, partijas utt. Cara neizlēmība noveda Krievijas impēriju līdz sabrukumam. Pozitīvs piemērs ir Ķīna, kuras varas struktūras nekavējoties un bez žēlastības likvidēja varas apdraudējumu – sava veida “perestroiku” (Rietumos saka – “demokratizāciju”) 1989.gadā. Kā zināms, visai drīz sākās Ķīnas ekonomiskās attīstības bums. LU skandāla sakarā vajadzēja nekavējoties likvidēt varas morālo apdraudējumu. LU skandāls apdraud varas morālo autoritāti. Un tas ir sen zināms, ka vara bez morālās autoritātes var pastāvēt vienīgi ar zobenu, automātu, tanku palīdzību. Latvijā valdošā kliķe pastāv ar latviešu tautas “miljona” uzpirkšanas palīdzību (masveida zagšanas pieļaušanu). Tāpēc vara neizmanto elementu “apdraudējuma likvidācija”. LR valdošā kliķe nebaidās zaudēt autoritāti, jo tai nekad nav bijusi autoritāte. LU skandāla operatīvā nelikvidēšana neapdraud varu. LU skandālam visnepatīkamākās sekas ir tautas deģenerācijas kāpināšana, veicinot tautas morālā pagrimuma intensitāti un apjomu. Tauta mācās no “akadēmiskās sabiedrības”. Par to var nešaubīties. Tauta ir talantīga un jau ir tik daudz apguvusi, ka grūti ir pateikt, kuri Latvijā pašlaik ir procentuāli vairāk – nelietības atbalstītāji jeb nelietības nosodītāji.

Pašpārliecinātības motivācija

Viss ir atkarīgs no analītikas izejas punkta; proti, no tā, vai analīze tiek dota no kriminālā kapitālisma, nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā LR šodienas valstiskuma uzlabošanas viedokļa jeb no tik tikko minētā noziedzīgā valstiskuma kategoriskas neatzīšanas un nosodījuma viedokļa. Skaidrs, ka patoloģiskie laizītāji iesaka tikai uzlabot kriminālo kapitālismu, bet nevis aicina to likvidēt, tādējādi nekalpojot LKP/VDK nomenklatūras morālo kastrātu izveidotajai un pārvaldītajai mēslu bedrei, kas ir "otrā" LR. Latviešu inteliģences patmīlīgākajā daļā, saprotams, ir panika, histērija, naida izvirdumi u.tml. Latviešu inteliģences patmīlīgākā daļa saprot, ka viņiem nepieder nākotne. Tas, ko viņi saka un raksta šodien, nākotnē tiks pasludināts par šausmīgiem meliem un pielīšanu valdošajai kliķei, bet maigākajā variantā tiks uzskatīts par sava laika dziļu neizpratni. Tie latviešu ambiciozie inteliģenti, kuri tagad nemitīgi laiza kriminālo kapitālismu, nākotnē tiks nostumti grāvī un nolādēti. Tāpēc viņu naids, nepatika, nelietīgums, melīgums tiek tēmēts uz tiem cilvēkiem, kuri pašlaik par tagadni saka patiesību un kuriem tāpēc pieder nākotne. Šodien viņi tiek noklusēti un nolamāti, bet tā nebūs nākotnē. Nākotnē viņus atcerēsies ar labu vārdu. Tāda perspektīva ir viņu pašpārliecinātības motivācijas centrā, dodot spēku izturēt noklusēšanu un nolamāšanu, ko veic skaudības apmātie latviešu inteliģenti – tagadnes kriminālā kapitālisma ideoloģiskie stutētāji.

Muižnieku nelietība

Teksts veidots no komentāriem, kas rakstīti sakarā ar LU rektora vēlēšanām 2019.gada augustā.

Noteikti nav aizmirstams, kas apstiprinās. Valdībā taču sēž daudz nevērtīgāki eksemplāri par Muižnieku - nevērtīgāki katrs atsevišķi un visi kopā!!! Muižnieks ir savā laikā devis noteiktu ieguldījumu savas valsts drošības nostiprināšanā. Bet ko ir devuši šīs valdības eksemplāri? Tā taču ir visvājākā valdība LR vēsturē ar saviem debilajiem "583 darāmajiem darbiem"? Tik liels muļķis nav bijis neviens premjers. Tā ir valdība, kura siekalojas ap "nācijas tēvu", kurš ir tikai 61 primāta prezidents. Par kuru valdībā var teikt "Tas ir gudrs un godīgs cilvēks - īsts valstsvīrs"? Vai to var teikt par Pabriku, Pūci, Bordānu? Bet varbūt to var teikt par tiem sprukstiņiem no "6.oktobra paaudzes", kuri ministra krēslā nonāca no žogmales, ielas, provinces? Ja valdībā būtu saprātīgi un morāli stabili indivīdi, viņi jau sen būtu ar sū... koku patriekuši Muižnieku sakarā ar Brokas krimināllietu, Muižnieka "knāba" apvainošanu. Tā ir nelietīga valdība, jo pieļāva valsts iestādes nomelnošanu - lingvists-idiots pat neiepīkstējās!

*

Tiekamies ar nelietības konsolidāciju, modernizāciju. Jebkurš eskalācijas process sasniedz kaut ko jaunu. Latvijā visatļautības eskalācijas process ir licis pievērst uzmanību tautas jaunai negatīvai pazīmei. Jaunās negatīvās pazīmes vārds ir “nelietība”. Visatļautības eskalācija ir sekmējusi latviešu tautas negatīvo pazīmju papildināšanos. Respektīvi, nepatīkamu nevērtības modernizāciju. Sakarā ar mahinācijām LU nelietība iegūst masveidīgu vērienu Latvijas varas kantoros. Nelieši kā konsolidēts spēks uzspieš savu amoralitāti visai sabiedrībai. Valdības neizlēmība ir stingras morālās stājas trūkums, kas deģenerējoši atsaucas uz latviešu populāciju. Cilvēki redz, ka nelietībai nav nekāds pretspēks un nelietība tiek oficiāli atbalstīta.

*

Vēlēšanu aculiecinieks komentāros raksta: "Jā, tādu cirku jāpameklē. Kļaviņš (biologs) vienkārši bezmaz pagrūda malā balsi skaitīšanas komisijas vadītāju, kurš tikko bija paziņojis, ka vairākumu balsu nav ieguvis neviens un rektors nav ievēlēts un paziņoja, ka ir ievēlēts viņa čoms Muižnieks. Trakāk kā kaut kādā kolchozā, kur slaucējas vēl arodbiedrības priekšnieci..."

*

Kādi nelieši! Juristu atzinums taču ir publicēts! Tajā viss ir redzams katram Galaktikas iedzīvotājam! Kā var melot tādā situācijā, kad juristi saskata pārkāpumu jūru un pats vēlēšanu rezultāts bija negatīvs abiem kandidātiem?

*

Te veidojas otra kolosāla varas inteliģences nelietība aizvadītajā laikā. Nupat latviešu izdzimteņi iebīdīja pret tautas gribu "nācijas tēvu" Rīgas pilī, bet tagad grib ciniski paņirgāties par visiem, melojot sakarā ar LU neliešu mahinācijām. Kādā mēslu bedrē tagad dzīvo latvieši!

*

Hiperneliete, ideoloģiskā noziedzniece Veidemane nerimstas “nra.lv”; tekstu nevar komentēt; "Pietiek. com" ir publicēts juristu skrupulozi izvērsts slēdziens par pārkāpumu jūru vēlēšanās, bet neliešiem jau tas neko neizsaka. Viņi savai nelietīgajai matemātikai (2+2=5) piešķir politisko raksturu, kas šajā gadījumā ir pilnīgi lieki, jo par abiem rektora kandidātiem "pret" nobalsoja vairāk nekā "par", un matemātika pati par sevi visu parāda bez politiskajām vibrācijām. Taču īstenībā nav nekādas nozīmes, kurš būs rektors, jo nav zinātnes, nav īstu akadēmisko kadru, bet galvenais - turpina pastāvēt nacionāli reakcionārs un krimināli oligarhisks režīms ar noziegumu brīvību bez latviešu tautas elites, kuras vietā tagad vispretīgāk smird "6.oktobra paaudzes" pelēkie zvirbuļi un postcilvēki. Laikā, kad nacionāli konsolidētas tautas vietā kārpās zagļu un stulbeņu bandas, nekas nevar virzīties cilvēciski adekvāti.

*

Ko praktiski nozīmē cilvēciskuma sabrukums? Atbilde ir lakoniska. Cilvēciskuma sabrukums praktiski nozīmē cilvēkam neadekvātu rīcību. "Akadēmiskās sabiedrības " vēstule ir cilvēkam neadekvāta rīcība. Tā ir tāda pati cilvēkam neadekvāta rīcība kā, piemēram, debili slavenie "583 darāmie darbi".

*

Ministrijas juristi ir malači! Viņi skrupulozi pierāda aplamību jūru rektora vēlēšanās. Interesanti, kas būtu noticis, ja tas mērglis-pielīdējs ar kretīna seju nebūtu iespiedzies: "Pretēji LU Satversmes sapulces 2019. gada 24. maija sēdē paziņotajam balsošanas rezultātam, ka nav ievēlēts neviens no kandidātiem, Satversmes sapulces priekšsēdētājs M. Kļaviņš vienpersoniski paziņoja, ka ir ievēlēts I.Muižnieks. M.Kļaviņam šādu paziņojumu nebija nekāda tiesiska pamata izdarīt, jo LU rektora amata kandidāts I.Muižnieks par viņa ievēlēšanu LU rektora amatā nebija saņēmis klātesošo LU Satversmes sapulces dalībnieku balsu vairākumu, turklāt “pret” viņa ievēlēšanu LU rektora amatā bija balsojuši vairāk dalībnieku nekā “par”. Domāju, Muižnieks nav tik stulbs, ka nesaprastu to, ka nav ievēlēts. Viņam vajadzēja mēslu Kļaviņu apturēt, bet tas nenotika. Muižnieks ne tikai viņu neapturēja, bet sarīkoja jaunas mahinācijas. Secinājums - neglābjams nelietis!

*

Kādi nelieši ir Valsts kancelejā! Juristu atzinums taču ir publicēts! Tajā viss ir redzams katram Galaktikas iedzīvotājam! Kā var melot tādā situācijā, kad juristi saskata pārkāpumu jūru un pats vēlēšanu rezultāts bija negatīvs abiem kandidātiem un par to var izlasīt katrs cilvēks! Te veidojas otra kolosāla varas inteliģences nelietība aizvadītajā laikā. Nupat latviešu izdzimteņi iebīdīja pret tautas gribu "nācijas tēvu" Rīgas pilī, bet tagad grib ciniski paņirgāties par visiem, melojot sakarā ar LU neliešu mahinācijām. Kādā mēslu bedrē tagad dzīvo latvieši!

*

Aktuāli ir vairāki jautājumi. Aktuāls ir jautājums, kad latviešu tauta dzīvoja lielākos melos: vai tas bija padomju laikā jeb pēcpadomju laikā? Meloja abos laikos, bet kad meloja vairāk par tautas dzīvi - valsts iekārtu, kultūru, ekonomiku, izglītību, medicīnu, Rietumu valstīm, atsevišķu amatvīru izdarībām? Vai tas bija padomju laikā jeb pēcpadomju laikā? Un vēl ir otrs aktuāls jautājums. Kad melotāji ticēja vairāk saviem meliem? Vai tas bija padomju laikā jeb pēcpadomju laikā? Domāju, ka Ilze Trapenciere tic saviem meliem pilnā mērā. Tāpēc ir trešais jautājums. Kad melotāji ticēja saviem meliem vairāk? Vai tādi, kuri ticēja saviem meliem, vairāk bija padomju laikā jeb pēcpadomju laikā? Padomju laikā esmu sastapis daudzus ideologus, kuri meloja, bet neticēja saviem meliem. Un pēdējais jautājums: kad latviešu tauta ticēja vairāk meliem? Vai tas bija padomju laikā jeb pēcpadomju laikā?

*

Būtu vērtīgi dzirdēt Ilzes kundzes viedokli (dzīvē novēroto, pašas attieksmi) jautājumā, kas latviešu tautā ir procentuāli vairāk - nelietības atbalstītāji jeb nelietības nosodītāji.

*

"Perestroikas" laikā cittautiešu izcili zinātnieki atstāja Latviju. Vieni devās uz Krieviju, citi devās uz Rietumu valstīm. Latvijā palika tikai zinātnes pelavas. Tas ir labi zināms fakts. Latvijā palika tie cittautieši, kuriem nebija nekāda zinātniskā talanta un kuri bija morāli psiholoģiski spējīgi veģetēt latviešu "brīvvalsts" noziedzīgajā peļķē, kurā zinātne tika sagrauta, augstākā izglītība tika pārvērsta par vulgāru biznesu, rektorātos posteņus ieņēma alkātīgi un nelietīgi latviešu pseidozinātnieki no eksakto zinātņu bezvērtīgajiem kadriem. Kā teica viens bijušais LU rektors- zinātniskā un cilvēciskā niecība - ekselences. Pēdējās personības LU rektora amatā bija Šteinbergs, Millers. Pēc Millera nāca tikai dažādas šķirnes latviešu izdzimteņi.Pēc Millera pirmais rektors Zaķis momentā sev nosacīja lielāko algu Latvijā.

*

Patiesībā viss ir ļoti vienkārši: ja šis cilvēks būtu vismaz elementāri saprātīgs/gudrs, tad viņš nekādā gadījumā nebūtu palicis dzīvot un strādāt pēcpadomju latviešu mēslu bedrē, sliktākajā gadījumā (nespējot atstāt Latviju) būtu izdomājis sev citu darbības sfēru, kurā ir minimāla komunikācija ar latviešiem, nerakstītu tādas stulbas vēstules...

*

Gudri cilvēki brīvības kategoriju neskata bez atbildības kategorijas, jo brīvība bez atbildības ir kaut kas nenormāls, odiozs, amorāls, haotisks, despotisks, anahronisks, anarhisks u.tml. Tas attiecas arī uz akadēmisko brīvību un universitātes suverenitāti. Domāju, ka nav nekādas izredzes sagaidīt no latviešu "akadēmiskās sabiedrības" brīvības un atbildības vienotības izpratni. Šarlatānu, maniakāli alkātīgu kampēju, neliešu vidē tas nav iespējams. Bet kas attiecas uz konstitucionālajām normām, tad arī šajā ziņā Latvijā ir kropla pieredze kaut vai tikai atceroties preambulu. Nav aizmirstams, ka kroplās "preambulas tēvs" tagad kā "nācijas tēvs/pravietis" dirn Rīgas pilī un katru dienu gaišo "nāciju" aplaimo ar kārtējo glamūrīgi pseidointelektuālo izdalījumu, kas nevar sekmēt konstitūcijas, likumu normālu attīstību. Tas, kas notiek ar LU un ap LU, liecina par dziļu (varbūt pat nepārvaramu) inteliģences pagrimumu. Grūti ticēt, ka arī dotais pārskats nav pagrimuma mentalitātes ražojums.

*

Citāts: "Rezolūcijas 3. punkts paredzēja, ka latviešu augstskolas “galvenais uzdevums ir zinātnes veicināšana. Viņai jāstāv uz stingri zinātniskiem pamatiem un par mācības pasniedzējiem viņā var būt vienīgi personas ar attiecīgu zinātnisku grādu. Tai jābūt autonomai iestādei ar neaprobežotu mācības brīvību”. No šodienas "akadēmiskās sabiedrības" tāda attieksme nav dzirdēta. Par zinātnes kardinālo lomu neviens nerunā. Bet tas jau bija sen zināms, ka toreiz LR veidoja īsti vīri ar domu par tautas attīstības veicināšanu, bet nevis tautas apzagšanu, kā tas notika jau LPSR/PSRS sagraušanas sākuma posmā, kad iniciatīvu pārņēma latviešu izdzimteņi.

*

Skat. ministrijas materiālu šajā portālā. Ministrijas juristi ir malači! Viņi skrupulozi pierāda aplamību jūru rektora vēlēšanās. Interesanti, kas būtu noticis, ja tas mērglis-pielīdējs ar kretīna seju nebūtu iespiedzies: "Pretēji LU Satversmes sapulces 2019. gada 24. maija sēdē paziņotajam balsošanas rezultātam, ka nav ievēlēts neviens no kandidātiem, Satversmes sapulces priekšsēdētājs M. Kļaviņš vienpersoniski paziņoja, ka ir ievēlēts I.Muižnieks. M.Kļaviņam šādu paziņojumu nebija nekāda tiesiska pamata izdarīt, jo LU rektora amata kandidāts I.Muižnieks par viņa ievēlēšanu LU rektora amatā nebija saņēmis klātesošo LU Satversmes sapulces dalībnieku balsu vairākumu, turklāt “pret” viņa ievēlēšanu LU rektora amatā bija balsojuši vairāk dalībnieku nekā “par”. Domāju, Muižnieks nav tik stulbs, ka nesaprastu to, ka nav ievēlēts. Viņam vajadzēja mēslu Kļaviņu apturēt, bet tas nenotika. Muižnieks ne tikai viņu neapturēja, bet sarīkoja jaunas mahinācijas. Secinājums - neglābjams nelietis! Otrs secinājums - akadēmiskā sabiedrība arī rīkojas ļoti nelietīgi, jo nevar nezināt par vēlēšanu patieso rezultātu.

*

Hiperneliete, ideoloģiskā noziedzniece Veidemane šodien "nra.lv" nerimstas; tekstu nevar komentēt; "Pietiek. com" ir publicēts juristu skrupulozi izvērsts slēdziens par pārkāpumu jūru vēlēšanās, bet neliešiem jau tas neko neizsaka. Viņi savai nelietīgajai matemātikai (2+2 5) piešķir politisko raksturu, kas šajā gadījumā ir pilnīgi lieki, jo par abiem rektora kandidātiem "pret" nobalsoja vairāk nekā "par", un matemātika pati par sevi visu parāda bez politiskajām vibrācijām.

*

Taču īstenībā nav nekādas nozīmes, kurš būs rektors, jo nav zinātnes, nav īstu akadēmisko kadru, bet galvenais - turpina pastāvēt nacionāli reakcionārs un krimināli oligarhisks režīms ar noziegumu brīvību bez latviešu tautas elites, kuras vietā tagad vispretīgāk smird "6.oktobra paaudzes" pelēkie zvirbuļi un postcilvēki. Laikā, kad nacionāli konsolidētas tautas vietā kārpās zagļu un stulbeņu bandas, nekas nevar virzīties cilvēciski adekvāti.

*

"Delfi":"Nav iespējams pārliecināties, ka pārkāpumi LU rektora vēlēšanās ietekmēja to rezultātu, secina Valsts kanceleja". Kādi nelieši! Juristu atzinums taču ir publicēts! Tajā viss ir redzams katram Galaktikas iedzīvotājam! Kā var melot tādā situācijā, kad juristi saskata pārkāpumu jūru un pats vēlēšanu rezultāts bija negatīvs abiem kandidātiem? Un to var izlasīt katrs cilvēks!

*

Jebkurš eskalācijas process sasniedz kaut ko jaunu. Latvijā visatļautības eskalācijas process ir licis pievērst uzmanību tautas jaunai negatīvai pazīmei. Jaunās negatīvās pazīmes vārds ir “nelietība”. Visatļautības eskalācija ir sekmējusi latviešu tautas negatīvo pazīmju papildināšanos. Respektīvi, nepatīkamu nevērtības modernizāciju. Sakarā ar LU aizstāvēšanu nelietība iegūst masveidīgu vērienu Rīgas varas izdzimteņu kantoros.

*

Augstskolu vadītāju atklātā vēstule nelieša Muižnieka aizstāvībai ir drausmīga liecība cilvēciskuma sabrukumam. Vēstule tika publicēta 2019.g.17.VIII, un tajā ir runa par vēlēšanos uzlabot savu darbu. Tas patiesībā ir latviešu akadēmisko plānprātiņu murgojums: kas šiem kadriem neļāva visu to darīt 30 gadus, bet nevis zagt, atbalstīt šarlatānismu, iznīcināt zinātni, augstāko izglītību pārvērst par primitīvu biznesu? Tāda vēstule ir liecība jaunai degradācijas un deģenerācijas pakāpei akadēmiskajās aprinās. Šī vēstule liecina par pilnīgu prāta zudumu un kaut kāda odioza garīgā procesa sākšanos augstskolu vadošajos kadros. Atsaukšanās uz "nācijas tēvu" arī liecina par bezprātu, jo labi ir zināma levitžīda intelektuālā un morālā nabadzība. Droši var teikt - ar augstāko izglītību ir beigas. Beigas bija jau reizē ar zinātnes iznīcināšanu. Tagad redzam beigas cilvēciskuma ziņā. Tādu murgojumu var sacerēt vienīgi postcilvēki.

*

Pēcpadomju laikā latviešu varas inteliģences nelietības rekords noteikti ir saistīts ar Valsts bankas prezidenta kriminālajiem noziegumiem. 2019.gada 8.augustā internetā tika ievietota šāda informācija: “Rīgas rajona tiesa Rīgā šī gada 4.novembrī plkst.12 sāks skatīt krimināllietu, kurā par korupciju apsūdzēts Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs un uzņēmējs Māris Martinsons [..] Prokuratūras preses sekretāre Laura Majevska aģentūru LETA iepriekš informēja, ka Rimšēvičs apsūdzēts par diviem noziegumiem, proti, kukuļa - apmaksāta atpūtas brauciena - pieņemšanu, kā arī par kukuļa - naudas - pieņemšanu. Tāpat viņš apsūdzēts par noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu legalizēšanu.” Tātad tiesās nevis bijušo (!!) Valsts bankas prezidentu, bet joprojām esošo (!?) Valsts bankas prezidentu. Rimšēviča atstāšana augstajā valsts amatā ir latviešu varas inteliģences nelietības rekords. Tas ir pašlaik augstākais nelietības piemērs – noziegumu brīvības apliecinājuma apogejs. Tādu nelietību spēj pastrādāt vienīgi kaut kādi zemcilvēki. Tādu nelietību savā inteliģencē var vienīgi pieļaut morāli ļoti pagrimusi sabiedrība. Latviešu varas inteliģences deģenerācijas līmenis jau ir tik šausmīgs, ka Rimšēvičs arī Baltajā gulbī acīmredzot sēdēs kā LR Valsts bankas prezidents.

*

Morāle vienmēr ir atkarīga no intelekta. Tā uzskatīja Sokrāts, Kants. Voltērs cienīja zināšanas kā līdzekli pret tumsonību – amoralitātes avotu, kā arī avotu bailēm, aizspriedumiem, agresijai, naidīgumam. Russo pret cilvēku izturējās kā pret “dabas bērnu”, kas piedzimis kā “tīra lapa” un kuru skolo dzīvei apkārtējā vide (par "dabas bērnu" sevi agrāk sauca šī portāla komentāru latviešu deģenerāts, kurš tagad "niko" ar Žulis/Felis, Edge-pežis u.c.). Morāle ir vajadzīga sabiedrībai, lai pakļautu indivīdus kolektīvajām interesēm. Morāles normas var ievērot arī muļķis. Vienīgi var atšķirties iemesli, kas gudram cilvēkam būs citi nekā muļķim. Kultūras morālo normu un vērtību interiorizācija (apgūšana, sev par saistošu atzīšana) nav gaidāma no imbeciliem; ja kultūra netiek galā ar tiem, kuri nav spējīgi vai nevēlas atzīt un apgūt normas un vērtības, pretojas šai nepieciešamībai, tad kultūra iet bojā. Latvieši vairs netiek galā ar saviem imbeciliem (žuļiem, grantiņiem, interneta komentāru anonīmo piemēslotāju jūru, "6.oktobra paaudzes" dauniem, pederastiem, idiotiem). Tas ir pilnīgi skaidrs. Tāpēc uzplaukst nelietības, idiotisms darbībā, uzvedībā, komunikācijā. Tāpēc ir "583 darāmie darbi", juvenilo mēslu rusofobija, levitžīds kā "nācijas tēvs", hiperneliete Veidemane, LU nelieši, ārstu trūkums, slīcēju, sadegušo "rekordi" Eiropas mērogā, dzērāju atstātie bērni.

*

Nākas paskaidrot par kultūras bojāeju. Reāli kultūra neiet bojā. Kultūra vispār nevar iet bojā, kamēr ir tās autors un īpašnieks – cilvēks. Kultūra ir tas viss, kas ir starp cilvēku un dabu. Ja ir cilvēks, tad ir arī viņa kultūra – dzīves vide ar saviem atribūtiem. Ja izsakāmies par kultūras bojāeju, tad faktiski domājam kultūras kvalitatīvo noslīdējumu – kultūras atribūtu degradāciju, kas asociējas ar bojāeju. Tieši tas pašlaik ir sastopams Latvijā. Vietējo cilvēku vidē ārkārtīgi strauji pieaug garīgi atpalikušu, psihiski slimu, neizglītotu, amorāli tendētu eksemplāru loma. Latviešu tautas garīgi pilnvērtīgā daļa nav spējīga apturēt kultūras kvalitatīto noslīdējumu.

*
Kristīne ir malacis: "Ja Latvijas Universitātes rektora Ernesta Felsberga vadītai 1. Saeimas izglītības komisijai bija nepieciešami vien divarpus mēneši intensīva darba, lai sasniegtu tam laikam progresīvāko un Latvijas valstij atbilstošāko risinājumu, tad kopš “Latvijas Universitātes neatkarības” atzīšanas pieredzam jau devīto Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju, kas arvien vēl nevar izvest dzīvē līdz galam universitāšu autonomijas pilnveidi." Kritika faktiski ir ļoti būtiska. Normālā valstī, attīstītā akadēmiskajā inteliģencē viss jau sen būtu sakārtots. Pretējā gadījumā valdība patriektu slinko un nekompetento rektorātu. Taču LR tas nevar notikt, jo te visus interesē tikai zagšana un inteligence ir pilnīgi sapuvusi. Skaidrs, ka Kristīnes ļoti būtisko kritiku arī neviens latviešu intelibeņķis neņems vēŗā, pat nesapratīs tās jēgu, jo stulbums ir masveidīgs varas struktūrās. Vai tad tāds muļķis kā kariņš kaut ko var saprast dzīvē! Atsevišķa tēma, protams, ir tautas vispārējais stāvoklis, latviešu inteliģences vispārējais stāvoklis. Vai tas ir piemērots reālai akadēmiskajai brīvībai, universitātes suverenitātei? Rektors Zaķis brīvību, suverenitāti momentā izmantoja, sev nosakot lielāko algu Latvijā. Vai tad tagad ir kaut kas savādāk? Skat. rektoru fantastiskos ienākumus. Skaidrs, ka neliešiem nevar dot brīvību, suverenitāti. Neliešiem rektorātos ir nelietības fanu armija - laizītāju armija. Nelieša Muižnieka melnā epopeja loti labi atsedza nelietības apjomu latviešu populācijā.

*
Tiekamies ar tipisku t.s. kulta personu rīcību. Šīs personas sava statusa (kulta personas statusa) saglabāšanai nemitīgi tiecas pievienoties sabiedrības publiskās sfēras aktualitātēm, lai piesaistītu sev uzmanību. Pašlaik sabiedrību satrauc notikumi LU, un, lūk, tipiskā kulta persona, mūsu dārgais pseidointelektuālis "nācijas tēvs" to izmanto. Drīz publiskās sfēras dienaskārtības priekšgalā būs jauna tēma, kas arī satrauks sabiedrību, un tai atkal nekavējoties pievienosies veiklais levitžīds. Tā būs visu laiku, kamēr viņš smirdēs Latvijā, Rīgas pilī. Tas cilvēks nav īsts vīrs, īsta personība, bet ir tikai īsta cilvēka, īstas personības simulakrs. To diemžēl nesaprot viņa fani. Ja saprastu, tad atmestu viņam ar roku...

*

Nekas nav samelots! Atkārtota patiesība, kuru varēja izsecināt katrs normāls cilvēks. Akcentēts galvenais abos punktos. Un Šuplinska patiešām ir pelnījusi atzinību par nebaidīšanos spēkoties ar latviešu tautas lielām padibenēm. Bet vai tas kaut ko dos latviešu akadēmisko neliešu savaldīšanai? Noteikti neko nedos, jo tiekamies ar reti rūdītiem latviešu neliešiem. Pie tam nelieši (vēl lielāki mēsli) ir tajā aizgaldā, kurā pieņems lēmumu. Vārdu sakot, tiekamies ar latviešu inteliģences pagrimumu maksimālā koncentrācijā. Tādu pagrimuma koncentrāciju Alfrēds Rozenbergs pat sapņos neredzēja latviešu populācijā. Lieliski raksturota sapuvušās inteliģences kopējā aina: nelieša Muižnieka manipulatīvā darbība, viņa laizītāji, valdības āksti un nelieši pabriki, citu augstskolu rektori-alkātīgie kampēji utt. Lielisks šodienas varas inteliģences portrets. Tekstu pārkopēju saviem "FB" draugiem. Tik uzskatāma morālās izvirtības aina sen nebija sastapta.

*

Amorālā latviešu godavīra Muižnieka meistardarbs: "Bez tam līdz riebumam visos medijos tiek tiražēts teksts, ka otrajā kārtā Muižnieks uzvarēja. Lai uzvarētu, ir vajadzīgi vismaz divi, taču Muižnieka vadībā tika organizēta sapulce viņa viena ievēlēšanai!" Tā varēja izrīkoties ne tikai nelietis, bet arī stulbenis stulbeņu vidē, jo patiešām daudzos mediju tekstos latviešu viepļi ar prieku paziņo par viņu patrona uzvaru otrajās vēlēšanās. Kādi gan riebekļi ir starp latviešiem!

*

Vienkāršas "lauku meitenes" stāšanās pretī Rīgas rūdītajai un perfekti konsolidētajai "akadēmiskās sabiedrības" bandai, kurai ir milzīga pieredze savas alkātības, savas aprobežotības, savas humanitātes noziedzības aizstāvēšanā, noteikti būs latviešu debilā elektorāta ievēlētā debilā parlamenta un debilās valdības viens no lielākajiem varoņdarbiem "583 darāmo darbu" virknē. Banda ir daudzgalvaina, lieliski saliedēta, nelietībās norūdīta, sastāv no viena tipa primātiem, kuru lielākā bagātība ir prasme organizēt intrigas, apslāpēt ikvienu gudru un godīgu cilvēku, nepieļaut nekādus projektus bez viņu klātbūtnes, lai zagtu ne tikai algas ziņā, bet arī projektu ziņā. Tā ir Rīgas latviešu inteliģences vissmirdošākā daļa, kura nav audzināma, ar labu apturama, bet ir vienīgi likvidējama, nenonākot līdz ešafotam.

*

Jaunākā, 23.VIII, ziņa "Delfos": "Lai pārskatāmā veidā informētu sabiedrību un atspēkotu Izglītības un zinātnes ministrijas sagatavotajā vizualizācijā paustos pieņēmumus par Latvijas Universitātes (LU) rektora vēlēšanu norises pārkāpumiem, LU ir sagatavojusi savus komentārus katram no izteiktajiem pieņēmumiem, teikts izsūtītajā paziņojumā medijiem."
Tātad runa vairs nav par nelietību kā morālu izpausmi, bet tagad jau ir runa par nelietību kā psihiatrijas diagnozi. Un tas ir labi. Kāda kaimiņu zeme varbūt saskatīs sev apdraudējumu (kā vietējie lopi teiktu - "risku") no nenormālajiem latviešiem un atbrauks likvidēt trakos izdzimteņus, jo cita ceļa vairs nav. 

*
Nelietību, stulbumu dzemdē vienas un tās pašas smadzenes. Tāpēc nav jābrīnās, ka nelietis reizē ir arī ļoti stulbs. Šajā gadījumā nav spējīgs saprast, ka LU viņu izbalsoja - nevēlējās par rektoru. Diemžēl latviešu inteliģencē morāli un intelektuāli neadekvātas smadzenes ir lielā cieņā, tāpēc "nācijā" ir iespējama tāda idiotija kā rektora vēlēšanu aizliegums...

Drausmīgais augusts un patiesības traģisms

Austrumeiropas tautu visjaunāko laiku vēsturē drausmīgs mēnesis ir augusts. Tā tas ir arī latviešu tautai. 1939.gada 23.augustā tika noslēgts Vācijas un PSRS neuzbrukšanas līgums – ģeopolitiski slavenais Molotova-Rībentropa pakts ar slepeno pielikumu. 1989.gada 23.augustā tika organizēta akcija ar nosaukumu “Baltijas ceļš”, bet 1991.gada 19. augustā PSRS notika apvērsums – dīvainais “Augusta pučs”; par varas pārņemšanu paziņoja Valsts ārkārtas stāvokļa komiteja (VĀSK), kurā ietilpa arī “Krievijas latvietis” Boriss Pugo. Visiem trijiem notikumiem ir drausmīga aura. Tas tā ir tāpēc, ka visi trīs notikumi ir ambivalenti notikumi. Tie ir notikumi, kuri izraisa iekšēji pretrunīgas jūtas un domas. Un tā tas var notikt tāpēc, ka visi notikumi savā būtībā ir morāli odiozi notikumi. To mērķis nebija morāli, politiski, cilvēciski tīrs, godīgs, taisnīgs, tiesisks. Visu minēto notikumu pamats bija apzināta manipulācija, apzina krāpniecība, apzināta nelietība, apzināta tautu mānīšana, kas viss tika realizēts ar vēsu prātu un bezizmēra cinismu. Molotova-Rībentropa pakts slepeni izšķīra daudzu tautu nākotni. “Baltijas ceļš”, kuru izdomāja amerikāņu sociālā un politiskā haosa izraisīšanas tehnoloģiju speciālists Dž. Šarps, bija perfekti izdomāta un perfekti nomaskēta PSKP/VDK specoperācija “perestroikas” specoperāciju komplektā. Tās mērķis bija PSRS reputācijas starptautiskajā graušanā iesaistīt Baltijas ļaužu masas un šajās masās iezombēt ilūzijas par brīvības cīņu un valstiskās neatkarības atgūšanas procesu. Savukārt “Augusta pučs” bija pēdējā specoperācija “perestroikas” specoperāciju komplektā. Komitejas sastāvu sastādīja Gorbačovs. Visu triju notikumu sekas ir labi zināmas. Sekas ir ambivalentas, jo paši notikumi, kā jau minēju, ir ambivalenti notikumi. Seku ambivalentums cilvēku apziņā vispamatīgāk atsaucas uz doto notikumu vērtējumu. Tā, piemēram, daudzi cilvēki joprojām pret “Baltijas ceļu” izturas kā pret kaut ko gaišu un tautiski vērtīgu viņu dzīvē, jo viņi toreiz, stāvot uz ceļa, deva savu artavu Latvijas brīvības atgūšanā. Daudzi cilvēki pret “perestroiku”/”atmodu” vispār izturas kā pret politiski konstruktīvu darbību cilvēciski cienīgas dzīves nodrošināšanai. Atklāti sakot, šos cilvēkus ir žēl un rodas vēlēšanās ļaut viņiem dzīvot maldīgo ilūziju gūstā līdz mūža beigām. Nav vajadzīgs viņus sāpināt ar patiesību. Nav vajadzīgas patiesības traģisma izraisītas rūgtās emocijas un dziļie prāta pārdzīvojumi. Tie cilvēki, kuri ir spējīgi izprast vēsturisko objektivitāti, nevēlas dzīvot melu tvanā un grib zināt patiesību, reāli jau zina patiesību, kaut gan valdošā kliķe un “atmodas” nelietīgi “lāčplēši” joprojām slēpj patiesību un joprojām drausmīgi melo par vēsturiskajiem notikumiem XX gs. nogalē. Savukārt tos cilvēkus (“6.oktobra paaudzes” vairākumu), kuri nav psihiski spējīgi iedziļināties vēsturē un nav psihiski spējīgi izprast vēsturi, nav jāmoca ar patiesību, jo viņi nemaz nevēlas zināt patiesību. Viņi spēj baudīt dzīvi bez patiesības.

Skumjais rezumējums

Aizvadītie 30 gadi (vienas paaudzes mūžs) un šodienas drausmīgi destruktīvās norises stimulē rezumēt latviešu tautas vērtējumu. Latviešu tautas virzībā tagad kļūst acīmredzama “Maskavas” voluntāri organizatoriskās klātbūtnes svētīgā loma pēckara gadu desmitos (padomju laikā). “Maskavas” klātbūtne nodrošināja latviešu tautas talantīgāko cilvēku radošo pašatdevi gan garīgajā kultūrā, gan materiālajā kultūrā. Tā rezultātā 70. gados tika sasniegta kultūras attīstības kulminācija latviešu tautas vēsturē. “Maskavas” voluntāri organizatoriskā klātbūtne pavēra ceļu latviešu tautas talantīgākajiem un gudrākajiem pārstāvjiem, nodrošinot viņu radošo mobilizāciju augstiem sasniegumiem un visai kultūrai kopumā piešķirot noteiktu vērtību un reputāciju. Nav noslēpums, ka “krievi”, “Maskava” Latviju uzskatīja par vienu no visattīstītākajām republikām Padomju Savienībā. Analoģisks viedoklis bija arī sociālisma valstīs, Rietumos. Turpretī viss radikāli negatīvi izmainījās “brīvvalsts” laikā (pēcpadomju laikā), kad latviešu tauta sāka realizēt sevi bez jebkādas citas tautas elites voluntāri organizatoriskās klātbūtnes. Tautas reālā potenciāla realizācija tūlīt izvērtās visaptveroši graujošos procesos. Tauta pat atsacījās no valstiskās suverenitātes, lai nekas netraucētu tik tikko minētos procesus. Latviešu tauta zaudēja agrāko slavu, reputāciju; tās vērtējums nevar būt pozitīvs. Latvija ir pēdējā vietā (vai kādā no pēdējām vietām) visos ES statistiskajos rādītājos. No ES dalībvalstīm Latvijā ir visvairāk noslīkušo, sadegušo, kā arī visvairāk slepkavību. Par drausmīgi destruktīvo līmeni pašlaik vispārliecinošāk liecina “6.oktobra paaudzes” (visnevērtīgākās paaudzes latviešu tautas vēsturē) pielaišana pie varas, OIK, vietējo banku starptautiskie noziegumi naudas atmazgāšanā un Valsts bankas prezidenta noziegumi (šaušalīgi unikāli ir tas, ka viņš netiek atbrīvots no darba), valdības debilie “583 darāmie darbi”, LU rektora vēlēšanu nelietības un “akadēmiskās sabiedrības” deģenerācija. Protams, uzskaitījumā ietilpst “kompleksās katastrofas” - zinātnes, izglītības, veselības aizsardzības, rūpnieciskās un lauksaimnieciskās ražošanas sagraušana, iedzīvotāju skaita samazināšanās, zemes un mežu iztirgošana ārzemniekiem, valsts parāds un naudas atdošana ES “kolhozam” (katru gadu no budžeta apm. 6% [apm. 500 miljoni] tiek izlietoti “valsts parāda vadīšanai un iemaksām ES budžetā). Tauta, kura vēsturiski ļoti īsā laikā ir bijusi spējīga sev nodarīt tik grandiozu ļaunumu, nav pelnījusi pozitīvu vērtējumu.

Aktuāli jautājumi

Aktuāli ir vairāki jautājumi. Aktuāls ir jautājums, kad latviešu tauta dzīvoja lielākos melos: vai tas bija padomju laikā jeb pēcpadomju laikā? Meloja abos laikos, bet kad meloja vairāk par tautas dzīvi - valsts iekārtu, kultūru, ekonomiku, citām valstīm utt.? Vai tas bija padomju laikā jeb pēcpadomju laikā? Un vēl ir otrs aktuāls jautājums. Kad tauta ticēja vairāk meliem? Vai tas bija padomju laikā jeb pēcpadomju laikā? Piemēram, Gatis Krūmiņš ir viens no lielākajiem melotājiem par dzīvi padomju laikā un dzīvi pēcpadomju laikā. Domāju - viņš tic saviem meliem pilnā mērā. Tāpēc ir trešais jautājums. Kad melotāji ticēja saviem meliem vairāk? Vai tādi, kuri ticēja saviem meliem, vairāk bija padomju laikā jeb pēcpadomju laikā? Padomju laikā esmu sastapis daudzus ideologus, kuri meloja, bet neticēja saviem meliem.

Perversā solidaritāte

Saeimā “nācijas tēvs/pravietis” teica: “Ir trīs virzieni, par kuriem kopējā labuma vārdā es gribu domāt un pārliecināt savas prezidentūras gados. [..] Šie virzieni ir: solidaritāte, piederība un moderna, ilgtspējīga valsts.” Teiktajā četri vārdi ir nepārspējama kroplība. Kas ir domāts ar vārdu “piederība”, nav saprotams. Vārds “moderna” neko neizsaka, jo valsts nemaz nevar nebūt nemoderna, t.i., neatbilst sava laika prasībām (fr. Moderne – mūsdienīgs). Un prasības mēdz būt dažādas. Proti, atbalstīt visu labāko savā laikmetā vai atbalstīt arī dažādas degradējošas tendences savā laikmetā, kā tas notiek Latvijā jau vismaz 30 gadus. Salikums “ilgtspējīga valsts” ir latviešu varas inteliģences dzemdēts leksiskais šarlatānisms. Ko nozīmē valsts sakarā “ilgt”? Latviešu literārajā valodā tā nesaka. Saka, ka valsts var ilgi vai neilgi pastāvēt. Vēl var teikt, ka valsts pastāvēšana ilga tik un tik gadus. Vienīgais pareizi lietotais vārds ir “solidaritāte” (fr. solidarite – savstarpējs atbalsts un rīcības saskaņotība, kuras pamatā ir interešu, mērķu un nostājas kopība, vienprātība). Pret svešvārdu “solidaritāte” nevar iebilst. Cita lieta ir tas, ar ko solidarizējas. Šajā ziņā var nākties iebilst. Attiecībā par to, ar ko levitžīds solidarizējas, nākas kategoriski iebilst. “Nācijas tēvs/pravietis” jau ir apliecinājis perversu solidaritāti. Viņš 15.augustā ieradās Aglonā un teica runu. Ja nemaldos, to nav darījis neviens LR Valsts prezidents, apzinoties valsts un baznīcas konstitucionālo nošķirtību (99.pants “Baznīca ir atdalīta no valsts”). Taču galvenais ir kas cits. Galvenais ir tas, ar ko levitžīds kā Valsts prezidents solidarizējas, ierodoties pie katoļiem Aglonā un teicot runu. “Nācijas tēvs/pravietis” solidarizējas ar valsts noziedzniekiem, par ko ir vairākkārt informēta sabiedrība aizvadītajā laikā. Valsts prezidents solidarizējas ar finansu noziedzniekiem valsts nodokļu nemaksāšanas jomā, solidarizējas ar valsts varas iestāžu noskaidrotiem homoseksuāliem izvirtuļiem. Ņemot vērā pāteru perversās izdarības, bet galvenais katoļu baznīcas noziegumus pret valsti nodokļu sfērā, nekādā gadījumā Valsts prezidents nedrīkstēja ierasties Aglonā. Viņa ierašanās apliecina solidaritāti ar valsts noziedzniekiem. Turklāt apliecina perversu solidaritāti – homoseksuālismā iemaisītu solidaritāti.

Intelektuālā tuksneša pierādījums

“Nācijas tēva” intelektuālais tuksnesis pēc nonākšanas Rīgas pilī ir ieguvis jaunu apstiprinājumu. Par “nācijas tēva” intelektuālo tuksnesi bija labi zināms jau agrāk. Par to detalizēti rakstīja prof. J.Bojārs, ļoti kritiski izvērtējot levitžīda prāta un zināšanu bezspēcības pienesumu aizvadītajos 30 un vairāk gados. Par to tika medijos norādīts preambulas kroplību sakarā, apliecinot Levita, “preambulas tēva”, zināšanu trūkumu ne tikai konstitucionālajās tiesībās, bet arī citās zinātnes disciplīnās. Tagad tiekamies ar jaunu viņa prāta nabadzības apstiprinājumu. “Nācijas tēvs” ir izvēlējies savai darbībai ļoti muļķīgu, smieklīgu, bezjēdzīgu un amorālu (ņemot vērā viņa posteņa morāli sociālo atbildību) stratēģiju. Viņš cenšas “nāciju” pieradināt pie tā, ka ir spējīgs tautai un valstij dot negaidīti oriģinālu skatījumu par jebkuru norisi Latvijā. Proti, “nācija” no viņa sagaidīs vienīgi tikai kaut ko neparasti gudru, vērtīgu, pirmreizīgu, savdabīgu, īpatnu, supernoderīgu u.tml. Levitžīds ir pārliecināts, ka var sniegt par visu kaut ko tādu, kas atšķiras no citu cilvēku interpretācijas. Tāda universāla oriģinalitāte būs viņa darbības galvenais un vienīgais veids, sēžot Rīgas pilī. Viņa oriģinalitāti “nācijai” nākas uzskatīt par fundamentāli grandiozu ieguldījumu tautas un valsts labā. Skaidrs, ka tāda stratēģija ir pilnīgs idiotisms. Tāda stratēģija (proti, velme būt par katru cenu verbāli moderni oriģinālam) faktiski nav nekas jauns. Tāda stratēģija ir raksturīga pseidointelektuāliem tipiem – pūļa elkiem, mietpilsoņu kulta personām. Respektīvi, ir tradicionāla dziļi aprobežotiem, bet slimīgi patmīlīgiem indivīdiem. Tādi indivīdi vienmēr ir bijuši un arī tagad ir Rīgā. Kā pirmos piemērus tūlīt atceros “jābūtības dimensijas” spiedzēju Maiju Kūli, Hermani – teātru pietaisītāju ar seksuālām perversijām un citām “oriģinālām” vieplībām.

Loģiskais iznākums

2019.gada 14.augustā internetā parādījās ziņa par LU vadības velmi samazināt par 30% studiju programmu skaitu. Par to izteicās LU rektors-viltvārdis nelietis Muižnieks. Un tas viss ir loģiski 1) tautas intensīvas izmiršanas laikā, labāko jauniešu aizceļošanas laikā, 2) laikā, kad latviešu varas inteliģence ir sekmīgi likvidējusi zinātni - izglītības sistēmas lokomotīvi, 3) zinātnes vietā LU u.c. ir stājusies "projektu zinātne", šarlatānisms, pseidointelektuālisms, 4) "brīvvalsts" 30 gados ir izaudzināta un izskolota latviešu tautas vēsturē visnevērtīgākā paaudze, kura pie tam 2018.g. 6.oktobrī ieguva varu un nekavējoties atsedza savu fundamentālo nevērtību ar tādu dabilismu kā "583 darāmie darbi", 5) LU sevi ir demonstrējusi kā "nelietības stiprā pils", 6) LU vadības personāls alkātīgi izzogt līdzekļus savām nenormāli un nepelnīti lielajām algām, piemaksām, prēmijām un 7) programmu grandiozā samazināšana liecina, ka LU jauno korpusu celtniecība ir bijusi tikai iespēja zagt, sadalot atvēlētās un krietni pārspīlētās summas. Tik tikko uzskaitītajos apstākļos jaunas ēkas nav vajadzīgas. Par to izsakās arī nelietis-viltus rektors, nosaucot lieko platību apjomu.

Neapdomības sekas

Levitžīda bīdītāju latviešu bezprāši, protams, neapjēdz savas rīcības sekas. Proti, neapjēdz to, ka viņi ir Valsts prezidentam iedevuši vienu no visdrausmīgākajiem aukstajiem ieročiem cilvēces vēsturē. Tādu ieroci levitžīds saņem reizē ar Valsts prezidenta troni Rīgas pilī. Tāds ierocis nekad nav bijis nevienam LR Valsts prezidentam. Drausmīgā ieroča vārds ir antisemītisms. Šo ieroci levitžīds var operatīvi un rezultatīvi izmantot pret jebkuru viņa darbības kritizētāju, neatbalstītāju, nosodītāju u.tml. Tas ir vēsturiski vispusīgi piešauts ierocis vismaz divos aizvadītajos gadu tūkstošos. Ebreji vienmēr izmanto šo ieroci, ja sastopas ar kaut ko tādu, kas neatbilst viņu interesēm. Ebreju interešu neatbalstītājs tūlīt tiek apvainots antisemītismā, un mūsdienu politkorektumā laikmetā pret “antisemītu” nekavējoties vēršas visa progresīvā cilvēce. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka šis ierocis vajadzības gadījumā tiks izmantots arī Rīgā. Par šī ieroča savdabīgo psiholoģisko ietekmi esmu rakstījis esejā “Psihiskā labvēlība”; skat.: https://neprgr.blogspot.com/2019/05/psihiska-labveliba.html

Vēl par suverenitāti

Suverenitātes kontekstā interesants ir VVF ieraksts "FB": "Par spīti vēlēšanu organizatoru neizdarībām gan ar aicinājuma informatīvajām vēstulēm, gan cilvēku nerrošanu ar vēlēšanu iecirkņu nepieejamību šajās dienās, aicinu cilvēkus tomēr neļauties dusmu protestam vai sludinājumiem, ka tava balss neko nemainīs un neietekmēs! Ejam visi katrs uz savu reģistrēto vēlēšanu iecirkni, izvēlamies rūpīgi, ievēlam cienīgus Latvijas pārstāvjus Eiropas Parlamentā un pēc tam (!?) uzdodam savus jautājumus tiem, par kuriem balsojām! VVF". Vai ir iespējama vēl debilāka rekomendācija "tautai"? Balsojiet un tikai pēc tam noskaidrojiet, kas tas ir par cilvēku! Šodien (2019.g.12.VIII) pārliecinājos, ka VVF lasa "Pietiek". Kādā intervijā viņa precīzi atstāsta "Pietiek" rakstīto par levitžīdu. Tas, kas tiek rakstīts "Pietiek" esejās, saprotams, netiek atzīts. To nekad neatzīs VVF un viņai līdzīgie. Ja viņi to atzīst, tad viņiem ir paškritiski jāatzīst ne tikai sava maldīgā nostāja, bet jāatzīst savs nelietīgums, sava nacionālā nodevība, savs kompradoriskums. Un tas nekad nenotiks. Tāda tipa cilvēki kā VVF nemaz neapzinās paškritikas jēgu, nepieciešamību, aktualitāti viņu dzīvē. Viņu dabiskā aprobežotība un dabiskā nelietība traucē ne tikai lūkoties ar skaidrām un godīgām acīm uz Latvijas dzīves īstenību, bet traucē arī sevi objektīvi izvērtēt.

Morāle un kultūra

Morāle vienmēr ir atkarīga no intelekta. Tā uzskatīja Sokrāts, Kants. Voltērs cienīja zināšanas kā līdzekli pret tumsonību – amoralitātes avotu, kā arī avotu bailēm, aizspriedumiem, agresijai, naidīgumam. Russo pret cilvēku izturējās kā pret “dabas bērnu”, kas piedzimis kā “tīra lapa” un kuru skolo dzīvei apkārtējā vide. Morāle ir vajadzīga sabiedrībai, lai pakļautu indivīdus kolektīvajām interesēm. Morāles normas var ievērot arī muļķis. Vienīgi var atšķirties iemesli, kuri gudram cilvēkam būs citi nekā muļķim. Kultūras morālo normu un vērtību interiorizācija (apgūšana, sev par saistošu atzīšana) nav gaidāma no imbeciliem; ja kultūra netiek galā ar tiem, kuri nav spējīgi vai nevēlas atzīt un apgūt normas un vērtības, pretojas šai nepieciešamībai, tad kultūra iet bojā. Latvieši vairs netiek galā ar saviem imbeciliem (žuļiem, grantiņiem, interneta komentāru anonīmo piemēslotāju jūru, "6.oktobra paaudzes" dauniem, pederastiem, idiotiem). Tas ir pilnīgi skaidrs. Tāpēc uzplaukst nelietības, idiotisms darbībā, uzvedībā, komunikācijā. Tāpēc ir "583 darāmie darbi", juvenilo mēslu rusofobija, levitžīds kā "nācijas tēvs", hiperneliete Veidemane, LU nelieši, ārstu trūkums, slīcēju un sadegušo "rekordi" Eiropas mērogā, dzērāju atstātie bērni. Nākas paskaidrot par kultūras bojāeju. Reāli kultūra neiet bojā. Kultūra vispār nevar iet bojā, kamēr ir tās autors un īpašnieks – cilvēks. Kultūra ir tas viss, kas ir starp cilvēku un dabu. Ja ir cilvēks, tad ir arī viņa kultūra – dzīves vide ar saviem atribūtiem. Ja izsakāmies par kultūras bojāeju, tad faktiski domājam kultūras kvalitatīvo noslīdējumu – kultūras atribūtu degradāciju, kas asociējas ar bojāeju. Tieši tas pašlaik ir sastopams Latvijā. Vietējo cilvēku vidē ārkārtīgi strauji pieaug garīgi atpalikušu, psihiski slimu, neizglītotu, amorāli tendētu eksemplāru loma. Latviešu tautas garīgi pilnvērtīgā daļa nav spējīga apturēt kultūras kvalitatīto noslīdējumu.

Nelietības rekords

Pēcpadomju laikā latviešu varas inteliģences nelietības rekords noteikti ir saistīts ar Valsts bankas prezidenta kriminālajiem noziegumiem. 2019.gada 8.augustā internetā tika ievietota šāda informācija: “Rīgas rajona tiesa Rīgā šī gada 4.novembrī plkst.12 sāks skatīt krimināllietu, kurā par korupciju apsūdzēts Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs un uzņēmējs Māris Martinsons [..] Prokuratūras preses sekretāre Laura Majevska aģentūru LETA iepriekš informēja, ka Rimšēvičs apsūdzēts par diviem noziegumiem, proti, kukuļa - apmaksāta atpūtas brauciena - pieņemšanu, kā arī par kukuļa - naudas - pieņemšanu. Tāpat viņš apsūdzēts par noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu legalizēšanu.” Tātad tiesās nevis bijušo Valsts bankas prezidentu, bet joprojām esošo Valsts bankas prezidentu. Rimšēviča atstāšana augstajā valsts amatā ir latviešu varas inteliģences nelietības rekords. Tas ir pašlaik augstākais nelietības piemērs – noziegumu brīvības apliecinājuma apogejs. Tādu nelietību spēj pastrādāt vienīgi kaut kādi zemcilvēki. Tādu nelietību savā inteliģencē var  vienīgi pieļaut morāli ļoti nevērtīga sabiedrība. Latviešu varas inteliģences deģenerācijas līmenis jau ir tik šausmīgs, ka Rimšēvičs arī Baltajā gulbī sēdēs kā LR Valsts bankas prezidents. Kā gan cilvēce pacieš sev līdzās tādus izdzimteņus?

LU nelietības

Lai cik arī stulbi neizrīkotos abas puses (Šuplinska-Muižnieks), LU rektora vēlēšanas karsti apliecina latviešu tradicionālo nespēju pievērsties galvenajam un kārtējo meistarību sarunu par galveno novirzīt uz visdažādākajām sekundārajām pusēm, kā arī pārvērst nelietību jūrā, lai stūrgalvīgi panāktu sev vēlamo iznākumu. LU rektora vēlēšanas ir izvērtušās masveida nelietībā, kuru izraisa etniski tradicionālā nespēja pievērsties galvenajam dzīves norisēs. Nelietību nosaka mentalitātes ļoti slikta iezīme! Un galvenais šajā gadījumā ir tas, ka abus kandidātus noraidīja. Punkts! Ar to viss ir izteikts! Tātad bija jāmeklē citi kandidāti, bet nevis nelietīgi jāpasludina Muižnieks par rektoru. Turklāt pēc pasludināšanas nesaprotami tiek organizēta vēlreiz viņa ievēlēšana bez konkurenta. Tas jau bija pilnīgs idiotisms. Muižnieka atbalstīšanā prorektore Druviete sāk nelietīgi kaut ko murgot, politiķi izvairās no skaidras atbildes, nelietis Pabriks aizstāv Muižnieku, tiek uzsākta ministres nelietīga nomelnošana, dauna partija grib tikties ar ministri, sākās vainas meklēšana likumos, noteikumos, normatīvos. Notiek viss kaut kas, bet vienīgi tipiski latviskā garā nenotiek balstīšanās uz galveno - abus kandidātus Satversmes sapulce noraidīja!!! Muižniekam vajadzēja godīgi aiziet, taču viņš to nedarīja un sāka organizēt nelietīgu kampaņu. Kolosālas nelietības kārtējais izvirdums ir 8.augustā, kad “NRA.lv” publicē supernelietes Veidemanes interviju ar LU studentu priekšnieci. Intervē ideoloģiskā noziedzniece, seksuāli neizvēlīgā Veidemane; kā parasti ar viņas nelietībām medijā, interviju nevar komentēt. Bet visriebīgākais – Veidemane kopā ar LU neliešiem savās nelietībās iesaista studentus, kuri pie mums ir bailīgi, gļēvi, nepatstāvīgi, neaktīvi savu akadēmisko interešu aizstāvēšanā, taču nekad nespēj atteikties nepiedalīties kaut kādā pasniedzēju nelietībā. Nepelnīti tiek aizmirsts LU rektora vēlēšanu nelietību pirmais varonis Māris Kļaviņš. Ja nebūtu viņa centīgā laizīšana, tad acīmredzot nebūtu viss pārējais, kas kolosāli apkauno LU. Internetā ir lasāma šāda ziņa: “Jau vēstīts, ka 24. maijā rektora vēlēšanās balsojumā piedalījās 286 LU Satversmes sapulces dalībnieki. Par Muižnieku nobalsoja 141, bet pret bija 143 dalībnieki. Savukārt par otru kandidātu, profesoru Gundaru Bērziņu balsoja 128 dalībnieki, bet pret - 156 dalībnieki. Tas nozīmē, ka neviens no kandidātiem neieguva pat pusi balsu. "Latvijas Avīze" vēsta, ka līdz ar to vēlēšanu komisijas protokolā bija atzīts, ka nav ievēlēts neviens no kandidātiem, ko komisija arī paziņoja Satversmes sapulcei. Taču Satversmes sapulces priekšsēdētājs Māris Kļaviņš paziņoja, ka viņa ieskatā par rektoru tomēr ir ievēlēts Muižnieks. Savu viedokli viņš pamatoja ar dažādiem juridiskiem dokumentiem. Satversmes sapulce gan nenobalsoja ne par to, ka tā apstiprina vēlēšanu komisijas lēmumu, ne par to, ka tā atbalsta Kļaviņa viedokli, taču Muižnieks jau tika sveikts kā jaunais rektors un sēde beidzās.” Gluži kā “Mērnieku laikos”, kad Pietuka Krustiņš uzsāka kvēlu mērnieka slavas runu pirms zemes iemērīšanas. Vai Māris Kļaviņš apzinās, ko ir izdarījis?

Jauns trends

Latviešu smirdošajā varas inteliģencē ir sācies jauns trends - iet sūdzēties pie "nācijas tēva" uz Rīgas pili. Protams, tā ir laba lieta. Noteikti nomierina latviešu varas inteliģences stulbos prātus un apslāpē stulbeņu emocijas. Latviešu varas inteliģenti savā aprobežotībā, protams, nav spējīgi saprast, ka prezidents ir tikai skaists simulakrs un neko nevar lemt LR fekāliju zaņķī. Turklāt "nācijas tēvs" nav intelektuāli svaigs un bez atbaidošas smakas. Uz pili faktiski ir jāiet ar gāzmasku. “Nācijas tēvs” izdala pseidointelektuālu smirdoņu, bet toties  labi prot latviešu aprobežotos diplomētos tēviņus un mātītes iemidzināt ar kādu skaistu bezjēdzīgu saukli. Visi aiziet no Rīgas pils cerīgi apdulluši un jau pirmajā naktī gaida apsolītos labumus. Interesanti ir tas, ka “nācijas tēva” smirdīgās dirnēšanas vieta ir pils. Tas asociējas ar latviešu zemnieku vēsturiski tradicionālo iešanu sūdzēties uz muižu. Protams, pilī viņus neielaida. Tā tagad ir būtiska atšķirība. Tagad sūdzētājus ielaiž pilī. Tas ir latviešu evolūcijas milzīgs panākums.

Nelietības kulminācija

Nelietības kulminācija, apogejs, augstākais punkts sasniegts slavenās nelietes Veidemanes intervijā ar Daini Loci. Intervija 2019.gada 1.augustā publicēta “Nra.lv”, un tajā Locis par padomju armijas uzvaru saka: “Diemžēl daudzi nesaprot, kas tā bija par «uzvaru», kādas nelaimes un zaudējumus tā nesa latviešiem un Latvijai”. Tātad nacistu uzvara latviešiem atnestu laimi un nenodarītu nekādus zaudējumus.  Apnicis ir atkārtot, ka uzvara karā izglāba latviešus no "latviešu holokausta" - naciķu lēmumu pēc kara latviešus iznīcināt kā nevērtīgu tautu.Vācu fašisti plānoja pēc savas uzvaras II Pasaules karā iznīcināt latviešu tautu kā nevērtīgu tautu. Vācu fašistu uzskatā latvieši bija nevērtīga tauta, kas ir jāiznīcina. Lieki ir atgādināt, cik absurda ir latviešu vienas daļas attieksme pret vācu fašistiem. Tā vietā, lai nosodītu un vienoti apliecinātu nacionālo naidu pret vācu fašistu plānu iznīcināt latviešus kā nevērtīgu tautu, tautas viena daļa nevēlas zināt un ņemt vērā drausmīgo vēsturisko patiesību. Daudzi latvieši nevis nosoda vācu fašistus, bet nosoda savus glābējus!Tā ir neticama situācija! Tā ir nenormāla situācija! Tā liecina par tautas nevērtību! Vēlēšanās sagraut Uzvaras pieminekli ir viena no visspilgtākajām liecībām par latviešu tautas kādas daļas amorāli kroplo seju. Tāda vēlēšanās apliecina vācu lēmuma pareizību. Vai to latviešu stulbeņi ir spējīgi saprast? Uzvaras piemineklis faktiski ir otrs svētākais piemineklis latviešu tautai. Pirmais piemineklis ir Brāļu kapi, bet nevis Brīvības piemineklis, jo nevērtīgā latviešu tauta 2003.gadā uzspļāva valstiskajai brīvībai, neatkarībai, suverenitātei. Tagad riebīgi nepateicīgā latviešu tauta grib uzspļaut savas dzīvības un pastāvēšanas simbolam. Veidemanes provokācijai (varēja nepublicēt idiota “viedokli”) ir drausmīgas starptautiskā mēroga sekas, graujot latviešu un Latvijas reputāciju.