2019.gada 31.augustā internetā tika ievietots komentārs
par socioloģisko pētījumu rezultātiem, noskaidrojot tautas velmi protestēt pret
politiski sliktiem lēmumiem. Tautas velme protestēt esot strauji samazinājusies:
“Šogad jūlijā iedzīvotājiem tika lūgts vērtēt, vai, viņuprāt, piedaloties
dažāda veida protesta akcijās, iespējams panākt sev vēlamu valdības lēmumu
pieņemšanu. Vairums jeb 63% iedzīvotāju sniedza noliedzošu atbildi. Šogad
fiksētais rezultāts ir par 12 procentpunktiem augstāks nekā pirms gada, kad
tika fiksēts relatīvi straujš protesta akciju efektivitātes atzinēju īpatsvara
pieaugums. To, ka piedalīšanās protesta akcijās spēj nodrošināt sev vēlamu valdības
lēmumu pieņemšanu, atzina 31% aptaujāto, kas ir par 11% mazāk nekā pagājušajā
gadā. Šogad fiksētais rādītājs atkārto vēsturiski zemākos rezultātus, kas līdz
šim uzrādīti 2014. un 2016.gadā. Protestus kā iedarbīgu rīku sev vēlamu
valdības lēmumu pieņemšanai iedzīvotāji visbiežāk atzina 2000.gadā, kad tam
piekrita 52% aptaujāto.” Komentējot doto ziņu, jāsaka atklāti, ka aizvadītajos 30 gados īsti protesti nemaz nav bijuši. Bija
sastopama tikai gļēva mīņāšanās pie MK ēkas un citur. Skolotāji vispār tikai
ākstījās - parodizēja protesta žanru. Sociāli politiskajā protestā galvenais ir
protesta kapacitāte - prasību konkrētība, neatlaidība, mērķu sasniegšanas radikālisms,
protestētāju agresivitāte, protestu organizatoru konsekvence un spēja
nepakļauties provokācijām, konformistiskam piedāvājumam. Latvijā protestu
kapacitāte vienmēr bija ļoti vāja. Publikāciju komentāros uzmanību piesaistīja
šāds izteikums: “Kamēr nav deportēti nelegālie krievu migranti, jebkuri
protesti būs par labu Maskavai. Tāpēc nekādu protestu nebūs, Latvijas valsts ir
svarīgāka par ikdienas sīkajām problēmām.” Arī citos komentāros bija sastopama
atruna par protestu nevajadzību, jo protesti var apdraudēt LR valstisko
pastāvēšanu. Citētais izteikums ir negaidīts un mulsinoši pārsteidzošs. Visvairāk
samulsina divi momenti. Pirmkārt, cilvēciski necienīgā un pazemojošā dzīve
nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā iekārtā tiek atzīta par “ikdienas
sīkajām problēmām”. Tātad vispārējā nacionālā katastrofa, tautas izmiršana un
aizklīšana svešumā, organizētās noziedzības degradējošā ietekme uz tautas
morāli tikumisko seju, apkaunojošie statistiskie rādītāji un citas nelaimes, ir
sīkums un nemudina protestēt. Tātad sabiedrības kādā slānī ir pilnīgi aplams
priekšstats, kas ir valsts un tajā skaitā “Latvijas valsts”. Sanāk, ka valsts
un tajā skaitā “Latvijas valsts” var droši būt kriminālā kapitālisma
iemiesojums un pret to nav jāprotestē. Otrkārt, jocīga ir rusofobiskā atruna.
Kā zināms, “nelegālie krievu migranti” ir Latvijas kriminālā kapitālisma
organisks elements un noziedzības ziņā varbūt pat pārspēj latviešus. Vēl ir
labi zināms, piemēram, par Latvijas banku lomu Krievijas kriminālajos
darījumos. Ja Latvijā sāktos protesti pret kriminālo kapitālismu, tad tas taču
būtu nevis par labu Krievijai, bet par sliktu Krievijai, traucējot vai pat
likvidējot Latviju kā Krievijas kriminālā kapitālisma būtisku elementu. Nākas
piebilst, ka daudzos komentāros ir pareizi izskaidrota protestu neesamība kā
latviešu mentalitātes nosacītas sekas. Tam spilgts piemērs ir šāds anonīms komentārs:
“Latvieši nav spējīgi protestēt. Ir viena dzīvnieku suga, kura, krītot plēsoņam
zobos, neizdveš ne skaņas. Tās ir aitas. Ja runājam par cilvēkiem, tad tie ir
latvieši. Un tam ir vēsturiskas saknes- tie, kas savulaik ir protestējuši, tie
ir nokauti, apšauti, aizvesti, izvesti, paši aizbēguši. Genofonds ir
degradējies, un palikuši tie, kas pielāgojas, lokās kā niedres vējā un lien.
Varbūt tā arī labi, pretējā gadījumā latvieši kā tauta būtu iznīdēta vispār-
tagad ir vismaz kaut kādas nožēlojamas paliekas, kas ir vairāk par neko. Un
politiķiem uz kuslajiem "Liku bēdu zem akmeņa" protestiem ir pilnīgi
pajāt.”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru