Rietumu civilizācijā debilitāte tagad ir sociālā nelaime.
Politiskās elites rīcība bez debilitātes jēdziena vairs nav izprotama ne tikai „vecajā”
pasaulē, bet arī „jaunajā” pasaulē, kura tiecas pārvaldīt planētu, bet pati
nespēj saprātīgi organizēt savu iekšpolitiku. Amizantākais ir tas, ka medicīna
tagad izvairās lietot jēdzienu „debilitāte”, jo var rasties pārpratumi.
Debilitāte tagad ir populārs vārds masu komunikācijā, apzīmējot plašu parādību
klāstu. Tas mūsdienu medicīnai nepatīk, jo nākas pielikt papildus pūles.
Medicīnas zinātniekiem katru reizi nākas papildus precizēt jēdziena lietošanu.
Tas ir lieks darbs. Tāpēc medicīna ne reti lieto Starptautiskās slimību
klasifikācijas zīmes. Tajās debilitāti apzīmē „F70” (IQ 50-69). Debilitāte ir garīgās nepilnvērtības „maigākā” forma –
visvieglākā forma. Tai seko smagāka forma (imbecilitāte) un vissmagākā formā (idiotija).
Debilitāti raksturo tādas iezīmes kā nespēja uztvert būtību, galveno; ļoti
viegla idejiskā ietekmējība un vadāmība, ātri pārņemot citu cilvēku uzskatus un
dzīvojot bez saviem spriedumiem; mīl spriest un pamācīt citus un enerģiski
runāt par to, ko pats nesaprot. Debili indivīdi spēj dzīvot patstāvīgi, var būt
labi vīri vai labas sievas.
svētdiena, 2017. gada 29. oktobris
ceturtdiena, 2017. gada 26. oktobris
Nejēgas
Vēsturnieks vārdā Jānis Taurēns ir apkopojis tiesas procesus pret bijušajiem VDK aģentiem. Apskats tiek publicēts "pietiek" 2017.gada 26.oktobrī. Noņemšanās ap "melnajiem maisiem" principā ir amorāla un bezjēdzīga nodarbošanās. Tā ir izcili pretīga nodarbošanās: morāli divkosīga, morāli pretrunīga nodarbošanās. Netiek ņemts vērā galvenais: LR nav LR, bet gan ar latviešu nacionāli valstiskajiem simboliem labi momaskēts PSKP un VDK nomenklatūras nelietīgākās daļas varas turpinājums. Tās daļas turpinājums, kura "perestroikas" rezultātā bija gatava laupīt sabiedrības īpašumus, nacionālās dabas pagātības un izveidot sev pakļautu politisko varu no tautas padibenēm, visu šo ārprātīgi nelietīgo procesu demagoģiski un melīgi maskējot ar "brīvību", "neatkarību", "atgriešanos Eiropā" u.tml. Šai izdzimteņu bandai ir ļoti izdevīga noņemšanās ap "melnajiem maisiem", jo tādējādi netiek aiztikti PSKP un VDK vadoņi - "perestroikas" laupītāji, visīstākie tautas nodevēji, bet tiek aiztikti sīki elementi PSRS valsts drošības sistēmā. Tas ir labi aprēķināts solis, lai stulbā latviešu miljona uzmanību novērstu no galvenajiem laupītājiem un tautas bendēm, kuri Latvijā izveidoja krimināli oligarhisku diktatūru ar noziegumu brīvību, kā rezultātā latviesu tauta iet bojā acīmredzami katru dienu. Un tā tas turpināsies tikmēr, kamēr būs tādi nejēgas taurēni, kangeri, kuri savā aprobežotībā nav spējīgi aptvert patieso stāvokli pēcpadomju Latvijā, nav spējīgi izprast vēsturiskos notikumus XX gs. beigās. Nejēgas kalpo PSKP un VDK laupītāju bandai, bet nevis tautai, vēsturiskajai patiesībai.
Bumerangs
Stulbums kā bumerangs var vērsties pret to cilvēku, kurš nomelno citu cilvēku. Komentāros dažkārt ir sastapts pārmetums par Krievijas TV programmu skatīšanos un šo programmu satura ietekmi (mums mājās nav televīzora jau gadu desmitiem). Ja pārmet TV programmu ietekmi, tad šī pārmetuma autors zina, kas notiek TV programmās. Tas ir loģiski. Viņš pats skatās to, par kā skatīšanos nosoda otru cilvēku. Tādējādi sastopamies ar stulbuma zināmu specifiku: stulbums kā bumerangs; stulbums kā nespēja kontrolēt savus spriedumus; stulbums kā apziņas visaptveroša īpašība. Iespējams, šī stulbuma specifika ir sastopama reti vērtīgi stulbos eksemplāros, kuru domāšanā saprātam nav nekādas nozīmes.
trešdiena, 2017. gada 25. oktobris
No "memuāriem"-2
G.Ščedrovickis: "В какой-то момент - мне было тогда лет двадцать - я ощутил удивительное превращение, случившееся со мной: понял, что на меня село мышление и что это есть моя ценность и моя, как человека, суть. Я сделал это принципом и несу его сквозь всю свою жизнь". Ļoti interesanti! Var salīdzināt ar viena cita cilvēka tādā pašā vecumā analoģisku atskarsmi: "Esmu sācis domāt...", kas notika, dziļā vienatnē staigājot pa trapu apkārt Pevjū zonai ar pielādētu un no AK noņemtu drošinātāju.
Vērtējums
Valdošās kliķes odiozo attieksmi pret zinātni, kas reizē
ir arī attieksme pret izglītību, obligāti nākas adekvāti novērtēt jau tagad. Vērtējums
katrā ziņā tiks dots nākotnē reizē ar visu LR kroplību objektīvu apskatu, kad
uz LR visi lūkosies kā uz krimināli oligarhisku valsti ar spilgtu valstiskuma
izkropļojumu. Patiesība par šodienas anormālo LR nekur nepazudīs. Patiesība
sagaidīs savu laiku. Taču nekādā gadījumā nedrīkst klusēt arī pašlaik. Vai
odiozā attieksme pret zinātni (par zinātni atbildīgo totāli nepiemēroto kadru
izvēle un viņu šarlatāniskie risinājumi) ir uzskatāma par kaitniecisku darbību?
Nē! Nav ticams, ka tā ir apzināti izplānota kaitnieciskā darbība. Visticamākais
tā ir deģenerātu stihiski veiktā darbība. Tā ir attiecīgo kadru drausmīgā garīgā
līmeņa determinēta darbība. Šie kadri ir spējīgi tikai uz deģeneratīvu darbību.
Tā ir darbība, kuru ir veikuši deģenerāti – fundamentāli pagrimuši un
demoralizējušies indivīdi. Tā ir darbība, par kuru ir atbildīgas valsts
visaugstākās četras amatpersonas (zinātnes un izglītības sakarā). Mums ir ne
tikai tiesības, bet arī pienākums pret šīm amatpersonām izturēties kā pret
deģenerātiem, jo vienīgi deģenerāti var izrādīt odiozu attieksmi pret zinātni,
izglītību. Tādējādi Vējonis, Mūrniece, Kučinskis, Šadurskis ir pilnā mērā
pelnījuši apzīmējumu „deģenerāti”. Viņi ir visatbildīgākie par pretīgajām un
atbaidošajām izdarībām Vaļņu ielā. Savukārt par viņiem un viņu deģeneratīvajām
izdarībām atbildīgi ir tie cilvēki, kuri balsoja par tādiem bezjēdzīgiem hominīdiem.
Principā tā ir tautas elektorāta atbildība. Bez tautas elektorāta līdzdalības
deģenerāti netiktu pie varas. Ja pie varas būtu cilvēciski normāli cilvēki, tad
nebūtu odiozās attieksmes pret zinātni, izglītību un Vaļņu ielas kabinetos
nesēdētu totāli nepiemērots klerku kontingents. Tautas elektorāts ir panācis
slavenā statusa pacēlumu. Tagad pie mums vairs nav „muļķu tauta”, bet tagad pie
mums ir cēlāks monstrs - „deģenerātu
tauta”. Vērtīgi nevērtīgajam latviešu miljonam ir par ko nopietni padomāt. Izglītības, zinātnes degradācija agri vai vēlu atsauksies uz zagšanas iespējām. Pienāks laiks, kad vairs nevarēs apzagt savējos un gribēsies doties zagt pie kaimiņiem. Tas kaimiņiem nepatiks, un viņi var realizēt Alfrēda Rozenberga nerealizēto priekšlikumu.
pirmdiena, 2017. gada 23. oktobris
Neizpratne
Viss liecina, ka latviešu miljons sagaidīs pasaules galu,tā arī savā stulbumā nesaprotot, ka krievi viņus izglāba no nacistu veiktās speciālās iznīcināšanas kā nevērtīgu tautu. Tas būtu noticis tajā gadījumā, ja karā uzvarētu nacisti. Karā uzvarēja krievi un izglāba vērtīgo latviešu tautu no iznīcināšanas. Ja šī fakta noskaidrotājs Vācijas arhīvos K.Kangeris būtu gudrs cilvēks, tad viņš šo vēsturiski fundamentālo vēsti propagandētu 48 stundas diennaktī, bet nevis idiota mānijā censtos atrast sevi melnajos salmu maisos.
svētdiena, 2017. gada 22. oktobris
No "memuāriem"
LVU mans mentors bija prof. Bībers, kuru Bikova izdzīvoja no darba. LZA mans mentors bija Padomju Savienības Varonis Vilis Samsons, kurš Maskavā panāca Raiņa Kop.rakstu izdošanu 30 sējumos (nacionālajām republikām mirušajiem atļāva tikai 15 sēj.). Viņš intuitīvi juta Raiņa spēku. Daugavpilī man bija kauns no grāmatveikalu pārdevējām, kuras jautāja: "Артур, почему латыши не покупает Райниса?". Pārdevējas zināja par manu līdzdalību Kop.rakstu izdošanā. Manu grāmatu "Mans Rainis" (1996) neņēma tirgot neviens Rīgas grāmatveikals. Daugavpilī viens grāmatveikals lūdza manu padomu, vai drīkst nodot makulatūrā Raiņa Kop.rakstus, kuri noliktavā aizņēma gadiem ilgi lielu vietu. Atļāvu! Tas bija apm. 97.-98.g., kad nebija vairs nekādu cerību...
Vjačeslavs Ivanovs
2017.gada 7.oktobrī ASV ir miris Vjačeslavs Ivanovs (1929.17.VII-2017.7.X).
Viņa izcilais ieguldījums zinātnē ir detalizēti atspoguļots internetā publicētajos
biogrāfiskajos materiālos (piem., Wikipedia).
Atcerēšos tikai to, kas saistīts ar Latviju. V.Ivanovs kopā ar Vladimiru
Toporovu ir sagatavojis zinātniski visvērtīgāko latviešu folkloras un
mitoloģijas apskatu. To, strādājot ZA Prezidija Redakciju un izdevumu padomē,
vēlējos publicēt arī pie mums. Nepiekrita vietējā folkloristu līdere. V.Ivanovs
piedalījās „Tiņanova lasījumos”. ZA augstceltnē organizēju viņa lekciju, kā arī
iztulkoju grāmatu „Pāris un nepāris. Smadzeņu asimetrija un zīmju sistēmu
dinamika”. R., 1990. Interesanti ir tas, ka V.Ivanovs tāpat kā J. Lotmans un
vēl daži zinātnieki savās zinātniskajās interesēs no filoloģijas pārgāja uz
kulturoloģiju (kultūras antropoloģiju). V.Ivanovs mūža nogalē Maskavas augstskolām
izstrādāja oriģinālas pētnieciskās un studiju programmas kulturoloģijā. V.Ivanovā
mājoja grandiozs zinātniski organizatoriskā projektētāja gars, kas izpaudās
visu laiku viņa radošajā mūžā.
Hegemonija
Loģika ir zināma: sliktu jēdzienu lietošana signalizē par
sliktiem procesiem sabiedrībā; ja jēdzienu izvēlē sastopams kritisks kāpums,
tad sabiedrības procesos ir sastopams negāciju kāpums. Primārie ir procesi
sabiedrībā. Katras situācijas raksturošanai ir nepieciešams adekvāts
jēdzieniskais pielietojums. Ja Rietumos tiekamies ar suicidālu civilizāciju,
tad nākas lietot šausmīgo jēdzienu „suicidāls”. Ja „atvērtas sabiedrības”
koncepts ir neoliberālisma hegemonijas koncepts, tad tas ir jēdzieniski
attiecīgi jānoformē, lietojot jēdzienu „hegemonija”. Ja LR valda Lielā Banda,
tad tā arī jāsaka – LR pastāv Lielās Bandas hegemonija. Turklāt tā ir tāda
hegemonija, kura neatbilst politikas klasiskajai tēzei „Politikā nav draugu,
bet ir tikai intereses”. Lielās Bandas politikā nav intereses (proti, tautas un
valsts intereses), bet ir tikai draugi, starp kuriem tiek sadalīts laupījums.
Katras situācijas analīzei ir nepieciešams ne tikai adekvāts jēdzieniskais
aparāts, bet arī piemērota metodoloģija. Tas attiecas uz hegemonijas analīzi un
tajā skaitā Lielās Bandas hegemonijas analīzi. Saprotams, metodoloģija
dziļākajā nozīmē ir ideoloģija – noteikta idejiskā pieeja, idejiskā pozīcija,
idejiskie principi. Lielās Bandas hegemonijas analīzei ir vajadzīga nacionāli
patriotiski centrēta ideoloģija, bet nevis neoliberāli centrēta ideoloģija, kas
praktiski ir sabrukuma, degradācijas un deģenerācijas ideoloģija, - praktiski
Lielās Bandas, latviešu nacionālo nodevēju un nacionālo laupītāju ideoloģija.
To nevērtīgo latviešu ideoloģija, kurus sistemātiski piegādā latviešu tautas
nevērtīgais miljons.
sestdiena, 2017. gada 21. oktobris
PSRS simbolika
Aicinājums ļaut Latvijā publiski izmantot PSRS simboliku ir slikts aicinājums. „Perestroika” planetārā mērogā ir unikāla izpausme ar tās fantasmagorisko nelietību, kā arī spēju stimulēt visabsurdākās amorālās parādības,- šajā gadījumā paši savas simbolikas aizliegumu. Tas taču nav noslēpums, ka „perestroikas” rezultātā varu saglabāja PSKP/VDK laupītāji. Un, lūk, viņi savā unikālajā bezjēdzībā ir aizlieguši lietot tos simbolus, kuru mitoloģiskajā aizsegā viņiem bija iespēja realizēt „prihvatizāciju”, izveidot krimināli oligarhisku iekārtu ar noziegumu brīvību. Skaidrs, ka tāda tipa mentālā bezjēdzība nav apturama politiskā ceļā. Tomēr pats galvenais ir kas cits. PSRS simbolika, pateicoties „perestroikas” fantasmagoriskajai nelietībai, tagad vairs nav tikai PSRS simbolika, bet ir tautu bojāejas simbolika, pēcpadomju antropoloģiskās katastrofas simbolika. Skaidrs, ka šodien pret PSRS simboliku var izjust vienīgi naidu kā pret deģenerātu simboliku, krimināli oligarhiskās LR simboliku, šodienas masveida zagšanas simboliku.
otrdiena, 2017. gada 17. oktobris
Politiskā prostitūcija
Latviešu tautas apzināti un ar lielu entuziasmu veikto
atsacīšanos no savas zemes valstiskās suverenitātes katrā ziņā nākas analizēt
un klasificēt, ja kāds vēlas šo tautu izraut no tās vieglprātīgās, necienīgās un
amorālās attieksmes pret politisko brīvību. Latviešu attieksme pret brīvības
kategoriju ir aplūkota, izmantojot Ēriha Fromma filosofiskos uzskatus par „bēgšanu
no brīvības”. Latviešu attieksme tiek skatīta no sadomazohisma, psihoanalīzes,
sociālpsiholoģijas viedokļa, pie reizes neaizmirstot nolamāt Krieviju, Putinu
un paslavēt neoliberālisma priekšrocības. Netiek runāts par nepatīkamo
attieksmi pret valstisko suverenitāti no tautas mentalitātes un tautas
vispārējā attīstības līmeņa viedokļa. Neeksistē paškritika, - vaina tiek meklēta
vēsturiskajos apstākļos un citās tautās. Izvēloties klasificējošus apzīmējumus,
noteikti noder tāds apzīmējums kā politiskā prostitūcija. Tas iederas sakarā ar
iestāšanos ES, jo šajā gadījumā latvieši bēga no brīvības materiālistisku
apsvērumu dīdīti, lai dzīvotu „eiropeiskajā” bagātībā, tiktu pie ES naudas
u.tml. Tāda pieeja, brīvības ziedošana mežonīgas un primitīvas alkātības
pamudinājumā, noteikti ir uzskatāma par politisko prostitūciju.
piektdiena, 2017. gada 13. oktobris
Atbrīvošanās
Lai tauta savās izdarībās atbrīvotos no „pēdiņām”, jāņem ir vērā vēsturiski
determinēti faktori un zināmi mūsdienu nosacījumi. Tā tas, sākot ar tautas
vadošo daļu, spēku, līderi, formālo un neformālo vadoni; respektīvi, tautas vadošo
šķiru, kas kapitālismā skaitās buržuāzija, kaut gan jautājums par tās idejisko
un stratēģisko patstāvību ir diskutabls jautājums Rietumu civilizācijas tajās
zemēs, kurās netika iznīcināta aristokrātija. Buržuāzijas ģenēze zinātnē ir izprasta.
Buržuāzijas pamatlicēji neietilpa nevienā kastā vai bija zemākā stāvoklī par
zemniecību. Buržuāzija galvenokārt radās no karavīru kastas kalpiem – gļēviem un
slinkiem tipiem, parazītiem un liekuļiem, kuri uzurpēja starpnieku funkcijas
starp augstākajām kastām. Tipisks topošās buržuāzijas tēls ir Sančo Panso no
slavenā romāna. Vairāku paaudžu laikā buržuāzija ieguva to veidolu, kāds tas
tai ir mūsdienās. Buržuāzijai izdevās pārņemt varu un to saglabāt līdz šai
dienai. Demogrāfiskās pārejas laikā Rietumu civilizācijā sākās strauja sociālās
stratifikācijas pārkārtošanās. Tā būtiski attiecas arī uz buržuāzijas
perspektīvām, jo tai ir radies enerģisks konkurents – finansu spekulatīvā
kapitālisma ģenerētā jaunā sīkburžuāzija, kurai ir milzīgi finansu resursi un
kura tiecas dominēt sociumā, izmantojot sociumā konstatējamo negatīvo
konverģenci – dažādu sociālo grupu attālināšanos vienai no otras materiālā
stāvokļa kraso atšķirību rezultātā. Atsevišķa problēma Rietumu civilizācijā ir
bijušo sociālisma zemju sociālā stratifikācija. Tas visvairāk attiecas uz
tautām bez aristokrātijas un buržuāzijas. Šo tautu ģeopolitiskie saimnieki
uzspiež kapitālistisko dzīves modeli, kā ieviešana noteikti nevar būt gluds
process bez aristokrātiskām un buržuāziskām tradīcijām. Šīs tautas ir
dzīvojušas tikai saskaņā ar masu komunikācijas un masu kultūras normām un
vērtībām. Bet tas nozīmē aklu, ģenētiski nosacītu bezierunu paklausību jebkurai
politiskajai varai, kas ģeopolitiskā jūga apstākļos turklāt papildinās ar kompradoru
aktivitātēm, jo no bezkvalitatīvās biomasas nav grūti aicināt talkā ārvalstu
atbalstītājus un aģentus. Tautas izdarībās „pēdiņas” ir populāras dominējošās
divdomības dēļ: visi ir neapmierināti ar varu, taču visi balso par šo varu.
ceturtdiena, 2017. gada 5. oktobris
Memuāri
Priekšlikumu rakstīt memuārus dzirdu regulāri gan no ļoti labi pazīstamiem cilvēkiem, gan no ne tik labi pazīstamiem cilvēkiem, bet acīmredzot pietiekami pazīstamiem, lai izskanētu dotais priekšlikums. Atbilde vienmēr ir bijusi kategoriski noraidoša, dažkārt pamatojumam minot konkrētu iemeslu - dzīves rūgtu notikumu, par ko nav vērts "smērēt papīru". Nupat pēc kārtējā priekšlikuma atsaucos uz piedalīšanos LVU Filoloģijas fakultātes izsludinātajā konkursā uz pasniedzēja vietu. Biju par to aizmirsis, taču vārds "memuāri" negaidot atdzīvināja senu piedzīvojumu. Tas notika 80.gadu vidū pēc aiziešanas no ZA un pirms pārcelšanās uz DPI. Tolaik jau biju beidzis aspirantūru, aizstāvējis disertāciju, izdevniecībā bija manis sagatavotais biezākais sējums Raiņa Kopotos rakstos, bija daudzas publikācijas spec.izdevumos, bija zinātniskā darba pieredze Zinātņu akadēmijas līmenī, pat biju saņēmis balvu kā labākais jaunais kritiķis LPSR... Konkursa komisija mani noraidīja, jo viņiem esot nepieciešams "metodiķis". Tā komisijas priekšsēdētājs atklāti un oficiāli pateica visas komisijas klātbūtnē. Komisija izvēlējās skolotāju Daci Lūsi, kura, liekas, Visvalža ielā joprojām rosās. Saprotams, nav vērts rakstīt par pagātni, kura galvenokārt sastāv no tādiem piedzīvojumiem.
Abonēt:
Ziņas (Atom)