svētdiena, 2017. gada 29. oktobris

Debilitāte

Rietumu civilizācijā debilitāte tagad ir sociālā nelaime. Politiskās elites rīcība bez debilitātes jēdziena vairs nav izprotama ne tikai „vecajā” pasaulē, bet arī „jaunajā” pasaulē, kura tiecas pārvaldīt planētu, bet pati nespēj saprātīgi organizēt savu iekšpolitiku. Amizantākais ir tas, ka medicīna tagad izvairās lietot jēdzienu „debilitāte”, jo var rasties pārpratumi. Debilitāte tagad ir populārs vārds masu komunikācijā, apzīmējot plašu parādību klāstu. Tas mūsdienu medicīnai nepatīk, jo nākas pielikt papildus pūles. Medicīnas zinātniekiem katru reizi nākas papildus precizēt jēdziena lietošanu. Tas ir lieks darbs. Tāpēc medicīna ne reti lieto Starptautiskās slimību klasifikācijas zīmes. Tajās debilitāti apzīmē „F70” (IQ 50-69). Debilitāte ir garīgās nepilnvērtības „maigākā” forma – visvieglākā forma. Tai seko smagāka forma (imbecilitāte) un vissmagākā formā (idiotija). Debilitāti raksturo tādas iezīmes kā nespēja uztvert būtību, galveno; ļoti viegla idejiskā ietekmējība un vadāmība, ātri pārņemot citu cilvēku uzskatus un dzīvojot bez saviem spriedumiem; mīl spriest un pamācīt citus un enerģiski runāt par to, ko pats nesaprot. Debili indivīdi spēj dzīvot patstāvīgi, var būt labi vīri vai labas sievas. 

ceturtdiena, 2017. gada 26. oktobris

Nejēgas

Vēsturnieks vārdā Jānis Taurēns ir apkopojis tiesas procesus pret bijušajiem VDK aģentiem. Apskats tiek publicēts "pietiek" 2017.gada 26.oktobrī. Noņemšanās ap "melnajiem maisiem" principā ir amorāla un bezjēdzīga nodarbošanās. Tā ir izcili pretīga nodarbošanās: morāli divkosīga, morāli pretrunīga nodarbošanās. Netiek ņemts vērā galvenais: LR nav LR, bet gan ar latviešu nacionāli valstiskajiem simboliem labi momaskēts PSKP un VDK nomenklatūras nelietīgākās daļas varas turpinājums. Tās daļas turpinājums, kura "perestroikas" rezultātā bija gatava laupīt sabiedrības īpašumus, nacionālās dabas pagātības un izveidot sev pakļautu politisko varu no tautas padibenēm, visu šo ārprātīgi nelietīgo procesu demagoģiski un melīgi maskējot ar "brīvību", "neatkarību", "atgriešanos Eiropā" u.tml. Šai izdzimteņu bandai ir ļoti izdevīga noņemšanās ap "melnajiem maisiem", jo tādējādi netiek aiztikti PSKP un VDK vadoņi - "perestroikas" laupītāji, visīstākie tautas nodevēji, bet tiek aiztikti sīki elementi PSRS valsts drošības sistēmā. Tas ir labi aprēķināts solis, lai stulbā latviešu miljona uzmanību novērstu no galvenajiem laupītājiem un tautas bendēm, kuri Latvijā izveidoja krimināli oligarhisku diktatūru ar noziegumu brīvību, kā rezultātā latviesu tauta iet bojā acīmredzami katru dienu. Un tā tas turpināsies tikmēr, kamēr būs tādi nejēgas taurēni, kangeri, kuri savā aprobežotībā nav spējīgi aptvert patieso stāvokli pēcpadomju Latvijā, nav spējīgi izprast vēsturiskos notikumus XX gs. beigās. Nejēgas kalpo PSKP un VDK laupītāju bandai, bet nevis tautai, vēsturiskajai patiesībai.

Bumerangs

Stulbums kā bumerangs var vērsties pret to cilvēku, kurš nomelno citu cilvēku. Komentāros dažkārt ir sastapts pārmetums par Krievijas TV programmu skatīšanos un šo programmu satura ietekmi (mums mājās nav televīzora jau gadu desmitiem). Ja pārmet TV programmu ietekmi, tad šī pārmetuma autors zina, kas notiek TV programmās. Tas ir loģiski. Viņš pats skatās to, par kā skatīšanos nosoda otru cilvēku. Tādējādi sastopamies ar stulbuma zināmu specifiku: stulbums kā bumerangs; stulbums kā nespēja kontrolēt savus spriedumus; stulbums kā apziņas visaptveroša īpašība. Iespējams, šī stulbuma specifika ir sastopama reti vērtīgi stulbos eksemplāros, kuru domāšanā saprātam nav nekādas nozīmes.

trešdiena, 2017. gada 25. oktobris

No "memuāriem"-2

G.Ščedrovickis:  "В какой-то момент - мне было тогда лет двадцать - я ощутил удивительное превращение, случившееся со мной: понял, что на меня село мышление и что это есть моя ценность и моя, как человека, суть. Я сделал это принципом и несу его сквозь всю свою жизнь". Ļoti interesanti! Var salīdzināt ar viena cita cilvēka tādā pašā vecumā analoģisku atskarsmi: "Esmu sācis domāt...", kas notika, dziļā vienatnē staigājot pa trapu apkārt Pevjū zonai ar pielādētu un no AK noņemtu drošinātāju.

Vērtējums

Valdošās kliķes odiozo attieksmi pret zinātni, kas reizē ir arī attieksme pret izglītību, obligāti nākas adekvāti novērtēt jau tagad. Vērtējums katrā ziņā tiks dots nākotnē reizē ar visu LR kroplību objektīvu apskatu, kad uz LR visi lūkosies kā uz krimināli oligarhisku valsti ar spilgtu valstiskuma izkropļojumu. Patiesība par šodienas anormālo LR nekur nepazudīs. Patiesība sagaidīs savu laiku. Taču nekādā gadījumā nedrīkst klusēt arī pašlaik. Vai odiozā attieksme pret zinātni (par zinātni atbildīgo totāli nepiemēroto kadru izvēle un viņu šarlatāniskie risinājumi) ir uzskatāma par kaitniecisku darbību? Nē! Nav ticams, ka tā ir apzināti izplānota kaitnieciskā darbība. Visticamākais tā ir deģenerātu stihiski veiktā darbība. Tā ir attiecīgo kadru drausmīgā garīgā līmeņa determinēta darbība. Šie kadri ir spējīgi tikai uz deģeneratīvu darbību. Tā ir darbība, kuru ir veikuši deģenerāti – fundamentāli pagrimuši un demoralizējušies indivīdi. Tā ir darbība, par kuru ir atbildīgas valsts visaugstākās četras amatpersonas (zinātnes un izglītības sakarā). Mums ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums pret šīm amatpersonām izturēties kā pret deģenerātiem, jo vienīgi deģenerāti var izrādīt odiozu attieksmi pret zinātni, izglītību. Tādējādi Vējonis, Mūrniece, Kučinskis, Šadurskis ir pilnā mērā pelnījuši apzīmējumu „deģenerāti”. Viņi ir visatbildīgākie par pretīgajām un atbaidošajām izdarībām Vaļņu ielā. Savukārt par viņiem un viņu deģeneratīvajām izdarībām atbildīgi ir tie cilvēki, kuri balsoja par tādiem bezjēdzīgiem hominīdiem. Principā tā ir tautas elektorāta atbildība. Bez tautas elektorāta līdzdalības deģenerāti netiktu pie varas. Ja pie varas būtu cilvēciski normāli cilvēki, tad nebūtu odiozās attieksmes pret zinātni, izglītību un Vaļņu ielas kabinetos nesēdētu totāli nepiemērots klerku kontingents. Tautas elektorāts ir panācis slavenā statusa pacēlumu. Tagad pie mums vairs nav „muļķu tauta”, bet tagad pie mums ir cēlāks monstrs -  „deģenerātu tauta”. Vērtīgi nevērtīgajam latviešu miljonam ir par ko nopietni padomāt. Izglītības, zinātnes degradācija agri vai vēlu atsauksies uz zagšanas iespējām. Pienāks laiks, kad vairs nevarēs apzagt savējos un gribēsies doties zagt pie kaimiņiem. Tas kaimiņiem nepatiks, un viņi var realizēt Alfrēda Rozenberga nerealizēto priekšlikumu.

pirmdiena, 2017. gada 23. oktobris

Neizpratne

Viss liecina, ka latviešu miljons sagaidīs pasaules galu,tā arī savā stulbumā nesaprotot, ka krievi viņus izglāba no nacistu veiktās speciālās iznīcināšanas kā nevērtīgu tautu. Tas būtu noticis tajā gadījumā, ja karā uzvarētu nacisti. Karā uzvarēja krievi un izglāba vērtīgo latviešu tautu no iznīcināšanas. Ja šī fakta noskaidrotājs Vācijas arhīvos K.Kangeris būtu gudrs cilvēks, tad viņš šo vēsturiski fundamentālo vēsti propagandētu 48 stundas diennaktī, bet nevis idiota mānijā censtos atrast sevi melnajos salmu maisos.

svētdiena, 2017. gada 22. oktobris

No "memuāriem"

 LVU mans mentors bija prof. Bībers, kuru Bikova izdzīvoja no darba. LZA mans mentors bija Padomju Savienības Varonis Vilis Samsons, kurš Maskavā panāca Raiņa Kop.rakstu izdošanu 30 sējumos (nacionālajām republikām mirušajiem atļāva tikai 15 sēj.). Viņš intuitīvi juta Raiņa spēku. Daugavpilī man bija kauns no grāmatveikalu pārdevējām, kuras jautāja: "Артур, почему латыши не покупает Райниса?". Pārdevējas zināja par manu līdzdalību Kop.rakstu izdošanā. Manu grāmatu "Mans Rainis" (1996) neņēma tirgot neviens Rīgas grāmatveikals. Daugavpilī viens grāmatveikals lūdza manu padomu, vai drīkst nodot makulatūrā Raiņa Kop.rakstus, kuri noliktavā aizņēma gadiem ilgi lielu vietu. Atļāvu! Tas bija apm. 97.-98.g., kad nebija vairs nekādu cerību... 

Vjačeslavs Ivanovs




2017.gada 7.oktobrī ASV ir miris Vjačeslavs Ivanovs (1929.17.VII-2017.7.X). Viņa izcilais ieguldījums zinātnē ir detalizēti atspoguļots internetā publicētajos biogrāfiskajos materiālos (piem., Wikipedia). Atcerēšos tikai to, kas saistīts ar Latviju. V.Ivanovs kopā ar Vladimiru Toporovu ir sagatavojis zinātniski visvērtīgāko latviešu folkloras un mitoloģijas apskatu. To, strādājot ZA Prezidija Redakciju un izdevumu padomē, vēlējos publicēt arī pie mums. Nepiekrita vietējā folkloristu līdere. V.Ivanovs piedalījās „Tiņanova lasījumos”. ZA augstceltnē organizēju viņa lekciju, kā arī iztulkoju grāmatu „Pāris un nepāris. Smadzeņu asimetrija un zīmju sistēmu dinamika”. R., 1990. Interesanti ir tas, ka V.Ivanovs tāpat kā J. Lotmans un vēl daži zinātnieki savās zinātniskajās interesēs no filoloģijas pārgāja uz kulturoloģiju (kultūras antropoloģiju). V.Ivanovs mūža nogalē Maskavas augstskolām izstrādāja oriģinālas pētnieciskās un studiju programmas kulturoloģijā. V.Ivanovā mājoja grandiozs zinātniski organizatoriskā projektētāja gars, kas izpaudās visu laiku viņa radošajā mūžā.

Hegemonija


Loģika ir zināma: sliktu jēdzienu lietošana signalizē par sliktiem procesiem sabiedrībā; ja jēdzienu izvēlē sastopams kritisks kāpums, tad sabiedrības procesos ir sastopams negāciju kāpums. Primārie ir procesi sabiedrībā. Katras situācijas raksturošanai ir nepieciešams adekvāts jēdzieniskais pielietojums. Ja Rietumos tiekamies ar suicidālu civilizāciju, tad nākas lietot šausmīgo jēdzienu „suicidāls”. Ja „atvērtas sabiedrības” koncepts ir neoliberālisma hegemonijas koncepts, tad tas ir jēdzieniski attiecīgi jānoformē, lietojot jēdzienu „hegemonija”. Ja LR valda Lielā Banda, tad tā arī jāsaka – LR pastāv Lielās Bandas hegemonija. Turklāt tā ir tāda hegemonija, kura neatbilst politikas klasiskajai tēzei „Politikā nav draugu, bet ir tikai intereses”. Lielās Bandas politikā nav intereses (proti, tautas un valsts intereses), bet ir tikai draugi, starp kuriem tiek sadalīts laupījums. Katras situācijas analīzei ir nepieciešams ne tikai adekvāts jēdzieniskais aparāts, bet arī piemērota metodoloģija. Tas attiecas uz hegemonijas analīzi un tajā skaitā Lielās Bandas hegemonijas analīzi. Saprotams, metodoloģija dziļākajā nozīmē ir ideoloģija – noteikta idejiskā pieeja, idejiskā pozīcija, idejiskie principi. Lielās Bandas hegemonijas analīzei ir vajadzīga nacionāli patriotiski centrēta ideoloģija, bet nevis neoliberāli centrēta ideoloģija, kas praktiski ir sabrukuma, degradācijas un deģenerācijas ideoloģija, - praktiski Lielās Bandas, latviešu nacionālo nodevēju un nacionālo laupītāju ideoloģija. To nevērtīgo latviešu ideoloģija, kurus sistemātiski piegādā latviešu tautas nevērtīgais miljons.



  




sestdiena, 2017. gada 21. oktobris

PSRS simbolika


Aicinājums ļaut Latvijā publiski izmantot PSRS simboliku ir slikts aicinājums. „Perestroika” planetārā mērogā ir unikāla izpausme ar tās fantasmagorisko nelietību, kā arī spēju stimulēt visabsurdākās amorālās parādības,- šajā gadījumā paši savas simbolikas aizliegumu. Tas taču nav noslēpums, ka „perestroikas” rezultātā varu saglabāja PSKP/VDK laupītāji. Un, lūk, viņi savā unikālajā bezjēdzībā ir aizlieguši lietot tos simbolus, kuru mitoloģiskajā aizsegā viņiem bija iespēja realizēt „prihvatizāciju”, izveidot krimināli oligarhisku iekārtu ar noziegumu brīvību. Skaidrs, ka tāda tipa mentālā bezjēdzība nav apturama politiskā ceļā. Tomēr pats galvenais ir kas cits. PSRS simbolika, pateicoties „perestroikas” fantasmagoriskajai nelietībai, tagad vairs nav tikai PSRS simbolika, bet ir tautu bojāejas simbolika, pēcpadomju antropoloģiskās katastrofas simbolika. Skaidrs, ka šodien pret PSRS simboliku var izjust vienīgi naidu kā pret deģenerātu simboliku, krimināli oligarhiskās LR simboliku, šodienas masveida zagšanas simboliku.

otrdiena, 2017. gada 17. oktobris

Politiskā prostitūcija

Latviešu tautas apzināti un ar lielu entuziasmu veikto atsacīšanos no savas zemes valstiskās suverenitātes katrā ziņā nākas analizēt un klasificēt, ja kāds vēlas šo tautu izraut no tās vieglprātīgās, necienīgās un amorālās attieksmes pret politisko brīvību. Latviešu attieksme pret brīvības kategoriju ir aplūkota, izmantojot Ēriha Fromma filosofiskos uzskatus par „bēgšanu no brīvības”. Latviešu attieksme tiek skatīta no sadomazohisma, psihoanalīzes, sociālpsiholoģijas viedokļa, pie reizes neaizmirstot nolamāt Krieviju, Putinu un paslavēt neoliberālisma priekšrocības. Netiek runāts par nepatīkamo attieksmi pret valstisko suverenitāti no tautas mentalitātes un tautas vispārējā attīstības līmeņa viedokļa. Neeksistē paškritika, - vaina tiek meklēta vēsturiskajos apstākļos un citās tautās. Izvēloties klasificējošus apzīmējumus, noteikti noder tāds apzīmējums kā politiskā prostitūcija. Tas iederas sakarā ar iestāšanos ES, jo šajā gadījumā latvieši bēga no brīvības materiālistisku apsvērumu dīdīti, lai dzīvotu „eiropeiskajā” bagātībā, tiktu pie ES naudas u.tml. Tāda pieeja, brīvības ziedošana mežonīgas un primitīvas alkātības pamudinājumā, noteikti ir uzskatāma par politisko prostitūciju.

piektdiena, 2017. gada 13. oktobris

Atbrīvošanās

Lai tauta savās izdarībās atbrīvotos no „pēdiņām”, jāņem ir vērā vēsturiski determinēti faktori un zināmi mūsdienu nosacījumi. Tā tas, sākot ar tautas vadošo daļu, spēku, līderi, formālo un neformālo vadoni; respektīvi, tautas vadošo šķiru, kas kapitālismā skaitās buržuāzija, kaut gan jautājums par tās idejisko un stratēģisko patstāvību ir diskutabls jautājums Rietumu civilizācijas tajās zemēs, kurās netika iznīcināta aristokrātija. Buržuāzijas ģenēze zinātnē ir izprasta. Buržuāzijas pamatlicēji neietilpa nevienā kastā vai bija zemākā stāvoklī par zemniecību. Buržuāzija galvenokārt radās no karavīru kastas kalpiem – gļēviem un slinkiem tipiem, parazītiem un liekuļiem, kuri uzurpēja starpnieku funkcijas starp augstākajām kastām. Tipisks topošās buržuāzijas tēls ir Sančo Panso no slavenā romāna. Vairāku paaudžu laikā buržuāzija ieguva to veidolu, kāds tas tai ir mūsdienās. Buržuāzijai izdevās pārņemt varu un to saglabāt līdz šai dienai. Demogrāfiskās pārejas laikā Rietumu civilizācijā sākās strauja sociālās stratifikācijas pārkārtošanās. Tā būtiski attiecas arī uz buržuāzijas perspektīvām, jo tai ir radies enerģisks konkurents – finansu spekulatīvā kapitālisma ģenerētā jaunā sīkburžuāzija, kurai ir milzīgi finansu resursi un kura tiecas dominēt sociumā, izmantojot sociumā konstatējamo negatīvo konverģenci – dažādu sociālo grupu attālināšanos vienai no otras materiālā stāvokļa kraso atšķirību rezultātā. Atsevišķa problēma Rietumu civilizācijā ir bijušo sociālisma zemju sociālā stratifikācija. Tas visvairāk attiecas uz tautām bez aristokrātijas un buržuāzijas. Šo tautu ģeopolitiskie saimnieki uzspiež kapitālistisko dzīves modeli, kā ieviešana noteikti nevar būt gluds process bez aristokrātiskām un buržuāziskām tradīcijām. Šīs tautas ir dzīvojušas tikai saskaņā ar masu komunikācijas un masu kultūras normām un vērtībām. Bet tas nozīmē aklu, ģenētiski nosacītu bezierunu paklausību jebkurai politiskajai varai, kas ģeopolitiskā jūga apstākļos turklāt papildinās ar kompradoru aktivitātēm, jo no bezkvalitatīvās biomasas nav grūti aicināt talkā ārvalstu atbalstītājus un aģentus. Tautas izdarībās „pēdiņas” ir populāras dominējošās divdomības dēļ: visi ir neapmierināti ar varu, taču visi balso par šo varu.

ceturtdiena, 2017. gada 5. oktobris

Memuāri

Priekšlikumu rakstīt memuārus dzirdu regulāri gan no ļoti labi pazīstamiem cilvēkiem, gan no ne tik labi pazīstamiem cilvēkiem, bet acīmredzot pietiekami pazīstamiem, lai izskanētu dotais priekšlikums. Atbilde vienmēr ir bijusi kategoriski noraidoša, dažkārt pamatojumam minot konkrētu iemeslu - dzīves rūgtu notikumu, par ko nav vērts "smērēt papīru". Nupat pēc kārtējā priekšlikuma atsaucos uz piedalīšanos LVU Filoloģijas fakultātes izsludinātajā konkursā uz pasniedzēja vietu. Biju par to aizmirsis, taču vārds "memuāri" negaidot atdzīvināja senu piedzīvojumu. Tas notika 80.gadu vidū pēc aiziešanas no ZA un pirms pārcelšanās uz DPI. Tolaik jau biju beidzis aspirantūru, aizstāvējis disertāciju, izdevniecībā bija manis sagatavotais biezākais sējums Raiņa Kopotos rakstos, bija daudzas publikācijas spec.izdevumos, bija zinātniskā darba pieredze Zinātņu akadēmijas līmenī, pat biju saņēmis balvu kā labākais jaunais kritiķis LPSR... Konkursa komisija mani noraidīja, jo viņiem esot nepieciešams "metodiķis". Tā komisijas priekšsēdētājs atklāti un oficiāli pateica visas komisijas klātbūtnē. Komisija izvēlējās skolotāju Daci Lūsi, kura, liekas, Visvalža ielā joprojām rosās. Saprotams, nav vērts rakstīt par pagātni, kura galvenokārt sastāv no tādiem piedzīvojumiem.