svētdiena, 2018. gada 18. novembris

Simboliskie gardumi



Tekstam par LR īsto dibināšanas laiku 1917.gada 2.decembrī viens komentētājs uzrakstīja ļoti būtisku viedokli, kas attiecas ne tikai uz negodīgumu sakarā ar valsts dibināšanu un to, ko dēvēju par etnogrāfisko nacionālismu, bet attiecas uz latviešu tautas etniskās identitātes būtību, latviešu mentalitātes būtību, garīgās attīstības līmeni. Komentārā teikts: „18. novembris - tas ir jau ir Latvijas tautas simbols, tāpēc visas tās pārgudrās sarunas par "īsto datumu" ir bezjēdzīgas vai ūdens liešana uz pretinieku dzirnām 3.Pasaules kara (hibrīdkara) apstākļos”. Var atstāt bez uzmanības murgojumu par „ūdens liešanu” un „hibrīdkaru”, taču bez uzmanības nekādā gadījumā nedrīkst atstāt teikto, ka „18. novembris - tas ir jau ir Latvijas tautas simbols”. Galvenais vārds ir „simbols”. Šajā vārdā atspoguļojas būtiskākais tik tikko uzskaitītajos aspektos. Latviešu tautas etniskajā identitātē, latviešu mentalitātē simboliem ir milzīga, visbiežāk - galvenā nozīme. Etnogrāfiskais nacionālisms arī faktiski ir simbolu nacionālisms, idejiski balstoties uz dažādiem simboliem, bet nevis uz konstruktīviem nacionāli aktuāliem fenomeniem (ideāliem, ideoloģiski politiskajām doktrīnām, sociāli ekonomiskajiem projektiem u.tml.). Latvieši nav tauta, kurai pirmajā vietā ir patiesība un taisnīgums. Latviešiem gardākais ēdiens ir simbols - zombēšanas instruments, sociāli politiskajos procesos visbiežāk melīgs ideoloģiskais simulakrs. Pie mums ar simboliem nespēj konkurēt patiesība, taisnīgums. Nespēj konkurēt arī brīvība, valstiskā neatkarība. Tāpēc tautu tik viegli piekrāpa LKP/VDK morālie kastrāti un viņu sargsuņi. Vispirms „perestroikas” nelieši tautai piespēlēja senos nacionālos simbolus (karogu, himnu, LR formālu atjaunošanu) un ar to pilnīgi pietika, lai sāktos „prihvatizācija”, kriminālais kapitālisms. Pēc tam vietējie parvēniji-oligarhi tautai piespēlēja „ieiešanu Eiropā”, kas reāli bija valstiskās suverenitātes zaudēšana, lai varētu izlaupīt ES piešķirtos miljardus. Latviešiem simbols „Eiropa” izrādījās lielāka vērtība nekā valstiskā suverenitāte. Vai ir iespējams tautu izārstēt no tās simbolu mānijas? Nav iespējams! Simbolu mānija ir cilvēku organiska nepieciešamība, objektīva realitāte. Teiksim, valoda ir simbolisks veidojums. Taču tautu var ārstēt un profilaktiski aprūpēt ar godīgiem, patiesiem, tautai vitāli noderīgiem simboliem. To var izdarīt stingra un nacionāli īsta politiskā vara, organizējot tautas attīstībai piemērotu ideoloģisko darbu, audzināšanas un izglītošanas darbu. Tautas mentalitāti var radikāli koriģēt. Tam ir daudzi vēsturiskie piemēri. Nepieciešama ir garīgā diktatūra.






sestdiena, 2018. gada 17. novembris

Etnogrāfiskais nacionālisms



Nacionālismam tradicionāli piestāv epitets „politiskais”. Ja tiekamies ar nacionālismu senāk un tagad, tad droši varam to dēvēt par politisko nacionālismu; respektīvi, nacionālisms ir politiski tendēts, palīdzot iegūt un saglabāt politisko varu. Politika ir varas iegūšana un saglabāšana. Politikai, proti, varas iegūšanai un saglabāšanai, kalpo nacionālisms. Nacionālisms tradicionāli ir politiskā ideoloģija un politiskā prakse, kad tautas intereses ir visaugstākās un visdārgākās intereses. Nacionālisma ideoloģijas un praktiskās darbības galvenais mērķis ir kalpošana tautas interesēm. Tātad nacionālisms kalpo tautas politiskās varas iegūšanai un saglabāšanai. Savukārt politiskās varas praktiskais formāts ir nacionālā suverenitāte – tautas valsts nacionālā neatkarība. Taču ir iespējams arī tāds nacionālisma veids, kuru gribas dēvēt par etnogrāfisko nacionālismu. Tas ir nacionālisms, kura pamatā ir emocionāla un visbiežāk sentimentāli emocionāla tautas etnogrāfiskā mantojuma fetišizēšana. Etnogrāfiskajiem elementiem tiek piedēvētas maģiskas, pārdabiskas īpašības. Etnogrāfiskais nacionālisms tiecas tautas etnogrāfiskā mantojuma fetišizēšanu pārvērst par sava veida ideoloģiju, kurai jāveicina sabiedrības konsolidācija etniskās identitātes kontekstā. Piemēram, latviešu inteliģences kādas daļas centieni fetišizēt t.s. Lielvārdes jostas ornamentālistiku praktiski ir vēlēšanās šo etnogrāfisko elementu pārvērst par latviešu tautas etniskās identitātes kodolu. LR 100 gadu jubilejas sakarā interneta medijos faktiski dominē etnogrāfiskā mantojuma memoriālā propaganda, kumulējot etnogrāfiskā nacionālisma konceptus un emocionāli sentimentālu psihisko noskaņojumu. Tādai pieejai ir noteikta jēga, jo latviešu tauta ir atsacījusies no valsts nacionālās suverenitātes. Latviešu tautai nacionālā brīvība, nacionālā valstiskā neatkarība nav visaugstākā un visdārgākā interese/vērtība. Tāpēc politiskajam nacionālismam nevar būt liela ideoloģiskā slodze. Politiskais nacionālisms vispār ir zaudējis nacionāli konsolidējošo un nacionāli mobilizējošo funkciju. Tautas politiskās apziņas prasībām pilnā mērā atbilst etnogrāfiskais nacionālisms, un politiskais nacionālisms nav adekvāts tautas visaugstākajām un visdārgākajām interesēm.









piektdiena, 2018. gada 16. novembris

Īstais jaunais Lāčplēsis – Roberts Raimo



2018.gada 16.novembra pēcpusdienā „Delfos” bija ievietota negaidīta un ļoti intriģējoša informācija. Izcilais sportists un cilvēks ar godīga cilvēka seju (liels retums mediju fotoilustrācijās) Roberts Raimo izstājās no nacionāli reakcionārajam un krimināli oligarhiskajam valstiskumam uzticīgi kalpojošās „zaļo partijas”, lai dibinātu šodienas Latvijā unikālu politisko spēku: "Viņš uzskata, ka ir nepieciešams dibināt jaunu politisko spēku – kustību, kas savās rindās vienotu vairāk nekā 20 tūkstošus biedru un "būtu nopietns pretsvars ārējās pārvaldes uzspiestajai politikai Latvijā" („Delfi”, izcēlums mans – A.P.). Tādu politisko spēku 13.Saeimas vēlēšanās nebija. Bet vai paši latviešu brāļi un māsas ļaus izveidot tādu spēku? ES, NATO arī ir "ārējā pārvalde"!!! Latviešu "miljonu" ir pārņēmusi mentālā epidēmija – neoliberālisma un postmodernisma, perversiju un rusofobijas epidēmija. Latviešu „miljons” 2003.gadā ar entuziasmu (67%) atsacījās no nacionālās brīvības. „Miljona” galvenā stihija ir zagšana. Latviešu smirdošajai varas inteliģencei arī nav vajadzīga suverenitāte, jo tā katrā ziņā vērsīsies pret tumsonību, stulbumu, šarlatānismu, zinātnes un izglītības sagraušanu. Darbu var zaudēt tūkstošiem āmurgalvju. Jaunā paaudze tiks atradināta no perversijām, pederastības, dzīves baudīšanas orģijām. "Delfi", "Satori", "Rīgas Laiks" tiks noslaucīti no Zemes. Zāles aptiekā vairs nebūs 10-20 reizes dārgākas nekā Baltkrievijā. Oligarhi būs citi ar godīgi nopelnītu sākotnējo kapitālu. Vecie oligarhi-parvēniji-nacionālie laupītāji šķēles, ļemberģi, šleseri tiks finansiāli kastrēti...Mazums, kas vēl notiks tautas morālās attīrīšanās nolūkā! Bet vai cilvēks jau nav kaut ko sastrādājis ar mantu un naudu, lai viņu varētu kompromitēt? Vai tādu politisko spēku pieļaus mūsu ģeopolitiskais saimnieks un bijušais saimnieks? Katrā ziņā godīga ideja, kas var ļoti būtiski palīdzēt latv. tautai.







Paškritikas izzude



Mūsdienu laikmetā prevalējošā šausmīgā degradācija un deģenerācija sniedz jaunu vielu zinātniskajām studijām. Tā ir viela, kura agrāk netika pamanīta, bet, ja arī tika pamanīta, tad netika īpaši izcelta. Piemēram, tagad izrādās, ka šausmīgā degradācija un deģenerācija ir cieši saistīta ar paškritikas trūkumu. Pie tam totālu paškritikas trūkumu. Degrādācijas un deģenerācijas rezultātā paškritika pilnīgi izzūd. Tās vietā mutuļo vispārēja un visu aptveroša nekaunība, neierobežota uzbāzība jeb, kā mēdzam teikt, neierobežotas uzdrīkstēšanās spējas. Degradācijas un deģenerācijas sagandētie indivīdi nepazīst nekādus ierobežojumus savai rīcībai, darbībai un komunikācijai. Viņi neapzinās nepieciešamību kritiski palūkoties uz sevi – savām zināšanām, savu izglītotību, savu profesionālo kompetenci, savu vietu uz pasaules vispār. Viņi dara to, ko paškritiski apdāvināts cilvēks nekad nedarītu, pilnā mērā apzinoties savu nepiemērotību, negatavību attiecīgajai darbības sfērai, attiecīgajam dzīves segmentam. Spilgtākais piemērs ir politikā. Latvijā masveidā „politikā iet” cilvēki „no ielas”. Īpaši tas attiecas uz jaunāko paaudžu pārstāvjiem, kuri ir visvairāk sabendēti šausmīgās degradācijas un deģenerācijas laikmetā. Indivīdi „no ielas” kļūst parlamenta deputāti, ministri, premjerministri, valsts prezidenti. Valsts augstāko posteņu krēslos droši sēžas jauni indivīdi bez jebkādas politiskās darbības, administratīvās darbības, valstiskā līmeņa darbības pieredzes, zināšanām, attiecīgās izglītības, politiskās vai ierēdnieciskās karjeras no viszemākajiem pakāpieniem līdz visaugstākajiem pakāpieniem. Pie tam, nonākot, teiksim, parlamentā, viņi nesēž klusu, nemācās no pieredzējušajiem koleģiem, bet jau no pirmās sēdes kļūst „vislielākie debatētāji” Saeimā. 13.Saeima ir zināma (pagaidu!?) kulminācija paškritikas izzudē. Ievēlētie jaunie deputāti „no ielas” visu prot un nekaunas kļūt parlamenta priekšsēdētāji (otrais !!! cilvēks valstī; sveiciens akadēmiskajai šarlatānei Dagmārai Beitnerei), valdības vadītāji (sveiciens Gobzemam). Ja netiks izsludinātas jaunas vēlēšanas un apstiprināta valdība, tad noteikti arī ministri būs jaunieši „no ielas” bez jebkādas paškritikas.

Pašiznīcināšanās



13.Saeimas vēlēšanas 2018.gada 6.oktobrī ļoti pārliecinoši fiksēja jauna vēsturiskā laikmeta sākumu latviešu tautas dzīvē. Latviešu tauta, LR oligarhija un tai kalpojošā varas inteliģence (valdošā kliķe) turpmāk būs spiesta ņemt vērā „brīvvalstī” izaudzināto un izskoloto antropoloģisko populāciju – XX gs. 70.-80.gados dzimušo jauno paaudzi. Šī paaudze nekaunīgi un ciniski vēlas būt noteicēja neoliberālajā un postmodernistiskajā pasaulē ar tai raksturīgo vērtību un normu kroplo orientāciju, kuru caurstrāvo bezgarīgums, perversijas, morālais relatīvisms, sociālais darvinisms, sociālā bezatbildība un Latvijas Republika zem Saules tirinās kā nacionāli reakcionārs, krimināli oligarhisks un noziegumu brīvības apspļaudīts tārps. Pie tam kādu daļu no šīs mentāli saindētās jaunās paaudzes ir izdevies uzpirkt ārzemju afēristiem, kuri ir manāmi sākuši apdraudēt vietējos latviešu, krievu, ebreju oligarhus. Jaunās paaudzes cilvēciskā kvalitāte izraisa milzīgu satraukumu. Tas pilnā mērā attiecas uz jaunās paaudzes politiski aktīvo daļu, kura 6.oktobrī balsoja par t.s. jaunajām „partijām”. Kā zināms, šo „partiju” kontingenta apzīmēšanā iederas tādi vārdi kā „pederasti”, „dauni”, „morāli patoloģiski primāti”, „par-politikas idioti”. No 2018.gada 6.oktobra latviešu tauta nonāk jaunās paaudzes vissliktākās daļas tiešā pārvaldījumā parlamentā un valdībā. Šo vēsturisko pagriezienu var dažādi analītiski interpretēt – modelēt, teorētiski izskaidrot. Tajā skaitā var interpretēt kā tautas autoagresiju, autodestrukciju, iznīcinošu pagriezienu pret sevi. Par laimi tas ir neapzināts, retoriski un ideoloģiski nedefinēts iznīcinošais pagrieziens pret sevi. Šī pagrieziena autori paši nav spējīgi saskatīt savu cilvēcisko nevērtību un savas darbības fundamentāli graujošo trajektoriju. Tiekamies ar agresīvu aktivitāti, neapzināti nodarot ļaunumu un paredzot lielu nelaimi. Latviešu tauta ir nostādīta uz pašiznīcināšanās ceļa. Latviešu tautā ir sākusi funkcionēt pašiznīcināšanās ideoloģija. Latviešu tauta to neapzinās. Tas ir tāpēc, ka latviešu tauta to nevar pati apzināties. To var apzināties tikai latviešu tautas inteliģence, kuras nacionālais pienākums ir celt trauksmi un konkrēti vērsties pret jaunās paaudzes sliktākās daļas izraisīto autoagresiju.

trešdiena, 2018. gada 14. novembris

Vēlreiz par garīgo mobilizāciju


Visticamākais, 2019.gada sākumā būs parlamenta jaunas vēlēšanas. Elektorātam, plašāk – Latvijas tautai, būs iespēja apliecināt savu gatavību būt cilvēciski cienījamām būtnēm un nebūt nozombētiem, politiski un patriotiski ļoti aprobežotiem radījumiem, kā tā sevi apliecināja 2018.gada 6.oktobrī. Aktuāls atkal kļūs jautājums par tautas garīgo mobilizāciju, kurai nav nekā kopēja ar Lielupes ķēķa latviešu pseidointelektuāļu jaunākajiem murgojumiem par 4.atmodu, „jābūtības dimensiju”, kā arī aptaurētu „politiķu” murgojumiem par „Par-politiku”, rūdītu noziedzīgu bijušo amatpersonu fantastiskajiem solījumiem „valdības programmā”, apliecinot savas greizās fizionomijas totālo atbilstību smadzeņu greizajai nevērtībai. Runa ir par tautas garīgi stratēģisko mobilizāciju, bet nevis par tautas primitīvu „mošanos” mantas un naudas vārdā, kā arī stulbā aicinājuma „atgriezties Eiropā” vārdā. Lai tauta garīgi mobilizētos un šajā procesā gūtu panākumus, cilvēkiem ir nepieciešams stratēģiski saprast vairākus momentus. Vispirms un galvenokārt cilvēkiem ir nepieciešams stratēģiski saprast, ka nāksies savienot kolektīvos mērķus ar individuālajiem mērķiem. Neapšaubāmi, runa ir par vispārnacionāliem mērķiem un cilvēka cienīgas dzīves mērķiem, bet nevis materiālistiskajiem mērķiem – naudas un mantas vairošanu un aprobežoto murmināšanu par „Eiropu” un „eiropeiskajām vērtībām”, kas praktiski ir vēdera vērtības. Cilvēkos ir jābūt emocionālajam pārdzīvojumam par izvirzītajiem mērķiem. Tas ir ļoti svarīgi. Bez tā nav iespējama garīgā mobilizācija. Lai cilvēkos rosinātu aktivitāti, enerģijas kāpumu un vēlēšanos kvēli darboties, nepieciešama emocionālā piesātinātība attieksmē pret dotajiem mērķiem. Cilvēkos ir jārada tāda garīgās transformācijas stihija, kas ir emocionāli centrēta un emocionāli vadīta. Garīgās mobilizācijas pamatā ir emocionāli pārdzīvoti mērķi. Svarīgs ir vēl viens moments. Tautas garīgā mobilizācija nevar notikt bez cilvēku noteiktas morāli psiholoģiskās gatavības. Ja šī gatavība eksistē, tad morāli psiholoģiski gatavie cilvēki jāsaliedē mikrokolektīvos, bet mikrokolektīvus pēc tam ir jāsaliedē makrokolektīvos. Saprotams, jebkurš mikrokolektīvs no cilvēka prasa zināmu kompromisu, piekāpšanos, pašupurēšanos, jo cilvēks ziedo sevi un savas intereses kopējo interešu labā. Taču cilvēkiem tajā pašā laikā ir jāapzinās, ka viņi atsakās no sevis priekš sevis, jo viņu atsacīšanās veicina kopējo lietu, no kuras panākumiem noteikts labums būs katram cilvēkam; arī tiem, kuri atsacījās no sevis. Protams, lai atsacītos no sevis, nepieciešamas milzīgas izmaiņas cilvēkā – personības milzīga transformācija. Piemēram, Latvijā pēcpadomju periodā (praktiski sākās jau „perestroikas” gados) notika cilvēciskā potenciāla vertikāles sagraušana: tie, kuri bija „apakšā” (sabiedrības perifērijā) nonāca „augšā” (pie varas visās institūcijās). Tāda drausmīga pārvērtība nevarēja palikt bez drausmīgām sekām. Iespējams, visdrausmīgākais ir inteliģences degradācija. Tā rezultātā Latvijā tagad nav patiesi godīgas un ideālistiski orientētas inteliģences, kas varētu uzņemties garīgās mobilizācijas metodisko un organizatorisko vadību. Tāpēc latviešu tauta ir pakļauta totālai un fatālai destrukcijai, kuru nav spējīgs neviens apturēt. Bet visbēdīgākais – neviens nav ieinteresēts apturēt destrukciju. Jaunajās vēlēšanās atkal visu izšķirs jaunāko paaudžu viedoklis. Negribētos ticēt, ka latviešu jaunākajās paaudzēs simtprocentīgi smako postmodernisma, neoliberālisma, perversiju, „eiropeiskuma”, rusofobijas, politiskās neizglītotības un vispārējās neizglītotības virca. Jaunatnes viena daļa ir apjukusi, viena daļa ir svārstīga. Noteikti vienai daļai nav pieņemama pederastu, daunu un morāli patoloģisko primātu uzkundzēšanās, kļūstot par latviešu tautas simbolisko seju. Jaunatnei ir jāsaprot, ka daunu, pederastu, morāli patoloģisko primātu nokļūšana parlamentā kardināli padziļina latviešu tautas katastrofu, kuras galvenais melnais dzinējspēks ir nacionāli reakcionārais un krimināli oligarhiskais valstiskums, kas diemžēl ir likvidējams vienīgi ģeopolitisko transformāciju rezultātā. Bet tas nenozīmē, ka tautai ir totāli jāpadodas un jātiecas pēc daunu un pederastu tautas reputācijas mūsdienu pasaulē. Tauta cilvēciski cienīgu seju var saglabāt arī nelabos ģeopolitiskajos apstākļos. Latviešu tauta savas vēsturiskās esamības laikā gandrīz vienmēr ir dzīvojusi nelabos politiskajos apstākļos. Taču līdz PSRS sabrukumam vienmēr prata saglabāt cilvēciski cienīgas tautas reputāciju, kuru strauji sāka zaudēt „brīvvalsts” gados, jo tādu nacionāli riebīgu dzīves trajektoriju panāca „perestroika”, PSKP/VDK morālie kastrāti. Latviešu tautai ir fundamentāls mantojums garīgajā mobilizācijā. Atliek vienīgi šo mantojumu dedzīgi izmantot.








pirmdiena, 2018. gada 5. novembris

Pseidointelektuālisms



Dažkārt ir nācies atbildēt uz jautājumu „Kā konkrēti izpaužas pseidointelektuālisms?”. Pats vārds „pseidointelektuālisms” ir saprotams. Salikteņu daļa „pseido” apzīmē kaut ko neīstu, škietamu. Tātad pseidointelektuālisms ir neīsts, šķietams intelektuālisms, kas vienmēr ir domāšanas, prāta atziņu, teorētisko domu pārsvars pār jūtām un emocijām. Bet kā tas izpaužas konkrēti? Kas notiek ar intelektuālismu, ja intelektuālisma vietā stājas pseidointelektuālisms? Praktiski pseidointelektuālisms izpaužas vienā veidā: tiek lietoti it kā gudri (zinātniski, profesionāli terminoloģiski, filosofiski) vārdi, un tas viss pirmajā brīdī izklausās intelektuāli, bet, uzmanīgāk iedziļinoties, atklājas 1) vārdu aplams lietojums, 2) attiecīgajā kontekstā nevajadzīgs vārdu lietojums, 3) loģisko sakarību trūkums starp gudrajiem vārdiem. Tāpēc it kā gudrais izteikums pārvēršas pseidogudrā ākstībā. Pseidointelektuāļi ļoti mīl lietot gudrus vārdus pilnīgi nepiemērotos brīžos. Viņu pārliecībā gudrie vārdi liecinās par grandiozu gudrību. Uz šī āķa pirmie uzķeras aprobežotie mietpilsoņi. Klausoties pseidointelektuāļa gudro valodu, aprobežotie mietpilsoņi jūtas pagodināti, - tātad arī viņi ir gudri, ja jau ar viņiem gudrs cilvēks sarunājas tik gudrā valodā. Latviešu inteliģencē pseidointelektuālisms ir plaši izplatīts. Pseidointelektuāļi ir kulta personas – „jābūtības dimensijas” autori u.c. Diemžēl ir zināms tikai viens piemērs, kad publiski tika nosodīts pseidointelektuālisms latviešu inteliģencē. Tas notika 70.gadu sākumā. Toreiz Ingrīda Sokolova „Lit.un Mākslā” publicēja plašu rakstu par „pieliterārajās” aprindās izplatīto pseidointelektuālismu.  




Zinātnieka tips



Latviešu zinātnieki pieder vienam noteiktam zinātnieka tipam. Par to liecina apm. 50 gadus ilgi novērojumi ne tikai latviešu humanitāro zinātnieku vidē. Turklāt par to liecina ne tikai novērojumi personiskajā saskarē ar latviešu zinātniekiem, bet par to liecina (un tas ir svarīgākais) latviešu zinātnieku darbi – publikācijas. Latviešu zinātnieku zinātnisko rezultātu autori pamatā ir šī viena zinātnieka tipa pārstāvji. Izņēmumi (zinātnieka cita tipa rezultāti) ir ļoti reti sastopami. Var pat teikt – gandrīz nemaz nav sastopami. Latviešu zinātnieki pieder tipam ar sekojošām pamatiezīmēm. Šī tipa pārstāvjiem ir anketējoši reģistrējoša domāšana; viņi ir empīriski, bet nevis metafiziski, filosofiski abstrakti, idejiski oriģināli orientēti cilvēki; būtības un likumsakarību izpratnes, oriģinālu hipotēžu ģenerēšanas vietā ir empīriskā materiāla kolekcionēšana un klasifikācija atbilstoši dažādiem parametriem. Praktiski, piemēram, tas spilgti izpaužas vēsturē, arheoloģijā, literatūrzinātnē, mākslas vēsturē. Latviešu zinātnieku devumā tiekamies ar biogrāfisko un bibliogrāfisko faktu, vēsturisko notikumu un argeoloģisko izrakumu materiāla detalizēti precīzu uzskaitījumu. Pateicoties latviešu zinātnieku devumam labi ir zināmas, piemēram, rakstnieku un mākslinieku dzīves norises, izdoto grāmatu un gleznu nosaukumi, to izdošanas, gleznošanas gads, grāmatu tirāža, mākslinieka piedalīšanās izstādēs, var uzzināt par daiļdarbu recenzēšanu. Savukārt latviešu arheologu grāmatās var izlasīt, cik kapavietu ir atsegts, kādi kauli un cik lielā apjomā tie ir atrasti, kas vēl ir bijis kapā – kādas rotas, kādi ieroči. Ņemot vērā minēto dominējošo zinātnieka tipu, par latviešu kultūru ir pieejams vispusīgs un bagāts empīrisko datu klāsts, tā idejisko interpretāciju atvēlot citu tautu un cita tipa zinātniekiem. Teiksim, par latviešu folkloru un pagāniskajiem reliģiskajiem priekšstatiem idejiski vispamatīgāko pētījumu ir veikuši divi krievu zinātnieki. Latviešu kultūras idejiskā izpratne pamatā ir atkarīga no cittautiešu ieinteresētības pievērsties latviešu garīgajai pasaulei.







sestdiena, 2018. gada 3. novembris

Parvēniju masveida dzemdētava



Parvēniju klātbūtne ir bijusi visos laikmetos. Katrā laikmetā ir bijuši iznireļi, no zemākiem sabiedrības slāņiem cēlušies indivīdi, kuri kaut kādu apstākļu sakritības rezultātā un savu morālo īpašību stimulēti ieguva bagātību, ieguva amatus un centās atdarināt tos, kuriem bagātība bija nākusi darba vai mantojuma rezultātā, bet amati bija nopelnīti, pateicoties attīstītajam prātam, stingrajai morālajai stājai un pamatīgajai profesionālajai pieredzei. Parvēniji, atkārtoju, bija vienmēr. Par to liecina vēstures grāmatas, daiļliteratūra, publicistika, filosofiskie traktāti. Taču ne vienmēr ir sastopama parvēniju masveidība un parvēniju masveidības iespējamība kā sociāli determinēta dzīves kārtība. Ne vienmēr nākas tikties ar parvēniju masveida dzemdētavu, kā var dēvēt tik tikko minēto sociāli determinēto dzīves kārtību. Austrumeiropā parvēniju masveida dzemdētavas laikmets sākās XX gs. sākumā pateicoties proletariāta diktatūras nodibināšanai pēc t.s. sociālistiskās revolūcijas. Tagad speciālajā literatūrā ir informācija par PSRS politiskās elites izglītības līmeni un nomenklatūras sociālo izcelsmi, sākot jau no 1917.gada. Informācija liecina par parvēniju valdīšanu pasaules lielākajā valstī, kāda bija Padomju Savienība. Parvēniju valdīšana eksistēja līdz PSRS sabrukumam. Taču parvēniju valdīšana turpinās arī pēc PSRS sabrukuma. „Prihvatizācijas” rezultātā radās parvēniju kārta naudas un mantas segmentā. Tāpat turpinās parvēniju valdīšana politiskajā segmentā, kad valsts visaugstākie amati nonāk kaut kādu deklasētu elementu pārziņā. Tā tas turpina notikt pat valsts prezidenta posteņa līmenī. Bijušajās padomju republikās par valsts prezidentu var kļūt cilvēks no ielas, kā tādā gadījumā pieņemts teikt. Acīmredzot tādu kārtību nav iespējams mainīt, kamēr pastāv nacionāli reakcionārs un krimināli oligarhisks valstiskums. Tāds valstiskums balstās uz parvēniju oligarhiju un parvēniju politisko varu. Savādāk nevar būt, jo parvēniju oligarhija nav spējīga politisko varu nodot adekvātu indivīdu pārziņā. Parvēniju oligarhija spēj politisko varu nodot vienīgi parvēnijiem-politiķiem. Ja parvēniju oligarhija varu nodos adekvātiem indivīdiem, tad kriminālā oligarhija agrāk vai vēlāk tiks likvidēta. Parvēniju oligarhijai faktiski ir bīstami varu nodot adekvātu politiķu rokās. Bet galvenais – aizvadītajos 30 gados adekvātu politiķu ģenēze nemaz nebija iespējama. Noziedzīgais valstiskums bremzēja adekvātu politiķu ģenēzi. Tādu politisko kadru nav Latvijā. 13.Saeimas vēlēšanas to pilnā mērā pierāda. Vara nonāk jaunās paaudzes parvēnijiem. Latvijā parvēniju masveida dzemdētava strādā ar pilnu jaudu. Darba ražīgums ir apskaužami augsts.





ceturtdiena, 2018. gada 1. novembris

Diasporas idiotija



„Delfi” vēsta, ka 2018.gada 1.decembrī 12. Saeima „galīgajā lasījumā atbalstījusi jaunu Diasporas likumu. Tas stiprinās diasporas kā neatņemamas Latvijas sabiedrības daļas latvisko identitāti un piederību Latvijai, nodrošinās diasporai iespējas uzturēt saikni ar Latviju, kā arī nodrošinās labvēlīgus apstākļus remigrācijai”. Tādējādi ir juridiski noformēta tautas viena no lielākajām nelaimēm. Viena liela nelaime ir tautas izmiršana, otra liela nelaime ir tautas milzīgas daļas pārcelšanās uz citām zemēm – emigrācija. Pirmā nelaime ir saistīta ar demogrāfisko pāreju – „baltās” rases kopējo izmiršanu. Otrā nelaime ir pašu latviešu nopelns – nespēja iekārtot savā zemē normālu un cilvēciski cienīgu dzīvi, tās iekārtošanu sistemātiski uzticot tautas padibenēm. Tā ir latviešu mentalitātes („3.pīlāra”) specifika – ienīst savas tautas gudrākos un godīgākos cilvēkus. Par to pienākas, tā teikt, Dieva sods, un Dieva sods ir emigrācija, kad aizbrauc no Latvijas tautas vērtīgākā daļa, bet mājās paliek nevērtīgākā daļa un tie, kuri nevar dažādu apstākļu dēļ aizceļot, ko citos apstākļos darītu ar lielāko prieku. Diasporas likums ir idiotija nacionālā mērogā. Tā ir tāda pati idiotija kā vienā brīdī kādu izdzīt no sētas, bet nekavējoties pēc dažiem brīžiem izdzīto radību pasludināt par sētas sastāvdaļu ar tiesībām jebkurā brīdī atgriezties. Latvieši atkal ir sastrādājuši nacionālu idiotiju









trešdiena, 2018. gada 31. oktobris

Intriģējošā statistika



CVK internetā ir publicējusi statistiku par 13.Saeimā ievēlētajiem deputātiem. Šai statistikai var pilnā mērā uzticēties. Šī statistika ir jāņem vērā, ja gribam izprast notikumus Latvijā un gribam izprast notikumus ne tikai sakarā ar jaunākajām parlamenta vēlēšanām, kas nepārprotami iezīmē radikālu pavērsienu latviešu tautas gaitās. Dotā statistika netieši atspoguļo ļoti plašu ainu. Statistika objektīvi atspoguļo, un tas ir analītiski ļoti vērtīgi, antropoloģisko procesu rezultātus latviešu tautā. Tie ir rezultāti, kādus tauta ir sasniegusi savā vēsturiskajā virzībā līdz XXI gs. sākumam. Rezultāti apliecina antropoloģisko procesu abu faktoru līdzdalību – ģenētiskā un kultūras faktora līdzdalību. Abi faktori atsaucas uz antropoloģiskajiem procesiem. Citiem vārdiem sakot, latviešu tautas virzības rezultāts ir bijis atkarīgs no ģenētiskā stāvokļa (kvalitātes) un kultūras stāvokļa (kvalitātes). Statistika ir intriģējoša – izraisa un uztur ziņkāri, kā arī aizdomas par līdzšinējo ģenētisko un kulturoloģisko hipotēžu apstiprināšanos. Statistika sniedz sekojošo informāciju: 1) parlamentā (100 deputātu) ievēlēja 69% vīriešus un 31% sievietes; 2) ievēlēja 72% latviešus; 3) 46% dzīvo Rīgā; 4) vēlēšanās piedalījās 913 491 pilsonis; 5) no 16 sarakstiem parlamentā iekļuva 7 saraksti; 6) 41 deputāts tika ievēlēts pirmo reizi. Ļoti svarīga ir statistika par deputātu vecumu:  1) 21-30 gadi = 5%; 2) 31-40 gadi = 21%; 3) 41- 50 gadi = 39%; 4) 51-60 gadi = 23%; 5) 61-70 gadi = 11%. Deputātu vidējais vecums ir 47,3 gadi. Par ko liecina deputātu vecums? Liecina par sekojošo: 1) 21-50 gadu vecie deputāti parlamentā ir 65% (5%+21%+39%=65%). Atkārtoju: deputātu vidējais vecums ir 47,3 gadi. Tātad 65% ir cilvēki, kuriem pirms 30 gadiem (1988.g.) bija apm. 17 gadu (2018.g.-30=1988.g., kas bija LTF organizēšanas gads un ko var uzskatīt par radikālo sociāli politisko pārmaiņu atskaites punktu). Tātad parlamenta deputātu vairākums ir „brīvvalsts” kultūras rezultāts. Tie ir indivīdi, kuri ir ieguvuši (pirkuši) izglītību un kuri visu laiku ir dzīvojuši oficiāli liberāli demokrātiskā, bet praktiski nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā iekārtā ar noziegumu brīvību. Tas nozīmē, ka viņi nemaz nepazīst cilvēciski cienīgu dzīvi; viņi pazīst vienīgi noziegumu caurstrāvotu vidi (kultūru). Tāpēc nav jābrīnas par noziedznieku, neinteliģentu tipu, daunu-klaunu, pederastu apjomu 13.Saeimā. Tāpēc nav jābrīnas par gaidāmo parlamenta darbības katastrofāli zemo līmeni, ja 41% no deputātiem Saeimā strādās pirmo reizi un daudzi no viņiem vispār pirmo reizi tiksies ar valsts mēroga problemātiku. Noteikti ir jāņem vērā, ka parlamentā būs 31% sievietes, bet Platona atzītā valstsvīra vecuma cilvēki būs tikai 11% (61-70 gadi).


ceturtdiena, 2018. gada 18. oktobris

Inteliģences prasmes




Nav viegli nosaukt kultūras segmentu, kuru latviešu inteliģence pēcpadomju laikā nebūtu sagandējusi, izkropļojusi, novedusi līdz sabrukumam, kompromitējusi, atņēmusi reputāciju, mazinājusi autoritāti, pietaisījusi ar neloģisku, iracionālu, nekulturālu, nezinātnisku, šarlatānisku, nekompetentu saturu un formu. Nekādā gadījumā nedrīkst apgalvot, ka tas nav noticis ar ekonomiku, politiku, izglītību, zinātni, veselības aizsardzību, garīgo kultūru. Visi galvenie kultūras segmenti šodien atrodas drausmīgā stāvoklī. Tajos valda melnā krāsa. Protams, katrā segmentā ir kāds balts fragments – baltie cilvēki un viņu baltais individuālais veikums. Tomēr kopumā dominē melnā krāsa. Un tas „sabiedrībai” ir labi zināms. Un „sabiedrība” ar to samierinās. Kāpēc tas tā notiek? Tas tā notiek tāpēc, ka „sabiedrība” faktiski ir tā pati latviešu inteliģence, kura pēcpadomju laikā funkcionē kā visu ārdošs un debilizējošs monstrs. „Sabiedrība” faktiski ir melnās krāsas lietotāja – kultūras visu segmentu degradētāja. „Sabiedrība” ir latviešu melnā inteliģence – nacionāli nekur nederīgs substrāts. Tāpēc ir šizofrēniskā situācija: „sabiedrība” ir lietas kursā, bet „sabiedrība” ar visu samierinās. Patiesībā citādāk nemaz nevar būt. „Sabiedrība” (latviešu melnā inteliģence) nevar vērsties pati pret sevi. Tāpat nevar pozitīvi koriģēt pati sevi. Melnā krāsa nevar pārtapt baltajā krāsā. Savukārt latviešu melnajā inteliģencē baltie cilvēki ir tik niecīgs mazākums, ka viņi nevar ierobežot vai apturēt latviešu melnās inteliģences melno darbību. Pēcpadomju Latvijā latvieši visu ir noveduši līdz strupceļam, bezizejai, patoloģijai, nonsensam, fiasko. Psihiski nenormālo radījumu ievēlēšana parlamentā ir līdzšinējo melno procesu rezumējums. Latviešu eksistēšanas turpmākajā gaitā melnā krāsa ir kļuvusi fatāla konstante – pastāvīga liktenīga nenovēršamība. Tas ir stāvoklis, no kura pati latviešu tauta nevar izkļūt un nekad neizkļūs. Fatālo konstanti spēj likvidēt tikai kāds ārējais spēks ārkārtējā veidā. Tas nav mākoņos ieraudzīts secinājums. Tas ir cilvēces vēsturiskajā pieredzē analītiski iegūts secinājums, kas funkcionēja pirms latviešu tautas konsolidācijas no baltu un somugru ciltīm. Lieki ir atgādināt par inteliģences kvalitātes lomu tautas reputācijā. Latviešu tautas reputāciju pašlaik nosaka rinkēviči, pavļuti, bordāni, papriki, kaimiņi, vējoņi, putni, strīķenes, juraši, gobzemi, stankeviči, rubesas. Nosaka arī tādas sīkbūtnes kā interneta troļļi – mūsu žuļi, edges-pežas, feļi, kuru „produkcija” nav salīdzināma, teiksim, ar krievu asprātīgajiem un būtiskajiem, socioloģiski un politiski lietpratīgajiem komentāriem krievu valodā funkcionējošajos resursos Latvijā. Latviešu tautas reputāciju nosaka arī tāds latviešu deģenerātu mastodonts kā Grantiņš ar savu nacionālā naida kurināšanu kaut kādā neidentificējamā mežonības pakāpē.


svētdiena, 2018. gada 14. oktobris

Valodas pieskaņošana



Katrā laikmetā ir sava valoda – populārāko vārdu kolekcija. Tas ir tāpēc, ka katrā laikmetā dzīvē ienāk kaut kas jauns un to ir nepieciešams ietērpt piemērotā leksiskajā tērpā. Tā tas visu laiku bija arī pēcpadomju gados Latvijā. Dzīve radikāli izmainījās un turpināja strauji mainīties visus apmēram 30 gadus. Aizvadītajā laikā bija skaidri uztverama noteikta valodiskā prasība. Šī prasība izpaudās tādējādi, ka arvien vairāk un vairāk nācās lietot stingri precīzus vārdus. Valodai arvien vairāk un vairāk nācās atsacīties no semantiskā plurālisma, ja tā drīkst saukt leksisko vienību nozīmes daudzpusību. Praktiski valodai arvien vairāk un vairāk nācās atsacīties no tēlainības, poētiskās nosacītības, metaforizācijas, simbolizācijas. Vairs neiederējās eifēmismi – vārdi vai teicieni, kurus lieto kāda rupja vārda, arī intīma vai tabuēta nosaukuma vietā. Respektīvi, arvien vairāk un vairāk nācās izvēlēties semantiski vienpusīgus, vienā nozīmē lietotus vārdus. Turklāt arvien vairāk un vairāk kļuva nepieciešams lietot rupjus vārdus gan atsevišķu indivīdu, gan sociālo grupu raksturojumā, bet galvenais dzīves tendenču un parādību raksturojumā. Rupju vārdu izvēle pakāpeniski kļuva leksiskā norma, ja gribēja adekvāti atspoguļot drūmos risinājumus sabiedrības dzīvē. Pie tam interesants ir viens moments. Sabiedrībā strauji pieauga cilvēku (latviešu neizglītoto jauniešu) slānis, kas nemaz nespēja uztvert semantiski poētisku, tēlaini nosacītu valodu. Šis slānis pieprasīja viennozīmīgus un nepārprotamus vārdus. Valodas primitīvismu, vulgarizāciju diktēja sabiedrības leksiskā nekompetence no vienas puses un dominējošās tendences un parādības no otras puses. Ar laiku valodas pieskaņošanās reālajiem procesiem Latvijā nonāca līdz tādam līmenim, ka vairs nevarēja iztikt bez tādiem vārdiem kā degradācija, deģenerārija, deģenerāti, idioti, stulbeņi, nelieši, noziedznieki. Jauna leksiskā pieskaņošanās ir kļuvusi aktuāla sakarā ar 13.Saeimas vēlēšanām. Tagad populārāko, adekvātāko vārdu kolekcijā sāks dominēt tādi apzīmējumi kā pederasti, dauni, morālie kastrāti, morāli patoloģiski primāti. Latviju nākas apzīmēt kā perversiju zemi, pederastu un daunu zemi, kuras parlamentā un valdībā ir psihiski slimi radījumi ar pretdabiskām, slimīgām tieksmēm un kuru garīgās veselības stāvoklis neatbilst normai.