trešdiena, 2019. gada 23. janvāris

Tekstuālā šizofrēnija



Interesanta aina! Tiekamies ar odiozu parādību, kuru nākas dēvēt par tekstuālo šizofrēniju. Labi ir zināms, ka latviešu populācijā pieaug tādu antropomorfo radījumu skaits, kuri nav spējīgi pat 140 zīmes izlasīt līdz galam. Taču tajā pašā laikā varas inteliģence sacer "dokumentus" bībeliskā apjomā. Kuriem tādi nenormāli gari "palagi" ir adresēti? Taču ne "6.oktobra paaudzei", kuras smadzeņu darbība ir pamatīgi limitēta saskarsmē ar garīgo produkciju. Un vai paši "jauno partiju" visi biedri ir spējīgi izlasīt līdz galam 140 zīmju garus sacerējumus? Kā izskaidrojama šī tekstuālā šizofrēnija, ar kuru nākas tikties varas institūtos?

otrdiena, 2019. gada 22. janvāris

Tautas neapmierinātības strukturēšana



Krievijas - kriminālā kapitālisma saknes, citadeles, ideāltipa, paraugmodeļa - atmaskojošs portrets atšķiras no Krievijas klona Latvijas Republikas atmaskojošā portreta. Ja Krievijā visa centrā ir nauda un plēšanās ap naudu (neoliberālo ebreju salašņu nodevīgo rīcību var neakcentēt), tad Latvijā visa centrā ir dancošana ap varas inteliģences neizsmeļamo idiotiju. Dancošana ap idiotijas plūdiem ir tik liela, ka nauda/zagšana paliek ēnā pat vietējo parvēniju-oligarhu nacionāli reakcionārajās izdarībās. Bet tā tam ir jābūt. Abās kriminālā kapitālisma oāzēs tautas ir dažādas, un tāpēc dažāda ir arī varas inteliģence. Muļķu tautai arī varas inteliģence ir muļķe - svešvārdā "idiote" un spējīga tikai šļakstīties ar idiotiju. Idioti nav spējīgi projecēt valsts, tautas nākotnes tēlu. Idiotu reakcija, uzvedība, domāšana, rīcības motivācija saskarsmē ar dzīves realitāti var būt vienīgi idiotisma pārņemta. Idioti nav spējīgi veikt tautas neapmierinātības strukturēšanu. Un tas varbūt ir labi, jo varas inteliģences izšļakstītais idiotisms atsaucas uz visas sabiedrības mentālo stāvokli; arī pārējā tauta kļūst idiotiski domājoša un runājoša, ja tās varas inteliģence producē vienīgi idiotismu un bez idiotisma nekas nav sastopams. Par konceptuālu ideju klātbūtni tādos apstākļos nav ko sapņot. Tautas domāšanā peld vienīgi idiotija. Ja veiktu tautas neapmierinātības strukturēšanu, tad atklātos totāls haoss un totāls iracionālisms. Bet tas ir redzams bez speciālas intelektuālās procedūras – tautas neapmierinātības strukturēšanas. Latvijas diskursīvajā telpā prevalē tikai idiotisms bez minimālas konstruktīvas ievirzes par tādām tēmām kā valsts, valdība, parlaments, partijas, valsts prezidents, deputāti, valsts drošība, ideoloģija, ekonomika, suverenitāte, pilsoņu pienākumi pret valsti, izglītība, medicīna utt. Latviešu cilvēciskā kapitāla galvenais saturs ir idiotija.



trešdiena, 2019. gada 16. janvāris

Hipotēze par jauno paaudzi



Tā saucamo jauno partiju dibinātāji un viņu atbalstītāji (domubiedri, partijas biedru kontingents), 13.Saeimas vēlēšanu rezultāti, latviešu politiskajā vēsturē agrāk nesastaptās odiozās politiskās programmas, mēnešiem ilgā haotiskā valdības veidošana skaidri un nepārprotami liecina par radikālām izmaiņām ne tikai kriminālo oligarhiju apkalpojošajā valdošajā kliķē, bet galvenokārt liecina par latviešu jaunās paaudzes nostāšanos tautas kultūras priekšgalā. Latviešu tautas dzīve turpmāk būs atkarīga no jaunās paaudzes. 2018.gada 6.oktobrī (13.Saeimas vēlēšanu dienā) sākas jauns vēsturiskais etaps latviešu tautas gaitās. No vienas puses viss būtu saprotams un pieņemams. Paaudžu maiņa relatīvi krasā formā nav jaunums cilvēces vēsturē. Taču no otras puses mūsu paaudžu maiņa dara uzmanīgu un piesardzīgu. Faktiski tā teikt ir maigi teikt. Faktiski paaudžu maiņa liecina par tautas nākotnes fundamentālu apdraudējumu. Jaunās paaudzes vadībā tautas kultūra virzīsies pilnīgi pretējā virzienā. No kultūras līdzšinējā virziena nekas netiks saglabāts un turpināts. Tautu gaida jauns kultūras tips ar jauniem kultūras kodiem, simboliem, normām, vērtībām, jauniem kultūras virzības organizatoriskajiem mehānismiem, institūcijām, jaunu terminoloģiju, jaunu kultūras valodu vispār. Tā tas notiks tāpēc, ka latviešu jaunās paaudzes majoritāte (jauno partiju biedri, fani, atbalstītāji vēlēšanās, klerki valsts iestādēs u.c.) konsekventi, daudzpusīgi, bezbailīgi, pašlepni, pašpārliecināti demonstrē tādu morālo un intelektuālo līmeni, kas spēj izraisīt vienīgi dziļu satraukumu. Jaunās paaudzes majoritātes garīgajā esamībā prevalē aloģiskums, dogmātisms, iracionālisms, ideoloģiskā sensibilitāte – pilnīga nespēja pretoties zombēšanai un cita veida psihiskajai ietekmēšanai. Tātad prevalē tādas iezīmes, kuras liecina par garīgo atpalicību kā bioloģiskās transformācijas sekas latviešu tautas evolūcijā. Jaunajā paaudzē ietilpst 70.gadu beigās un 80.gados dzimušie indivīdi. Acīmredzot minētajā laikā latviešu tautā bija kaut kas tāds, kas sekmēja “6.oktobra paaudzes” rašanos, piespiežot lietot tādus apzīmējumus kā dauni, idioti, pederasti, šarlatāni, gobzemblēži. Jēdzieniskais ieteikums “6.oktobra paaudze” ir tik tikko uzskaitīto apzīmējumu summa. “6.oktobra paaudzes” cēlonis ir jānoskaidro. Iespējams, cēlonis ir šādā hipotēzē. Hipotētiski var pieņemt, ka “6.oktobra paaudzes” rašanos nosacīja fenilketonūrija (speciālisti lieto abreviatūru FKU). Tas ir medicīnas termins. Citēju skaidrojumu internetā: “Fenilketonūrija ir reta iedzimta vielmaiņas slimība, kam raksturīga traucēta organisma spēja fenilalanīnu pārveidot tirozīnā, izraisot fenilalanīna un fenilpirovīnogskābes uzkrāšanos audos, kas var izraisīt smadzeņu bojājumus vai galējā gadījumā pat plānprātību”. Vēl ir šāds priekš latviešiem ļoti būtisks paskaidrojums: “Eiropā tā sastopama vidēji 1 no 10 000 jaundzimušo.  Latvijā FKU biežums ir ap 1 no 8000 jaundzimušo. Aptuveni diviem procentiem Eiropas iedzīvotāju viena no divām FAH gēna kopijām ir bojāta. Šie cilvēki ir fenilketonūrijas nēsātāji. Ja divi nēsātāji izveido ģimeni, pastāv divdesmit piecu procentu [ceturtā daļa !!!] iespējamība, ka viņiem piedzims bērns ar FKU”. Citiem vārdiem sakot, fenilketonūrija (prāta atpalicība) ir atkarīga no lietotā uztura. Internetā par to viena sieviete stāsta: “Kopš dzimšanas nedrīkstu lietot uzturā gaļu, soju, pienu, sieru, maizi un riekstus, jo tie satur daudz olbaltumvielu. Rīsus, griķus, brokastu pārslas un citus produktus, kur to ir mazāk, varu ēst ierobežotā daudzumā. Cik tīk, man ļauts mieloties vien ar dārzeņiem un augļiem, taču arī ne visiem. Dienā drīkstu notiesāt tikai divus vidēja izmēra kartupeļus vai vienu prāvu banānu”. Kā redzam, runa ir par produktiem, bez kuriem nav iedomājama latviešu ēdienkarte. Noteikti var skanēt jautājums: "Bet kā tas saistās ar jaunās paaudzes piedzimšanas gadiem?". Saistās vienkārši! XX gadsimta 70.-80.gados latviešu tauta dzīvoja lielā pārticībā. Latvieši nekad savā vēsturē masveidā tik pārticīgi nebija dzīvojuši. Materiālā labklājība bija masveidīga. Materiālā labklājība būtiski atsaucās uz latviešu uztura sastāvu un apjomu. Gaļa, piens, siers, maize, kartupeļi bija lēti un bija pieejami ikdienā visiem sociālajiem stratiem. Un, lūk, vēl kas! Citāts no kāda medija par tipisku parādību XX gs. nogalē un tagad: “Cilvēki ēd, piemēram, milzīgas porcijas ar ceptu gaļu un kartupeļiem, kas peld taukos, un pa virsu vēl uzlej treknu miltu mērci, lai gan nestrādā smagu fizisku darbu ["6.oktobra paaudze" kā inteliģences atvases !?], kurā uzņemtās kalorijas varētu sadedzināt. Tad nav jābrīnās, ka ķermeņa svars pieaug un piemeklē citas nedienas”.




otrdiena, 2019. gada 15. janvāris

Magma




Vai tiešām ir tik grūti šajā antropoloģiskajā populācijā saprast, ka "prihvatizācijas" noziegumu magma līdz pasaules galam vienmēr pārņems tautas, valstis, ģimenes, atsevišķus primātus savā varā, visu un visus sanaidojot un nolādot par veiktajiem noziegumiem. Tas ir tāds drausmīgs lāsts, kas cilvēciskos radījumus padara aklus, agresīvus, alkātīgus, nelietīgus, nekaunīgus. Vai tiešām šajā antropoloģiskajā populācijā kāds tic, ka izdosies dzīvot priecīgi pēc pastrādātajiem noziegumiem un pastrādātie noziegumi kļūs skaistas dzīves pamats? Nākas tikai priecāties, ka noziedznieku atvases tagad izjūt fundamentālā nolādējuma magmas spēku. Labi ir redzams, cik lielā mērā "prihvatizāzija" ir morāli degradējusi visāda veida viepļus-juristus un citus mēslus, kuri nemierīgi dīdās ap sazagtajiem medus podiem.



Neprognozētās sekas


Visinteresantākais ir tas, ka "melno maisu" atvēršanai ir vairākas maisu autoru neprognozētas sekas: 1) tauta uzzina, ka ir kolosāli piekrāpta ar "atmodu", "brīvību", "neatkarību", "vispārējo labklājību"; 2) tauta uzzina, ka PSRS sagrāva apzināti PSKP/VDK morālie kastrāti; 3) jaunā paaudze ir histērijā, jo redz, ka specdienestiem ir vajadzīgi tikai talantīgi un gudri cilvēki un tāpēc jaunā paaudze pat nebūs vajadzīga "SABam": 4) PSKP/VDK morālajiem kastrātiem tagad nākas pievērsties pašaizsardzībai/pašslavināšanai, lai tautā nezaudētu savu Lāčplēša oreolu (skat. Jurkāna, Avotiņa pašslavināšanos). Liekas, minētās sekas neparedzēja arī mana drauga Melnā Kangera saimnieki, iesākot jaunu projektu latviešu tautas debilizācijā. Saprotams, izrāde "Melnie maisi" atspoguļo tautas politisko analfabētību valsts drošības jautājumos un pilsoņa pienākumos pret savu valsti. Latviešu stulbeņi domā, ka tagad neviens nesadarbojas ar VDK mantiniecēm DP, SAB u.c. Tautas neattīstību var atklāt dažādā veidā. "Melno maisu" autori deva iespēju atklāt dotajā veidā.



svētdiena, 2019. gada 13. janvāris

Etniskā bezcerība



13.Saeimas vēlēšanas sevi pieteica ne tikai kā politiski vēsturisku pavērsienu latviešu etnosa gaitās. 13.Saeimas vēlēšanas sevi pieteica arī kā etniskās bezcerības ieganstu. “6.oktobra paaudzes” uzvara 13.Saeimas vēlēšanās liecina par fiziski un garīgi infantilu masu īpatsvaru latviešu etnosā. Tā jau ir masa, kura ir spējīga diktēt dzīves noteikumus visai tautai, nesniedzot sociumam nekādas manevrēšanas un pretestības iespējas. Kļūst redzams, ka latviešiem nākotnē nebūs ne dzejnieku, ne strēlnieku. Saprotams, nebūs arī elites. Būs vienīgi kaut kāds mežonīgs hominīdu bars minotauru izskatā, kura likvidācijai negribēs smērēt rokas neviens Tēsejs uz Zemes. Elites neiespējamība ir etniskās bezcerības svarīgākais moments. Etnoss bez elites ir akls, kurls, mēms. Etnoss bez elites faktiski nav etnoss, bet ir tikai molusks-bezmugurkaulnieks. Elite ir etnosa mugurkauls, kas balsta etnosu tā esamības visos parametros. Etnosam bez elites nav ne gribas, ne mobilizācijas spējas, tiecoties izrauties no sava stagnantā un mizerablā (nožēlojamā, niecīgā, nenozīmīgā) stāvokļa. Tas viss, kas pēc 2018.gada 6.oktobra Saeimas vēlēšanām notiek ar valdības sastādīšanu pilnā mērā attiecas uz latviešu etnisko eliti. Proti, liecina ne tikai par elites neesamību, bet, galvenais, bezcerīgi liecina par elites rašanās neiespējamību ne tuvākajā laikā (XXI gs. pirmajā pusē), ne vēlākajā laikā (pēc apm. trijām latviešu paaudzēm). Ja stāvoklis ar elites esamību un turpmāko ģenēzi nebūtu tik bezcerīgs, tad pašlaik (2019.g.janvārī) Latvijā būtu sastopams pilnīgi cits politiskais diskurss. Respektīvi, būtu pilnīgi savādāka politiskā diskursa tematika un terminoloģija. Ja Latvijā būtu elite, tad pašlaik Latvijā būtu domu apmaiņa par valsts elites arhitektūru, politisko kadru rotācijas institūtu un tā metodoloģiju, politisko kadru rotācijas principiem un kritērijiem. Ja Latvijā būtu elite, tad Latvijā pastāvētu stingri noteikti mehānismi iekļūšanai elitē, būtu stingri noteiktas elites mobilitātes prasības. Tāpat tiktu analizēta meritokrātijas prakse utt. Ja Latvijā būtu elite, tad katrā ziņā Latvijā būtu noteikta politiskā kultūra, un latviešu etnoss varētu lepoties ar stabilu un gudru politisko apziņu, ko savā tautā ir mērķtiecīgi un nesavtīgi formējusi etniskā elite.


trešdiena, 2019. gada 9. janvāris

Dialektika saglabājas


Pieejams apkopojums par “6.oktobra paaudzes” izmantotajiem interneta resursiem – “Facebook” lapām un portāliem. Tiek nosauktas tādas “FB” lapas kā “101.kilometrs”, “Urlas”, “Esi atbildīgs”, “Nozagts”, “Toma joki”, “Skandāli”, portāls “Focus”. Minētie resursi tiek uzskatīti par “propagandas aparātu”. Tā ir laba informācija par to, ka "6.oktobra paaudzes", faktiski daunu, pederastu, gobzemblēžu paaudzes, "propagandas aparāts" ir adekvāts tā autoru antropoloģiskajai kvalitātei un krasi atšķiras no normālo cilvēku sociāli politiskās propagandas instrumentārija un satura. Anormāliem primātiem arī "propaganda" ir anormāla, un savādāk nevar būt, jo "propaganda" ir adresēta tādiem pašiem kropļiem kā "propagandas" autori. Skaidri ir redzams, kā latviešu jaunaudzē degradējas tāds politiskās darbības klasisks elements kā propaganda. Jāpriecājas par satura un formas vienotību: saturs ir debils un arī forma ir debila. Tātad pat garīgajiem kropļiem neizdodas atbrīvoties no dialektikas, kas katrā ziņā ir amizanti.




otrdiena, 2019. gada 8. janvāris

Neprognozētais kontruzbrukums



“Melno maisu” melnā enerģija Latvijā ir izraisījusi jaunu neprognozētu procesu – piespiedusi PSKP/VDK morālos kastrātus (“melno maisu” autorus) un viņu centīgos izpalīgus sāk sava veida kontruzbrukumu – sākt aktīvi taisnoties un visā frontē izvērst pašslavināšanos. “Stukaču” kartotēkas publicēšana milzīgā apmērā atver acis sabiedrībai par to, kas patiesībā bija “atmoda”, “perestroika”, PSRS sagraušana, “neatkarīgas” Latvijas Republikas atjaunošana, iestāšanās ES. Nav ticams, ka “melno maisu” autori to paredzēja un gribēja stimulēt. Tagad pēc “melno maisu” satura publicēšanas sabiedrība ir ieguvusi lietišķus pierādījumus par unikālo afēru bijušajā sociālisma lielvalstī. Sabiedrībā ir sācies nesaudzīgi nosodošs uzbrukums PSKP/VDK morālajiem kastrātiem – latviešu šodienas dzīves saimniekiem. Tāpēc nav nekāds brīnums tikšanās ar PSKP/VDK morālo kastrātu kontruzbrukumu, kuru pagaidām (2019.g.janv.sākumā) visspilgtāk iezīmē Jurkāna un Avotiņa publikācijas. Latvijas sabiedrībai vēsturisko patiesību par visjaunāko laiku odiozajiem sociāli politiskajiem notikumiem sāka izskaidrot no 2013.gada oktobra interneta portālos “Informācijas aģentūra” un “Pietiek”. Publikācijās galvenā uzmanība tika pievērsta trim faktiem. Sabiedrība tika aicināta saprast, ka 1) “atmoda” un “perestroika” bija PSKP/VDK vadības amorālākās daļas projekts, 2) LR atjaunošana ir simulakrs, 3) pēc PSRS sabrukuma varu saglabāja PSKP/VDK nomeklatūras kadri, kuri nekavējoties piesavinājās sabiedriskos īpašumus. Publikācijām internetā noteikti bija zināma rezonanse patstāvīgi un kritiski domājošo cilvēku apziņā. Katrā ziņā ir jāņem vērā tas, ka grūti ir ticēt tik viltīgu sociāli politisko mahināciju iespējamībai, jo viss taču bija tik skaisti pasniegts – “brīvība”, “neatkarība”, “demokrātija”, “pašiem sava valsts”, “atgriešanās Eiropā”. Obligāti jāņem vērā latviešu inteliģences (“varas inteliģences”) nacionālā nodevība, atbalstot krimināli oligarhisko valstiskumu ar noziegumu brīvību. Turklāt mūsdienās vārdam vairs nav tāds spēks, kāds bija senāk. Cita lieta ir ieraudzīt “aģenta kartiņas”, kuras ir visiem “brīvības”, “neatkarības”, “demokrātijas” utt. solītājiem, LTF, “atmodas” lāčplēšiem un “gaišajiem  spēkiem”, “brīvvalsts” vadītājiem, ministriem, deputātiem, šodienas miljonāriem. Nav ne mazāko šaubu, ka turpināsies sabiedrības uzbrukums oligarhiem, valdošajai kliķei. Nav ne mazāko šaubu, ka izvērtīsies arī PSKP/VDK morālo kastrātu organizētais kontruzbrukums, cenšoties saglabāt līdz šim veiksmīgi iezombēto priekšstatu par saviem varoņdarbiem latviešu tautas un Latvijas valsts labā. Turpmāk viss būs atkarīgs no latviešu sabiedrības pašcieņas, pieļaujot vai nepieļaujot jaunas krāpšanās plūdus. PSKP/VDK morālo kastrātu un viņu atbalstītāju stāvoklis ir ļoti nopietns, jo runa ir par viņu varas leģitimitāti, varas apdraudētību. Tāpēc nav izslēgta fiziskā izrēķināšanās ar tiem, kuri uzdrošinās atklāti vērsties pret tautas nodevējiem un tautas laupītājiem. Latvijā ir sākusies specifiska “šķiru cīņa”, kas reizē ir cīņa par varu.


svētdiena, 2019. gada 6. janvāris

Reputācijas katastrofas gads




2018.gads kļuva latviešu tautas starptautiskās reputācijas katastrofas gads. Protams, mazajām baltu tautām jau agrāk bija noteikta reputācija Rietumu sabiedrības tajā daļā, kura labi pārzin Eiropas XX gadsimta vēsturi un XX gadsimta ģeopolitisko sadalījumu lomu baltu tautu liktenī. Izglītoti cilvēki pret baltu tautām vienmēr izturējās ar zināmu līdzcietību, novēlot tām pēc valstiskās neatkarības “uzdāvināšanas” patstāvīgi stabilu attītības gaitu un cēlu iespēju papildināt Eiropas kultūras tautu kopumu. Raiņa slavenais vēlējums kļūt “kultūras tautai” ir pārņemts no rietumeiropiešu leksikas. Rainis bija teicami izglītots cilvēks. Viņš lieliski zināja no lasītajiem tekstiem Rietumos dominējošo attieksmi pret Baltiju un baltu tautām. Rietumos izglītoti cilvēki saprata, ka runa ir par tipiskām mazām un samērā arhaiskām zemnieku tautām, kuras vienmēr ir izjutušas svešzemju apspiestību un kuru apgaismošana bija Apgaismības ideoloģijas praktiskā sastāvdaļa, pateicoties vācu un krievu elites humanitāri orientētās grupas aktivitātēm. 2018.gadu par reputācijas katastrofas gadu padarīja divi notikumi: 1) LR banku organizētā noziedzība planetārā mērogā un 2) kaislības ap “melnajiem maisiem”. Pirmajā notikumā ir iejaukti ne tikai latvieši, un tas noteikti kaut kādā mērā amortizē latviešu reputāciju. Taču otrais notikums ir izteikti latviska izdarība un uz latviešu tautas reputāciju atsaucas daudz dziļāk, graujošāk, neaizmirstamāk nekā Rīgas līdzdalība finansu afērās. Latviešu attieksme pret “melnajiem maisiem” demonstrē joprojām eksistējošo piederību arhaiskai un vāji apgaismotai Eiropas iedzīvotāju daļai, kurai nav nekāds priekšstats par eiropeiskajām vērtībām, kura joprojām nesaprot, kas ir valsts, kas ir valsts aizsardzība un kas ietilpst katra pilsoņa pienākumos. Latviešu inteliģencē neatradās neviens, kurš gribētu apvaldīt tautas aprobežoto masu apkaunojošās kaislības. Proti, izskaidrot to, ka Rietumu sabiedrībā un īpaši tās elitārajā daļā (aristokrātijā, “vecajā” buržuāzijā) darbs valsts speciālajos dienestos ir visprestižākais darbs. Tā tas ir Anglijā, Francijā,  Vācijā, Spānijā. Tā tas ir ASV. Eiropas aristokrātija, ASV “vecās ģimenes” vienmēr priekšroku dod prestižajam darbam valsts drošības iestādēs, bet nevis bankās, firmu ofisos, valsts pārvaldes iestādēs, parlamentos, valdībā. Tādējādi latvieši apsmej to, kas Rietumu sabiedrības vērtīgākajā daļā ir svēta nostādne. Tā netiek afišēta, bet tas nekādā ziņā nemazina tās būtību.


Anonimitātes ētika



Komunikācija internetā veicina daudzas jaunas problēmas, analītiskās tēmas, hipotēzes, prognozes, kā arī kognitīvos secinājumus. Komunikācija internetā jau ir tik apjomīga, dinamiska, praktizējoši stabila, ka ir iespējami noteikti kognitīvie (ar izziņu saistīti) secinājumi. Viens no secinājumiem attiecas uz morālo parādību, kurai piestāv vārds “anonimitātes ētika”. Kā labi visiem zināms, komunikācija internetā ir radījusi un praktiski tehnoloģiski nodrošina visdažādākā veida iespējas cilvēku komunikabilitātei – cilvēku spējai nodibināt un realizēt sociālos kontaktus. No vienas puses komunikācija internetā principā nav devusi neko radikāli oriģinālu. Komunikācija internetā reāli ir cilvēku sazināšanās, informācijas pārraide, domu, priekšstatu, jūtu apmaiņa starp indivīdiem viņu darbības procesā. Tāda bija komunikācijas būtība arī pirms interneta laikmeta. Bet tomēr ir viens spilgts jaunums. Interneta komunikācija pirmo reizi cilvēces vēsturē ļaužu komunikabilitātē ievieš masveidīgu anonimitāti – personas (piem., teksta autora) vārda neuzrādīšanu, turēšanu slepenībā. Protams, anonīmi teksti ir bijuši arī agrāk. Anonimitāte kultūras vēsturē ir sastopama vienmēr. Anonimitātei tika radīts kultūras īpašs institūts, kā drīkstam dēvēt pseidonīmu lietošanu. Vienmēr ir bijuši informācijas autori, kuri slēpa savu īsto vārdu un uzvārdu, to vietā izvēloties izdomāti pieņemtu vārdu un uzvārdu. Pseidonīmu lietošana vienmēr ir bijusi plaši izplatīta mākslā, literatūrā, žurnālistikā, publicistikā, slepeno dienestu darbībā. Piemēram, Jānis Pliekšāns izvēlējās pseidonīmu “Rainis” (tikai uzvārdu). No neizglītotās latviešu “6.oktobra paaudzes” daudzi pat var nezināt Raiņa īsto vārdu un uzvārdu. Medijos bieži lasāma kroplība “Jānis Rainis”. Secinājums par anonimitāti interneta komunikācijā nav patīkams. Anonimitāte tiek zemiski, gļēvi, nelietīgi, ļaunprātīgi, denuncējoši izmantota cilvēku un viņu darba neobjektīvā nomelnošanā, nolamāšanā, apsaukāšanā u.tml. Tādas amorālas rīcības masveidīgums stimulē rūgtu sarunu par anonimitātes ētiku interneta komunikācijā. Kontrpasākumi ir sastopami. Atsevišķos interneta resursos netiek pieļauta anonimitāte. Taču, piemēram, Latvijā neeksistē kontrpasākumi valsts līmenī – valsts ideoloģijas līmenī, masu komunikācijas politikas līmenī. Nacionāli visaptverošu kontrpasākumu prasību neizvirza akadēmiskā inteliģence, partijas, žurnālisti, baznīcu virsvadība, paši lielā mērā ciešot no interneta anonīmo komentāru smirdoņas. Tā vien liekas, ka interneta anonimitāte atbilst tautas ciklopisko izdzimteņu melnajām dvēselēm un lieliski kalpo tradicionālajai patoloģiskajai tieksmei nolādēt otru latvieti. Netieši iegūstam jaunu informāciju par etnosa mentalitātes nevērtīgāko iezīmju izplatības apjomu un vitalitāti.

ceturtdiena, 2018. gada 27. decembris

Neskaidrais jautājums



Jebkuram sociālajam procesam, neskatoties uz tā sākotnējo apzināti organizēto vadīšanu noteikta mērķa sasniegšanai, reāli mēdz būt dažāds raksturs, sākot ar prognozētā mērķa relatīvu sasniegšanu un beidzot ar sākotnēji neparedzētu mērķu sasniegšanu. Tā tas ir noticis pēcpadomju Latvijā ar sociālo procesu vārdā „melnie maisi”. Tā ir metafora VDK dokumentiem, kuri tika Latvijas Republikā saglabāti ar noteiktu mērķi. VDK aģentu kuratori zināja par dokumentu saglabāšanu jau krietnu laiku pirms tam, kad it kā praktiski arhīvu vairs nevarētu iznīcināt vai aizvest uz Krieviju; proti, to nepieļautu LR valdība. Kuratori bija savlaicīgi informēti par VDK „dāvanu” Latvijas Republikai. Kuratori piedalījās šīs dāvanas sagatavošanā. Faktiski Latvijas Republikā nekad nav iestājies tāds laiks, kad ar arhīvu nevarētu izdarīt visu to, ko izdarītu normālos apstākļos jebkuras normālas valsts speciālie dienesti. Tā tas ir tāpēc, ka DP ir VDK tieša mantiniece ar ciešiem profesionālajiem kontaktiem kaimiņu lielvalstī. „Melnie maisi” tika speciāli sagatavoti un speciāli atstāti Latvijas Republikā. Iepriekš plānotais mērķis noteikti bija denuncēšanas, kompromitēšanas, pakļautības nodrošināšana noteiktam sociāli un politiski aktīvam inteliģences kontingentam. Šis mērķis aizvadītajos 30 gados tika ideāli sasniegts. Taču ideālu vērienu ieguva arī sākotnēji neparedzētais mērķis – visai pasaulei demonstrēt latviešu tautas valstsnespēju, politiskās apziņas totālo trūkumu latviešu tautā, valsts drošības problemātikas pilnīgu neizpratni, kā arī morāli ļoti netīro seju attieksmē pret tiem cilvēkiem, kuri pildīja savu pilsoņa pienākumu. Vienīgi ne visai ir saprotams, kāpēc tieši 2018.gadā vajadzēja ar „melnajiem maisiem” aktīvi musināt latviešu tautas melno enerģiju - atvērt slūžas nozombētajai jaunatnei, dažāda vecuma deģenerātiem, neliešiem, nekauņām, muldoņām, stulbeņiem? Vai tam ir noteikts nolūks jeb viss ir noticis tāpēc, ka LKP/VDK morālie kastrāti ir tā pierijušies sazagto naudu, ka pilnīgi zaudējuši sajēgu un tātad iespēju kontrolēt sociālos procesus Latvijas Republikā?

otrdiena, 2018. gada 25. decembris

Devalvācijas efekts

Cik gan banāla, smieklīga, pretīga kļūst baznīctēvu vanagu Ziemassvētku sakarā izsmidzinātā retorika par "glābšanas pasākumu" tautai, kuras majoritātes mentalitātes pozitīvai transformācijai ir nepieciešama bezprecedenta enerģija, kāda uz planētas "Zeme" var nebūt. Ne tikai sakarā ar „maisu” atvēršanu tautas majoritātes mentalitātē nepārprotami konstatējamā iracionālisma, perversijas, idiotisma, noziedzības leģitimācijas piegarša nevar sekmēt vēsturisko, garīgo, sociālo, ideoloģisko, stratēģisko stabilitāti laikā, kad pat vietējās kriminālās oligarhijas deģenerācija ir uzvārījusies līdz "6.oktobra paaudzes" ielaišanai Bruņinieku namā, ģenētiski determinētās melnās enerģijas kutinātā ļaunā prieka masveidīgajai manifestācijai "maisu" atvēršanas dienās atbilstoši etnosa visneattīstītākās daļas iegribai. Baznīctēvi jau nevar iztikt bez rituāliem reveransiem dažas reizes gadā. Šie rituālie reveransi ietilpst masu prasībā pēc "maizes un izklaides", kas nebūt nav anahronisks mantojums, bet tautas majoritātē strauji progresējošs morāli psiholoģiskais kategoriskais imperatīvs. Un tas nekas, ka gada pārējā laikā baznīctēvu rituālie reveransi un tajos sastopamie skaistie padomi tiek aizmirsti un raženi turpinās morālā un intelektuālā pagrimšana ar tās košākajiem satelītiem naidu, skaudību, nelietību, tumsonību, šarlatānismu, necieņu, cinismu, frustrāciju - nepatīkamu iekšējo spriegumu, bezizejas sajūtu un tā visa uzkurbulēto agresivitāti, kategoriskumu, pašpārliecinātību, iedomību, paškritikas trūkumu, kā arī, protams, tradicionālo naidu pret gudrību un godīgumu. Deģenerātu invāzijas laikā baznīctēvu liturģiskās prātulas momentā iegūst oksimorona statusu.





pirmdiena, 2018. gada 24. decembris

Ievads kriminālā kapitālisma analītikā



·       Kriminālais kapitālisms ir visjaunākais valstiskuma formāts cilvēces vēsturē. Tā rašanās sākums ir valstiskie veidojumi pēc PSRS sabrukuma, kad oficiāli izvēlētais kapitālisma valstiskums praktiski izvērtās kriminālā valstiskumā tādās jaunajās valstīs kā Krievijas Federācija, Latvijas Republika. Tāpēc kriminālā kapitālisma analītiskā izpratne var būt tikai sākuma stadijā.
·       Jēdziena „kriminālais kapitālisms” lietošana KF un LR sākās vienlaicīgi – 2018.gadā. Saskaņā ar iepazīto literatūru, minētais jēdziens vispirms tika lietots LR. Gan KF, gan LR jēdzienu pagaidām (2018.g. beigās) lieto tikai daži speciālisti. Par kriminālā kapitālisma rašanos brīdinoši darbi KF tika publicēti jau 90.gadu sākumā, bet LR pirmās publikācijas bija no 2013. gada.
·       Kriminālā kapitālisma valstiskuma specifika pamatā ir saistīta ar oligarhiju. Ja tradicionālajā kapitālismā šodienas oligarhijas ģenēzē kriminalitāti (noziedzību, noziegumu daudzumu) nav iespējams fiksēt ne ASV, ne Rietumeiropas valstīs, tad kriminālajā kapitālismā šodienas oligarhijas ģenēzē KF un LR ir vienīgi kriminalitāte, sākot ar slaveno „prihvatizāciju” un beidzot ar valsts budžetu noziedzīgu piesavināšanos visjaunākajā laikā. Respektīvi, kriminālajā kapitālismā oligarhija ir noziedzīgs iemiesojums. Kriminālajā kapitālismā tāpat kā tradicionālajā kapitālismā valsts vara pieder nelielai cilvēku grupai (oligarhijai). Taču kriminālajā kapitālismā šī cilvēku grupa veidojas no noziedzniekiem, kuru sākotnējais kapitāls un kapitāls vispār ir iegūts noziedzīgā veidā. Citiem vārdiem sakot, kriminālajā kapitālismā valsts vara pieder noziedznieku grupai. Cilvēces vēsturē pirmo reizi vara ir noziedzīgai oligarhijai – kriminālajai oligarhijai. Tā izpaužas kriminālā kapitālisma vēsturiskais ūnikums.
·       Kriminālā kapitālisma valstiskuma specifika vēl ir saistīta ar likumdošanu. Piemēram, LR likumdošana ir tā veidota, ka nav iespējams vērsties pret oligarhijas un valdošās kliķes noziegumiem. Tāda likumdošanas pieeja LR ir nosaukta par „noziegumu brīvību”. Tā ir metafora, apzīmējot noziegumu iespējamību un nesodamību, ko nodrošina speciāli izveidota likumdošana. Noziegumu brīvība arī var tikt uzskatīta par unikālu izpausmi cilvēces vēsturē. LR noziegumu brīvības mehānika uzskatāmi atsedzās 2018.gada decembrī sakarā ar organizēto noziedzību Rīgas un Daugavpils pašvaldībās.
·       Kriminālā kapitālisma specifisks komponents ir valstiskais infantīlisms, ar ko kriminālais kapitālisms būtiski atšķiras no mūsdienu tradicionālā kapitālisma. Kriminālajā kapitālismā nav sastopama konstruktīva politika un reāla darbība nevienā valstiskās pastāvēšanas segmentā. Netiek mērķtiecīgi virzīts valsts pārvaldes institūtu darbs, netiek mērķtiecīgi virzīts valsts ideoloģiskais darbs, saimnieciskais darbs utt. Kriminālajā kapitālismā neviens valstiskais process nekalpo sabiedrības attīstībai. Kalpo vienīgi kriminālās oligarhijas un valdošās kliķes interesēm, izzogot vietējo budžetu, iesaistoties dažāda veida starptautiskajās finansu afērās, bet KF grandiozā apjomā iztirgojot nacionālās dabas bagātības un iegūtos naudas līdzekļus izvedot no savas valsts. Kriminālajā kapitālismā netiek attīstīta zinātne, izglītība, veselības aizsardzība, māksla un literatūra. Kriminālajā kapitālismā neviens sociāli politiskais spēks nevēršas pret sabiedrības degradāciju. KF eksistē nacionāli patriotiskas grupas, taču tās nav spējīgas ietekmēt valdošos destruktīvos un noziedzīgos procesus. LR nacionāli patriotisko grupu klātbūtne vispār nav konstatējama. Var ievērot tikai atsevišķu indivīdu pretestību kriminālajam kapitālismam.
·       Iespējami analītiski secinājumi par kriminālā kapitālisma valstiskuma rezultātu. LR kriminālā kapitālisma valstiskuma rezultāts tiek definēts kā nacionāli reakcionārs un krimināli oligarhisks rezultāts. Tas ir valstiskums, kas savā visdziļākajā būtībā nodara milzīgu ļaunumu latviešu tautai un valsts nācijai;  un tas ir valstiskums, kurā vara pieder noziedzīgai grupai bez tās ieinteresētības veicināt savā zemē cilvēkiem cienīgu dzīvi.