piektdiena, 2018. gada 19. janvāris

Stulbuma publiskošana



No vienas puses nekas traks nav noticis. Noticis ir tas, kam bija jānotiek. Stulbums vienmēr kaut kādā veidā izpaužas. Stulbums tāpat kā jebkura garīgā izpausme nevar neizpausties. Salnāja stulbais paziņojums, ka „Valsts prezidents ir konstitucionāls orgāns”, no vienas puses ir loģiski pamatots paziņojums; proti, stulbuma elementāra izpausme. Salnāja stulbumam ir kaut kādā veidā jāizpaužas. Taču no otras puses tiekamies ar kaut ko oriģinālu; proti, tiekamies ar stulbuma publiskošanu. Mūsdienu vispārējā intelektuālā un morālā pagrimuma laikmetā oriģinālais ir tas, ka stulbumam ir iespēja sevi publiskot. Tātad prezentēt sabiedrībai. Tā tas nav bijis vienmēr. Agrāk stulbumam nebija iespējas sevi publiskot. Stulbums izpaudās sociāli marginālā veidā – bez prezentācijas sabiedrībai. Stulbumam netika dota iespēja uzstāties ar savām stulbībām zināmā auditorijā. Agrāk pastāvēja stulbuma strikta cenzūra. Galvenais stulbuma cenzors bija valdība. Tā nekādā gadījumā neļāva publiskajā telpā nonākt stulbumam. Mūsu zemē tagad viss notiek otrādi: valdība pati ir stulbuma autore. Ar valdības stulbuma publiskošanu tiekamies katru dienu. Bez tā vairs nav iedomājama latviešu dzīve zem šīs Saules. Valdība regulāri prezentē kaut ko stulbu. To dara ne tikai Rīgas pils vējoņi, salnāji. Faktiski varas struktūrās būs grūti atrast klerkus, „politiķus”, „ekspertus”, „stratēģus”, kuri nepubliskotu stulbumu. Stulbuma klātbūtne ir masveidīga visaptveroša parādība. Turklāt regresīvi progresējoša parādība, kurai nav redzams gals.

ceturtdiena, 2018. gada 11. janvāris

Jaunā ideoloģija



Globālo sociālo problēmu analītikā tiek pasvītrota jaunas ideoloģijas nepieciešamība. Runa nav par ideoloģijas nevajadzību, atmiršanu, kaitīgumu, bet gan par jaunas ideoloģijas akūtu nepieciešamību. Par ideoloģijas nevajadzību, atmiršanu, kaitīgumu izsakās tikai tie, kuri apzinās savas ideoloģijas bezspēcību, novecošanu, pagrimumu, traucēšanu u.tml. Jaunas ideoloģijas nepieciešamība ir elementāri loģiska: Jauno laiku visas trīs dominējošās ideoloģijas ir zaudējušas aktualitāti un neatbilst mūsdienu dzīves īstenības vajadzībām, nespējot idejiski mobilizēt cilvēkus saskarsmē ar esamības realitātēm. Jauno laiku trīs dominējās ideoloģijas ir 1) sociālisms, 2) nacionālisms (fašisms) un 3) liberālisms. Sociālisma ideoloģijas likteni nosaka saimnieciskās darbības zinātniski tehnoloģiski determinētā strādnieku šķiras izzušana un šķiru cīņas atmiršana sociāli politisko problēmu risināšanā. Nacionālisma ideoloģijas likteni nosaka transnacionālās saimnieciskās darbības determinētība, masveidīgi degradējot nacionāli suverēno valstiskumu un pilsoniskās nācijas valstiski politiskās iespējas. Liberālisma ideoloģijas likteni nosaka šīs ideoloģijas sasniegtais, bet galvenais – šīs ideoloģijas pārcenšanās, galu galā deformējot ideoloģijas konstruktīvo jēgu vispār. Liberālisms jau ir visu paveicis sava centrālā objekta – indivīda – aprūpēšanā: atbrīvojis indivīdu no Dieva, atbrīvojis indivīdu no nacionāli suverēnas valsts, šķiriskās piederības, dzimtas („gendera”), ģimenes, racionālisma, savienojis indivīdu ar iracionālismu, postcilvēku, virtuālo realitāti, idejisko un vērtību plurālismu, kosmopolītismu, postmodernismu garīgajā kultūrā. Liberālisma pārcenšanās ir galvenais iemesls liberālisma turpmākajai nevajadzībai, objektīvi pamatotai atmiršanai, kaitīgumam. Nepieciešama jauna ideoloģija. Tās mērķis – cilvēka saglabāšana, pie reizes atbrīvojot cilvēku no liberālisma pārcentīgās ietekmes. Jaunajai ideoloģijai ir jāpanāk, ka cilvēks paliek cilvēks, bet nevis transformējas postcilvēkā. Jaunajai ideoloģijai cilvēkā ir jāsaglabā cilvēka cilvēciskuma parametri: valoda, garīgā kultūra, identitāte, garīgums, pašcieņa, tikumiskums, humānisms, brīvības prioritāte, nacionālā pašapziņa. Bet tagad par galveno - ideoloģiju demogrāfiskās pārejas laikmetā, kad "baltā" rase noveco un izmirst, zaudējusi dzīves interesi, savas rases atražošanas interesi, masveidā pievēršas triviālām baudām un primitīvai izklaidei; respektīvi, dzīvo saskaņā ar principu "dzīres mēra laikā". Kādai šādos apstākļos ir jābūt ideoloģijai?  Saprotams, visu sarežgī "balto" cilvēku imunitātes zudums pret degradāciju un deģenerāciju. Kādai ir jābūt ideoloģijai, lai "baltai" rasei saglabātu cilvēcisku seju? Atbildē uz šo jautājumu obligāti jāņem vērā mūsu nekompetence; mēs nezinām, kādi spēki organizē un pārvalda demogrāfisko pāreju. Vienīgi nojaušam, ka tas ir kosmiskās enerģijas spēks un šis spēks nav meklējams uz Zemes. Vēl nojaušam šī spēka fatālo raksturu, pret kura gribu cilvēki ir bezspēcīgi. Proti, ja ir nolemta "baltās" rases panīkšana, tad tā arī notiks un neviena ideoloģija to nespēs novērst. 

otrdiena, 2018. gada 9. janvāris

Tumsonības vērtējums

Nesen sastaptie debilie vārdi „teorētiskā zinātne” un „kultūras žurnāliste” vedina uzdot vienu jautājumu: „Kas ir pretīgāk – vēsturiski objektīvi nosacīta tumsonība jeb mentāli nosacīta tumsonība”? Tik tikko sastaptie debilie vārdi noteikti ir mentāli nosacīta tumsonība. Vispirms par to, ko nozīmē vēsturiski objektīvi nosacīta tumsonība un mentāli nosacīta tumsonība. Vēsturiski nosacīta tumsonība ir tad, kad nav skolu, nav iespējams mācīties, saprotams – nav mācību grāmatu un nav zinātnisko grāmatu, tautā valda masveida analfabētisms, kas tiek pakāpeniski pārvarēts: latviešu zemnieki iemācās lasīt latviešu valodā sagatavotās vācbaltu grāmatas, latviešu zemnieku zināšanas paplašinās, tumsonība sāk izplēnēt. Piemēram, latvieši vēsturiski objektīvas tumsonības apstākļos dzīvoja Vecā Stendera laikā. Vecā Stendera slavenā grāmata faktiski ir domāta vēsturiski objektīvi nosacītas tumsonības pārvarēšanai. Tomēr situācija ir dīvaina. Viņa grāmatas saturs ir piebāzts ar muļķībām. Nav saprotams iemesls. Varbūt viņš rakstīja muļķības tāpēc, ka neticēja latviešu iespējām lasīt grāmatas svešvalodās (angļu, franču, vācu, krievu val.)? Tolaik vienīgi svešvalodās izdotajās grāmatās latvieši varēja uzzināt patiesību pretstatā Vecā Stendera muļķībām. Visticamākais, Vecais Stenders rakstīja muļķības tāpēc, ka neticēja latviešu spējai pagaidām kompetenti izprast pasaules īstenības parādības. Vecais Stenders tāpēc visu izklāstīja primitīvi, intelektuāli atviegloti. Viņš faktiski saglabāja latviešos zināmu tumsonību. Tā bija vēsturiski objektīvi nosacīta tumsonība. Tā tika pārvarēta pēc tam, kad latvieši sāka lasīt citu tautu autoru darbus un vēlāk arī citu vācbaltu darbus, kuros jau vairs nebija muļķības un latviešus iepazīstināja ar pasaules reālo saturu un reālajām formām. Mentāli nosacīta tumsonība rodas tad, kad ir iespējams mācīties un iegūt zināšanas ne tikai no pašmāju „vecajiem stenderiem”, bet arī no citu tautu autoru literatūras. Mentāli nosacīta tumsonība rodas tad, kad latvieši prot lasīt ne tikai latviešu valodā un viņiem ir pieejama informācija no visas pasaules, bet viņi to neizmanto un pārtiek tikai no pašmāju „ģēniju” izplatītajām muļķībām Vecā Stendera garā. Mentāli nosacītas tumsonības pamatā ir kaut kāds provinciāli pašapmierināts, mietpilsoniski pašpārliecināts, pseidointelektuālisma apmāts komplekss. Tagad katrs latvietis var uzzināt, kas ir kultūra. Uzzinot, kas ir kultūra, noteikti netiktu lietots debilais „kultūras žurnāliste”. Bet tas nav noticis. Nav atzīta vajadzība mācīties no citām tautām, citu valstu zinātniekiem. Nav bijusi interese noskaidrot, ko par kultūru sauc mūsdienu pasaulē, bet ne tikai pašmāju „ģēniju” izgarojumos, kuriem ir diemžēl iespējams uzturēt tumsonību, šarlatānismu LR mācību iestādēs, medijos, jebkurā publiskajā darbībā. Atbildot uz sākumā formulēto jautājumu, mentāli nosacītā tumsonība ir ievērojami pretīgāka nekā vēsturiski objektīvi nosacītā tumsonība. Vēl nākas piebilst par vienu drūmu šodienas likumsakarību: jo informatīvi atvērtāka pasaule, jo latviešu jaunatnes liela daļa kļūst tumsoniskāka. Informatīvi slēgtajā padomju telpā dzīvojošā jaunatne nebija tumsoniska. Tolaik neviens neteiktu/nerakstītu tādas dumjības kā „teorētiskā zinātne” un „kultūras žurnāliste”.

piektdiena, 2018. gada 5. janvāris

Materiālu pietiekamība

Ādama nolādēšanas kontekstā simboliskās realitātes monitoringam materiālu nekad nav trūcis un netrūkst arī tagad. Monitoringam rodas pamatīgs darbs, ja simbolisko realitāti sasaista ar vēsturi un vēsturi uzlūko kā ideoloģisko vēsturi, kura atspoguļo likumsakarības abstrakti simbolisko ideju ģenēzē, transformācijā, tendenciozitātē, dzīves praktikumā. Ideoloģiskā vēsture atspoguļo idejisko paradigmu maiņu; šodienas terminoloģijā – Tradicionālisma, Modernisma un Postmodernisma maiņu, ietverot konservatīvisma, liberālisma, sociālisma, fašisma idejiskos kompleksus, kuri nav iespējami bez simboliskā noformējuma un nav iespējami arī bez realitātes maskēšanas un realitātes skaidrošanas ireālā valodā. Citiem vārdiem sakot, bez meliem, kad melošana kļūst Ādama nolādēšanas sekas. Acīmredzot, meli kā Rietumu ideoloģijas saturs nesākās tikai 1919.gadā Versaļā, kā uzskata Alfrēds Bojmlers (Alfred Baeumler). Melīga demagoģija par taisnīgumu, tiesiskumu, demokrātiskumu, cilvēciskumu bija sastopama agrāk. Franču revolūcija visplatāk atvēra vārtus ideoloģiskajai demagoģijai, un tā turpinājās XIX-XX gs., totāli devalvējot minētos cēlos jēdzienus, kuriem neviens vairs netic. Kā zināms, demagoģija kļūst demagoģija, pateicoties vārdu un darbu nesaderībai. Tāda nesaderība Jaunajos laikos kļuva politikas un politiskās varas norma. Ādama nolādēšanas sekas ir sentences „vara pati par sevi ir ļaunums” izmantošana reāli nodarītā ļaunuma maskēšanā. Meli kļūst ideoloģiskais pamats neleģitīmai varai un kroplam valstiskumam. Piemēram, krimināli oligarhiskajam valstiskumam – visjaunākajam valstiskuma ūnikumam uz planētas.

trešdiena, 2017. gada 27. decembris

Regresīvā pēctecība


   Nepieciešama elementāri apkopojoša saruna par garīgajos procesos sastopamā leksiskā ietērpa pēctecību Latvijā no 90.gadu sākuma līdz šodienai (2017.g. dec.). Interesanti izsekot, kā gadu gaitā brīvajā Latvijā ir mainījušies sociumā dominējošie jēdzieni.
   Katrā laikmetā ir sava valoda, un tā mainās reizē ar izmaiņām cilvēkos un viņu darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Valodu nosaka attiecīgajā laikmetā cilvēku iniciētās populārākās tendences un parādības.
   Nav jāatgādina par pēcpadomju Latvijas garīgo procesu milzīgo politizētību. Tas atsaucas uz leksisko ietērpu. Visbiežāk konkrēti atsaucas uz procesu vērtējumā lietotajiem vārdiem. Parasti vārdus nosaka attiecīgo procesu kvalitāte; respektīvi, politisko procesu autoru cilvēciskā un profesionālā kvalitāte.
   Pēcpadomju Latvijā šajā ziņā ir konstatējama regresīva pēctecība – parādās arvien sliktāki vārdi. Visus 27 gadus nācās runāt par politiskās varas neleģitimitāti un nekompetenci. Bet tā ir tipiska politiskā tematika, kura drūmi pārklāj sabiedrību. Bez pārspīlējuma var teikt, ka bez politizētības aizvadītajos 27 gados nefunkcionēja neviens garīgais process nevienā dzīves segmentā. Gan baznīcu norisēs, gan mākslā un literatūrā, gan ekonomikā, zinātnē, izglītībā valdīja visdažādāko jautājumu, aspektu, problēmu, konceptu, projektu politizācija; proti, politizēšanās, politiskā rakstura piešķiršana, cieša saistīšana ar politiku.
   Tam ir iespējams ne tikai hipotētisks, bet arī objektīvs izskaidrojums. Vispirms tas liecina par valstiskuma neadekvātumu. LPSR tika pārkrāsota par kriminālu LR. Tas bija politisks process, kas aizsāka visu citu dzīves procesu politizāciju. LR kriminālais raksturs visu laiku ir veicinājis sociuma politisku reakciju. Tā ir izpaudusies divējādi: 1) kriminālās iekārtas politiskā atbalstīšanā un 2) kriminālās iekārtas politiskā nosodīšanā.
   Aizvadītajos gadus semitos jebkurš diskurss par jebkuru dzīves procesu izvērtās politiskajā diskursā, bet nevis, teiksim, profesionāli specifiskā, profesionāli teorētiskā un metodoloģiskā diskursā. Turklāt politiski nācās vērtēt latviešu tautu. LR kriminālā valstiskuma masveidīgā atbalstīšana liecina par latviešu politiskās apziņas zemo līmeni un nespēju atteikties no vēsturiski tradicionālās normas būt vergiem – saglabāt vergu sociāli politisko statusu un mentalitāti. Tagad latviešu vairākums ar prieku vergo oligarhiem, Lielajai Bandai, eirobirokrātijai, transnacionālajiem monopolistiem. Pēcpadomju laikā latviešu sociumā nedarbojas frīzu zemnieku senā paruna „Labāk miris nekā vergs” (Lieber todt als Sklave).
   Konkrēti runājot, pēcpadomju Latvijas garīgajos procesos ir saskatāmi trīs etapi. Katram no tiem ir savs leksiskais ietērps. Pirmajā etapā ietilpst gadi, kad pie varas bija LKP CK nomenklatūras tādi kadri kā Gorbunovs, Bresis, Čepānis, Daudišs. Tie bija kadri, kuru domas un rīcību nosacīja racionāls saprāts. Valdošais politiskais spēks bija partija „Latvijas ceļš”. Tās daudziem biedriem bija zināšanas (partijas skolu absolventiem) un pieredze valsts pārvaldīšanā. Pirmajā etapā dominēja korekta leksika visu procesu vērtējumā. Kritiskākie bija tādi apzīmējumi kā „neatbilst valsts interesēm”, „nepārdomāti”.
   Otrais etaps sākās pēc „Latvijas ceļa” sabrukuma, kad legāli formālā politiskā vadība nonāca vispirms „Tautas partijas” un pēc tam „Vienotības” pārziņā. Visu procesu diriģēšanu pārņēma t.s. humanitārā inteliģence. Tā bija uzaugusi un izglītību ieguvusi padomju laikā, bet tai nebija nekādas teorētiskās izpratnes par valsts pārvadīšanu un arī nebija nekādas pieredzes valsts pārvaldīšanā. Latviešu elektorāts valsti bija uzticējis fundamentāli nesagatavotiem un nepiemērotiem indivīdiem, kuru galvenā kompetence bija agresīvā nekaunība tēlot „politiķus”.
   „Vienotības” valstiski neadekvātā darbība automātiski sekmēja attiecīgu leksisko ietērpu. Otrajā etapā procesu vērtējumos pārtrauca figurēt korektums. Populārākais vērtējums kļuva „neatbilst veselajam saprātam”. Tomēr drīz (apm. no 2015.g.) publiskajā telpā „Vienotības” darbības apzīmējumos sāka lietot arī vārdus „idioti”, „idiotija”.
   Trešais posms sākās ar „kabatas partiju” (Sudrabas, Pavļuta, Kaimiņa, Bordāna) veidošanu un to līderu papildināšanu 2016.-2017.gadā. Leksikas regresīvā pēctecība ir ļoti izteikta. Aktuāli kļuva tādi vārdi kā „debilitāte”, „daunisms”, „deģenerāti”, „noziedznieki”.

   Ļoti iespējams, šie vārdi būs LR visu procesu galvenie raksturotāji pēc Saeimas vēlēšanām 2018.gada 6.oktobrī. Nav ticams, ka latviešu elektorāts valsti neuzticēs garīgi anormālām būtnēm – regresīvās pēctecības visspilgtākajiem uzskates līdzekļiem.

Pareizais viedoklis

Melnais Kangeris deklarē „čekas maisu” publicēšanas nepieciešamību bez komisijas pētnieciskās izziņas: „Lai katrs pats pēc tam skaidrojas, kā tur nokļuva un kāda bija viņa sadarbība ar VDK. Mēs nevaram izmeklēt katra cilvēka likteni, nespējam noteikt, kurš piekrita brīvprātīgi, kurš piespiedu kārtā”. Viņa viedokļa nelietīgums pazemot cilvēkus spilgti izceļas un kontrastē ar Jura Bojāra viedokli: "Ko darīt šodien? Ļaut strādāt maisu izpētes komisijai, pirms tam gan paņemot parakstus par slepenības ievērošanu. Skapji ir lieli, viņiem tur pietiks darba līdz mūža beigām. Domāju, ka šie cilvēki varētu noskaidrot ļaunprātīgus sadarbības gadījumus vai noziegumus. Un šos vārdus gan vajadzētu publicēt."  Bojārs zina, ko runā. Viņa viedoklis ir loģisks, profesionāli pamatots, morāli pamatots – ļaunprātīgo „avotu” noskaidrošana palīdzētu tautai morāli atveseļoties. Bojāra viedoklis liecina, ka melnais Kangeris ir padzenams un viņa melnā komisija ir nekavējoties jālikvidē. Neliešiem nevar uzticēt sociāli un morāli tik atbildīgu darbu. Jāveido jauna komisija no patiesi godīgiem zinātniekiem, bet nevis no nelietīgiem savas tautas inteliģences pazemotājiem.

Deficītais segments

Latviešu inteliģences masveida reti kroplajai attieksmei pret valsts drošības speciālajiem dienestiem izskaidrojums ir vienots ne tikai ar etniskās populācijas attīstības vispārējo līmeni, izglītotības kolosālo noslīdējumu pēcpadomju laikā, iespēju dažāda rakursa debiliem indivīdiem piesārņot publisko telpu un tādējādi gribot negribot apliecināt sabiedrības saprātīguma zemo pakāpi visdažādākajos jautājumos un tajā skaitā valsts drošības speciālo dienestu jautājumā. Izskaidrojumā nākas ņemt vērā to, ka latviešiem vispār nekad nav bijusi sava valsts, kura būtu pastāvējusi vismaz vienas paaudzes mūžu (25-30 gadus). Pēcpadomju LR nevar uzskatīt par patstāvīgu valsti un īstu valsti vispār. Tas drīzāk ir PSRS komunistu partijas darboņu varas turpinājums kriminālā formātā, ģeokrātiskā pakļautībā un ES konfederācijas sastāvā. Bet tas nozīmē, ka latviešiem nekad nav nācies nopietni pievērsties valsts drošībai. Latviešu tautas drošība vienmēr ir bijusi citu etnosu darbības sfēra; galvenokārt, krievu. Tāpēc latviešu kultūrā iztrūkst tāds segments kā izlūkdienests, kontrizlūkdienests un politiskās drošības dienests. Tātad iztrūkst valsts drošības speciālo dienestu pamats. Ja arī latviešu tautības cilvēku kāda daļa ir nodarbojusies ar izlūkošanu un kontrizlūkošanu, tad tas ir noticis citu tautu valstiskuma ietvarā. Latviešu tautas masām tāpēc ir pilnīgi nepazīstama lepošanās ar saviem speciālo dienestu kadriem. Latviešiem nav pazīstami naratīvi par savas tautas izlūku varoņdarbiem. Latviešu tautas masas tāpēc nesaprot, ka kalpošana valsts drošībai speciālajos dienestos ir goda lieta un ar to ir jālepojas. Latviešiem nav lemts saprast, ka darbs speciālajos dienestos ir liecība augstam intelektam, spējai uz pasauli lūkoties plaši un analītiski. Darbs speciālajos dienestos prasa ļoti augstas cilvēciskās īpašības – drosmi, izturību, savaldību. Latviešu inteliģence nemaz necenšas savu tautu pārliecināt, ka jebkuras valsts drošībai ir obligāti nepieciešami dažāda profila speciālie dienesti. Valsts nevar pastāvēt bez politiskās drošības speciālā dienesta. Visnepatīkamākais ir tas, ka latviešu inteliģence nepaskaidro tautai, ka darbs vai sadarbība ar valsts drošības iestādēm ir katra tautieša pienākums un goda lieta, sniedzot savu individuālo ieguldījumu valsts pastāvēšanā. Saprotams, latviešu inteliģencei principā neko nedrīkst pārmest, jo latviešiem vēl nav bijusi īsta sava valsts. Latviešiem vēl nav bijis pilsoņa pienākuma un goda lietas realizācijas īsts un cienījams objekts.

trešdiena, 2017. gada 20. decembris

Odiozākais

Visā jezgā ap VDK odiozākais ir LPSR Augstākās padomes 1991.gada 24.augusta lēmums „Par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā”. Tajā teikts: „Saskaņā ar 1990. gada 4. maija deklarāciju «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu», 1991. gada 21. augusta konstitucionālo likumu «Par Latvijas Republikas valstisko statusu» un ievērojot to, ka PSRS valsts drošības iestāžu un to struktūrvienību, arī Latvijas PSR Valsts drošības komitejas, darbība Latvijas Republikas teritorijā atzīstama par noziedzīgu un tādu, kas vērsta pret Latvijas tautas interesēm, Latvijas Republikas Augstākā Padome nolemj: 1. Likvidēt Latvijas PSR Valsts drošības komiteju”. Odiozākais attiecas uz frāzi „PSRS valsts drošības iestāžu un to struktūrvienību, arī Latvijas PSR Valsts drošības komitejas, darbība Latvijas Republikas teritorijā atzīstama par noziedzīgu un tādu, kas vērsta pret Latvijas tautas interesēm”. Tādu lēmumu varēja pieņemt vienīgi debili cilvēki vai nelabojami nelieši. Lēmuma pieņēmēji ļoti labi zināja, ka VDK turpinās darbību LR: no VDK uz DP un citām LR drošības iestādēm darbā pāries VDK kadri ar visiem saviem slepenajiem „avotiem”. Tādējādi lēmums ir pretīga izdarība un arī idiotiska izdarība, jo Augstākā Padome, pasludinot VDK par noziedzīgu struktūru, pasludina arī pati savas valsts (proti, LR) drošības struktūras par noziedzīgām. Turklāt lēmumu ir parakstījuši tādi LKP funkcionāri kā A.Gorbunovs un I.Daudišs, kuru fundamentālais ieguldījums VDK vadīšanā un kontrolē ir vispārzināms fakts. Taču ir vēl viens odiozs un amizants moments: netieši pasludinot VDK mantinieci DP un citas LR drošības iestādes par noziedzīgām struktūrām, Augstākā Padome principā ir rīkojusies pareizi, jo tās patiešām ir noziedzīgas struktūras, jo atbalsta LR krimināli oligarhisko iekārtu ar tās lielākajām kaislībām – „prihvatizāciju” un masveida zagšanu. DP un citu drošības iestāžu darbība savā būtībā ir noziedzīga darbība, gūstot nesalīdzināmi lieliskākus panākumus nekā VDK, LR pārvēršot par mēslu bedri un latviešu tautu novedot līdz iznīcībai.


otrdiena, 2017. gada 19. decembris

No arhīva

Laiku pa laikam (apmēram 2-3 reizes gadā) palasu interneta „personīgo arhīvu”, kā vēlos saukt „Google” glabātos tekstus ar manu vārdu un uzvārdu. Tādās reizēs vienmēr uzzinu kaut ko jaunu. Pirms kāda laika uzzināju, ka naktī esmu norāvis LR karogu, ko pēc kara pirmo reizi pilsētā iepriekšējā dienā pacēlām virs DPI galvenās ēkas (es biju uz jumta). Šos fantastiskos melus izplata Valfrīds Paškēvičs, ar kura neizprotamo naidīgumu sastapos t.s. LTF laikā. Nupat uzzināju, ka valsts oficiālais izdevums „Latvijas Vēstnesis” ir izplatījis ne mazāk fantastiskus melus. Žurnāla 2003.gada 9.maija 69. (2834.) numurā ievietota šāda no emigrantu laikraksta „Laiks” pārpublicēta informācija: „ Daugavpils Daudznāciju kultūras centra direktors Dr.philol. Arturs Priedītis paziņojis par atteikšanos no Latvijas pavalstniecības un lūdzis politisko patvērumu Krievijā. Darbonis bijis sašutis, ka krievu skolās piespiedu kārtā ievieš latviešu valodas mācīšanu un ka ārvalstu pilsoņiem aizliegts piedalīties pašvaldību vēlēšanās. Šo faktu ar sev raksturīgo ļauno prieku nekavējās izmantot avīze “Vesti segodnja”, publicēdama rakstu “Pirmais disidents”. Savās atsauksmēs uz to daugavpilieši raksta, ka Priedītim bijis visparastākais kašķis mīļās naudiņas dēļ un ka viņam sariebis vietējais laikraksts “Naša gazeta”. Viņš savas personīgās problēmas sajaucis ar sabiedrības problēmām. Izraēlas publicista, kādreizējā rīdzinieka Franka Gordona komentārs šajā sakarā: “Arturs Priedītis Krievijas mežmalā nostājies blakus Viktoram Alksnim”.” Fantastiskos melus detalizēti atspēkot būtu pazemojoši. Pareizi ir nosaukta tikai Persikovas kundzes sagatavotā ziņa ar virsrakstu „Pirmais disidents”. Franku Gordonu 90.gados sastapu Daugavpilī. Viņš kopā ar latviešu būtni Uldi Bērziņu apbraukāja Latviju, aicinot etnonīma „ebrejs” vietā lietot zākājumu „žīds”. Bērziņš ir tipisks latviešu muļķītis. Viņam nevar neko pārmest. Pārmest var Gordonam par provokāciju. Neticu, ka viņš ir tik dumjš un nezinīgs. No Daugavpils un citiem ebrejiem ļoti labi zinu, ka vārdam „žīds” ebreju ieskatā ir negatīva konotācija. Tas ir lamu vārds. Tātad Gordons ir faktiski kaut kāds mēsls, kurš provocē nacionālo naidu pret savu tautu. Tātad – deģenerāts. Par laimi abiem mēsliem nebija nekādu panākumu. Vārdu „žīds” lieto tikai vietējās padibenes interneta komentāros, gļēvi slēpjoties aiz „nika”.


pirmdiena, 2017. gada 18. decembris

Inteliģence internetā

Kā parasti, latviešu inteliģences vairums ir gļēvuļi - slēpjās aiz "nikiem", jo ir bailīgi, nepārliecināti, zemiski. Anonīmos komentārus neraksta šoferi, kalēji, pārdevējas, sētnieces. Raksta latviešu intelbeņķi ar pirktiem izglītības papīriem, bet galvenais – melnu prātu, melnu garu un melnu dvēseli. Raksta zemiski tārpi, denuncēšanas potenciāls, nodevības potenciāls, nelietības potenciāls. Un, protams, tautas lepnums – stulbeņi, idioti, pitekantropi, antropoīdi, postcilvēki, dauni. Tauta tāpēc dzīvo tik drūmi, ka tai nav cienīgas inteliģences. Tā vien liekas, ka internets ir radīts inteliģences cilvēciskajām padibenēm, kuras ir guvušas iespēju nesodīti izlādēt savu necilvēcisko būtību.

Patiesība

2017.gada 18.XII „Diena” publicēja interviju ar melno Kangeri. Savukārt „Delfi” publicēja pārskatu par interviju (citāti no pārskata). Intervija ir interesanta un savā ziņā unikāla. Neatceros līdzīgu tekstu, kurā skaidri un gaiši būtu parādīta LPSR skaistā transformācija LR, kad faktiski nekas nemainījās – varu saglabāja LKP/VDK nelietīgākā daļa, DP turpināja darbu VDK kadri, komunistu zaglīgākie partijas sekretāri sāka laupīt tautas kopīpašumus, LKP CK ideoloģijas guru kļuva LR parlamenta priekšnieks utt.: „"Izskatās, ka ir bijuši kādi cilvēki, kas tika pārvervēti strādāt Latvijas Republikas labā. Mēs zinām, ka 30 Valsts drošības komitejas (VDK) štata darbinieku pārgāja Latvijas Republikas darbā, tad loģisks ir jautājums – katram no viņiem bija savi aģenti, vai viņi šos aģentus ņēma vai neņēma līdzi?", intervijā laikrakstam "Diena" atzīst VDK zinātniskās izpētes komisijas vadītājs Kārlis Kangeris”. Tekstā lieliski redzam, ka joprojām ir „labie” čekisti („avoti”), par kuriem nedrīkst runāt atklāti, un „sliktie” čekisti: „"Te vēl no drošības aspekta ir cits jautājums. Esmu runājis ar [Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktoru Jāni] Maizīša kungu, kad pieminēju, ka varētu šo kartotēku publicēt, radās jautājums, vai mums vajadzētu kaut ko izņemt ārā," atminas Kangeris. Uz jautājumu, ka tad iznāk, ka valstij pārvilināto aģentu vārdi jāsargā, Kangeris atbild, sakot: "Jā, jā, tur ir tas jautājums, kas visu šo sarežģī. Bijušais SAB priekšnieks Kažociņš (tolaik viņš vairs nebija amatā) izteicās, ka būtu jāatlasa publicējamie [tas noteikti ir CIP viedoklis-A.P.]. Runāju ar Maizīša kungu, viņš nopūtās – tad mums arī no "Delta" datubāzes vajadzētu šo to izņemt. Tas nozīmē, ka arī šie materiāli tikuši operatīvām vajadzībām izmantoti, tie nav glabāti kā tīri arhīva materiāli," norāda Kangeris”. Tipiska šizofrēniskā dullība ir LR. Tas redzams sarunā ar melno Kangeri: „Viņš intervijā atzīst, ka tad, kad izveidoja ceturtā maija republiku, VDK priekšnieks Johansons tika iesaistīts Ministru kabineta darbā – viņš strādāja gan jaunajai Latvijas valdībai, gan Maskavas valdībai. Šajā laikā arī vēl tika vervēti aģenti”. Bet vai latvieši beidzot sapratīs, kāda mēslu bedre tika izveidota „perestroikas” rezultātā, ja pat gratulēts „vēsturnieks” Kangeris to nesaprot? Noteikti latviešu liela daļa turpinās klanīties LKP/VDK bijušajiem kadriem, neapjēgs LR kriminālo būtību un turpinās spiegt par „maisu” atvēršanu. Debilizācija regresīvi progresē. Tekstā melnais Kangeris paškritiski saka: „"Tad jautājums – uz to man pašam vēl nav īsti skaidras atbildes – ja mēs runājam par to nepārtrauktības doktrīnu, tad šis viens gads, kad eksistēja ceturtā maija republika, – kā to ieskaitīt? Vai tā jau bija Latvijas Republika vai ne? No viena aspekta mēs varētu tulkot, ka visi aģenti, kas toreiz strādāja VDK, automātiski kļuva par Latvijas Republikas aģentiem," saka Kangeris””. Melnais Kangeris neko nesaprot no PSRS sabrukuma, taču no savas nelietības neatsakās:” „Mans uzskats, ka šo kartotēku var publicēt tikai kā Latvijas VDK aģentu kartotēku – neko vairāk, bez komentāriem. Vienīgais kopsaucējs ir tas, ka personas tur kaut kādā veidā ir iereģistrētas. Dažkārt tagad diskusijās prasa, ka mums jānovērtē, kurš bija labs vai slikts, kurš brīvprātīgi vai piespiedu kārtā iesaistīts. To mēs nevaram darīt pat tad, ja mūsu rokās būtu tie materiāli, kas aizvesti no Latvijas. Ja kāds parakstīja savu sadarbības līgumu vai kā to sauca, tur jau viņš neuzrādīja, vai viņu piespieda vai ne," saka Kangeris””. Tajā pašā dienā (18.XII) „Delfi” publicēja priecīgu ziņu: „"Diemžēl mums alkoholisms ir iedzimts. Tas ir pārmantots vairākās paaudzēs. Jau vairākus gadsimtus latvieši ir bijuši lieli dzērāji," pirmdien intervijā "Neatkarīgajai" saka psihiatrs un narkologs Jānis Strazdiņš””. Par alkoholisma ģenētisko determinētību viss būtu skaidrs. Bet kā ir ar stulbuma (un zagšanas) ģenētisko determinētību? Vai tas stulbums, kas traucē izprast dzīves realitāti, arī ir iedzimts?



 

svētdiena, 2017. gada 10. decembris

Trieciens

Latviešu tautas atmiņai jauns trieciens ir Kangera noorganizētā kampaņa ap „čekas maisiem”.  Kangeris visā vaino padomju laiku, - tātad pagātni.Trieciens vispamatīgāk skar latviešu jaunās paaudzes nevērtīgāko daļu, kurai par Latvijas vēsturi jau pamatskolā ir iezombēts kropls priekšstats. Triecienu divdomīgi atbalsta/neatbalsta valdošā kliķe. Kampaņa ir reti nelietīga, jo zinātniskās pētīšanas demagoģiskajā aizsegā Kangeris vēlas pazemot un izrēķināties ar latviešu padomju laika inteliģenci. Turklāt šis melnais eksemplārs nemaz neslēpj, bet lepojas ar savu antipatriotisko un cilvēciski zemisko rīcību. Vienā medijā lasāms: „Tomēr, spriežot pēc sarunas ar Kangeri, visticamāk, nekāda īpaša metodoloģija nemaz netiks piedāvāta. Viņaprāt, gluži vienkārši jāpublisko visi dokumenti ar norādi, ka konkrētās personas bijušas atrodamas aģentu sarakstā, bet par viņu sadarbības formu un veidu nav precīzu ziņu. “Lai katrs pats pēc tam skaidrojas, kā tur nokļuva un kāda bija viņa sadarbība ar VDK. Mēs nevaram izmeklēt katra cilvēka likteni, nespējam noteikt, kurš piekrita brīvprātīgi, kurš piespiedu kārtā,” teica izpētes komisijas vadītājs””. Noņemšanās ap „čekas maisiem” un VDK kopumā ir tendēta uz tautas garīgās veselības bendēšanu, kas ir ļoti izdevīga pašmāju neliešiem – „prihvatizātoriem”, jaunajiem „miljonāriem” no LKP un VDK. Nevienam nav noslēpums par LR drošības iestāžu kadru izcelsmi. DP sāka strādāt bijušie VDK virsnieki. Principā tas ir pareizi un pret to nebūtu iebildumu. Valsts drošību katrā ziņā vajadzēja uzticēt profesionāļiem. Taču fantastiska amoralitāte ir LR valdošās kliķes un DP priekšniecības noorganizētā VDK kompromitēšana, jau 90.gadu sākumā VDK oficiāli atzīstot par „noziedzīgu un tādu, kas vērsta pret Latvijas tautas interesēm”. Tā varēja rīkoties vai nu nelabojami idioti vai nelabojami morālie monstri. Parlaments, valdība, DP spice izlikās nesaprotam, ka VDK pasludināšana par noziedzīgu iestādi attiecas arī uz tās tiešo mantinieci – DP. Morālie monstri izlikās nesaprotam, ka tādējādi arī DP ir pasludināta par noziedzīgu iestādi. Saprotams, tāda šizofrēnija ir iespējama tikai sociuma adekvātā līmenī. Sociums nav spējīgs konstatēt, ka tiek uzskatīts par debilu masu. Pašlaik latviešu garīgi nepilnvērtīgā daļa, protams, nav spējīga apjēgt vēl divus momentus: 1) LR ir nesalīdzināmi nevērtīgāka un pret tautu noziedzīgāka nekā LPSR; 2) ja kāds ir jānosoda un jāsoda, tad tā ir PSKP un VDK līderu nelietīgākā daļa, kura radīja izcili kroplu LR – kriminālo noziegumu citadeli  - un kura ir latviešu tautas bende. Interesanti, ka Kangeris neko nesaka par kāda cita „avotu” saraksta publicēšanu. Intervija liecina par viņa kompetenci vācu okupācijas latviešu atbalstīšanā: „Par vācu laikiem… Pie VDK dokumentiem ir krājums par vācu okupācijas laika aģentiem. Ar kādiem 2000 vārdiem. Biezs žurnāls. Sastādīts pēc kara. Tur ir par Arāja komandas dalībniekiem un tamlīdzīgi.[..] Ticamība ir liela, jo to sarakstu var salīdzināt ar 1943. gada vācu sarakstiem, kur uzskaitīta pārtikas devu, cigarešu izsniegšana. Vēsturnieks An­drievs Ezergailis jau to ir publicējis. Tomēr interesantāki tādi saraksti būtu no 1941. gada. Diemžēl arhīvā tādu nav. Vācieši tos iznīcināja. Ir vienīgi vadošā personāla, 20 galveno cilvēku uzskaitījums”. Loģiska ir prasība reizē ar vācu laika, padomja laika "avotu" sarakstu publicēšanu publicēt arī Livonijas laika, cara laika, pirmskara Latvijas laika, bet galvenais - šodienas valstiskās mēslu bedres visu piecu speciālo dienestu "avotu" sarakstus. Latviešu tauta vēl nekad nav dzīvojusi tādā valstiskajā smirdoņā, kāda valda pēcpadomju periodā. Tāpēc ir jāzina šīs smirdoņas nelegālo atbalstītāju vārdi. Latviešu nevērtīgais miljons acīmredzot nav spējīgs aptvert savas aprobežotības trajektoriju, īdot par "čekas maisu" atvēršanu. Vācieši iznīcināja savu "avotu" sarakstus, bet latvieši speciāli kaut kādā nelietīgā nolūkā atstāja ziņas par saviem "avotiem". Vācieši bija godīgāki par latviešiem. Vai par to kāds ir spējīgs padomāt un izdarīt vajadzīgos secinājumus? Stulbums ir grandiozs un visaptverošs. Grandiozais stulbums traucē saprast to, ka 27 gadus "maisus" neviens godīgi nesargāja. Maisu saturs noteikti tika rediģēts. Populācijas varas inteliģences morālais līmenis nav tāds, lai uzticētos tiem, kuriem ir nauda un vara. Pie tam nav saprotama "čekas maisu" jēga vispār. Nav zināms, kāda ir "perestroikas" neliešu izvēlētā "maisu" funkcija. Ne tikai stulbums ir visaptverošs. Visaptveroša ir arī morālā deģenerācija. Tāpēc nav kam uzticēt "maisu" likvidēšanu, kas būtu vissaprātīgākais solis. To vajadzēja izdarīt pašai VDK tāpat kā to izdarīja Hitlera drošības dienesti. Taču PSRS beigu posmā VDK augstāko kadru kontingents acīmredzot bija pamatīgi saindēts ar cilvēciskajām padibenēm, kurām profesionālā ētika neko nenozīmēja.



piektdiena, 2017. gada 8. decembris

Loģika

Tautas dumjākajā miljonā skaidri redzama ir tieksme starp neseno pagātni un tagadni izveidot komunikatīvo bezdibeni. Tautas dumjākais miljons buldurē, ka sociālistiskajā iekārtā aizvadītie gadu desmiti esot bijusi dzīve melnā tumsā, un padomju laiks nav neko labu devis latviešu tautai. Padomju laiks („okupācija”) samaitāja latviešu tautu. Tāda pieeja ir svilinošas tumsonības pierādījums. Padomju perioda norakstītāji ir tik dumji, ka nesaprot elementāru loģiku. Norakstot vēstures izgāztuvē padomju periodu, izgāstuvē tiek norakstīta arī visa latviešu tauta. Tautas dumjākais miljons to nav spējīgs aptvert. Ja padomju laiks tautu samaitāja, tad šī tauta arī pēcpadomju laikā ir samaitāts un nekur nederīgs etniskais cūkojums. Loģika ir elementāra. Pēc tautas samaitātās dzīves padomijā „otrā rītā uz brokastu laiku” (1990.g.4.maijā) nevarēja uzpeldēt nesamaitāta tauta. Tātad atjaunotajā LR sāka dzīvot samaitāta tauta. Cita loģika ir neloģiska. Loģika ir elementāra vēl vienā ziņā. Samaitātajai tautai pēcpadomju gados nevarēja dzimt nesamaitāta jaunā paaudze. Tātad arī latviešu jaunā paaudze nevar lepoties ar savu nesamaitātību. Turklāt sanāk, ka jaunā paaudze ir vēl samaitātāka nekā viņu vecāku un vecvecāku samaitātās paaudzes. Atkal jāatceras elementāra loģika: riebīgas izpausmes var ģenerēt vienīgi vēl riebīgākas izpausmes. Tāda ir teorija. Taču vistrakākais ir tas, ka tik tikko minētā teorija masveidā apstiprinās aizvadītajos 27 gados. Veči radīja krimināli oligarhisku mēslu bedri ar masveida zagšanu, bet viņu bērni ne tikai jūsmo par tēvu un vectēvu pietaisīto mēslu bedri, bet pamatīgi pārspēj savus padomju senčus, jo sevi apliecina kā visīstākie deģenerāti un postcilvēki.