otrdiena, 2018. gada 24. aprīlis

Morāles diktatūra



Mūsdienu Rietumu sabiedrības vispārējā negatīvā morālā transformācija enerģiski atgādina par to, ko var dēvēt par morāles diktatūru. Proti, morāles fundamentālo un ģenerējošo lomu jebkurā cilvēka darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Citiem vārdiem sakot, morāle nosaka jebkuras esamības formas izcelsmi un morāle apvij jebkuras esamības formas praktisko gaitu. Bez morāles nekas nenotiek. Bet galvenais - morāle nosaka kvalitāti. Arī jebkuras antropoloģiskās identitātes kvalitāti. Ja pietrūkst skaidras un cēlas morāles, tad laba kvalitāte nav gaidāma. Morāles diktatūra ir universāla. Morāles diktatūra pastāv ne tikai tad, ja valda augsts morālais līmenis, bet pastāv arī tad, ja valda amorāliskums. Piemēram, liberālisms ir laba un vajadzīga idejiskā nostādne, bet tikai savienībā ar dziļu tikumiskumu un augsti attīstītu morālo apziņu. Ādama Smita tirgus „neredzamā roka” bija ne tikai „biznesa roka”, bet arī „morālā roka”. Tā nebija amorāla, alkātīga, nekaunīga, sociāli bezatbildīga „roka”. Ekonomiskā politika var būt sekmīga vienīgi tad, ja tai ir stingri morālie pamati, kā tas mūsdienās ir Vācijā, Japānā, ASV, Ķīnā. Savukārt Krievijas, Latvijas ekonomiskā politika ir „elites” tumsonības, mežonības, amorālisma, netikumības iemiesojums. Arī ideoloģija bez morāles neko pozītīvu nedod. Ideoloģija bez morāles veicina sociālo darvinismu, sociālo noslāņošanos bagātajos un nabagos, veicina visu to riebīgo, ar ko tiekamies mūsdienu eiropeīdu sabiedrībā. Morāles diktatūra sabiedrībā nosaka dažāda veida tabu – amorālo izpausmju aizliegumu. Morāles diktatūra faktiski ir morāli tikumisko pārkāpumu aizliegumu sistēma. Ja tāda sistēma vāji funkcionē vai vispār netiek formulēta, tad nekas labs nav gaidāms nevienā cilvēka solī zem Saules. Cilvēku, tautu vispirms vērtē no morāles viedokļa un tikai pēc tam no intelektuālā, vispārējās garīgās attīstības viedokļa.

Latviešu laime



Latviešu „miljonam” arī pēc 6.oktobra par katru cenu nepieciešams saglabāt pašreizējo politisko iekārtu un pašreizējo valdošo ellīti. Jāpiedod OIK un viss pārējais tautas labā darītais. Latvieši nekad nav tik labi dzīvojuši kā „otrajā” republikā. Beidzot ir radusies iespēja sevi pielietot pilnā mērā. Baroni neļāva latviešiem zagt. „Pirmajā” republikā nebija ko zagt. Maskavas vara arī neļāva latviešiem zagt. Ja arī kaut ko varēja nozagt, tad tikai niekus: zīmuli, dzēšgumiju kantorī, gaļas gabalu iebāzt kājstarpē, ejot uz mājām no darba gaļas kombinātā. Vēl šo to varēja nozagt. Bet zagt bija bīstami. Pie tam sabiedrībā bija nosodoša attieksme pret zagšanu. Tagad, „otrajā” republikā, viss ir pilnīgi savādāk. Tagad zagšana ir galvenais, zagšanas brīvība ir totāla, par zagšanu nevienu nesoda. Soda tad, ja neesi dalījies ar sazagto. Latviešu „miljons” dedzīgi atbalsta zagšanu un politisko varu, kura nodrošina masveida zagšanu. Un vēl viens labums „otrajā” republikā: neviens nevēršas pret latviešu patīkamo stulbumu. Stulbuma kritika neeksistē. Riebīgajos padomju laikos bija citādāk: Maskava nepieļāva stulbumu ne zinātnē, ne mākslā, ne ekonomikā, ne izglītībā, ne medicīnā. Nepieļāva nekur. Tagad latviešu patīkamajam stulbumam līdz galam atvērtas visas durvis. Tāpēc pēc 6.oktobra nekas nedrīkst mainīties. Ja mainīsies, tad ar latviešu „miljonu” ir beigas. Uztraukumam nav vietas! Latviešu „miljons” noteikti nosargās savu skaisto labklājību. Turklāt zagļus un stulbeņus sargā Soross, NATO, ES, EP, EK, PB. Sardzē stāv arī Putina diriģētā etniski daudzkrāsaina Krievijas banda, kurai arī latvieši vajadzīgi tikai kā zagļi un stulbeņi. Neatbalsta tikai Tramps, kurš smalki paņirgājās par Latviju, ko, protams, Rīgas pils stulbenis nav spējīgs novērtēt.

Atbildība


Sakarā ar OIK laupīšanu daži „politiķi” cenžas izmantot situāciju, lai nomelnotu savus „kolēģus”. Tā rīkojas Zariņš publikācijā „PIETIEK”. Stulbi visu vainu uzvelt dažiem cilvēkiem vai pat tikai vienam cilvēkam. Vaina ir daudz dziļāka, plašāka, bīstamāka, kā arī perspektīva saglabāties. Vaina ir "perestroikā" un tās radītajā nacionāli reakcionārajā un krimināli oligarhiskajā režīmā. Vaina ir latviešu inteliģences degradācijā un deģenerācijā, vaina ir latviešu "miljona" mentalitātē, masveidā atbalstot doto noziedzīgo režīmu. Vainīgs ir arī Zariņš. Pēdējais laiks būtu saprast, ka individuāli vainīgs ir katrs, kurš sadarbojas ar mēslu bedres institūcijām. Deputāti ir desmitkārt vainīgi un nav ko tēlot nevainīgu jēru. Tas liecina ne tikai par prāta trūkumu, valstisko zināšanu trūkumu, bet arī par amorālo stāju. Godīgs cilvēks nekad nepiekritīs sēdēt mēslu bedres parlamentā. Ja ir piekritis, tad ir drosmīgi jāuzņemas visa atbildība par mēslu bedres radīto smirdoņu un nav jātēlo "opozīciju". Tā arī ietilpst varas sistēmā un ir tikpat atbildīga par visu, cik atbildīga ir "pozīcija".

ceturtdiena, 2018. gada 19. aprīlis

Abstraktais humānisms

Pazīstams ir jēdziens "abstraktais humānisms". Ar to apzīmē humānistiskas idejas, priekšlikumus, novērojumus, kuri ir teorētiski un loģiski it kā pamatoti, atbilst veselā saprāta normām un prasībām, taču tajā pašā laikā pilnīgi atrauti no dzīves realitātes, reālajām dzīves iespējām, dzīves praktiskajām formām. Abstraktais humānisms var emocionāli ietekmēt kādu brīdi. Kāds var pat ticēt abstraktā humānisma saturam. Tomēr vienmēr saglabājas epiteta "abstraktais" klātbūtne. Vienmēr saglabājas tikai humānisms, kas ir domās atdalīts no konkrētā materiāla un konkrētajām perspektīvām. Abstraktais humānisms ir no dzīves atrauts prātojums. To nav patīkami uzzināt, taču tā ir patiesība. Mūsdienu sabiedrībā abstraktais humānisms var izraisīt lielu izsmieklu, jo vispārējā degradācija un deģenerācija ir neiecietīga un agresīva pret visu vairāk vai mazāk ideālo, garīgo, metafizisko un transcendentālo.

trešdiena, 2018. gada 18. aprīlis

Valsts mācība


Latvijā ir vēlams ieviest mācību priekšmetu ar nosaukumu „Valsts pamati” jeb „Valsts mācība”. Šis priekšmets ir jāapgūst katram pavalstniekam. Priekšmetam ir jāsniedz zināšanas par valsti un tās funkcionēšanas pamatnosacījumiem. Priekšmets pozitīvi ietekmēs tautas politisko apziņu, un tajā nostiprināsies pareiza informācija par valsti. Latviešu politiskā apziņa nevar lepoties ar zināšanu dziļumu un precizitāti. Tas izraisa dažādas kroplības un vispār fundamentālu neizpratni par valsts jēgu, bet galvenais – totāli neadekvātu LR vērtējumu. Masveida nezināšana ir viens no galvenajiem iemesliem pamatotajai tēzei par latviešu valsts nespēju; proti, nespēju uzturēt savu valsti. Ja latviešiem būtu adekvātas zināšanas par valsti, LR seja būtu pareizāka, tīrāka, glītāka, sakoptāka. LR vispār nebūtu pretīgs monstrs ar nacionāli noziedzīgu valstiskumu un šausmīgs šķērslis tautas bioloģiskajai pastāvēšanai un tautas kultūras virzībai. Ne tikai aplamā attieksme pret dezinformāciju liecina par minētā mācību priekšmeta nepieciešamību. Aplama ir attieksme pret daudziem (visiem) valsts aspektiem – to būtību, rašanos, praktisko darbību utt. Faktiski katru dienu medijos tiekamies ar neizpratni par valsti. Izpratnes trūkumu demonstrē gan politiķi, gan citi cilvēki, kuri iesaistās sarunā par valsti. Visus līdz šim greizi traktētos valsts pastāvēšanas aspektus nav iespējams atcerēties un tagad uzskaitīt. Uzskaitījumu noteikti ir jāsāk ar tādu svarīgu jautājumu kā valsts suverenitāte. Latviešu vairākuma izpratne par valsts suverenitāti ir idiotiska. Daudzi pilnīgi dumji uzskata, ka LR paliek suverēna (nacionāli neatkarīga) valsts arī pēc iestāšanās ES. Troksnis ap „Rīdzenes sarunām” liecināja par neizpratni valsts problēmu risināšanas tehnoloģijā. Troksnis neliecināja par neformālo diskusiju lomas izpratni valstī. Melnā Kangera saceltie nelietīgie dubļi ap „čekas maisiem” atklāja masveida neizpratni par speciālo dienestu vietu valstī, kā arī klaju neizpratni par katra pilsoņa pienākumu sargāt savu valsti un palīdzēt to darīt jebkurai valsts drošības iestādei. Idiotiska ir vispārējā attieksme pret ideoloģijas vietu valstī. Netiek saprasts, ka parlamentārā opozīcija ietilpst varas struktūrā. Pavalstnieki pret valsti neizturas kā pret sistēmisku veidojumu. Tas traucē objektīvi vērtēt LR institūciju darbu, atsevišķu amatpersonu darbu. Naivi tiek gaidīts un prasīts tas, ko ir bezjēdzīgi gaidīt un prasīt, jo valstiskās nebūšanas atsaucas uz visiem valsts elementiem. Kardināli neadekvāta ir izturēšanās pret politiku kā profesionālās darbības sfēru. No politikas un politiķiem vispār netiek prasīta politiski idejiskā konceptualitāte un tās konsekvence dzīves reālajos procesos. Ieviesusies norma savtīgā nolūkā nemitīgi mainīt partejisko piederību.

ceturtdiena, 2018. gada 12. aprīlis

Diaspora


Par tautas iracionālismu, īpaši varas inteliģences iracionālismu, par iracionālismu, kas ir sasniedzis idiotijas pakāpi, liecina jaunā tēma „Diaspora”. Portālā „Pietiek” 2018.gada aprīlī ievietoja kādas sarkanmatainas un paresnas žurnālistes, vulgāras sejas īpašnieces tekstu. Tas sākas ar šādiem teikumiem: „Par diasporu pēdējos gados mūsu valsts ir runājusi un rakstījusi daudz un atzinusi, ka tā ir daļa no mūsu tautas un ka to nenosaka kartē redzamās robežas. Vēl vairāk, diasporas atbalstam paredzēts aptuveni miljons eiro gadā un prioritāte – atbalsts latviešu valodai un skoliņām visnotaļ ir saprotams un atbalstāms tāpat kā atbalsts dažādiem kultūras pasākumiem. Galu galā valoda un kultūra ir tautas pamats”. „Diaspora” ir viens no vērtīgi nevērtīgās latviešu varas inteliģences lielākajiem nacionālajiem sasniegumiem tautas vēsturē. Nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā latviešu varas inteliģence ir radījusi nacionāli apkaunojošu fenomenu – „diasporu”. Tās apjoms turpina pieaugt. Ja līdz šim latviešiem bija daži desmiti tūkstoši "trimdas latvieši", tad tagad jau ir simtiem tūkstošu liela „diaspora” no tautas vērtīgākajiem cilvēkiem, kas liecina par tautas stiprākās daļas atrašanos svešā teritorijā. Tā vietā, lai tērētu „diasporai” miljonus, labāk vajadzēja par šo naudu no frančiem sapirkt giljotīnas, lai giljotinētu latviešu varas mēslus, pēc kā „diasporas” vairs nebūtu, jo tautas vērtīgākā frakcija atgrieztos mājās. Bet tas nenotiks. Frančiem netiks latviešu naudiņa. „Diasporai” ir uzkundzējušies tādi paši alkātīgi un dumji tipi kādi ir uzkundzējušies visai latviešu tautai un tās valstij vārdā LR. Noteikti jau ir sarēķināts, cik lielu daļu katru gadu no tā miljona varēs nozagt „diasporas” patrioti. Saprotams, viņi nav spējīgi saprast, ka „diaspora” ir tautas nelaime un tautas bojāejas uzskatāms pierādījums. Ja ap „diasporu” ir vajadzīga kāda darbība, tad tā var būt tikai viena darbība – smirdošās valstiskās mēslu bedres likvidēšana, kas reizē būtu nacionāli apkaunojošās „diasporas” likvidēšana.


piektdiena, 2018. gada 6. aprīlis

Pretrunu kumulācija


Par sabiedrības pagrimuma pakāpi var liecināt daudzas pazīmes. Viena no tām ir neidentificējamu pretrunu kumulācija. Ko ar to domāju? Ko tas praktiski nozīmē? Tas praktiski nozīmē dažādu pretrunīgu izpausmju uzkrāšanos (kumulāciju) sabiedrībā tādā spriegumā un apjomā, ka sabiedrība vairs neatšķir normu no patoloģijas. Citiem vārdiem sakot, sabiedrības smadzenēs vairs nefigurē pretrunas, jo sabiedrība vairs nespēj atšķirt, kas ir slikts un kas ir labs, kas ir pretrunīgs un kas nav pretrunīgs. Kā zināms, pretrunīguma pamatā ir divas nesaderīgas izpausmes. Un, lūk, sabiedrības pagrimums ir nonācis līdz tādai pakāpei, ka sabiedrība vairs neprot abas nesaderīgās izpausmes nošķirt vienu no otras. Sabiedrība vairs nespēj to izdarīt. Sabiedrība vairs nesaprot, kas ir labs un kas nav labs, kas priekš cilvēkiem ir pozitīvs un  kas priekš cilvēkiem nav pozitīvs. Turklāt tas attiecas uz lielu apjomu; atkārtoju: sabiedrības pagrimums ir tik apjomīgs, ka sabiedrība pati vairs nespēj nošķirt labo no sliktā. Sabiedrībā viss ir sajucis tik grandiozā pakāpē, ka sabiedība nav spējīga idenficēt negatīvas vai pozitīvas izpausmes. Vēsturiski tradicionāli sabiedrību, plašāk – tautu, pārbauda ar brīvību. Proti, noskaidrojot,  kā tauta prot izmantot brīvību, vai tautai brīvība vispār ir vajadzīga, vai tauta vēlas un prot nosargāt tai doto brīvību. Taču tautu pārbauda ne tikai ar brīvību. Tautu pārbauda arī ar zinātni, mākslu, pašas un citu tautu intelektuālo un māksliniecisko mantojumu. Tādā gadījumā atklājas, kāda ir tautas attieksme pret zinātni, mākslu pasaules kultūru bagātībām. Pretrunu kumulācija latviešos ir sasniegusi tādus apgriezienus, ka skar tautas pārbaudes visus veidus. Skaidri ir redzams, ka apjukums valda gan attieksmē pret brīvību, gan attieksmē pret zinātni, mākslu, pasaules kultūru bagātībām. Latviešu tauta skaidri nesaprot, vai kapitālisms ir triumfs jeb kapitālisms ir katastrofa, valstī ir suverenitāte jeb valstī ir ģeopolitiskā verdzība, valstī ir masveida zagšana jeb valstī ir bizness, valstī akadēmiskajās norisēs ir zinātniskums jeb valstī akadēmiskajās norisēs prevalē šarlatānisms, valsts mediji melo jeb valsts mediji ziņo patiesību, valstī ir ideoloģija jeb valstī ir manipulācija, valsts institūcijās ir idiotijas un noziedzība jeb valsts institūcijās ir piedodamas kļūdas un piedodama īslaicīga nezināšana, valstī dzīvo latviešu tauta jeb valstī dzīvo „idle poor” bars. Protams, neidentificējamu pretrunu kumulācija ir fundamentāli destabilizējošs faktors. Sociuma apziņā sāk dominēt asimetriskas, odiozas, destruktīvas alianses. Sociuma apziņa kļūst šizofrēniska, deģeneratīva. Intelektuālie procesi sairst, devalvējas. Sociuma refleksijas zaudē kognitīvo adekvātumu – precīzu īstenības izziņu.

svētdiena, 2018. gada 1. aprīlis

Idiotija ap valodu


Prezidents esot apstiprinājis likumu grozījumus par pāreju uz vidējo izglītību latv.val. To vēsta „Delfi”2018.g.2.aprīlī. Ideja nav jauna. Jau 80.g. beigās, kad tika veidota valodas politika, tika formulēts, ka vidējai izglītībai ir jābūt latviešu valodā. Toreiz neviens neiedziļinājās šajā normā, par kuru centos pārliecināt „rīdziniekus”. Tā rezultātā tika pieļauta rupja kļūda. No šīs kļūdas labums bija tikai politiskajiem primātiem, kuri savtīgā nolūka izmantoja valodas jautājumu, lai taisītu politisko karjeru. Naciķi pirms katrām vēlēšanām musināja valodas jautājumu. Valodas jautājums bija vajadzīgs arī ždanokiem, cilēvičiem, plīneriem, mitrofānoviem savai karjerai, tēlojot "krievvalodīgo" aizstāvjus. Toreiz tāpat eksistēja atziņa, ka Valodas likums nav vajadzīgs, ja valodas prasības iestrādā citos likumos sakarā ar profesionālo darbību. Arī šo atziņu mūsu "gaišās galvas" ignorēja. Tā visa rezultātā LR 30 un vairāk gadus turpinās idiotija ap elementāru lietu - prasmi zināt valsts valodu darba vajadzībām.  Par savu līdzdalību valodas politikā nevēlos atcerēties. Esmu galveno pateicis "CV ciniskajā variantā". Tagad nākas atkārtot tikai trīs tēzes manos toreizējos uzskatos: 1. Valstij ir jāpalīdz mācīties latv. valodu, 2. Nav jāaiztiek strādnieki, kuri darbu dara klusējot; 3. Izglītībai no vidusskolas klasēm ir jābūt latv. val. Vēlāk man gudri cilvēki palīdzēja saprast, ka Valodas likums nav vajadzīgs. Vajadzīga ir konsekventa prasība (juridiski nostiprināta) profesionālajā darbībā, neļaujot attiecīgos amatus ieņemt bez latv.val.zināšanām. Lūk, citāts no "CV": 1987 sept.-1993 janv. docents, Latviešu filoloģijas un kultūras katedras vadītājs, Daugavpils Pedagoģiskais institūts.Nozīmīgākais: PSRS (arī Rietumos nebija sastopama attiecīga studiju programma) pirmais sagatavo kultūras vēstures skolotāja specialitātes studiju programmu (1988). 1991 sept.-1995 okt. Daugavpils pilsētas domes priekšsēdētāja padomnieks valodas jautājumos. Nozīmīgākais: valstī vienīgā tāda veida štata vieta; nodibina valstī pirmo Valodas inspekciju (1991.g.17.X); valstī pirmie uzsāk latv.val.atestāciju (1992.g.20.II). Protams, "rīdzinieki" noklusē un vienmēr noklusēs mūsu darbu Daugavpilī 80.-90.gados valodas jomā, multikulturālisma, nacionālo attiecību jomā, kultūras vēstures skolotāju programmas izveidē. "Rīdzinieki" taču ir latvieši, un latvietis nevar kaut ko nesariebt otram latvietim. Īpaši tad, kad pats var lepoties tikai ar savu pietaisīto smirdošo čupu aiz staļļa.

Ģenealoģiskā analītika



Aktuāls ir jautājums par latviešu bioloģiskās evolūcijas rezultātiem. Ja kāds vēlas iedziļināties degradācijas un deģenerācijas iemeslos, tad bez ģenealoģiskās analīzes neiztikt. Nākas pētīt šodienas cilvēciskā pagrimuma reprezentantu radurakstus, dzimtu, atsevišķu ģimeņu un personu izcelšanos visdažādākajos aspektos. Tikai pēc tam būs saprotams, kā varēja rastiem tādi primāti kā esejā „Civilizācijas norieta enciklopēdija: pagātnes cilvēks” minētie kailas miesas un seksa fani, cilvēka miesas ēdāji, ģimenes un laulības nīdēji Juris Pūce, Artūrs Bērziņš, Jana Kukaine, Andrejs Balodis, Ieva Lange, Ilmārs Šlāpins, Inga Gaile, Inese Kalniņa, Vladislavs Nastavševs, Vents Sīlis. Portāls ”Satori” ir viņu mājas. Tajās ielaiž tikai deģenerātus. Tajā publicē tikai īpaša kaluma jaunās paaudzes „radošās” inteliģences tipus ar aizdomīgu ārieni un perversu prāta produkciju. Nekādi nav saprotams, kā Rozentāla, Purvīša, Valtera, Raiņa, Poruka un citu latviešu ģeniālo personību mantojuma pārņēmēju vidū varēja rastiem tādi kropļi kā „mākslinieks” Artūrs Bērziņš: „Mākslinieks Artūrs Bērziņs šokē ar performanci, kurā tiek ēsta cilvēka miesa. Publiskotas fotogrāfijas un videoieraksts no 6. martā galerijā "Museum LV un GRATA JJ" notikušās mākslinieka Artūra Bērziņa deleģētās performances "Eshatoloģija", kas norisinājās viņa izstādes "Dižā vientulība" ietvaros. Performances laikā tās dalībniekiem – vīrietim un sievietei – no muguras tiek izgriezti nelieli miesas fragmenti, turpat pagatavoti uz pannas un apēsti. Performances autors – mākslinieks Artūrs Bērziņš – par tās vēstījumu raksta: "Vienmēr ir bijis tā, ka civilizācijas gruva savā virsotnē. Ja pieņem, ka rietumu civilizācijas subjekts kā gribas un saprāta aktīvais nesējs savu augstāko punktu ir sasniedzis modernismā, pēc dotās loģikas postmodernisma projekts ir griba uz "neko". Tikai "nekas" ir patiesa atbrīvošanās, kurā subjekts secīgi pāriet no savas nosacīti destruktīvās darbības uz savu absolūti destruktīvo darbību, vērstu pret sevi pašu. Pāriet no indivīda uz divīdu. Ja indivīds ir rietumu tradīcijas pamatkoncepcija – cilvēka personības raksturlielumu nedalāmība, uz kuras pamatojas demokrātijas ideja, tad divīds ir postmodernistisks priekšstats par subjektu kā principiāli sašķeltu, fragmentētu, apjukušu, viengabalainību zaudējušu cilvēku. Koncepcijā par cilvēku-konstruktoru sociuma kontekstā ir jūtams neapzināts secīgums savā virzībā uz iepriekšnoteikto galamērķi. Protams, nekas nebeigsies rīt vai parīt. Parazitēšanas potenciāls subjekta nāvē tik drīz netiks izsmelts – agonija var vilkties vēl ilgi, radot vēl neskaitāmas koncepcijas. Kurš no iniciējošajiem aģentiem noprovocēs bojāejas noteicošo punktu, var tikai minēt, taču vairumam no tiem kopīgā iezīme ir zem dažādām maskām paslēpusies patērēšanas stihija, kurā mēs spazmatiskajā saldkaislē pa šķiedrai apēdam paši sevi, vērojot savu sirmo pasauli drūpam." Ģenealoģiskā analīze ir nepieciešama. Runa ir par jauno paaudzi. Lielākā daļa no vārdā nosauktajiem primātiem strādā augstskolās. Latviešu jaunās paaudzes kolektīvais portrets ir šausmīgs. Kā tas varēja notikt? Vai patiešām latviešu tautas genofonds ir tik piesārņots un niecīgs, ka rada fundamentāli kroplus pēcnācējus? Kā ar tādu ģenētisko bāzi var kroplie primāti formāli nonākt inteliģences statusā? Lūk, uz kādiem jautājumiem ir nepieciešama objektīva atbilde, rūpējoties par latviešu tautas nākotni! Cilvēks veidojas no diviem komponentiem – ģenētiskā un kultūras. Deģenerātu kultūra var producēt tikai deģenerātus. Šodienas jauno paaudžu apjūsmotā deģeneratīvā kultūra var atstāt vienīgi sliktu ietekmi uz cilvēku.

Dažas refleksijas



·       Refleksija par refleksiju pie mums ir aktuāla. Kādreiz mans mentors izstūma no Raiņa mantojuma jēdzienu „refleksijas”. Tas it kā esot ideālisma filosofijas jēdziens, kas neiederas proletāriskajā Raiņa materiālismā. Tāda bija mentora argumentācija. Neticu, ka viņš neapzinājās savas argumentācijas aplamību. Liekas, visu izšķīra kaut kāds subjektīvs naids pret šo jēdzienu, bet nevis pasaules uzskats. Naids pret jēdzieniem-svešvārdiem ir plaši izplatīts. Acīmredzot nav viegli saprast, ka jēdzieni-svešvārdi saīsina tekstu, tekstu dara semantiski konkrētu. Latviešu vārdiem latīniskās izcelsmes vārda „refleksijas” vietā nāktos lietot „apcere”, „pārdomas”, „domu un pārdzīvojumu izvērtējums”. Katram no tiem ir sava semantiskā aura. Toties „refleksijas” aptver visu triju latviešu vārdu auru vienā semantiskajā aurā.
·       Tradicionāli uzskata, ka cilvēki visvairāk baidās no kara, bada, slimībām. Taču statistika rāda šo baiļu avotu nepamatotību. Cilvēkiem visvairāk klājas baidīties no nāves pašnāvības formā, no nāves autokatastrofā. Abos tik tikko minētajos nāves veidos uz planētas iet bojā vairāk cilvēku nekā slimību, bada dēļ. Karš nav katru dienu, un karš nav vienlaicīgi uz visas planētas.
·       Mūsdienās cilvēku vislielākais apdraudējums ir informatīvais terorisms, destruktīvi sagrozot cilvēku apziņu visdažādākajos virzienos un novedot cilvēkus līdz deģenerācijai un degradācijai, morālajam un estētiskajam pagrimumam. Informatīvā terorisma laikmetā galvenā ir cīņa par cilvēka dvēselēm. Rietumu civilizācijā dezinformācija kā informatīvā terorisma instruments uzplaukst pamatā „baltās” rases bojāejas mentalitātes dēļ. Apzinoties savu izmiršanu, „baltā” rase ir zaudējusi jebkāda veida pietāti pret cilvēciskumu, garīgumu, patiesību, taisnīgumu utt. Bez šīs pietātes melošana nesastopas ne ar kādu pretestību – politisko, juridisko, morālo, ideoloģisko.
·       Informatīvais terorisms jau ir iznīcinājis patriotismu kā cilvēka organisku īpašību, kad patriotisms ir tādas pašas dabiskas jūtas kā mātes un tēva mīlestība. Latvijā patriotisms vairs nav cilvēka organiska īpašība. Patriotisms tiek apsmiets, uzskatīts par arhaismu. Par patriotisma deficītu liecina politiķu u.c. lepošanās ar savu patriotismu. Faktiski lepošanās ar patriotismu ir nekorekta, necienīga darbība. Tāda lepošanās liecina par patriotisma būtības neizpratni vispār.
·       Patriotisma esamība ir atkarīga no ideoloģijas. Ja vispār nav ideoloģijas jeb ideoloģija ir ideoloģija par ideoloģijas nevajadzību, tad nav ko gaidīt patriotismu. Mūsdienu Latvijā nav institūtu, kas izstrādātu un koriģētu ideoloģiju. Nenotiek filosofiska diskusija par ideoloģiju. Nav vispār diskusijas par Latvijas, latviešu tautas ceļu, nākotni. Latvijā garīgajā dzīvē prevalē meli, nepatiesība. Patiesībai vispār nav vietas masu komunikācijā, inteliģences darbībā.
·       Vispārējā melošana liecina par atbildības trūkumu; ja nav atbildības, tad var droši melot. Ja nav atbildības, tad meli piepilda smadzenes, kuras pēc tam nav viegli iztīrīt no meliem. Pie mums pašlaik neviens pat nedomā iztīrīt latviešu smadzenes no meliem un latviešu smadzenes piepildīt ar patiesību.
·       Sarunā par varu, individuālajās refleksijās par varu vienmēr klājas nošķirt diktatorisko varu no stipras varas. Ulmanis latviešiem asociējas ar diktatorisko varu. Latviešiem diktatoriskā vara un stiprā vara ir viens un tas pats, kas tā nav principā.

ceturtdiena, 2018. gada 29. marts

Tieksmju orientācija




Latviešu mentalitātē noteikti ir viena īpašība, kura traucē organizēt nacionālajām interesēm adekvātu politisko darbību. Kā zināms, „pirmās republikas” politisko postu izraisīja „politiskais plurālisms” valstī un parlamentā – simts un vairāk politisko partiju nodibināšana. Tas traucēja izveidot stabilu valdību un ļaut tai valdīt tādu laiku, lai tā spētu praktiski realizēt konkrētus uzdevumus. Valsts apvērsums pielika punktu „politiskajam plurālismam”. Pašlaik „otrajā republikā” par valsts apvērsumu nenākas sapņot, jo latviešu politiskā apziņa ir pilnā mērā pakļauta mentalitātes vienai īpašībai. „Perestroikas” morāli destruktīvākais nopelns ir tas, ka tā cilvēkos uzjundīja „zvēru” – vissliktāko, kas var būt cilvēkā (alkātību, naudas varu, baudas, bezatbildību, egocentrismu, sociālo darvinismu utt.). Saprotams, tas ir jāvērtē plašā kontekstā - "baltās" rases izmiršanas un pagrimuma kontekstā. Rietumos tolaik jau aktīvi kārpījās t.s. finansu kapitālims, kas principā arī balstās uz "zvēra" kompleksu. „Perestroika” latviešos uzjundīja bez jau minētā vēl tādu mentalitātes klasisku īpašību kā individuāli orientētās tieksmes. Ko tas nozīmē? Cilvēku tieksmes var būt orientētas divējādi: 1) individuāli orientētas tieksmes, kuru centrā ir attiecīgā cilvēka personiskās intereses, un 2) sociāli orientētas tieksmes, kuru centrā ir kolektīvās intereses, sākot ar dažādiem minikolektīviem un beidzot ar maksikolektīvu – tautu, valsts nāciju. Un, lūk, latviešu mentalitātē prevalē individuāli orientētas tieksmes, kuras kolekcijā ar alkātību, naudas varu, baudām, bezatbildību, egocenrismu, sociālo darvinismu un citām „perestroikas” atmodinātā „zvēra” tieksmēm pēcpadomju laikā ir ieguvušas kolosālus apgriezienus. Principā nekas jauns netiek konstatēts. Latviešu individuāli orientētā esamība ir saskatīta jau sen analītiski grudrākajos prātos. Teiksim, daiļliteratūrā „mana kaktiņa, mana stūrīša” motīvs ir plaši sastopams. Pašlaik, XXI gs. sākumā, minētā mentalitātes īpašība iegūst dziļu sociāli politisko jēgu, jo nepieciešams likvidēt Maskavas/Vašingtonas/Briseles uzspiesto krimināli oligarhisko iekārtu, kā arī latviešu „miljonu” novirzīt no masveida zagšanas smirdošā lielceļa uz cilvēciski cienīgu maģistrāli, būtiski apvaldot „perestroikas” uzjundīto „zvēru”. Minētā mentalitātes īpašība noteikti pašlaik neļauj izveidot politisko spēku nacionāli reakcionārās valdošās kliķes padzīšanai. Pamodinātais „zvērs” domā tikai par sevi – savu materiālo stāvokli u.tml. „Zvērā” neeksistē sociāli orientētas tieksmes – doma par tautu, valsti. Turklāt ir vēl viens moments. Savu tieksmju realizācijā var būt kolektīva pretestība, kolektīvs apdraudējums (piem., valsts). Var būt individuāla pretestība, individuāls apdraudējums (piem., cita cilvēka). Latvietis tradicionāli vaino otru latvieti, bet nevis kolektīvo spēku. Latvietim visbīstamākais subjekts ir otrs latvietis, bet nevis kolektīvs (valsts, pašvaldība u.tml.). Tas negatīvi atsaucas uz latviešu spēju savu dzīvi normāli iekārtot valsts (kolektīvā) līmenī. Latviešos egocentriskais ir vairāk izteikts nekā socializējošais. Savukārt egocentriskais visos procesos un tajā skaitā sociālajos un politiskajos procesos vairāk akcentē individuālo nekā kolektīvo. Latviešiem dialektiskajā pretstatu cīņā galvenais ir citu indivīdu pretstati, bet nevis kolektīvie sociālie un politiskie pretstati. 

trešdiena, 2018. gada 28. marts

Šizofrēniķu diaspora



2018.gada 28.martā „Delfu” „versijās” ievietoja Ārlietu ministrijas parlamentārās sekretāres Zandas Kalniņas-Lukaševicas rakstu „Diasporas likums – saturīgs, ne deklaratīvs”. Raksts faktiski spilgti apliecina valdošās kliķes cinismu un bezjēdzību. Raksts ir tieša ņirgāšanās par tautu. Tā ir ņirgāšanās, kas ir iespējama vienīgi nacionāli reakcionārā iekārtā. Dāma raksta: „Aptuveni 370 000 Latvijas valstspiederīgo mūsu valsts simtgadi sagaidīs ārpus Latvijas. Citās valstīs dzīvo gan tie, kuri aizbraukuši, personīgās un karjeras izaugsmes mudināti, gan tie, kuri devušies prom ekonomisku apsvērumu dēļ, kā arī tie, kuru dzimtas saknes citās valstīs stiepjas jau gadu desmitiem. Latvijas valsts ir vitāli ieinteresēta, lai daudzie tūkstoši mūsu pilsoņu nezaudētu saikni ar dzimteni un saglabātu latviešu valodu, tradīcijas un Latvijas sajūtu. Tāpēc tik aktuāli ir atbalstīt un uzturēt ciešu saikni ar tautiešiem ārzemēs.[..]Valsts atbalsts ir nepieciešams abām šīm grupām. Vienlaikus atbalstam jābūt rūpīgi pārdomātam, lai neradītu pretrunas sabiedrībā, lai Latvijā un ārvalstīs dzīvojošie netiktu pretnostatīti”. Tiekamies ar latviešu varas inteliģences tipisku šizofrēniju: ar vienu valdošās kliķes roku labākos pamudina atstāt mēslu bedri, ar otru valdošās kliķes roku taisās palīdzēt viņiem atgriezties Tēvzemē. Dāma, protams, nav spējīga aptvert sava vervelējuma šizofrēniju. Viņa nav spējīga saprast, ka galvenā vaina ir nacionāli reakcionārajā krimināli oligarhiskajā iekārtā, kā rezultātā katram normālam cilvēkam ir kauns par LR un viņš cenšas iekārtot cilvēciski cienīgu dzīvi citā zemē. Vispirms ir jālikvidē noziedzīgais režīms, jāsoda tā autori un tikai tad var lūgt kādu atgriezties dzimtenē. Cita ceļa nav. Cita ceļa meklējumi ir varas kliķes jauna nelietība, kā arī jauna iespēja tai nozagt "diasporai" paredzēto naudu. Valdošās kliķes loģikā ir tikai viens dzineklis - zagšana. Teksta lielākā vērtība ir nosauktais skaitlis – „aptuveni 370 000”. Skaitli nosauc „valsts” amatpersona. Tagad šo skaitli drīkst visi izmantot kā oficiāli apstiprinātu informāciju. Skaitlis asociējas ar diviem citiem skaitļiem – 15 400 un 42 149 (= 57 549). Deportācijas nav tas pats, kas bēgšana no mēslu bedres. Tomēr dotie skaitļi izsaka daudz. Tas ir tāpēc, ka „aptuveni 370 000” ir pašu latviešu nopelns – tautas padibeņu nopelns. Un tas arī ir „šķiru cīņas” rezultāts: alkātīgu izdzimteņu un normālu cilvēku „šķiru cīņas” rezultāts, kad tāpat kā senāk vienā revolūcijā uzvaru gūst hominīdu nevērtības – antropoloģiskās pelavas.

Dezinformācija



2018.g. 28.III „Delfi” rakstīja: „Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija trešdien uzklausīs tiesībsargājošās un citas atbildīgās iestādes jautājumā par dezinformācijas ierobežošanu elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos. Komisija pārrunās iespējamos tiesiskos risinājumus”. Tas ir absurds: pie mums dezinformāciju nav iespējams likvidēt. Tā objektīvi pastāvēs tik ilgi, cik ilgi pastāvēs nacionāli reakcionārais krimināli oligarhiskais režīms, par ko nedrīkst teikt patiesību, bet nepieciešams tautai un cilvēcei nepārtraukti melot - dezinformēt sociumu. Tāpēc centieni likvidēt dezinformāciju gūs rezultātus tikai pēc tam, kad būs likvidēts nacionāli reakcionārais krimināli oligarhiskais režīms ar tautas nodevējiem un tautas laupītājiem priekšgalā un pakaļgalā. Ja tas nenotiek, meli-dezinformēšana turpināsies. Tas ir loģiski. Tāpat ir loģiski tas, ka dezinformācija ir jebkura antisociālā, antihumānā, antinacionālā režīma obligāts komponents. Tas, pirmkārt. Otrkārt, dezinformācija (tajā drīkst iekļaut informācijas apzinātu noklusēšanu) var būt vitāla sociālā, politiskā nepieciešamība visdažādākajā kontekstā. Tā tas var būt ideoloģiskajā kontekstā; tā tas var būt, rūpējoties par sabiedrības, tā teikt, psiholoģisko veselību. Milzīgi dumja ākstība ir deputātu vēlēšanās vērsties pret procesu. Dezinformācija ir process. Kā liecina medija ziņa, deputāti grib apkarot dezinformāciju kā procesu. Pret procesu nevar vērsties juridiski. Tas ir nonsenss. Tāda ideja ir nepārprotama idiotija. Pret procesu var vērsties vienīgi politiski, ideoloģiski, psiholoģiski, attiecīgi iedarbojoties uz sabiedrisko apziņu un sabiedrisko domu, un tādējādi mazinot ļaužu interesi par attiecīgo procesu. Problemātiska ir atsevišķu deputātu ideja policijā izveidot speciālu struktūru, kuras uzdevums būtu "brīdināt" viltus ziņu izplatītājus. Viltus ziņas tika vienmēr izplatītas. Bez tā nav iedomājama ideoloģija, militārā sfēra, kara notikumi. Mūsdienās viltus ziņu izplatīšana ir kļuvusi sociālā tendence, un tās rašanās un progresēšana ir jāskata sociuma deģenerācijas un degradācijas kontekstā "baltās" rases norieta laikmetā, kad valda "dzīres mēra" laikā un politiskā, sociālā, nacionālā bezatbildība ir kļuvusi norma.