otrdiena, 2018. gada 18. septembris

Melnsvārči



Jautājums par melnsvārču inteliģenci un izglītotību ir vēsturisks jautājums un transnacionāls jautājums. Tāds jautājums ir pastāvējis kopš kristiānisma sākuma visos gadsimtos. Tāpat tas ir pastāvējis visās nacionālajās baznīcās. Par melnsvārču neinteliģenci un neizglītotību ir stāstīts romānos, novelēs, politiskajā analītikā, publicistikā, žurnālistikā. Tā tas ir bijis arī latviešu kultūrā un nebūt negatīvo attieksmi nākas izskaidrot ar ateistiskām kaislībām. Melnsvārču neinteliģence un neizglītotība ir kritizēta, tā teikt, no humānām pozīcijām un antropoloģiski vērtējošām pozīcijām, kad primārais ir atklāt patiesību par cilvēku, bet nevis tendenciozi atklāt patiesību tikai tāpēc, lai vērstos pret kādu sociālo slāni. Naivi būtu gaidīt normālu stāvokli Rietumu civilizācijas vispārējā pagrimuma laikmetā. Tagad degradācija un deģenerācija skar visus sociālos slāņus, un melnsvārči nevar būt izņēmums. Viņu aprindās izņēmumi var būt, taču kopējā aina un tendence nevar atšķirties no inteliģences pārējām profesionālajām grupām. Romas pāvests tagad ir pagrimuma reliģiskais simbols. Viņa nepieņemamie izteikumi par homoseksuālismu, migrāciju, ģimeni, cilvēka vietu pasaulē ir apbēdinājuši ne tikai kristiānisma apoloģētus. Pirms Melnās Pirmdienas viņu Rīgā reklamēja tādos pašos formātos kā pirms 6.oktobra reklamē Latvijas tautas jaunos izredzētos daunus, pederastus un vienkārši idiotus dirnēšanai Bruņinieku namā. Uz kāda autobusa aizmugurējā stikla bija redzama pāvesta milzīga fotogrāfija un lasāms citāts no viņa šausmīgā izteikuma par ģimeni. Latvijas katoļu priekšnieka ārprātīgā neinteliģence un neizglītotība nekādā gadījumā nevar būt pārsteigums. Pārsteigums būtu, ja tas tā nebūtu. Latviešu populācijā nav iespējams kļūt arhibīskapam inteliģentam un izglītotam cilvēkam. Tas nav praktiski iespējams, jo latvieši nekad un nevienā sfērā nevirzīs īstu cilvēku, bet virzīs tikai kaut kādu pelēcību, mietpilsoni, šarlatānu. Savādāk nenotiek arī melnsvārču karjerā. Baznīca atbalsta nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko valstiskumu. Šajā ziņā baznīca ir kopā ar tautu, kuras miljons arī atbalsta tik tikko minēto valstiskumu, tautas vairākumam kļūstot par kolektīvo noziedznieku.

ceturtdiena, 2018. gada 6. septembris

Politiskā garanta idiotija


Aizvadītajā laikā tā ir izveidojies, ka latviešu politiski tendētajiem stulbeņiem politiskā garanta loma ir „Saskaņai”. Runa ir par stulbeņiem, kuri nesaprot, ka „Saskaņa” nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā LR valstiskumā ir tāda pati pseidopartija kā visas pārējās. „Saskaņa” tāpat kā visas pārējās partijas ir noziedzīga organizācija. Bet latviešu politiski tendētie stulbeņi to nav spējīgi saprast. Tāpēc viņi tiecas brāļoties ar „Saskaņu”, kura viņiem kļūst politiskais garants – morālais atbalsts, cerība un ticība, palīdzot ieviest LR „kārtību”. Tas ir smieklīgi! Protams, ar „Saskaņu” brāļojas tie latviešu stulbeņi, kuri nevar nodibināt savu „kabatas” partiju vai ir padzīti no kādas citas („latviskās”) partijas, nav viņiem citā partijā izdevies realizēt savus politiskos „sapņus”, ieņemt kādu amatu, tikt pie zagšanas u.tml. Latvieši (arī „Saskaņas” vadība, partijas biedri cittautieši un latvieši) nesaprot, ka „Saskaņa” kļūst arvien bālāka, seklāka, nevērtīgāka. Pie tā noved latviešu (un arī dažu cittautiešu) stulbie pārbēdzēji. „Saskaņa”, piemēram, par premjeru reklamē Dombrovski, kuram neizdevās atrast stabilu vietu kādā no valdošajām partijām un kurš nesen sāka brāļoties ar „Saskaņu”. Smukais muļķītis maratonists Ušakovs tūlīt sāka lielīties par Dombrovska pievienošanos. Tas partijai un Latvijai esot milzīgs ieguvums. Atkal jāsaka – tas ir smieklīgi! Saprotams, muļķis nav spējīgs apjēgt, ka pievienojies ir tāds pats muļķis kā viņš, kurš vēlējās noskriet vairākus desmitus kilometrus bez jebkādas trenēšanās.  









trešdiena, 2018. gada 5. septembris

Zilais ceļš Stikla kalnā



Velti ir noliegt latviešu Zilā ceļa esamību pēcpadomju gados, kad „viss kļuva atļauts”. Tagadējai straujajai un enerģiskajai virzībai uz pederastu (un daunu) ēru pēc 2018.gada 6.oktobra ir stabila priekšvēsture. Latviešu jūsma par pederastiem un pederastu uzskatīšana par vienīgo politisko cerību dzīves cilvēciskošanā sākās sen. Latviešu Zilais ceļš Stikla kalnā sākās ar Streipa masveida dievināšanu, šo garīgo un fizisko kropli ielaižot TV ar šausmīgu neliterāro valodu un pederasta skatījumu uz dzīvi. Bet tas vēl nebija viss. Latvieši šo kropli uzaicināja skolot žurnālistus universitātē. Tātad pederastam tika nodrošināta tik svarīga prezentācijas vieta kā augstskolas katedra. Tā jau bija apzināta pederastijas propaganda latviešu jaunatnē. Turpinājums pirmajam šausmīgajam precedentam sekoja pēc iestāšanās ES. Latviešu homoseksuālisti sāka organizatoriski konsolidēties un izvirzīt savas prasības likumdošanas koriģēšanai. Rīgā sāka organizēt praudus. 2018.gada praidā jau piedalījās tūkstošiem latviešu ar bērniem. Pirmo reizi arī politiskās partijas iekļāvās izdzimteņu pasākuma programmā. Tātad izdzimteņi ieguva politisko atbalstu. Pederasti Ārlietu ministrijā, pederasts Putnis kā „partijas” veidotājs ir tikai epizodes latviešu Zilajā ceļā Stikla kalnā. Obligāti jāņem vērā viens moments; proti, homoseksuālisma atbalstītāju faktors. Viens ir paši homoseksuālisti kā slimi hominīdi. Homoseksuālisms ir iedzimta nelaime. Homoseksuālisti nav vainīgi, ka piedzimuši kā kropļi. Viņiem var vienīgi pārmest atsacīšanos dzīvot klusu un neizvirzīt politiskās prasības. Pavisam kaut kas cits ir homoseksuālisma atbalstītāji. Pret viņiem ir jāizturas ar daudz izteiksmīgāku riebumu nekā pret pašiem pederastiem. Atbalstītāji ir morālie nodevēji un visīstākie deģenerāti, kuriem nav svēta cilvēka fiziskā un garīgā substance. Viņi demonstratīvi atbalsta antropoloģisko anomāliju, ar savu atbalstu nelietīgi degradējot sabiedrību, pazemojot veselos cilvēkus, apkaunojot tautu, valsti, cilvēku kā augstāko radību. Atkārtoju: pa latviešu Zilo ceļu Stikla kalnā jau ir noieti daudzi kilometri. Redzēsim, vai virsotne tiks sasniegta 6.oktobrī. Viss liecina, ka tiks sasniegta, un latvieši mīļi veģetēs pederastu ērā.






otrdiena, 2018. gada 4. septembris

Nolemtība



2018.gada septembra sākumā medijos katru dienu publicē kaut kādu socioloģisko aptauju rezultātus, kuri liecina par „tautas” vēlēšanos valdībā redzēt jaunus cilvēkus. Tas noteikti tiek darīts apzināti. Kādam ir izdevīgi tādā rakursā noskaņot „tautu”. Skaidri var redzēt, ka "tauta" tiek noskaņota daunu un pederastu ēras sākumam pēc 6.oktobra. Tikai idiots var neredzēt "jauno" nevērtību un "jauno" izteikto anormālību prāta un morāles jomā. Saprotams, latvieši nevarēja pilnā mērā izvairīties no "baltās" rases kopējā pagrimuma - degradācijas, deģenerācijas. Taču varēja piebremzēt "procesu" un speciāli neaktivizēt "procesu". Bet tas varēja notikt tikai tad, ja latviešu attīstības līmenis nebūtu tik zems. Labākie ir prom no Latvijas. Tas atsaucas uz populācijas kvalitāti, kurai piestāv vienīgi dauni un pederasti. Vilciens latviešiem ir aizgājis. Būs jādzīvo daunu un pederastu pārvaldē. Vai latvieši to ir pelnījuši? Vai tas ir retorisks jautājums?

pirmdiena, 2018. gada 3. septembris

Katastrofu paralēlisms



Katastrofu paralēlisms ir izprasta parādība. Globālo sociālo problēmu analītikā ir zināms par demogrāfiskās katastrofas un antropoloģiskās katastrofas paralēlismu. „Baltā” rase strauji noveco un izmirst, un paralēli tam strauji zaudē cilvēcisko seju: kļūst iracionāla, idiotiska, morāli izlaidīga. Turklāt abām katastrofām piemīt milzīgs dinamisms. Tas ir sastopams arī latviešu tautas virzībā. Iedzīvotāju skaits Latvijā strauji samazinās, un latviešu tautas seja iegūst arvien šaušalīgākas grimases. Tā, piemēram, 2018.gada vasaras nogalē nekādā gadījumā tā nav nejaušība, ka pirmsvēlēšanu diskursos masu komunikācijā dominē Rīgas Daunis, kā nepieciešams saukt rīdzinieku aptaurēto jaunāko paaudžu politiskās izvēles subjektu 12.parlamenta vēlēšanās. Ap Rīgas Dauni tagad ir liels daunu bars. Latviešu cilvēciskais portrets ļoti strauji kļūst neadekvāts Homo sapiens līmenim. Latvieši nekad masveidā nevarēja lepoties ar lielu prātu un skaidru morāli. Taču tagad viss kļūst ārprātīgi caurstrāvots ar stulbumu, nelietībām, neinteliģenci, amoralitāti. Latviešu tauta zaudē to antropoloģiskās kondīcijas satvaru, bez kā nav iedomāja tauta. Nekad vēl nebija tik nepilnvērtīgs piedāvājums premjerministra postenim. Protams, nedrīkst aizmirst par latviešu pederastu politisko invāziju. 13.parlaments latviešiem noteikti būs daunu un pederastu parlaments. Interesants ir jautājums, vai oligarhus tas nebaida? Dauni un pederasti, principā slimi radījumi, var kļūt nevadāmi, var pastrādāt kaut ko tādu, kas apdraud oligarhus - mūsu slavenos izdzimteņus šķēles, lemberģus un citus nacionālos mēslus. Ko par šo straujo pagrimumu domā LKP/VDK nelieši? Vai arī viņi nejūtas apdraudēti?








sestdiena, 2018. gada 1. septembris

„Jaunais saturs”





2018.g.1.sept. „Delfi”: „Jaunais izglītības saturs, ko skolās ieviesīs 2019. gada septembrī, nodrošinās skolēniem prasmes lietot iegūtās zināšanas, risināt problēmas un sagatavos audzēkņus dzīvei, Zinību dienas sveicienā pauda izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis. „Es nevaru jums apsolīt, ka mācīties būs viegli, bet mēs darīsim visu, lai mācīties būtu interesanti un radoši, un gūtā izglītība jums pavērtu plašas iespējas jūsu turpmākajās dzīves un darba gaitās, veidojot Latviju par plaukstošu labklājības zemi," uzrunājot skolēnus, studentus, skolotājus, pasniedzējus un vecākus teica Šadurskis.” Izglītība vienmēr iet kopsolī ar sabiedrības morālo un intelektuālo virzību: tās pamattendencēm un evolūcijas pamatiezīmēm. Tā ir vēsturiski stabila sociālā likumsakarība. Nav nekāds iemesls šīs likumsakarības funkcionēšanu neatzīt arī pašlaik. Zinot par "baltās" rases norietu, pagrimumu, degradāciju, deģenerāciju, neoliberālisma un postmodernisma zombējošo uzvaru, nav grūti iedomāties, kāds ir izglītības „jaunais saturs” un kādu cilvēcisko kvalitāti tas izdiedzēs. Zinot, kādi aprobežoti tipi 30 gadus ir sēdējuši Vaļņu ielas priekšnieku kabinetos un valdībā, zinot latviešu tautas politiskās apziņas kritiski zemo līmeni, latviešu vērtīgāko indivīdu aizceļošanu, zinot par nacionāli reakcionāro valstiskumu, zinot par LR šarlatānisko „universitāšu” uzmeistaroto „bakalauru” un „maģistru” ieplūšanu izglītības iestādēs ar pirktiem diplomiem un studiju gados neizlasot nevienu grāmatu, nav grūti paredzēt „jaunā satura” ievirzi, kas būs piemērota daunu un homoseksuālistu ēras sākumam Latvijā 6.oktobrī. Skolotāji žēlojas par neredzētu haosu skolās: neviens nesaprot, ko no viņiem vēlas ministrija, kas viņiem jādara ar "jauno saturu", kuru neviens nav redzējis. Taču, kā parasti, žēlošanās notiek virtuvē, zem "deķa", pusčukstus. Protams, tie, kuri atrodas pie skolas direktora siles, slavē nacionālo varoni Idiotisma Titānu Šadurski. Latviešu tauta ir pacietīga tauta! To visi zina. Vienīgi visi nezina, ka pacietīgas tautas parasti ir muļķas tautas, neizdevušās tautas, tautas bez pašcieņas un pašlepnuma, bez gara un prāta. Tādām tautām arī valsts ir tikai "valsts" - neizdevies trinkšķis. Tādām tautām izglītība, garīgums kā cilvēka esamības pamats nemaz neinteresē. Tādas tautas domā tikai par vēdera piepildīšanu un izklaidēm vēdera piepildīšanas un vēdera izejas starplaikos. Latviešu vairākums domā tikai par zagšanu. Arī izglītība latviešiem tagad ir zagšanas objekts. Izglītības sabrukums latviešu miljonam neizraisa disforiju.


trešdiena, 2018. gada 29. augusts

Apšaubāma tēze




Tekstos par „perestroiku” ne reti ir sastopama viena apšaubāma tēze; proti, apgalvojums, ka Baltijas valstīm tika paredzēta brīvība un neatkarība no „Maskavas”. Pat Gorbačovs esot teicis, ka viņš jau pašā sākumā esot prognozējis Baltijas valstu dumpošanos un vēlēšanos atgūt „neatkarību”. Minētais apgalvojums ir pretrunā ar „perestroikas” sagatavošanās darbību, kā arī reālo rezultātu pēc PSRS sabrukuma. Ja „Maskava” patiešām plānoja Baltijas valstu īstu neatkarību, tad nav saprotams, kāpēc savlaicīgi gatavoja „pēcperestroikas” krimināli oligarhiskā valstiskuma „valdniekus”, kā arī savlaicīgi gatavoja „oligarhus”, kuru pārziņā „prihvatizācijas” veidā nodeva sabiedrības kopīpašumus, nacionālās dabas bagātības. Labi ir zināms, ka ārzemēs (īpaši Austrijā) tika radīti speciāli apmācību centri „perestroikas” kadriem. Šos centrus radīja PSRS kopā ar ASV un citām Rietumu valstīm. Tādu kadru vidū bija ne tikai krievi, kuri tika paredzēti valdīšanai Krievijā pēc PSRS sabrukuma. Tādi kadri tika atlasīti arī Latvijā. Populārākais – nacionālais noziedznieks un nacionālais nodevējs Godmanis. Tātad jau pašā sākumā „perestroikas” „arhitekti” paredzēja Baltijas valstu palikšanu Krievijas ietekmes zonā. Bijušajās PSRS republikās tika paredzēts  viena tipa valstiskums, ko realizēja VDK atlasīti „valdnieki”. Kā labi zināms, tā arī notika. „Maskava” klonēja LR u.c. „neatkarīgās” valstis. Spilgts piemērs ir naudas atmazgāšana LR bankās, par ko masu komunikācijas līdzekļiem atļāva informēt sabiedrību 2018.gadā. Tāda darbība ir iespējama vienīgi tāpēc, ka nekas nav mainījies un PSRS turpina eksistēt maskētā formā. „Perestroikas” projekts tika realizēts pilnā apjomā.







Absurda hierarhija



Hierarhija var būt jebkurai ontoloģiskajai realitātei – attiecīgajā realitātes jomā eksistējošajām lietām un parādībām. Hierarhijai var būt kolektīvistiski akceptēts statuss un var būt individuālistiski akceptēts statuss, kad lietu un parādību pakārtotību izveido nevis kāds kolektīvs, bet tikai viens cilvēks atbilstoši savai gribai, kuru savukārt nosaka šī cilvēka zināšanas, priekšstati, vērtības, intereses, attieksme, dzīves pieredze un dzīves perspektīvās prasības. Hierarhija var būt ne tikai racionāli loģiskām lietām un parādībām, bet arī absurdām lietām un parādībām. Tātad bezjēdzīgām, aplamām lietām un parādībām. Tas tā ir tāpēc, ka ne visas bezjēdzīgās, aplamās lietas un parādības ir vienādā mērā bezjēdzīgas, aplamas. Manuprāt, šodienas (2018.gada vasaras) latviešu varas inteliģences sastrādātais absurds pakārtojams šādā secībā. Pirmajā vietā, hierarhijas topā, protams, ir latviešu varas inteliģences atsacīšanās atzīt LR nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā valstiskuma absurdu. Otrajā vietā ir politiskās „elites” vēlēšanās palīdzēt „diasporai”; proti, vēlēšanās palīdzēt latviešu tautas vērtīgākajai daļai, kuru šī politiskā „elite” ar savu nacionāli noziedzīgo rīcību ir izstūmusi no Latvijas. Faktiski tiekamies ar absurdu kvadrātā. Pirmkārt, absurds ir pati vēlēšanās palīdzēt „diasporai”. Otrkārt, absurda ir politiskās „elites” nesapratne, ka „diaspora” dzīvo cilvēciski siltās zemēs un tāpēc loģiski bezjēdzīga, aplama ir necilvēciskos apstākļos smirdošas „elites” vēlēšanās palīdzēt. Absurda hierarhijā trešajā vietā ir jebkuri solījumi LR panākt ekonomisko un cita veida izaugsmi. Tādi solījumi ir absurds. LR nekad netiks panākta jebkura veida izaugsme. Izaugsme būs, bet tā būs regresīva izaugsme. Izaugsme, kura ir jāliek pēdiņās – „izaugsme”. LR pēc PSRS sabrukuma tika radīts kapitālisma vissliktākais variants – kriminālais kapitālisms. Tādā kapitālismā ir vienīgi negatīvā dinamika.  

 





otrdiena, 2018. gada 28. augusts

Intellectuals strata aktualitāte



Tautas garīgā pagrimuma vai attīstības vājā līmeņa pārvarēšana nav iespējama bez intellectuals sociālā strata palīdzības. Pie mums terminoloģiski tradicionāli tas skan – bez inteliģences palīdzības. Ja tautas garīgais pagrimums vai attīstības vājais līmenis ir tik liels, ka inteliģences konstruktīva klātbūtne nav konstatējama un konstatējama ir vienīgi kaut kādas nacionāli reakcionāras pseidointeliģences klātbūtne, tad vispirms ir jāveicina īsta nacionāli svētīga šī strata rašanās. Tas nav vienkāršs uzdevums, jo nav saistīts tikai ar kaut kādu elitāro privilēģiju nodrošināšanu, bet lielā mērā ir atkarīgs no ģenētiskā procesa – cilvēciskās kvalitātes mantošanas ģenētiskā ceļā. Milzīga problēma ir tā, ka nav skaidrs, kas izglītos īstu nacionāli svētīgu inteliģenci. Ja nav nacionāli svētīgas inteliģences, tad nevar būt normāla izglītība, jo izglītības iestādēs rosās neadekvāti kadri. Tātad nacionāli svētīgas inteliģences strata izveidošana ir saistīta ar zināma „burvju loka” pārvarēšanu. Jārada ir sākuma potenciāls, bet nav saprotams, kā to izdarīt. Acīmredzot var noderēt vēsturiskā pieredze, kad savas inteliģences izveidošanai sākumā pieaicina svešzemju kadrus, kuri sāk izglītot vietējos cilvēkus un ar laiku no viņiem formējas vietējās inteliģences slānis. Praktiski tādu slāni var izveidot vienas paaudzes laikā [Starp citu, Klāra Priedīte savā laikā piedalījās tāda slāņa veidošanā Kubā]. Inteliģence sociumā vienmēr ir augstāko ideju un ideālu ģenerētāja un reprezentētāja. Inteliģencei ir refleksijas augstākā pakāpe un spējas radīt zināšanas, un pieredzi. Vienmēr pastāv inteliģences egalitārā brālība – ļoti stabila solidaritāte, konsolidācija. Tautas antropoloģiskais izrāviens nav iespējams bez intelektuālās elites, proti, inteliģences. Nākas to vēlreiz atkārtot. Intelektuālās elites izveidē svarīgs faktors ir cilvēcisko spēju pašrealizācija. Svarīgi, lai cilvēks varētu kaut ko saņemt savā dzīvē, pateicoties savam prātam, erudīcijai, talantam, bet nevis dzīves labumus gūt ar spēku – partejisko piederību, naudu, intrigām, konformistiskām un karjeriskām mahinācijām. Apdāvināti radoši cilvēki viens otru papildina. Ja inteliģences blīvums attiecīgajā vidē ir liels, tad tas var dot sinerģisma efektu – līdzdarbošanās efektu, savstarpējās papildināšanās efektu. Latviešu tauta tagad ir noslīdējusi līdz tādai pakāpei, ka īstas inteliģences izveidošanai ir nepieciešams svešzemju izglītības un zinātnes potenciāls. Zinātne ir sagrauta, un augstākā izglītība ir nonākusi mietpilsoņu, šarlatānu, alkātīgu „biznesmeņu”, neoliberālisma un postmodernisma nozombētu aprobežotu  un nekaunīgu tipu pārziņā. Pie tam stāvoklis ir tik drūms, ka nav jūtams sociālais pieprasījums pēc īstas nacionāli svētīgas inteliģences. Bet tā varētu būt. Nekur nav teikts, ka cilvēku kāda daļa nedrīkstētu transformēties postcilvēkos. Tāpat nekur nav teikts, ka postcilvēkiem nedrīkstētu būt viņiem piemērota postizglītība, kuru kurbulē postinteliģence. Un nekādā ziņā nekur nav teikts, ka visiem etnosiem ir jāpārvar attīstības vājais līmenis vai jāpārvar garīgais pagrimums. Ne velti cilvēces liela bagātība ir etniskā daudzveidība. Daudzveidības parametri var būt dažādi. Tajā skaitā arī attīstības jomā.

 




piektdiena, 2018. gada 24. augusts

Atmaskošanas bezperspektivitāte



Sakarā ar vēlēšanām ir pastiprinājusies dažādu reālu vai izfantazētu nebūšanu publiskā fiksēšana - sūdzību rakstīšana, atmaskojošu tekstu sacerēšana un publicēšana, deputātu kandidātu apsūdzēšana dažādos nedarbos. To dara gan, piemēram, anonīmie „Pietiek lasītāji”, gan arī valdošās kliķes atsevišķi eksemplāri, tādējādi cenšoties elektorātam atgādināt par savu godīgumu, taisnīguma un tiesiskuma dievināšanu. Principā tam visam nav nekādas vērtības. Iemesli vairāki. Līdz galam vienalga netiks izmeklēta attiecīgā nebūšana. Bet pats galvenais ir tas, ka pret atsevišķām nebūšanām ir bezjēdzīgi vērsties, ja noziedzīgs ir pats valstiskums, tā institūtos rosās zagļi un LR valstiskuma veidotāji ir kolektīvie noziedznieki - tauta kā kolektīvais noziedznieks. Tauta masveidā atbalsta nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko valstiskumu ar noziegumu brīvību. Ja tā nebūtu un LR būtu īsta valsts, tad, pirmkārt, nebūšanu (noziegumu) apjoms nebūtu masveidīgs, un, otrkārt, katra nebūšana tiktu objektīvi izmeklēta un tiktu sodīti vainīgie. LR noziegumu brīvībā tas nav iespējams. Tāpēc tagad aktīvā nebūšanu atmaskošana var būt vienīgi zināms morālais gandarījums, morālā kompensācija tiem indivīdiem, kuri grib par kaut ko atriebties kādam citam tautietim un pirmsvēlēšanu kašķīgo atmosfēru enerģiski izmanto denunciāciju izplatīšanai un varbūt pat kaut kādā ziņā patiesu sliktu faktu uzrādīšanai, lai nomelnotu, nokauninātu, iebiedētu kādu deputātu kandidātu. Ja arī fakti ir patiesi, tad vienalga tos neizmeklēs. Dažkārt tikai tēlos izmeklēšanu. Noziedzīgs valstiskums ir sistēmisks veidojums. Tā pamatā ir noziedzības struktūra un tās elementu sakarības. Ja pilnā mērā atmasko vienu noziegumu, tad faktiski tiek atmaskoti arī citi noziegumi un visa noziedzīgā sistēma. Kā zināms, latviešu vairākums nevēlas sistēmas sabrukumu.





Reitingmānija


Reitingi ir ļoti jauna kultūras parādība. Tai ir transnacionāls vēriens – ar reitingiem aizraujas daudzas valstis. Reitingu sastādīšana sākās XX gs. beigās un strauji aptvēra cilvēku dzīves visas sfēras. XXI gs. sākumā reitingus sāka sastādīt arī augstākajā izglītībā. Droši var runāt par globālā mēroga jaunu māniju – reitingmāniju. Tā ir eiropeīdu rases vispārējā pagrimuma spoža izpausme. Rietumu civilizācijā ir izveidojusies reitingu industrija. Diemžēl šī mānija netiek pilnā mērā atmaskota. Kritika eksistē, taču tā ir margināla – skar niecīgu sociuma daļu. Lai atmaskotu reitingmāniju, nepieciešams izprast tās būtību un lomu mūsdienu sabiedrībā, kultūrā. Reitingus var uzskatīt par masu kultūras attīstības noteiktu pakāpi, kad tiek tarificēti masu kultūras produkti, tiem piešķirta kvalifikācija un veidota masu kultūras produktu noteikta hierarhija. Reitingu veidošana ir masu kultūras panākums, masu kultūras industrijas panākums, jo reitingi visā sociumā nostiprina masu kultūras produktu reputāciju un autoritāti. Taču reitingiem ir arī fundamentāla ideoloģiskā loma. Tāpēc reitingmāniju nekādi neapklusina, neierobežo, nekritizē politiskā, ekonomiskā, finansiālā elite. Gluži pretēji. Elite izmanto reitingus savās interesēs. Pret reitingmāniju faktiski nākas izturēties kā pret ideoloģisko instrumentu, tautu pārvaldīšanas mehānismu, propagandas līdzekli, pasaules pārvaldīšanas formu. Reitingmānija ir kolonizācijas jauna sistēma, jo paver iespēju planētas iedzīvotāju apziņā iezombēt noteiktu hierarhiju – pasaules galveno valstu uzskaitījumu. Reitingi planētas iedzīvotājiem, piemēram, iestāsta, ka ASV ir pati labākā, spēcīgākā, varenākā valsts uz Zemes. Tās jebkura veida darbībai, preču produkcijai ir visaugstākie reitingi. To pasludina tādas reitingu firmas kā „Moody’s”, „Standart&Poor”, „Fitch”. 2016.g. „Moody’s” peļņa bija 3,6 miljardi dolāru. Reitingmānija nodara milzīgu ļaunumu, jo unificē ontoloģisko realitāti un reizē veido dažāda tipa pseidoharhijas masu apziņā. Reitingi vada tagadni un vada arī nākotni. Cilvēki zaudē intelektuālo patstāvību un sāk uzticēties tikai reitingiem, bet nevis paši savam saprātam, savām zināšanām, gaumei, pieredzei, kā arī patiesi profesionālam vērtējumam. Ar „partiju” reitingiem pirms 6.X jau tiek dullināts Latvijas elektorāts. Taču reitingiem nevar būt kaut kāda jēga. Neviena „partija” nesola aizslaucīt nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko valstiskumu ar tās noziedzniekiem. Tāpēc jebkurš reitings kalpo minētajam noziedzīgajam valstiskumam, un vēlēšanas ir pilnīgi bezjēdzīgas.





piektdiena, 2018. gada 17. augusts

Antropoloģiskais neadekvātums



Tiem, kuri vēl ir spējīgi kaut ko saprast un arī vēlas kaut ko saprast, pašlaik ir jāapzinās sekojošais: latvieši strauji zaudē antropoloģisko adekvātumu; proti, strauji zaudē precīzo atbilstību Homo sapiens būtībai un uzdevumam. Vēl var teikt: latvieši strauji zaudē cilvēcisko seju. Notikumi 2018.gada vasarā sakarā ar gaidāmajām parlamenta vēlēšanām 6.oktobrī spiež secināt šo jauno stadiju – antropoloģiskā adekvātuma zudumu. Konkrēti par to liecina masveidīgā fizioloģiski slimu cilvēku izvirzīšanās darbam valsts galvenajā institūtā – parlamentā. Tauta ir nonākusi līdz tādai stadijai, ka nākas valsts pārvaldīšanā deleģēt fizioloģiski nepilnvērtīgas būtnes. Respektīvi, būtnes, kuru organismā dzīvības procesi neatbilst Homo sapiens normai un liecina par patoloģiju jeb, latviešu valodā sakot, slimu organismu un organisma norišu novirzi no vesela cilvēka stāvokļa. Idiotu pavļutu, kaimiņdaunu, pederastu putnu, noziedznieku sudrabu, strīķu, jurašu, bordānu, intelektuāli neadekvāto dombrovsku masveidīgā velme būt Saeimā un šo antropoloģiski neadekvāto būtņu masveidīgais atbalsts tautā ir ļoti satraucoša izpausme. Protams, novirzes no prāta un morāles elementāra līmeņa bija konstatējamas arī agrāk latviešu tautas politisko priekšstāvju kontingentā. Taču vēl nekad nebija fizioloģiski neveselu būtņu masveidība un šo būtņu masveidīga atbalstīšana ceļā uz Bruņinieku namu. Vai nākas brīnīties par satraucošo izpausmi – jauno stadiju tautas virzībā? Saprotams, tas viss bija prognozējams, jo nemitīgā intelektuālā un morāla degradācija nevarēja stāvēt uz vietas un ar laiku nedemonstrēt pagrimuma jaunu stadiju. Degradācija ir progresējoša parādība. Tai piemīt progresējoša regresivitāte. Pašlaik šī progresējošā regresivitāte ir novedusi pie tā, ka no 16 deputātu kandidātu sarakstiem kaut kāda cilvēciskā un politiskā uzticība nevar būt nevienam sarakstam. Neapšaubāmi, sarakstos ne visi ir fizioloģiski neveseli. Taču arī viņi nevieš uzticību, ja ir saistījušies ar neadekvātiem „partiju” barvežiem un vēlas kalpot nacionāli reakcionāram un krimināli oligarhiskam valstiskumam.



svētdiena, 2018. gada 12. augusts

Nelabā specifika



Krimināli oligarhiskais valstiskums ir jauna parādība cilvēces vēsturē. To XX gs. nogalē radīja PSKP/VDK nelietīgākie prāti Krievijā, Latvijā, Ukrainā, tam gatavojoties jau labu laiku pirms PSRS formālās likvidācijas. Savlaicīgi apmācīja kadrus no specdienestu atlasītiem attiecīgi piemērotiem indivīdiem. Viņus speciālās mācību iestādēs gatavoja darbībai krimināli oligarhiskā valstiskumā. No Latvijas apmācīja Godmani un noteikti vēl dažus. Tā kā tiekamies ar jaunu parādību un neko par to nezinām, šo unikālo valstiskumu nākas iepazīt, tā teikt, procesā. Publikācijas portālā „Pietiek” un vēl dažos portālos, kā arī vairāku grāmatu („Bailes”, „Vara”) saturs vedina pieņemt, ka krimināli oligarhiskajā valstiskumā politiskās varas institūtos praktiski eksistē tikai dažāda veida nelietības un neeksistē nekas labs, kas eksistē parastā oligarhijā. Kriminālā oligarhijā eksistē tikai sliktais. Tas acīmredzot ir tāpēc, ka parastajā oligarhijā oligarhi un viņu ielikteņi principā domā arī par valsti, sabiedrību. Viņi jūt zināmu atbildību un pienākumu pret tautu, kurai paši pieder. Turpretī oligarhija ar unikālo epitetu "kriminālā" balstās tikai uz cilvēciskajām padibenēm, kuras nav spējīgas darīt kaut ko labu. Padibenes tikai spēj pastrādāt nelietības. Kriminālajā oligarhijā nekas labs nav sastopams. Bet tāpēc nezūd analītiskā interese par unikālo parādību. Kriminālās oligarhijas prakse ir jāfiksē, jāapkopo, jāanalizē tāpat kā jebkura cita tipa valstiskums ir ticis fiksēts, apkopots, analizēts cilvēces politiskajā vēsturē. Tas nav neinteresants darbs. Tā, piemēram, interesanti ir saskatīt atšķirības kriminālās oligarhijas praksē Krievijā un Latvijā. Tāpat interesanti ir atšķirības konfrontēt ar etniskajām, vēsturiskajām, mentālajām, intelektuālajām atšķirībām krievos un latviešos. Gribas pat teikt, ka unikālais krimināli oligarhiskais valstiskums ir viens no interesantākajiem pētnieciskajiem priekšmetiem mūsdienu globālo sociālo problēmu analītikā.