trešdiena, 2018. gada 31. oktobris

Intriģējošā statistika



CVK internetā ir publicējusi statistiku par 13.Saeimā ievēlētajiem deputātiem. Šai statistikai var pilnā mērā uzticēties. Šī statistika ir jāņem vērā, ja gribam izprast notikumus Latvijā un gribam izprast notikumus ne tikai sakarā ar jaunākajām parlamenta vēlēšanām, kas nepārprotami iezīmē radikālu pavērsienu latviešu tautas gaitās. Dotā statistika netieši atspoguļo ļoti plašu ainu. Statistika objektīvi atspoguļo, un tas ir analītiski ļoti vērtīgi, antropoloģisko procesu rezultātus latviešu tautā. Tie ir rezultāti, kādus tauta ir sasniegusi savā vēsturiskajā virzībā līdz XXI gs. sākumam. Rezultāti apliecina antropoloģisko procesu abu faktoru līdzdalību – ģenētiskā un kultūras faktora līdzdalību. Abi faktori atsaucas uz antropoloģiskajiem procesiem. Citiem vārdiem sakot, latviešu tautas virzības rezultāts ir bijis atkarīgs no ģenētiskā stāvokļa (kvalitātes) un kultūras stāvokļa (kvalitātes). Statistika ir intriģējoša – izraisa un uztur ziņkāri, kā arī aizdomas par līdzšinējo ģenētisko un kulturoloģisko hipotēžu apstiprināšanos. Statistika sniedz sekojošo informāciju: 1) parlamentā (100 deputātu) ievēlēja 69% vīriešus un 31% sievietes; 2) ievēlēja 72% latviešus; 3) 46% dzīvo Rīgā; 4) vēlēšanās piedalījās 913 491 pilsonis; 5) no 16 sarakstiem parlamentā iekļuva 7 saraksti; 6) 41 deputāts tika ievēlēts pirmo reizi. Ļoti svarīga ir statistika par deputātu vecumu:  1) 21-30 gadi = 5%; 2) 31-40 gadi = 21%; 3) 41- 50 gadi = 39%; 4) 51-60 gadi = 23%; 5) 61-70 gadi = 11%. Deputātu vidējais vecums ir 47,3 gadi. Par ko liecina deputātu vecums? Liecina par sekojošo: 1) 21-50 gadu vecie deputāti parlamentā ir 65% (5%+21%+39%=65%). Atkārtoju: deputātu vidējais vecums ir 47,3 gadi. Tātad 65% ir cilvēki, kuriem pirms 30 gadiem (1988.g.) bija apm. 17 gadu (2018.g.-30=1988.g., kas bija LTF organizēšanas gads un ko var uzskatīt par radikālo sociāli politisko pārmaiņu atskaites punktu). Tātad parlamenta deputātu vairākums ir „brīvvalsts” kultūras rezultāts. Tie ir indivīdi, kuri ir ieguvuši (pirkuši) izglītību un kuri visu laiku ir dzīvojuši oficiāli liberāli demokrātiskā, bet praktiski nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā iekārtā ar noziegumu brīvību. Tas nozīmē, ka viņi nemaz nepazīst cilvēciski cienīgu dzīvi; viņi pazīst vienīgi noziegumu caurstrāvotu vidi (kultūru). Tāpēc nav jābrīnas par noziedznieku, neinteliģentu tipu, daunu-klaunu, pederastu apjomu 13.Saeimā. Tāpēc nav jābrīnas par gaidāmo parlamenta darbības katastrofāli zemo līmeni, ja 41% no deputātiem Saeimā strādās pirmo reizi un daudzi no viņiem vispār pirmo reizi tiksies ar valsts mēroga problemātiku. Noteikti ir jāņem vērā, ka parlamentā būs 31% sievietes, bet Platona atzītā valstsvīra vecuma cilvēki būs tikai 11% (61-70 gadi).


ceturtdiena, 2018. gada 18. oktobris

Inteliģences prasmes




Nav viegli nosaukt kultūras segmentu, kuru latviešu inteliģence pēcpadomju laikā nebūtu sagandējusi, izkropļojusi, novedusi līdz sabrukumam, kompromitējusi, atņēmusi reputāciju, mazinājusi autoritāti, pietaisījusi ar neloģisku, iracionālu, nekulturālu, nezinātnisku, šarlatānisku, nekompetentu saturu un formu. Nekādā gadījumā nedrīkst apgalvot, ka tas nav noticis ar ekonomiku, politiku, izglītību, zinātni, veselības aizsardzību, garīgo kultūru. Visi galvenie kultūras segmenti šodien atrodas drausmīgā stāvoklī. Tajos valda melnā krāsa. Protams, katrā segmentā ir kāds balts fragments – baltie cilvēki un viņu baltais individuālais veikums. Tomēr kopumā dominē melnā krāsa. Un tas „sabiedrībai” ir labi zināms. Un „sabiedrība” ar to samierinās. Kāpēc tas tā notiek? Tas tā notiek tāpēc, ka „sabiedrība” faktiski ir tā pati latviešu inteliģence, kura pēcpadomju laikā funkcionē kā visu ārdošs un debilizējošs monstrs. „Sabiedrība” faktiski ir melnās krāsas lietotāja – kultūras visu segmentu degradētāja. „Sabiedrība” ir latviešu melnā inteliģence – nacionāli nekur nederīgs substrāts. Tāpēc ir šizofrēniskā situācija: „sabiedrība” ir lietas kursā, bet „sabiedrība” ar visu samierinās. Patiesībā citādāk nemaz nevar būt. „Sabiedrība” (latviešu melnā inteliģence) nevar vērsties pati pret sevi. Tāpat nevar pozitīvi koriģēt pati sevi. Melnā krāsa nevar pārtapt baltajā krāsā. Savukārt latviešu melnajā inteliģencē baltie cilvēki ir tik niecīgs mazākums, ka viņi nevar ierobežot vai apturēt latviešu melnās inteliģences melno darbību. Pēcpadomju Latvijā latvieši visu ir noveduši līdz strupceļam, bezizejai, patoloģijai, nonsensam, fiasko. Psihiski nenormālo radījumu ievēlēšana parlamentā ir līdzšinējo melno procesu rezumējums. Latviešu eksistēšanas turpmākajā gaitā melnā krāsa ir kļuvusi fatāla konstante – pastāvīga liktenīga nenovēršamība. Tas ir stāvoklis, no kura pati latviešu tauta nevar izkļūt un nekad neizkļūs. Fatālo konstanti spēj likvidēt tikai kāds ārējais spēks ārkārtējā veidā. Tas nav mākoņos ieraudzīts secinājums. Tas ir cilvēces vēsturiskajā pieredzē analītiski iegūts secinājums, kas funkcionēja pirms latviešu tautas konsolidācijas no baltu un somugru ciltīm. Lieki ir atgādināt par inteliģences kvalitātes lomu tautas reputācijā. Latviešu tautas reputāciju pašlaik nosaka rinkēviči, pavļuti, bordāni, papriki, kaimiņi, vējoņi, putni, strīķenes, juraši, gobzemi, stankeviči, rubesas. Nosaka arī tādas sīkbūtnes kā interneta troļļi – mūsu žuļi, edges-pežas, feļi, kuru „produkcija” nav salīdzināma, teiksim, ar krievu asprātīgajiem un būtiskajiem, socioloģiski un politiski lietpratīgajiem komentāriem krievu valodā funkcionējošajos resursos Latvijā. Latviešu tautas reputāciju nosaka arī tāds latviešu deģenerātu mastodonts kā Grantiņš ar savu nacionālā naida kurināšanu kaut kādā neidentificējamā mežonības pakāpē.


svētdiena, 2018. gada 14. oktobris

Valodas pieskaņošana



Katrā laikmetā ir sava valoda – populārāko vārdu kolekcija. Tas ir tāpēc, ka katrā laikmetā dzīvē ienāk kaut kas jauns un to ir nepieciešams ietērpt piemērotā leksiskajā tērpā. Tā tas visu laiku bija arī pēcpadomju gados Latvijā. Dzīve radikāli izmainījās un turpināja strauji mainīties visus apmēram 30 gadus. Aizvadītajā laikā bija skaidri uztverama noteikta valodiskā prasība. Šī prasība izpaudās tādējādi, ka arvien vairāk un vairāk nācās lietot stingri precīzus vārdus. Valodai arvien vairāk un vairāk nācās atsacīties no semantiskā plurālisma, ja tā drīkst saukt leksisko vienību nozīmes daudzpusību. Praktiski valodai arvien vairāk un vairāk nācās atsacīties no tēlainības, poētiskās nosacītības, metaforizācijas, simbolizācijas. Vairs neiederējās eifēmismi – vārdi vai teicieni, kurus lieto kāda rupja vārda, arī intīma vai tabuēta nosaukuma vietā. Respektīvi, arvien vairāk un vairāk nācās izvēlēties semantiski vienpusīgus, vienā nozīmē lietotus vārdus. Turklāt arvien vairāk un vairāk kļuva nepieciešams lietot rupjus vārdus gan atsevišķu indivīdu, gan sociālo grupu raksturojumā, bet galvenais dzīves tendenču un parādību raksturojumā. Rupju vārdu izvēle pakāpeniski kļuva leksiskā norma, ja gribēja adekvāti atspoguļot drūmos risinājumus sabiedrības dzīvē. Pie tam interesants ir viens moments. Sabiedrībā strauji pieauga cilvēku (latviešu neizglītoto jauniešu) slānis, kas nemaz nespēja uztvert semantiski poētisku, tēlaini nosacītu valodu. Šis slānis pieprasīja viennozīmīgus un nepārprotamus vārdus. Valodas primitīvismu, vulgarizāciju diktēja sabiedrības leksiskā nekompetence no vienas puses un dominējošās tendences un parādības no otras puses. Ar laiku valodas pieskaņošanās reālajiem procesiem Latvijā nonāca līdz tādam līmenim, ka vairs nevarēja iztikt bez tādiem vārdiem kā degradācija, deģenerārija, deģenerāti, idioti, stulbeņi, nelieši, noziedznieki. Jauna leksiskā pieskaņošanās ir kļuvusi aktuāla sakarā ar 13.Saeimas vēlēšanām. Tagad populārāko, adekvātāko vārdu kolekcijā sāks dominēt tādi apzīmējumi kā pederasti, dauni, morālie kastrāti, morāli patoloģiski primāti. Latviju nākas apzīmēt kā perversiju zemi, pederastu un daunu zemi, kuras parlamentā un valdībā ir psihiski slimi radījumi ar pretdabiskām, slimīgām tieksmēm un kuru garīgās veselības stāvoklis neatbilst normai.









piektdiena, 2018. gada 12. oktobris

Laimīgā dzīve



Tas bija nekļūdīgi paredzams – pēc 6.oktobra sāksies laimīga dzīve. Dzīvei būs pilnīgi cits piepildījums – publiskās telpas tematika un publiskās telpas tematikas interpretācija, dzīves galvenie varoņi un viņu vibrācijas. Dzīves centrā nostāsies latviešu tautas dauni, pederasti, morālie deģenerāti – morāli patoloģiski primāti. Latviešu tauta sāks riņķot ap šiem primātiem un šo primātu publiskajiem žestiem. Tā tas viss tagad notiek pilnā mērā. Latviešu mediju galvenie varoņi ir uzvarētāji parlamenta vēlēšanās, galvenā tēma pašlaik ir valdības izveidošana no dauniem, pederastiem un morāli patoloģiskajiem primātiem. Normāli cilvēki ir nostumpti žogmalē. Viņus neviens neatceras. Atceras tikai kaut kādus pusdebilos, puspederastus kā Birkavu un viņam līdzīgos. Laimīgajā dzīvē īpaši laimīga ir privātā informācija par dārgajiem dauniem. Izrādās, latviešu populārākajam daunim ir jauna draudzene, ar kuru viņš nesen sāka izjāt savas tautas priekšā. No mūsu mīļi auklētās „prihvatizātoru elites”, antielites (kriminālās oligarhijas) vēl pīkst tikai Lembergs. Pārējie izdzimteņi (Šķēle, Šlesers u.c.) klusē sakarā ar laimīgās dzīves sākumu. Daži nelieši no oligarhu varzas sargsuņu būdas pēc zaudējuma vēlēšanu kautiņā vicina dūres. Tā to dara tādi atkritumi kā Kivičs, Brigmanis, Pabriks, Kariņš, Dzintars. Perversijas oāze „Delfi” vēl izsmērē latviešu TV nekaunīgāko un neprofesionālāko ļerķšķētāju Domburu, kaut gan vēlēšanas jau sen ir beigušās un laiks bija aprobežo prātnieku sūtīt uz mājām. „Kultūras” naudas kāsēji daunus un viņu kompanjonus aicina ministrijā atstāt veco kazu no latviešu apdauzīto naciķu staļļa, kaut gan ir pilnīgi droši paredzams, ka „kultūras” vai „izglītības” varas krēslā tiks iesēdināta šarlatāne un izcilā muļķe Dagmāra Beitnere, kura lieliski atbilst dauniskajai un pederastiskajai dzīves nākotnei latviešu sētā.




 


ceturtdiena, 2018. gada 11. oktobris

Ideoloģiskās šizofrēnijas sekas




Latviešu tautā ideoloģiskās šizofrēnijas sekas pašlaik ir sasniegušas zināmu virsotni. Domājams, tikai zināmu virsotni, jo vēl nav sasniegta kulminācija. Ideoloģiskās šizofrēnijas kulminācija tiks sasniegta vēlāk. Ideoloģiskās šizofrēnijas visaugstākā pakāpe (kulminācija) ir nākotnes melna perspektīva. Demogrāfiskā pāreja vēl vismaz pusgadsimtu turpinās savu graujošo ceļu, no tā neļaujot novirzīties „baltajai” rasei. Šodien mēs varam vienīgi censties noskaidrot latviešu tautas ideoloģiskās šizofrēnijas iemeslus un fiksēt pašlaik konstatējamās sekas. Apturēt procesu nav iespējams. Tam ir fatāls transcendentāli kosmisks vēriens. Iemeslu un seku noskaidrošana atvērs acis tautas vienai daļai, kurai ir izredzes būt tautas vērtīgākajam kodolam nākotnē pēc demogrāfiskās pārejas intensīvi graujošā ceļa noiešanas, kad uz planētas iestāsies visāda veida stabilizācija. Kas ir „ideoloģija” un kāda ir tās loma tautas dzīvē, neatkārtosim šajā etīdē. Atkārtosims, kas ir šizofrēnija. Ar šizofrēnijas jēdzienu apzīmē ne visai precīzi izzinātu parādību. Zinātne atturas līdz galam izskaidrot šizofrēniju. Tā ir daudzveidīga psihiskā slimība. Tās izcelsme pilnā mērā nav noskaidrota. Vienīgi droši var apgalvot, ka šizofrēnija ir prāta saskaldīšana diametrāli pretēji orientētās vienībās. Šizofrēnija ir tad, kad prāta viena daļa tiecas uz labo pusi, bet otra daļa tiecas uz kreiso pusi. Tas ir slimīgs process, kas sagrauj prāta konsolidāciju - sagrauj prātu kā vienotu funkcionālo mehānismu. Šizofrēnisks prāts nav prāts, bet prāta kroplība, nespējot neko pareizi un konstruktīvi izzināt un izlemt. Ikdienā mēs saskatām šizofrēniju tad, kad cilvēks nav spējīgs neko izdarīt, jo viņa domas haotiski šaudās pretējos virzienos. Par latviešu tautas ideoloģisko šizofrēniju nākas dēvēt vēsturisko pieredzi, kad tautas apziņu ik pēc kāda laika sāka „skolot” diametrāli pretēja ideoloģija. XX gadsimtā un XXI gadsimta sākumā tas ar latviešu tautu notika četras reizes: 1)feodālisma ideoloģija-kapitālisma („pirmajā” LR) ideoloģija, 2) kapitālisma („pirmajā” LR) ideoloģija-sociālisma ideoloģija, 3) sociālisma ideoloģija-kapitālisma („perestroikas”) ideoloģija, 4) kapitālisma („perestroikas”) ideoloģija-kriminālā kapitālisma ideoloģija mistrojumā ar neoliberālisma un postmodernisma ideoloģiju („otrajā” LR). Četras reizes 100 un nedaudz vairāk gadu laikā mainījās ideoloģijas, viena otru kardināli noliedzot. Latviešu tauta nepazīst ideoloģisko kontinuitāti. Latviešu tauta pazīst tikai ideoloģisko šizofrēniju. Tās sekas atsaucas uz kultūru un atsaucas uz genofondu. Tātad atsaucas uz abiem pīlāriem, uz kuriem balstās antropoloģiskā ģenēze un evolūcija, formējot cilvēku par cilvēku ar viņa prāta saprātīgumu un viņa dvēseles un gara cilvēciskumu. Ideoloģiskās šizofrēnijas pārņemtajai tautai nevar būt imunitēte pret zombēšanu. Tādas tautas inteliģence nevar izvairīties no mutācijas. Tagad redzam, ka tāda tauta nevar izvairīties no garīgi slimo un morāli patoloģisko primātu invāzijas. Tautā nav neviens spēks, kas spētu pretoties morālās un intelektuālās anormālības diktatūrai.



 


         

trešdiena, 2018. gada 10. oktobris

Civilizācijas norieta loģika



Latvijā 2018.gada parlamenta vēlēšanās sagrāvi cieta racionālie politiskie spēki. Latvijā nevar būt valstiski godīgi politiskie spēki. Taču var būt racionāli politiskie spēki. Var būt racionāli nelietīgi politiskie spēki, kuri kalpo nacionāli reakcionārajam un krimināli oligarhiskajam valstiskumam. Un, lūk, šie spēki 2018.gada 6.oktobrī cieta pilnīgu sakāvi. Saeimā ievēlēja iracionālos politiskos spēkus no daunu-klaunu, morālās patoloģijas apsēstajām kompānijām, kā arī ievēlēja labi zināmos latviešu pederastus. Tāds vēsturiskais pavērsiens tika prognozēts, jo tautas degradācija un deģenerācija intensīvi turpinās vismaz 20 gadus. Tomēr vēlēšanu rezultāti izraisīja lielu apjukumu, pesimismu, politisko nihilismu, neticību valstij u.tml. Pagaidām vēl nav masveida izpratnes par civilizācijas norieta loģiku. Vēl netiek vajadzīgajā līmenī saprasts, ka vēlēšanu iznākums ir loģisks rezultāts. Tas bija gaidāms rezultāts. Citādāk nemaz nevarēja būt. Turklāt pašlaik ir jāapzinās, ka nākotne nebūs gaišāka, bet vēl melnāka. Civilizācijas norieta loģika funkcionēs vēl ilgi. Vismaz līdz šī gadsimta vidum.

pirmdiena, 2018. gada 8. oktobris

Oligarhijas niecība



13.Saeimas vēlēšanas demonstrēja Latvijas oligarhijas niecību – nekompetenci, bezspēcību, pagrimumu. Reāli visur valda oligarhija. Atšķirība ir vienīgi oligarhijas maskēšanās tehnoloģijā. Var būt zemes, kurās oligarhija ir gudri nomaskējusies un to dēvē par valdošo eliti – politisko eliti. Var būt zemes, kurās oligarhija ir slikti nomaskējusies un tad tiek skaidri un gaiši atzīts, ka valstī valda oligarhija. PSRS bijušajās republikās ar KF un LR priekšgalā valda kriminālā oligarhija – jauns oligarhijas veids cilvēces vēsturē. Tas ir vispārzināms fakts. Un, lūk, 13.Saeimas vēlēšanas parādīja latviešu vietējās kriminālās oligarhijas politiski organizatorisko pagrimumu. Lembergi, šķēles, savicki, šleseri un visa neformālā „Rīdzenes varza” izrādījās nekur nederīga no oligarhijas valstiski funkcionālā viedokļa. Latviešu jaunākās paaudzes dauni un pederasti apspēlēja „Rīdzenes varzu”. Latviešu oligarhi izrādījās nespējīgi pieskatīt „Latvijas tautu”. Tādējādi latviešu oligarhi ir ne tikai nacionālie nodevēji un nacionālie noziedznieki, bet ir arī politiski organizatoriski nekur nederīgs smirdējums. Viņi netika galā ar savu „oligarhisko pienākumu” pret latviešu tautu. Viņi faktiski piekrāpa latviešu tautu, kura vienmēr atbalstīja nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko valstiskumu. Tauta veltīgi 30 gadus atbalstīja savu oligarhiju. Viņi izrādījās tik aprobežoti, ka zaudēja garīgi slimo daunu un pederastu kompānijai. Latvijas kriminālā oligarhija pastrādāja jaunu nacionālo noziegumu – latviešu tautu atdeva garīgi slimu postcilvēku, Homo degradation pārvaldījumā.



 


Degradācijas dinamika



Latvijas jaunāko (2018.g. oktobra sākuma) sociāli politisko notikumu analītikā pati galvenā tēma ir latviešu tautas degradācijas dinamika. Saprotams, plašākā nozīmē tā jāskata visas „baltās” rases degradācijas dinamikas kontekstā demogrāfiskās pārejas laikmetā. Etniskā kopuma (tautas) degradācijai vienmēr mēdz būt noteikts ātrums, noteikta virzības gaita un virzības gaitas maiņa dažādu faktoru ietekmē. Kā zināms, demogrāfiskās pārejas laikmeta būtiska iezīme ir notikumu straujums – milzīgā dinamika. Viss mainās ļoti ātri. Ja salīdzina vēsturiski zināmos etniskā kopuma degradācijas tempus ar šodienas degradācijas tempu, tad ir liels pārsteigums –mūsdienu notikumu virzības milzīgais ātrums nav salīdzināms ar pagātnes pieredzi, kad degradācijas process turpinājās gadsimtiem ilgi. Ņemot vērā Latvijas visjaunāko laiku materiālu, nākas etnosa degradācijas progresēšanu mērīt mēnešos, dažos gados. Pēcpadomju laikā (30 gados) degradācijas dinamika ir ļoti izteikta. Turklāt jo tuvāk šodienai, jo degradācijas dinamika kļūst straujāka. 13.Saeimas vēlēšanas uzskatāmi atspoguļo latviešu degradāciju aizvadītajos 4 gados – pēc 2014.gada 12.Saeimas vēlēšanām. Degradācija ir bijusi tik strauja, ka vietējā oligarhija, valdošā kliķe, valdošās politiskās partijas 4 gadu laikā ir zaudējušas sociāli politisko kontroli, iespēju ietekmēt sabiedrisko domu, iespēju diktēt „spēles noteikumus”. Degradācijas un deģenerācijas pārņemtās jaunās paaudzes anormālā, garīgi slimā enerģētika izrādījās daudz spēcīgāka nekā „vecās gvardes” racionālā un politiski pieredzējušā enerģētika. Latviešu degradācijas dinamika ir novedusi pie tā, ka latviešu tautu, valsti sāk pārvaldīt cilvēciski neadekvāti radījumi – Homo degradation, principā – postcilvēki. Latviešu tautā viņiem ir masveidīgs atbalsts, kas spilgti liecina par tautas degradācijas drausmīgo pakāpi. 13.Saeimas vēlēšanās zaudējumu cieta cilvēciskums kā Homo sapiens pamatelements. Degradācijas dinamikas rezultāts ir cilvēciskuma zudums etniskajā masā.



 



svētdiena, 2018. gada 7. oktobris

Daunu pašapziņa



Vispirms citāts no vairākiem ierakstiem „Facebook” manā kontā 2018.gada 7.oktobrī: „kad jums pēdējoreiz sieva "iedeva"? Pirms gada...? Bet varbūt Jums tādas nemaz nav - jo visas apvemjas no šīs Jūsu žults un mukšus mūk? Kā tad ir ar Jums, Artur? Ne jau no laimes publiski, un vēl šitik dauniski, vemjat šo psihiski acīmredzami neveselā idiota žulti... Un Jūsu publikāciju sacerēja kas - Jūsu staklē bezdarbībā kūļājošais dzimumorgāns? Jo ne jau vīrieša - cilvēka radīts un te iepostēts tāds žultsteksts!  A mana vagīna, re, arī prot izteikties! Skat, un pat sakarīgāk nekā Jūsu stakles iemītnieks...  - un tev, vecais dauni :) , būs tātad tagad mācīties samierināties, ka citi, ka es un citi, arī esam tik0at balsstiesīgi un izvēlējāmies un kopā sabalsojām tieši tādu Saeimas sastāvu! Nevis tādu, kādu tieši un tikai tev, cienīts vīriešu dzimumlocekļa kungs, būtu gribējies!
Visu cieņu un tagad pazemīgi atklanos no Jūsu sabiedrības!
Nja, un Artura Priedīša fizionomijas taču nav starp potenciālajiem premjerministra amata kandidātiem: kāpēc gan? Vai patiesi visām savējo piedāvājāt, bet nevienai partijbrandžai Jūsējā, Artur, tik ļoti neiepatikās, ka savā bariņā Jūs uz vēlēšanām nepaņēma..? Un tagad Jums tāds rūgtums, tāāāds rūūūgtums par to...?” Ja internetā peldi pret straumi, tad insinuācijas komentāros ir ikdienišķs prieks. Tiesa, galvenokārt no antropoīdiem grantiņiem, gedroviciem, žuļiem, bubiem. Galvenokārt no vīriešu sugas eksemplāriem, kuri ļauni nomelno ar „nikiem”. Dotā citāta autors ir jauna sieviete – Lorita Balode Mikelsone. Viņa ierakstīja komentārus ar savu vārdu un uzvārdu manam materiālam par latviešu visslavenākā dauna panākumiem 13.Saeimas vēlēšanās. Citētajos viņas komentāros, protams, pārsteidza šī radījuma izteikumi „kad jums pēdējoreiz sieva "iedeva"”, „bezdarbībā kūļājošais dzimumorgāns”, „mana vagīna”. Nepārspīlēju: ar tik riebīgi vulgāru sieviešu kārtas eksemplāru savā mūžā nebiju sastapies. Atkārtoju: to raksta jauna sieviete ar savu vārdu un uzvārdu, labi apzinoties savu deģeneratīvo izteikumu publisko pieejamību, jo „Facebook” manu tekstu aktīvi komentēja arī citi cilvēki. Ne tik daudz pārsteidza šausmīgā valoda un daunu aizstāvēšana. Nepārsteidza tas, ka komentārus rakstījis deģenerāts. Portālā „Pietiek” jau ilgu laiku „troļļo” deģenerāts Žulis. Deģenerātu klātbūtne ir pierasta. Nepārsteidza arī šīs deģenerātes stulbais priekšstats, ka dzīves lielākā veiksme ir būt parlamenta deputātam. Pārsteidza kaut kas cits. Un šis „cits” ir galvenais. Citātā galvenais ir daunu pašapziņas apliecinājums. Izrādās, dauni sevi apzinās kā dauni un ir sākuši atklāti konfrontēt ar veselajiem cilvēkiem. Mūsu dauniem ir identiskā pārliecība. Mūsu dauni sevi apzinās kā atsevišķu sociālo grupu. Mūsu dauniem ir „šķiriskā apziņa” un „šķiriskās” politiskās prasības. Bet tas vēl nav viss. Mūsu dauniem ir nacionāli politiskās ambīcijas. Mūsu dauni vēlas pārvaldīt valsti, un viņi ir guvuši uzvaru parlamenta vēlēšanās. Mūsu dauni ir kļuvuši tautas likteņa noteicēji, un viņi par to ir lepni: „būs tātad tagad mācīties samierināties, ka citi, ka es un citi, arī esam tik0at balsstiesīgi un izvēlējāmies un kopā sabalsojām tieši tādu Saeimas sastāvu! Nevis tādu, kādu tieši un tikai tev, cienīts vīriešu dzimumlocekļa kungs, būtu gribējies!”. Secinājums ir unikāls: latviešu tauta ir noslīdējusi līdz daunu varzai kā sociāli politiskajam valdošajam spēkam. 13.Saeima veidos valdību no dauniem, un premjerministrs varbūt būs daunis.


otrdiena, 2018. gada 2. oktobris

Reālais un neiespējamais


Aktuālas ir reālā un neiespējamā attiecības. Vispirms par neiespējamo. Demogrāfiskās pārejas laikmets „baltai” rasei ir neiespējamības laikmets. Turklāt fatālas neiespējamības laikmets, kura virzību neviens nevar kardināli koriģēt vai apturēt. Ņemot vērā demogrāfiskā pārejas laikmeta specifiku (Rietumu civilizācijas pagrimumu un norietu), „baltai” rasei nav iespējams realizēt daudzas it kā loģiski, vēsturiski, empīriski, morāli, politiski, ekonomiski pamatotas prasības. Piemēram, nav iespējams realizēt prasību likvidēt kriminālo kapitālismu „baltās” rases kontingentā. Protams, runa nav tikai par Krieviju, Latviju ar tās nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko valstiskumu. Šo noziedzīgo valstiskumu faktiski atbalsta visa „baltā” rase – tās politiskā elite, varas inteliģence. Tāpēc šajā gadījumā konkrētā neiespējamība attiecas uz visiem eiropeīdiem – pagrimumā un norietā stenošo Rietumu civilizāciju. Aicināt 13.Saeimas vēlēšanās veikt parlamentāro apvērsumu, balsot tikai par politisko spēku, kas apsola likvidēt LR noziedzīgo valstiskumu, ir naiva prasība – principā neiespējama prasība. Tāda prasība esejās tiek formulēta morālo apsvērumu dēļ, lai izrādītu morālo pretestību nacionālo nodevēju un nacionālo noziedznieku varai. Esejās formulējot doto prasību, ne mirkli nav zudusi sapratne par šīs prasības realizācijas neiespējamību. Dzīves realitāte to pierāda. Dzīves realitāte ir drausmīga. Pirmsvēlēšanu laikā tiekamies ar spilgtiem pagrimuma un norieta piemēriem. To savdabīgs „mediāls” simbols (ļoti piemērots tips sabiedriskās apziņas tumsoniskajam un mežonīgajam līmenim) pirmsvēlēšanu mēnešos kļuva Domburs ar savu neizglītota, neprofesionāla, vulgāra un nekaunīga cilvēka dumjo un pseidointelektuāli manierīgo ļerkšķēšanu „Delfos”. Pagrimums ir strauji progresējis, salīdzinot ar iepriekšējām vēlēšanām. Deputātu kandidāti prezentē ne tikai totālu nekompetenci valsts pārvaldes jautājumos (tā tas vienmēr bija arī agrāk), bet izrāda idiotismu, stulbumu, nelietību, nodevīgumu, radošo impotenci, bezprāta loģiku. Respektīvi, uz parlamentu traucas kaut kādi antropoloģiski pilnīgi nevērtīgi, garīgi aprobežoti un psihiski neveseli indivīdi. Uz pederastu un „par-politikas” kandidātiem  tas attiecas pilnā mērā. Šie primāti objektīvi nevar būt garīgi veseli. Patiesībā valdībai vajadzētu atcelt vēlēšanas un izsludināt ārkārtēju stāvokli, ņemot vērā psihiskās epidēmijas (oligofrēnijas un demences) sākšanos latviešu tautā (varas inteliģencē). Bet arī tas ir neiespējams priekšlikums, jo valdība pati ir intelektuāli un morāli nepilnvērtīgs substrāts un to atbalsta latviešu tautas analoģisks vairākums. Neiespējamības laikmetā neiespējamība kļūst fatāla – liktenīga nenovēršamība. Pagrimuma un norieta trajektorija nav koriģējama vai apturama. 6.oktobrī tas atkal uzskatāmi apstiprināsies. Neko nemainīs Valsts prezidenta draudi atlaist 13.Saeimu. Gaismas stariņš kaimiņos - Putins tautā zaudē morālā garanta statusu. Tas var izraisīt radikālas politiskās pārmaiņas. Ja Krievijā tiks likvidēts krimināli oligarhiskais režīms, tad arī latviešu prieki par zagšanas brīvību drīz beigsies. Krievija necietīs degungalā noziedzīgu populāciju. Bet vienalga – labās pārmaiņas nespēs simtprocentīgi pretoties vispārējam liktenim.

 


         







Par krievu lomu



Es lasīju preses apskatu „Большинство латвийских русских в начале 90-х выступали за независимость от СССР? - Чушь и вредная ересь”. Tajā sniegta informācija par dažām jaunākajām publikācijām latviešu presē. Šajās publikācijās tiek akcentēta tēze, ka Latvijas krievi nekad nav atbalstījuši Latvijas neatkarību. Tā ir naidu kurinoša tēze. Man šī tēze nav pieņemama, jo mana pieredze „perestroikas” gados un vēlāk par to neliecina. Es vienmēr esmu bijis kopā gan Daugavpilī, gan Rīgā ar krievu tautības cilvēkiem, kuri pilnā mērā atbalstīja latviešu tiesības veidot neatkarīgu valsti. Piemēram, man šajā ziņā savdabīgs simbols ir Jūrijs Abizovs. Viņš vēl neilgi pirms savas nāves 2006.gadā uzaicināja pie sevis vairākus latviešu un krievu intelektuāļus, lai apspriestu iespējas palīdzēt stiprināt Latvijas valstiskumu, kaut gan tolaik latvieši jau bija priecīgi atsacījušies no valstiskās suverenitātes un laimīgi iestājušies „Briseles kolhozā”. Ja kāds Latvijā nevēlas neatkarību, tad tie ir paši latvieši un īpaši latviešu Rīgas inteliģence, kura nevēlas uzņemties politisko un ekonomisko atbildību par savu zemi un priecīgi uztic Latvijas pārvaldīšanu svešam politiskajam spēkam. Publikācijās latviešu presē minēto tēzi pamato ar statistiskiem datiem – referendumu, aptauju rezultātiem. Rezultāti liecinot, ka krievu vairākums nevēlējās redzēt Latviju kā neatkarīgu valsti. Es neesmu speciāli pētījis jautājumu par krievu lomu Latvijas neatkarības problemātikā. Statistikai neesmu uzticējies ne padomju laikā, ne pēcpadomju laikā. Taču pats galvenais ir tas, ka jau sen šis jautājums par Latvijas neatkarības atbalstīšanu vai neatbalstīšanu ir zaudējis jebkādu nozīmi. Pats galvenais ir tas, kāpēc sabruka PSRS un kas radās PSRS vietā? Jau sen ir zināma atbilde uz šo jautājumu. Un tas ir galvenais. Patiesība par PSRS sabrukumu faktiski ir neticams un sirreālistisks sižets. PSRS sabrukumam grūti atrast precedentu cilvēces pagātnē. Sabrukušas ir daudzas impērijas. Bet tas vienmēr notika ārējo spēku ietekmē. Turpretī PSRS sagrāva tās elite, realizējot fantasmagorisku futuroloģisko projektu un noorganizējot unikāli rafinētu specoperāciju – „perestroiku”.  PSRS tika sagrauta, lai PSKP/VDK nomenklatūras līderi varētu sēdēt pie viena galda ar „globālo oligarhiju” un gudri apspriestu pasaules problēmas - pasaules pārvaldīšanas uzdevumus. Tāpat bija „prihvatizācijas” sapnis, kas tika 100% realizēts. PSRS vietā radās kriminālais kapitālisms. Krievijā, Latvijā u.c. radās nacionāli reakcionārs un krimināli oligarhisks valstiskums. Tas viss radās, unikāli rafinēti un ļoti sekmīgi zombējot PSRS tautu masas ar tādiem skaistiem jēdzieniem kā „demokrātija”, „suverenitāte”, „atklātība”, „brīvība”. Tāpēc šodien ir liela dumjība izturēties nopietni pret Latvijas Tautas fronti, Interfronti, barikādēm, Baltijas ceļu (vispār izdomāja ASV vadāmā haosa lielmeistars Džīns Šarps, ko joprojām slēpj no latviešiem, lietuviešiem, igauņiem). Tāpat nav jēgas analizēt statistiku par neatkarības atbalstītājiem vai neatbalstītājiem. Īstenībā tika imitēta „brīvības cīņa”, visu vadīja PSKP/VDK, visi „brīvības cīņas” pasākumi bija adresēti pasaules sabiedriskajai domai, lai pasaules sabiedrībā kompromitētu PSKP, VDK, armiju. Pasvītroju: pēc tam, kad ir objektīvi izprasta un novērtēta PSRS sagraušanas grandiozā mahinācija „perestroika” un ir pilnīgi skaidrs, ka PSRS vietā ir radīts kriminālais kapitālisms ar nacionāli reakcionāru un krimināli oligarhisku valstiskumu, vairs nav nekādas vajadzības noskaidrot krievu lomu Latvijas neatkarības kontekstā, jo visi Latvijas nācijā  (latvieši, krievi, ebreji, poļi, baltkrievi u.c.) ir vienādā mērā pakļauti noziedzīgajam režīmam un visai tai garīgajai un materiālajai katastrofai, ko pārdzīvo mūsu sabiedrība. Tagad tikai neārstējami stulbeņi nesaprot, ka nekāda „brīvība”, „demokrātija”, „neatkarība” netika radīta. Tāds vispār nebija „perestroikas” mērķis. Ne velti turpina valdīt PSKP/VDK morālie kastrāti – nacionālie noziedznieki un nacionālie nodevēji (no PSRS juridiskā viedokļa un no KF/LR juridiskā viedokļa). Latvijā šodien par „perestroiku” ir divas patiesības – objektīvā patiesība un oficiālā patiesība. Tas ir tāpēc, ka objektīvā patiesība tiek slēpta no tautas. To zina tikai tie, kuri vēlas kaut ko zināt un vēlas zināt patiesību par vēsturi. Pastāvošā politiskā vara akceptē un izplata tikai savu oficiālo patiesību. Tā kardināli atšķiras no objektīvās patiesības. Tā tas ir ne visās pēcpadomju zemēs un mūsdienu pasaulē vispār. Mūsdienu pasaule ir sapratusi, kas patiesībā bija „perestroika”. Taču oficiālā Latvija neko nevēlas vai nav spējīga saprast. Tāpēc sabiedrības liela daļa dzīvo pasakaini skaistās ilūzijās, un šīs sabiedrības daļas priekšstati balstās uz vēsturiskajiem mītiem, neiedomājami kropli skaidrojot reālo īstenību. Pie mums daudzi nezina, ka mūsu nacionālie varoņi faktiski ir mūsu nacionālie nodevēji un viņu varoņdarbi faktiski ir nacionālās nodevības.