Inteliģences prasmes

Nav viegli nosaukt kultūras segmentu, kuru latviešu inteliģence pēcpadomju laikā nebūtu sagandējusi, izkropļojusi, novedusi līdz sabrukumam, kompromitējusi, atņēmusi reputāciju, mazinājusi autoritāti, pietaisījusi ar neloģisku, iracionālu, nekulturālu, nezinātnisku, šarlatānisku, nekompetentu saturu un formu. Nekādā gadījumā nedrīkst apgalvot, ka tas nav noticis ar ekonomiku, politiku, izglītību, zinātni, veselības aizsardzību, garīgo kultūru. Visi galvenie kultūras segmenti šodien atrodas drausmīgā stāvoklī. Tajos valda melnā krāsa. Protams, katrā segmentā ir kāds balts fragments – baltie cilvēki un viņu baltais individuālais veikums. Tomēr kopumā dominē melnā krāsa. Un tas „sabiedrībai” ir labi zināms. Un „sabiedrība” ar to samierinās. Kāpēc tas tā notiek? Tas tā notiek tāpēc, ka „sabiedrība” faktiski ir tā pati latviešu inteliģence, kura pēcpadomju laikā funkcionē kā visu ārdošs un debilizējošs monstrs. „Sabiedrība” faktiski ir melnās krāsas lietotāja – kultūras visu segmentu degradētāja. „Sabiedrība” ir latviešu melnā inteliģence – nacionāli nekur nederīgs substrāts. Tāpēc ir šizofrēniskā situācija: „sabiedrība” ir lietas kursā, bet „sabiedrība” ar visu samierinās. Patiesībā citādāk nemaz nevar būt. „Sabiedrība” (latviešu melnā inteliģence) nevar vērsties pati pret sevi. Tāpat nevar pozitīvi koriģēt pati sevi. Melnā krāsa nevar pārtapt baltajā krāsā. Savukārt latviešu melnajā inteliģencē baltie cilvēki ir tik niecīgs mazākums, ka viņi nevar ierobežot vai apturēt latviešu melnās inteliģences melno darbību. Pēcpadomju Latvijā latvieši visu ir noveduši līdz strupceļam, bezizejai, patoloģijai, nonsensam, fiasko. Psihiski nenormālo radījumu ievēlēšana parlamentā ir līdzšinējo melno procesu rezumējums. Latviešu eksistēšanas turpmākajā gaitā melnā krāsa ir kļuvusi fatāla konstante – pastāvīga liktenīga nenovēršamība. Tas ir stāvoklis, no kura pati latviešu tauta nevar izkļūt un nekad neizkļūs. Fatālo konstanti spēj likvidēt tikai kāds ārējais spēks ārkārtējā veidā. Tas nav mākoņos ieraudzīts secinājums. Tas ir cilvēces vēsturiskajā pieredzē analītiski iegūts secinājums, kas funkcionēja pirms latviešu tautas konsolidācijas no baltu un somugru ciltīm. Lieki ir atgādināt par inteliģences kvalitātes lomu tautas reputācijā. Latviešu tautas reputāciju pašlaik nosaka rinkēviči, pavļuti, bordāni, papriki, kaimiņi, vējoņi, putni, strīķenes, juraši, gobzemi, stankeviči, rubesas. Nosaka arī tādas sīkbūtnes kā interneta troļļi – mūsu žuļi, edges-pežas, feļi, kuru „produkcija” nav salīdzināma, teiksim, ar krievu asprātīgajiem un būtiskajiem, socioloģiski un politiski lietpratīgajiem komentāriem krievu valodā funkcionējošajos resursos Latvijā. Latviešu tautas reputāciju nosaka arī tāds latviešu deģenerātu mastodonts kā Grantiņš ar savu nacionālā naida kurināšanu kaut kādā neidentificējamā mežonības pakāpē.