ceturtdiena, 2017. gada 31. augusts

Šarlatānisms

Šarlatānisma uzplaukums „brīvvalstī” ir vēsturiski loģisks process. Citādāk nevarēja būt. Latviešu sociālajās un humanitārajās zinātnēs šarlatānismam ir dziļas saknes. Šarlatānisma latentā klātbūtne bija padomju laikā. Jau padomju varas gados latviešu sociālās un humanitārās zinātnes bija ļoti primitīvas, provinciālas, nezinātniskas, bet tajā pašā laikā augstprātīgas, pašapzinīgas, lielīgas, pašapmierinātas. Ja sociālo zinātņu atpalicībai un nevērtībai bija zināms objektīvs izskaidrojums, tad humanitāro zinātņu atpalicībai un nevērtībai objektīvs izskaidrojums nebija. Bija vienīgi etniski subjektīvs izskaidrojums - latviešu mentalitātē balstīts izskaidrojums. Marksisms komunistu ģenerālsekretāru interpretācijā un valdošā sociālisma ideoloģija neveicināja sociālo zinātņu attīstību. Taču to nevar teikt par humanitārajām zinātnēm. Piemēram, izcilāko padomju literatūrzinātnieku darbus tulkoja daudzās valodās, un viņu grāmatas greznoja ASV, Kanādas, Rietumeiropas universitāšu bibliotēku plauktus. Viņu darbus studēja jaunatne, ārzemju zinātnieki nepārtraukti tos analizēja speciālajos žurnālos. Viņus aicināja lasīt lekcijas, piedalīties konferencēs. Bet tas nenotika. Viņi sāka strādāt ārzemju universitātēs tikai pēc PSRS sabrukuma. Rīgā, Liepājā, Daugavpilī (ZA institūtu un padomju augstskolu pilsētās) padomju laikā dominēja pseidointelektuālisms, stulba ambiciozitāte, titulēto filistru pašapmierinātā aprobežotība. Šarlatāniskā blādīšanās par Lielvārdes jostu sākās padomju laikā. Arheologi atrastos kaulus spēja vienīgi saskaitīt un klasificēt. Par latviešu folkloru vispamatīgāko pētījumu uzrakstīja Maskavas divi zinātnieki, kuru tekstu Rīgas folkloristu priekšniece neļāva izdot „Zinātnē”, lai vietējie prātnieki neizskatītos smieklīgi. Mūsējie tikai spēja sentimentāli siekaloties ap tautasdziesmām un pagānu dievībām. Kulturoloģiski secinājumi viņiem nebija pa spēkam. Savukārt vēsturnieki prata izmantot tikai sausus faktus bez dziļāka analītiskā konteksta. Ne velti visgudrākās, vispamatīgākās vēstures grāmatas ir sarakstījis Indriķis Šterns un citi trimdas latvieši. Kad Rīgā izdeva Raiņa kop.rakstu akadēmisko izdevumu 30 sējumos, tajā laikā krieviem Maskavā iznāca piecu rakstnieku akadēmiskie izdevumi. Mums bija no kā mācīties tekstoloģiski pareizi gatavot latviešu pirmo akadēmisko izdevumu. Taču par mācīšanos no pieredzējušajiem kolēģiem hausmaņu, kalniņu, labrenču, riekstiņu klātbūtnē nedrīkstēja pat iepīkstēties. Pret aicinājumu mācīties mūsu „akadēmiķi” izturējās ar satrakotu naidu. Tāpēc dzejas sējumos no akadēmiskuma nav pat ne smakas. Akadēmisko pieeju izdevās aizsākt tikai dramaturģijas sējumos. Pasaulē slavenos „Tiņanova lasījumus” Rēzeknē latvieši lepni ignorēja. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka „brīvvalsts” šarlatānisma krātuve „Latviešu idiotismu kolekcija” regulāri papildinās un drīz to vajadzēs slēgt, - šarlatānisms kļūst visaptveroša parādība, kad vairs nav jēgas fiksēt atsevišķus piemērus. Šarlatānisms kļūst par jebkura diskursa, naratīva vienīgo saturu. Drīz latviešu zinātnes lepnums būs vienīgi mūrnieki, sedlenieki, šņores, krūmiņgati, buki, poriņas, vērpes, perversā un šarlatāniskā „satori” jaunie autori. Nekādi nedrīkst domāt, ka šodienas šarlatānismu baro vienīgi pagātnes mantojums: latviešu sociālo un humanitāro zinātņu vēsturiski tradicionālais primitīvisms, provinciālisms, nezinātniskums un tajā pašā laikā vietējo latviešu „specu” augstprātīgums, pašapzinīgums, lielīgums, pašapmierinātība. Dotais faktors eksistē. Tam ir būtiska loma pēcpadomju zinātnieku izglītošanā un iniciācijā zinātnē. Šarlatāni var radīt vienīgi šarlatānisku jauno maiņu, kas tā arī ir noticis. Tomēr dotais faktors nav vienīgais. Ja padomju laikā šarlatānismu sociālajās un humanitārajās zinātnēs veicināja valdošā sociālisma ideoloģija, tad pēcpadomju laikā šarlatānismu sociālajās un humanitārajās zinātnēs veicina valdošā neoliberālisma un postmodernisma ideoloģija. Ļoti viegli ir pateikt, kura no abām ideoloģijām ir nodarījusi vislielāko postu. Saprotams, ka ideoloģiskā bende ir tagadnes ideoloģija – neoliberālisma un postmodernisma ideoloģija. Sociālisma ideoloģija nevērsās pret cilvēka un viņa kultūras metafiziskajiem pamatiem; nevērsās pret tādiem cilvēka eksistences vitāliem nosacījumiem kā patiesība, garīgums, tradīcija, mantojums, skaistais, cēlais, morāli tikumiskais. Neoliberālisma un postmodernisma ideoloģija priecājas par „patiesības beigām”, „garīguma beigām”, „mākslas beigām”, „morāles beigām”, „vērtību beigām”, „tiesiskuma beigām”, „taisnīguma beigām”, „ģimenes beigām”, „viendzimumu laulības beigām”. Tas Maskavas teatrālais lops-zaglis, kuru latviešu mēsli aicināja ar perversijām pietaisīt arī Rīgas skatuves, lepni ir teicis „Когда я слышу слово „духовность“, я хочу схватиться за пистолет. Духовность — это прибежище бедных, а мы создаем некое искусство низа“. Nav jābrīnās, kāpēc interneta komentāru latviešu jaunatne uzdot jautājumu „Kas tas ir garīgums? Miniet piemēru!”. Šodienas Latvijā valdošā ideoloģija ir panākusi garīguma nihilismu vai labākajā gadījumā garīguma totālu neizpratni. Jaunatne nezina, ka garīguma pamatā ir sirdsapziņa, līdzcietība, žēlsirdība, iecietība, spēja piedot, dabas, mākslas, līdzcilvēku mīlestība, ļaunuma un netaisnības neatzīšana. Šarlatānisma profīts un garīguma deficīts iet roku rokā. Neoliberālisma un postmodernisma ideoloģija ņirgājas par garīgumu un tādējādi apzināti veicina šarlatānismu. Rietumos izslavētais un arī latviešu ūdensgalvu apsiekalotais dažāda veida „plurālisms” ir šarlatānisma metodoloģiskais instruments. Pēcpadomju Latvijā pret ideoloģisko bendi neviens atklāti nevēršas. To nedara vecākās paaudzes „akadēmiskie spēki”, kuriem principā nav grūti aptvert abu minēto ideoloģiju fundamentālo atšķirību un tāpēc enerģiski nosodīt neoliberālisma un postmodernisma ideoloģiju. Mūsu mietpilsoniskie prātvēderi kūļi, šmūļi, rozenvaldi, cimdiņas, zobrati, kursītes, druvietes klusē. Tas principā ir ne mazāks nacionālais noziegums kā „prihvatizācijas” laupīšana, valsts suverenitātes iztirgošana, okupācijas karaspēka ielaišana Latvijā. Šarlatānisms ir lieliska augsne postcilvēku ģenēzei, strauji pārvēršot tautu par postcilvēku baru.

otrdiena, 2017. gada 29. augusts

Stipendija

Viņķeles ieguldījums ir pienācīgi novērtēts. Novērtējums, protams, nav studiju stipendija, bet gan prēmija, savdabīgs atalgojums par paveikto uzdevumu. Var teikt, ka tas ir koruptīvs akts: cilvēks tiek tādā veidā uzpirkts. Tā ir ASV tipiska prakse, maskētā veidā materiāli pateikties par to veikumu, kas atbilst amerikāņu varas elites interesēm. Šajā gadījumā runa ir par latviešu majoritātei patīkamu veikumu – latviešu debilizāciju atbilstoši neoliberālisma, postmodernisma, genderisma, homoseksuālisma un visa veida politisko, sociālo, humanitāro, ideoloģisko perversiju garā. Viņķeles ieguldījumu, protams, pirmā pienācīgi novērtēja latviešu majoritāte, ievēlot parlamentā, ieceļot amatos, ļaujot ākstīties ar bērnu audzināšanu. Vārdu sakot, tā vietā, lai šo deģenerāti pasūtītu uz vienu vietu, latviešu majoritāte viņu izvirzīja līderos. Tas noteikti atstāja būtisku ietekmi uz amerikāņu galvas invalīdu un viņa padomniekiem. Ja deģenerāte būtu nolikta savā vietā un nesaņemtu tautas atbalstu, tad ar viņu nebūtu nekādas jēgas krāmēties. Austrumeiropā netrūkst neliešu un nacionālo nodevēju, kurus amerikāņiem nākas atalgot ar „stipendijām”. Viņķele nav vienīgā aktīviste savas tautas debilizācijā. Piemēram, Krievijā tagad ir kņada ap to skatuves mēslu, kuru arī latviešu izdzimteņi aicināja uz Rīgu piecūkot teātra skatuves, bet pielīšanas klasiķis Stradiņš pēc tam apbalvoja ar kaut kādu ZA prēmiju. Krievijas morālais pederasts ir pamatīgi apzadzies. Viņu aizstāv neoliberālisma fani. Krievijā tādu nav daudz. Latvijā tādu ir miljons. Tādēļ latviešu miljonam tagad ir liels gandarījums par Viņķeles „stipendiju”. Viņķeles piemērs karsti iedvesmu citus latviešu deģenerātus jauniem varoņdarbiem.

svētdiena, 2017. gada 27. augusts

"PAR"

„Jaundibinātā partija "Kustība Par!" iestāsies arī par vispārējā pamatienākuma ieviešanu, ekonomikas modernizēšanu, pieejamu veselības aprūpi un valsti, "kuru nenozog", teiks politiskā spēka apstiprinātajā īsajā programmā. "Mēs esam par Latviju, kura ir iespēja visiem. Mēs esam par brīvu cilvēku. Mēs ticam ikviena cilvēka tiesībām izdarīt savas izvēles, un atbildībai par paša lēmumiem. Mēs esam par saliedētu sabiedrību, kurā novērš nabadzību un sekmē izcilību. Par atbalstu, kas iedrošina grūtībās nonākušos un ļauj viņiem atsperties," teikts partijas programmā.” Tas ir citāts no teksta „Delfos”. Pats par sevi ir saprotams, ka tas viss ir kārtējais murgojums latviešu neattīstītajai populācijai, kuru zombēt var ar emocionāliem šķaudieniem un demagoģiskām vieplībām. Kārtējais, bet principā vēl debilāks murgojums. Politisko murgojumu tendence ir skaidri redzama - debilizācijas progress, deģenerātu triumfs. Sākot ar "partiju" nosaukumiem. Nopietni var izturēties tikai pret to spēku, kas sola likvidēt krimināli oligarhisko valsts iekārtu, sola pakārt nacionālos nodevējus un Lielās Bandas zagļus. Ja tas netiek solīts, tad tiekamies ar kārtējo mēslu baru, kuru algo Lielā Banda, Astoņkājis savas varas saglabāšanai pār stulbo latviešu populāciju. To nav grūti izdarīt, jo saprātīgie latvieši ir aizceļojuši no Latvijas. VVF ir taisnība: no palikušajiem 50% ir idioti, bet otra puse ir pusidioti, kurus var apmuļķot nekaunīgi tipi. Turklāt tik lieli muļķi, ka pat savu politisko bandu neprata nosaukt saprātīgi, stulbi savijot divus organizatoriskos žanrus – partija un kustība. Tas būtu tas pats, ja Tolstojs savu romānu nosauktu „Romāns „Karš un miers””, bet nevis tikai „Karš un miers”. Tā var izrīkoties tikai neglābjami intelektuālie pederasti, tādu rīcību var atbalstīt tikai neglābjami intelektuālie pederasti, kuru skaits latviešu aprindās strauji pieaug. Latvija pārvēršās par intelektuālo pederastu teritoriju.

sestdiena, 2017. gada 26. augusts

Paskvila

2017.g.26.VIII "Pietiek" publicēja vēsturiski melīgu tekstu "Paklau, Aivars". Plašās paskvilas autors ļoti nelietīgi krievus negatīvi pretstata vāciešiem. Tāpēc autoram un viņa puņķainajiem faniem nākas atgādināt, ka vācieši paredzēja latviešus iznīcināt kā nederīgu tautu. Vāciešu ieskatā latvieši nekam nederēja: ne darbam, ne dancošanai un dziedāšanai, ne kopīgai pasēdēšanai pie klāta galda. Nekam! Tāpēc iznīcināmi, un viss! Krievi nekad nav paredzējuši latviešus iznīcināt. Krievu armija izglāba latviešus no iznīcības. Krievi cara laikā, padomju laikā pret latviešiem izturējās ar dziļu cieņu un apbrīnu. Latviešiem ir jāmācās no ebrejiem, kuri arī ir pateicīgi krieviem par izglābšanu no iznīcības. Taču latviešu nepateicība ir vispārzināma. Arī vāciešiem bija zināma. Vācieši veda latviešu zemniekus uz skolu, iemācīja korī dziedāt, izstrādāja rakstu valodu, izdeva grāmatas. Taču latvieši neprata pateikties par to. Tas arī bija viens no faktoriem, kāpēc vācieši nolēma latviešus iznīcināt. Tādu riebīgi melīgu paskvilu autori mūsdienās apstiprina vāciešu lēmuma objektivitāti.

piektdiena, 2017. gada 25. augusts

Sašūpojums

Sašūpota ir latviešu pietaisītā valstiski galvenā mēslu čupa – krimināli oligarhiskā valsts iekārta. Šo čupu ir pietaisījuši, sargājuši, slavējuši, apgādājuši daudzi latvieši, tāpēc smirdoņa ir liela un rīt, parīt, aizparīt būs vēl lielāka. Godīgie latvieši ir jāapgādā ar gāzmaskām. Tos nāktos dot amerikāņiem, ja viņiem sāp sirds par latviešu bojāeju. Uz ko cer JKP? Tādi vienmēr cer uz to cilvēcisko kvalitāti, uz ko cer Vaira Vīķe- Freiberga: “Kaut gan – nu, teiksim tā – tīri statistiski runājot, normāla inteliģence ir tikai pusei no iedzīvotājiem. Ceturtdaļa ir gudrāka par caurmēru, bet ceturtdaļa ir mazāk gudra par caurmēru". JKP runas vīri neorientējās politikā un ideoloģijā, sociāli politiski teorētiskajos jautājumos. Nav ko gaidīt, ka viņi kaut ko saprastu no ģeopolitikas. Šī “izpratne” atspoguļojās viņu saitā. Vāciešu-krievu pakts ir ģeopolitisks fenomens. Ja šie tipi patiesi rūpētos par latviešu tautu, tad viņu pienākums ir likvidēt šodienas amerikāņu ģeopolitisko varu un okupācijas varu, bet nevis muldēt par vēsturisko mantojumu, kura izpratne pie mums vispār ir kropli uzspiesta tautas masām.Vai varēja būt kaut kas godīgs un patiess? Nevarēja! Nevarēja, jo tā ir neliešu "kabatas partija" ar idiotisku "platformu" un idiotisku "partijas" nosaukumu! Idiotisms, nekaunība, nelietība ir šo tipu stiprā puse! Idiotisms turpinās! Kāda jēga savas nelietības nomaskēšanā ir M.-R. paktam? Tā faktiski liecina par idejisko impotenci - nespēju "tautai" piedāvāt šodienas vēsturiskajos apstākļos loģisku simbolisko klišeju un savā aprobežotībā tāpēc no pagultes izvelkot vecu simulakru. Plānotā sapulce ir ārprātīga nekaunība! Kurš vēl Latvijā nezina, kāda noziedzīga loma ir bordāniem, jurašiem un strīķēm oligarhijas problemātikā? To tagad zina visi. Tikai patoloģiski nelieši var izcili melīgi turpināt izlikties, ka nav saistīti ar noziegumu piesekšanu. Bet no vienas puses labi! Redzam, kādas cilvēciskās padibenes un neārstējami deģenerāti rosās ap latviešu tautas politisko aprūpi.


Mietpilsoņu elitārisms

Saruna par tautas politisko apziņu valstiskā bandītisma jugā var būt visdažādākā. Tajā skaitā var būt saruna par mietpilsonību kā degradējošo faktoru, negatīvi ietekmējot tautas politisko apziņu. Faktiski tā ir saruna par mietpilsoņu elitārismu. Tā centrā ir mietpilsonības uzbaroto plebeju, „lumpenu” pašpārliecinātā kāre saplūst ar „legālo” kriminalitāti, kas mietpilsoņiem asociējās ar „pasaules varenajiem”, „miljonāriem”, „bagātiem cilvēkiem”. Katrs egocentrisks mietpilsonis (mietpilsoņa īpašību kolekcijā egocentrisms obligāti ietilpst) vēlas iekļauties „pasaules vareno” u.tml. klanā. Tas ellišķīgais mietpilsoņu elitārisms, kas Rīgā uzplauka pēcpadomju pirmajās stundās (faktiski jau čekistu atlasītās LTF “elites” laikā pirms 1990.-1991.g.), bija mietpilsoņu elitārisms ar šim elitārisma tipam raksturīgajām īpašībām. Mietpilsoniski aprobežotā pseidoelite pati radīja savu „elitāro telpu” – kafejnīcas, veikalus, restorānus, klubus, Rundāles pili, Klubu-21, valstiskās varas bandu. Lielā Banda, Astoņkājis ir mietpilsonības caurstrāvots mistrojums. Tas ir atspoguļots „Latvijas kultūras vēsturē. No vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām” (latviešu mietpilsoņu ienīstā grāmatā). Mietpilsonība degradē tautas politisko apziņu. Tas notiek šādā veidā. Mietpilsoņi ienīst garīgumu. Padomju laikā tas bija skaidri redzams, ja kāds mietpilsonis nonāca varas „augšā”. Šis mietpilsonis tūlīt būtiski izmainījās. No viņa izveidojās īpašs sociālais hibrīds, kura naids pret garīgumu ieguva leģitimitāti. Mietpilsonis stulbi uzskatīja, ka viņa naids pret garīgumu ir likumīgs - ar „sociālistiko likumu” atzīts. Pēcpadomju laikā mietpilsonība tiekas ar tādu dziļi garīgu (ideālistiski orientētu) izpausmi kā nacionālās intereses. Patoloģiski ienīstot visu garīgo, mietpilsoņi latenti ienīst (prāts pietiek to skaļi neizrādīt) nacionālās intereses, jo tās kavē viņiem iekļūt „pasaules vareno” klanā. Un, lūk, mietpilsoņu naids pret nacionālajām interesēm degradējoši atsaucās uz tautas politisko apziņu. Tautas politiskā apziņa funkcionē kā mietpilsoņu apziņa, ienīstot nacionālās intereses, jo minēto interešu pamati ir garīgi. Tā rezultātā mietpilsonība degradē tautas politisko apziņu. Jo tautā lielāks mietpilsonības nogulsnējums, jo vājāka tautas politiskā apziņa, uz kuru degradējoši atsaucās tautā dominējošais mietpilsoņu elitārisms. Praktiskās izpausmes formas ir cilvēku masveida pasivitāte, vienaldzība, enerģijas trūkums, neiejaukšanās, nesakarīga vai demagoģiska atrunāšanās, savas neaktivitātes eksaltēta argumentācija.

pirmdiena, 2017. gada 21. augusts

Paziņojums par blogu

Kā liecina iepriekšējais ieraksts, mājas lapā funkcionējošā bloga materiālu viena daļa ir ievietota grāmatā "Pūces horizonts". Otrā daļa ir pārvietota uz šo blogu, kuru turpinu 21.08.2017. rakstīt, pilnīgi pārtraucot ievietot materiālus mājas lapas blogā. Grāmatas un tajā skaitā grāmata "Pūces horizots" tiks no mājas lapas pārvietotas uz citu vietni, par ko būs atsevišķa informācija pēc tam, kad tas tiks izdarīts.

Par "veco" blogu

2012.01.09.

Turpinu rakstīt blogu. Bloga iepriekšējie ieraksti ir apkopoti un publicēti grāmatā “Pūces horizonts”, kuru var lasīt manā mājas lapā. Iespējams, septembrī galvenā tēma būs izglītība, respektīvi, pieredze un pārdomas par augstāko izglītību. Iespējams, tiks rakstīts arī par komunikācijas hegemoniju. Tā saucās (“Komunikācijas hegemonija”) jaunais minivideo cikls, kuru ar Ivaru Prūsi iesākām aizvadītajā ceturtdienā (skat.: http://komunikacijashegemonija.wordpress.com; kā arī manā mājas lapā un Ivara saitos). Grāmatā “Pūces horizonts” ir publicēti arī bloga “Postkultūra” materiāli. Tikko minēto blogu neturpināšu rakstīt.

Kompetence

Mūsu dzīvē sastopams sekojošais paradokss: jo augstāks profesionālās darbības līmenis, jo lielāka iespējama profesionālā nekompetence. Nav iespējams, ka traktorists neko nesaprot no traktora vai slaucēja neprot izslaukt govi. Taču mehāniskās darbnīcas vai fermas vadītājs jau var neko nesaprast no traktora vai neprast izslaukt govi. Mācību iestādē programmas direktors var totāli neizprast attiecīgās profesijas būtību un attīstības tendences. Rīt eju uz pirmo nodarbību “Interneta žurnālistikā”. Tagad tas mūsu programmā ir izvēles priekšmets. Aizvadītajā mācību gadā tas tā nebija. Tagad izvēles priekšmets ir tāpēc, ka programmas direktors totāli neizprot Interneta lomu sabiedriskajās attiecībās. Viņš nesaprot un nezina, ka PR speciālists jau sen ir pārvērties par sava veida Interneta žurnālistu.

Mafija

Šodien „NRA” komentāros ievietoju sekojošo tekstu. Tā ir pelēko latviešu izdarība. Tā ir pelēko viduvējību nelietība. Tā nav ne pirmā ne pēdējā latviešu pelēcības izpausme. Labi ir zināms, ka pēcpadomju gados mūsu rektori ir vispelēkākie no pelēkajiem. Tā ir mūsu tradīcija, kuru pilnā mērā varam priecīgi realizēt no 1989.gada. Rektori ir viduvējības kalngals. Neviens viņu ievēlētājs viņus neapskauž. Rektori ir tik lielas pelēcības, ka nav spējīgi izpelnīties kolēģu skaudību un nenovīdību. Rektori nevienam nav intelektuālie konkurenti. To varēja sagaidīt, jo ministrs pateica visu galveno – par augstskolu atpalicību, par augstākās izglītības biznesmeņu organizēto lobēšanu, par programmu mazvērtību utt. Protams – vainīgi ir rektori. Ministrs drosmīgi raksturoja patieso stāvokli. Nepateica tikai par rektoru algām, kā to drosmīgi par LU rektora Zaķa lielāko algu valstī savā laikā darīja pirmais ministrs Piebalgs. Latvijā ministra Ķīļa atzinumi ir liels sasniegums, bet tas nebūs latviešu sasniegums izglītības politikā un dzīvē vispār. Latvija ir pelēko un pelēcības hegemonijas un uzvaras telpa. Katrai tautai savs liktenis. Latviešu liktenis ir pelēcība un pelēko prioritāte, un varenība. Priecīga informācija no Delfiem: Rektoru kopējie ienākumi 2011. gadā • Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš – Ls 99 400 • Rīgas Tehniskā universitātes rektors Leonīds Ribickis – Ls 70 700 • Latvijas Lauksaimniecības universitātes rektors Juris Skujāns – Ls 35 900 • Daugavpils universitātes rektors Arvīds Barševskis – Ls 37 000 • Rīgas Stradiņa universitātes rektors Jānis Gardovskis – Ls 105 000 • Liepājas universitātes rektors Jānis Rimšāns (amatā ievēlēts no 2010. gada decembra) – Ls 27 900 • Latvijas Kultūras akadēmijas rektors Jānis Siliņš – Ls 36 900 • Latvijas Mākslas akadēmijas rektors Aleksejs Naumovs – Ls 42 500 • J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors Artis Sīmanis – Ls 32 000 Kas notiktu normālā valstī? Kā attīstītos notikumi Rietumeiropā? Normālā valstī studenti jau šodien būtu uz ielas un piebāzuši superpelēkā Barševska muti ar viņa iemīļotākajām vabolēm. Tā ir klasika – studenti kā progresīvu reformu fani. Pie tam ne tikai izglītībā. Bet pie mums? Vai Latvijā šodien latviešu un cittautiešu studentus vispār var saukt par studentiem? Varbūt ministrs aizstāv izglītības biznesmeņu klientus. To mēs tagad uzskatāmi redzēsim.

Vajātāji

Latviešu un puslatviešu mežonības izpausmes var būt visdažādākās, un šajā jomā nepastāv ierobežojumi un robeža vispār. Daugavpilī apmēram 10 gadus mani uz ielas skaļi lamāja divi, liekas, latvieši – Spāģis un  Barkovska. Barkovska uz ielas sāka kliegt “Mēs jūs izdzīsim no Latgales” parasti tikai tad, kad bija klusējot pagājusi man garām. Savukārt Spāģis kliedza “nodevējs” tikai tad, kad bija kopā vēl ar kādu cilvēku un vismaz kādus 50 metrus tālāk no manis. Barkovska bija pasniedzēja, Spāģis – dzērājs, kas pēcpadomju laikā tēloja nacionālistu un kurš ilgu laiku Daugavpilī vadīja valsts pilsonības un imigrācijas iestādi. Savukārt puslatvietis pasniedzējs Valfrīds Paškēvičs apmeloja, ka es esot naktī noņēmis no DPI karogu un aiznesis uz mājām.

Virzība

Cilvēces vēsturiskā virzība ir skaidri izteikts ceļš līdz “Dieva nāvei” (sekularizētam morālajam pagrimumam) un tālāk līdz “Cilvēka nāvei” (intelektuālajam pagrimumam). Šodien saruna par Postcilvēku un viņa postkultūru kļūst ikdienišķa nodarbība ne tikai zinātnē, bet arī publicistikā. Postcilvēku debīlās sejas pārklāj ielas, dominē mediju video un  fotoilustrācijās. Riebīga sajūta- tā vien liekas, ka tu atrodies trako mājā vai skaties filmu ar idiotu masu skatiem. Rīgā tagad idiotu masu skatiem var nolīgt katru otro un pie tam šos idiotus nevajag grimēt un speciāli pārģērbt. Idiotu masu skatu režisoram un operatoram ir pieejams gatavs tēlu materiāls – “kā no dzīves”. Ja agrāk vajadzēja imitēt “kā no dzīves”, tad tagad tāds uzdevums vairs nav jāveic – idiotu masas ir mūsu šodienas reālitāte/dzīve.

Aizsardzība

Katra varas kliķe aizsargā savu “ideoloģiju”. Turklāt ir konstatējama noteikta likumsakarība: jo vairāk varas kliķe apzinās savu nelietīgo funkcionēšanu un leģitimitātes trūkumu, jo histēriskāk tā aizsargā savas “garīgās vērtības”. Latvijā amerikanizētās neoliberālisma “vērtības” histēriski un fanātiski aizsargā latviešu un cittautiešu padibenes, kas ir speciāli izraudzītas un sagatavotas šīs koloniālās teritorijas uzraudzībai. Viņu “garīgās vērtības” ir zināmas, un tās koncentrējas ap iespēju izlaupīt valsts kasi, zagt nodokļos savākto naudu, blēdīties, baudīt dzīvi, tēlot politiķus, biznesmeņus, zinātniekus, ekspertus, ministrus u.tml. Savukārt “ideoloģijas” aizsardzībai kalpo mediji, kuros ir atļauts strādāt, tā teikt, zemāka līmeņa padibenēm – aprobežotiem, neizglītotiem un neinteliģentiem vērdziski izkalpīgiem jauniešiem ar “bojāriem” līdzīgām atbaidošām sejām. Mediji “ideoloģiski” darbojās divos virzienos: 1) apdullina “tautu” ar sīkumainu un haotiski organizētu banālu un primitīvu informāciju, 2) noklusē gudru un talantīgu cilvēku viedokli, cenšoties analītiski un godīgi runāt par mūsu pazemojošo šodienas dzīvi.

Nevērtība

Latviešu etnosa nevērtību raksturo vēl viens fakts. Izraēlā nesen atklāja pieminekli padomju karavīriem. Pieminekli atklāja tāpēc, ka padomju karavīri sagrāva vācu armiju. Vācu fašisti centās iznīcināt ebreju tautu, un padomju karavīru uzvara II Pasaules karā paglāba ebreju tautu no iznīcības. Taču padomju karavīri no iznīcības paglāba ne tikai ebreju tautu. Viņi paglāba arī latviešu tautu, kuru vācieši vēlējās iznīcināt kā nevērtīgu etnosu. Ja II Pasaules karā būtu uzvarējuši vācieši, tad šodien nebūtu ne Latvijas, ne Izraēlas, ne latviešu, ne ebreju. Un, lūk, ebreji ceļ pieminekļus padomju karavīriem un pateicās krievu tautai. Turpretī latviešu smirdoņas tikai nepārtraukti lamā krievus un apčurā padomju karavīru pieminekļus un kapu vietas, kā arī cenšas panākt to nojaukšanu.

Reitings

Latvijā augstskolu programmu “reitingā” tiek izmantoti 62 kritēriji. Tas nav aptverams vienam cilvēkam. Tātad tas nav pieejams viena cilvēka prātam. Tātad tas ir kaut kāds “kolektīvā prāta” monstrs, kam nevar būt nekāda vērtība. Vienīgi  var būt manipulatīvā vērtība – iespēja “reitingu” konjunktūristiski interpretēt. Kam ir vajadzīga tāda prātam neaptvera konstrukcija? Augstskolas pamatā ir zinātne. Un tas ir sen zināms, ka zinātnes “reitingā” visu izšķir divi kritēriji – atklājumi un izgudrojumi. Savukārt tie tiek fiksēti patentu un publikāciju formā. Augstskola ir arī pedagoģiski izglītojošā darbība. Pedagoģiski izglītojošās darbības “reitinga” kritēriji arī ir sen zināmi. Faktiski populārs ir tikai viens kritērijs. Pirmkārt un galvenokārt tradicionāli funkcinē kritērijs, cik labus speciālistus augstskola ir sagatavojusi. Lai šajā jomā novērtētu augstskolu, ir jāanalizē absolventu darbība. Tas ir labi zināms, ka katra augstskola lepojās ar saviem absolventiem – prēmiju laureātiem, māksliniekiem, rakstniekiem, zinātniekiem, politiķiem, inženieriem, biznesmeņiem utt. Bet ko nozīmē 62 kritēriji? Pat negribas uzzināt to saturu! Tā noteikti ir sholastika – neauglīga prātošana!

Cūkkopējas

Saprotams, nav iebildes pret cūkkopējas darbu. Tā ir tik pat svēta lieta kā jebkurš darbs un tā veicējs. Runa ir par to, ka “cūkkopēja” sāk tēlot ministru, zinātnieci. Faktiski “cūkkopējas” ir vainīgas mūsu zinātnes iznīcināšanā. Zinātne – tā ir īpaša mentalitāte, īpaša aura, tradīciju komplekss, īpaša cilvēciskā kvalitāte, īpašas cilvēciskās spējas. Jēdzieni “cūkkopēja” un “zinātnieks” nevar būt sinonīmi. Mūsu latviešu “cūkkopējām” nevar būt nekāds priekšstats par minēto kvalitāti, auru, spējām. Tāpēc ir primitivizācija, vulgarizācija, imitācija. Zinātnes imitācija acīmredzot būs galvenais, kas jau ir un būs sastopams pelēkajās zonās – masu fenomenu segmentācijas telpās haotizācijas uzvaras rezultātā. Tas, ka šodien visu nosaka “cūkkopējas”, ir arī pašu zinātnieku vaina. Īpaši tajos gadījumos (Stradiņš), kad zinātnieki sāka pielīst “cūkkopējām”, ieceļot viņas akadēmiķu kārtā utt. Haotizācijas laikā haotizācijas organizātori “cūkkopējas” novirzīja valdošās kriminālās kliķes rindās (lielisks veids, kā visu sagraut), un zinātnieki pielīdēji (Stradiņš) tūlīt sāka laizīt “cūkkopēju” resnos “galus”. Šī laizīšana bija riebīgākais, kas bija vērojams mūsu Zin.ak.tūlīt pēc PSRS sabrukuma. Tagad “cūkkopējas” ir pašas pārņēmušas ne bez haotizācijas meistaru palīdzības “pensionāru pansionātu” – Zinātņu akadēmiju, bet visnepatīkamākais – zinātnes likteni. Un zinātnes liktenis tāpēc ir zināms – zinātnes imitācija.

Simbolika

PSRS nacionālajā politikā tika saskatīts zināms trūkums. Proti, nacionālajā politikā trūkums bija tas, ka t.s. nacionālajām republikām aizliedza lietot viņu vēsturisko nacionālo atribūtiku: karogu, himnu, ģērboni. PSRS nacionālā politika atsacījās no tamlīdzīgas pieejas, aizbildinoties ar attiecīgās atribūtikas potencionālo spēju veicināt seperātisma kaislības. Taču sastopams pretējs viedoklis: attiecīgās nacionālās atribūtikas legāla izmantošana netraucē integrāciju. Gluži pretēji – veicina integrāciju PSRS. Šai atziņai tagad ir konkrēti pozitīvi piemēri. Amerikāņi eiropiešiem atļauj lietot vēsturisko nacionālo atribūtiku. Viņi to atļāva arī jaunajām kolonijām Austrumeiropā pēc PSRS sabrukuma. Un, lūk, tagad ir labi redzams, ka reālas valstiskās suverenitātes deficīta apstākļos tautai pietiek tikai ar atļauju izmantot savu karogu, himnu, ģērboni. Tautai vairāk neko nevajag, lai priecīgi integrētos amerikāņu koloniālajā impērijā. Protams, tas viss ir atkarīgs no tautas attīstības pakāpes un valstiskuma izpratnes līmeņa, kas var nebūt tautām, kuras tikai vēsturiski īsu brīdi ir bijušas patiesi neatkarīgas.

Novācāmie

Ģeniālais ekonomists Hazins nosauc skaitli – 100 000. Tik daudz ierēdņu jānomaina Krievijā, ja valsts vēlētos uzsākt jaunu dzīvi bez korupcijas, zagšanas. Vai tas ir pa spēkam, teiksim, Putinam? Hazins uz šo jautājumu atbild pozitīvi, jo no 100 000 vienu daļu varēs izmantot arī jaunajā dzīvē. Interesanti, ka Latvijā tāds skaitlis tika minēts manās lekcijās 10 000. Latvijā jānovāc vismaz 10 000, lai sāktu normālu dzīvi. Ulmanis savā laikā novāca apm. 3 000. Bet tad zādzību, blēdību, korupcijas apjoms nebija tik grandiozs kā tagad. Tā vien liekas, ka jānovāc ir gandrīz visi etnosa pārstāvji.

Izglītība

Izglītības politika ir saistīta ar valsts stratēģisko orientāciju vispār un tajā skaitā ar cilvēcisko resursu kapitālizācijas problemātiku. Ja cilvēks iegūtās zināšanas nevar pielietot profesionāli adekvātā un cienīgā līmenī, tad viņš meklē iespējas to izdarīt citā valstī. Viņš aizbrauc un tāpēc nevar būt runa par viņa zināšanu kapitalizāciju tajā valstī, kas ir finansējusi zināšanu ieguvi. Valsts ir veltīgi izlietojusi līdzekļus, un attiecīgā cilvēka zināšanas nenes peļņu – netiek kapitalizētas. Šodien uz planētas “kustībā” atrodas apm. 2 miljardi. Tāpēc cilvēku piesaistīšana ir aktuāla parādība. Minētajai problemātikai noteikti ir arī etnisks aspekts. Teiksim, latvieši, patoloģiski baidoties no savējo intelektuālās konkurences, vispār nav spējīgi realizēt konstruktīvu darbību šajā jomā, jo labākie tūlīt tiks izdzīvoti no valsts un par zināšanu kapitalizāciju nav ko domāt. Latvieši tādējādi var “kapitalizēt” tikai savus muļķus un idiotus, kas arī reāli notiek pēcpadomju gados, kad varu sagrāba padibenes un etnoss nav spējīgs deleģēt citus.

Pārbūve

Viens no iemesliem, kāpēc “Labvakar”, LTF, Daugavpils HES aizstāvēšanu saista ar valstiskās neatkarības jautājumu un veido jaunus nacionālistiskos mītus, ir analītiskās domas niecīgums un trūkums aizvadītajos 20 un vairāk gados. Citās zemēs speciālisti (un reizē godīgi cilvēki) jau sen ir izvērtējuši “perestroikas” noziedzīgo būtību un drausmīgās sekas. Pie mums faktiski publiskajā telpā tāda veida analītika nav eksistējusi un neeksistē joprojām. Tas, kas eksistē, tiek īpaši noklusēts. Publiskajā telpā ir sastopams tikai tas, kas apliecina padevību jaunajiem saimniekiem amerikāņiem un naida izvirdumus pret krieviem, PSRS. Pie mums ar “analītiku” vienmēr ir nodarbojušies ūdensgalvas – rozenvaldi, skujas, čangaļi daukšti un citi pelēki un negodīgi latviešu tipi. Sabiedrība ir aplam informēta un tāpēc var veidot jaunus nacionālistiskos mītus un varoņus, kas patiesībā ir vislielākie tautas nodevēji un verdziski izkalpīgi radījumi. Tauta nezina, ka tieši pateicoties “perestroikai” un tās nogodīgajiem līdzskrējējiem, ir sākusies grandioza etnosa degradācija un bojā eja. “Perestroika” ir latviešu traģēdijas veicinātāja.

Nepieciešamība

Par latviešu nespēju pievērsties zinātnei liecina viens fakts. Latvijas etniskās integrācijas mērķis ir izveidot konsolidētu un lojālu nāciju. Diemžēl šīs potenciālās nācijas apzīmēšanai ir jēdziens tikai krievu valodā (“latvijci”). Jēdziens nav latviešu valodā, jo, piemēram, Raiņa priekšlikums izmantot jēdzienu “latvijieši” tika noraidīts tolaik un tiek noraidīts arī tagad. Zinātnē (domāšanā, izziņā vispār) ir elementāra patiesība: kamēr nav jēdziens, nekādas zinātniskās/izziņas procedūras nevar sākties. Tātad – kamēr nebūs attiecīgais jēdziens latviešu valodā, nekāds integrācijas process nevar sākties. Kā zināms, tā tas ir arī dzīvē. Par to savā laikā (90.gados) norādīju mūsu integrācijas “ekspertiem”. Piemēram, Dribinam, kurš centīgi tiecās izkalpoties varas kliķei. Taču ne Dribina kungs, ne citi kungi un dāmas (piem., skolotāja Aldermane) pat negribēja klausīties par minēto kognitīvo patiesību. Neviens ne tikai nesaprata minētās patiesības būtību un aktualitāti, bet arī nevēlējās lauzīt savu galviņu dotajā virzienā. Tas bija pārsteidzoši, un ilgi negribējās ticēt tādas tumsonības iespējamībai XX gs.beigās.

Stihija

Jaunie latvieši jūsmo par tagadējo amerikāņu laikmetu tāpēc, ka amerikāņi ir latviešiem pavēruši ceļu latviešu galvenajai stihijai – zagšanas ekstāzei. Baltvācieši neļāva zagt, padomju laikā arī nebija iespējams zagt. Pirmo reizi latvieši var zagt tagad – amerikāņu laikā. Saprotams, latvieši var apzagt tikai viens otru, apzagt savus bērnus, vecākus, skolasbiedrus, basketbola komandas biedrus. Ar šķēliski nekaunīgu smīnu var apzagt visus, kas gadās ceļā. Ar kursīšu, kūliešu, druvietīšu, rivžiešu trulo skatu var apzagt augstskolu, zinātnes budžetu. Amerikāņu laikā latviešu zagšana pilnā mērā var uzplaukt kā nacionālā ideja, latviešu pasaules uzskats. Saprotams, latviešu zagšana konkurē ar otru latviešu klasisko stihiju – idiotisma ekstāzi, kam zaļo gaismu dod “balto” prāta aptumsums rases izmiršanas izbaudīšanas laikā.

Iznīcināšana

Tagad ir grūti pateikt, kad bija drausmīgāka sabiedrības intelektuālās elites iznīcināšana – pēc 1917.gada vai pēc 1991.gada. Krievijā noteikti pēc 1917.gada, jo pašlaik (tātad – pēc 1991.g.) Krievijā ir saglabājusies ļoti gudru un talantīgu cilvēku grupa ar Sergeju Kurginjanu priekšgalā. Tām padibenēm (“kreatīvai šķirai”), kuras pēc 1991.gada sagrāba varu un nacionālās bagātības, neizdodās likvidēt morālo un intelektuālo opozīciju, ko veido īstā un patiesā šodienas elite. Tagad ir visiem skaidrs, ka t.s. kreatīvā šķira sastāv no deģenerātiem – cilvēkiem, kuriem svēta ir tikai nauda un dzīves baudīšana. Pašlaik tiek darīts viss, lai šīs padibenes novāktu no “vēstures skatuves”. Latvijā situācija ir cita. 1917.gada drūmie notikumi Krievijā uz Latviju šajā ziņā neattiecas. Pie tam Latvijā nebija izveidojusies vietējā intelektuālā elite. Tā izveidojās tikai padomju laikā no “proletariāta” ģenētiski vērtīgākās daļas. Atšķiras notikumi arī pēc 1991.gada. Padomju laikā izveidojusies elite tomēr izrādījās pārāk vāja, lai dotu pretspēku latviešu un citu tautu deģenerātiem, kas pie mums “perestroikas” laikā visu sagrāba savās rokās. Elites lielākā daļa aizbrauca no Latvijas. Tāpēc var droši teikt: pēc 1991.gada intelektuālā elite tika sagrauta un tiek darīts viss (piem., zinātnē, izglītībā), lai tā nerastos. Nav šaubu – tā neradīsies! Tautu salašņas var gulēt mierīgi.

Degradācija

Lasot konceptuāli daudzveidīgo literatūru par PSRS sabrukumu un pēcpadomju degradāciju, automātiski rodas vēlēšanās izvirzīt vēl vienu koncepciju. Proti, minēto sabrukumu un degradāciju skaidrot no demogrāfiskā imperatīva viedokļa. Visu izšķīra kosmoloģiski transcendentālie faktori – demogrāfiskā pāreja un tās sekas. Šo koncepciju atbalsta tas, ka planētas iedzīvotāju kontingents funkcionē kā vienota sistēma. Šo koncepciju atbalsta arī tā citu autoru koncepcija, kas visu izskaidro no cilvēciskās kvalitātes viedokļa. 80.-90.gados padomju tautas kvalitāte bija ļoti zema. Patriotismu, nacionālismu, antikomunismu ļoti ātri nomainīja savtīgas intereses, patērēšana, dzīves baudīšana. Cilvēki uzvedās neadekvāti. Tauta atbalstīja visdažādākā tipa neliešu tiekšanos pēc varas, viņu zagšanu, korumpētību, stulbumu. Tauta apsveica savas valstiskās “suverenitātes” atdošanu jaunam saimniekam. Tauta ar entuziasmu atsakās no savas valūtas. Tai patīk jaunie mīti. Tamlīdzīga tautas kvalitāte ir raksturīga ne tikai Austrumeiropā minētajā laikā. Arī Rietumu degradācija sākās 80.-90.gados. Par to arī ir milzīgi grāmatu kalni.

Okupācija

Noskatījos dokumentālo filmu “Latvijas okupācija – mīts vai patiesība”. Interesants moments no “okupācijas” viedokļa. Prof.Kirhenšteinam automašīnā Maskavā 5.augustā līdzās sēž vīrietis Latvijas armijas formas tērpā. Latvijas armijas karavīri formas tērpos piedalījās vēlēšanās, demonstrācijās. Ja padomju “okupāciju” salīdzina ar fašistu okupāciju, tad nav iespējams iedomāties, ka Rīgā un citur kopā ar vācu karavīriem staigātu un piedalītos politiskos pasākumos vīrieši padomju armijas formas tērpos, kopā ar vācu ģenerāļiem atvērtā automašīnā maršētu padomju armijas ģenerālis formas tērpā. Tas pats attiecas uz karogu. 1940.gada vasarā Latvijas karogu lietoja kopā ar sarkano karogu. Vāciešu okupanti momentā aizliedza jebkādu LR simboliku. To vislabāk noteikti izjuta kurelieši. Minētais ļoti uzskatāmi tāpat kā dokumenti un atmiņas liecina par “okupācijas” mītu neliešu diskursos.

Postcilvēki

Jautājums “vai postcilvēkus var uzskatīt par deģenerātiem” tagad ar katru dienu kļūst arvien aktuālāks. Taču konstruktīva atbilde nav iespējama. Postcilvēki vēl maz ir darījuši paši savas būtības analīzē. Pašlaik tas viss, kas ir pateikts par postcilvēkiem, nav pašu postcilvēku produkcija, bet gan cilvēku refleksijas rezultāts. Tātad tas viss ir pateikts no cilvēku loģikas un vērtību sistēmas viedokļa. Cilvēki ir tie, kuri postcilvēkus uzskata par deģenerātiem. Saskaņā ar cilvēku loģiku un vērtību sistēmu postcilvēki ir deģenerāti. Mēs pagaidām nezinām pašu postcilvēku priekšstatus par savu loģiku un vērtību sistēmu. Lietotā terminoloģija ir cilvēku terminoloģija un attiecas uz cilvēku būtības analīzi. Cilvēki tagad šo terminoloģiju piemēro postcilvēku identifikācijā. Taču tā var būt tikai pagaidu darbība. Cilvēkiem ir nepieciešama postcilvēku autorefleksīvā reakcija, jo tā noteikti atšķirsies no cilvēku reakcijas postcilvēku analīzē. Iespējams, mūsu laikmetu (cilvēku un postcilvēku paralēlu eksistenci) var salīdzināt ar paleoantropu un neoantropu paralēlo eksistenci, kas arī nosacīja divu tipu loģikas un vērtību sistēmas pastāvēšanu vienā laikā un telpā.

Masu zinātne

XX gadsimtā zinātne kļuva par masu parādību. Tā tas ir noticis Rietumu civilizācijā. Arī pie mums pēckara gados zinātnisko darbinieku skaits sasniedza daudzus tūkstošus. Partija un valdība pat lepojās ar zinātnieku prāvo skaitu. Salīdzināja savus statistiskos datus ar Rietumu valstu statistiku. Arī pēcpadomju barbarisma visatļautības gados, kad daudzi latviešu mežoņi par savas dzīves galveno jēgu uzskata zinātnes iznīcināšanu,  laiku pa laikam kāds žēlojās par zinātnieku skaita samazināšanos, it kā no tā būtu atkarīga mūsu zinātnes reālā attīstība. Masu parādībai piemīt sava specifika. Tāpēc nav jābrīnās par dažādiem paradoksiem zinātnes pasaulē. Piemēram, par to, ka zinātne tagad sastāv no divām daļām – 1) zinātnes kā patiesības meklētājas un 2) pseidozinātnes, parazinātnes, zinātnes imitācijas.  Zinātne šodien ir viens no sociālās organizācijas veidiem/institūtiem, kas daudziem cilvēkiem paver iespēju iegūt dzīves labumus un dzīves panākumus. Zinātnē ir radies balasts, kas patiesībā apgrūtina un apzināti kavē zinātnes attīstību. Kā zināms, masu parādības realizētāji var būt tikai masu cilvēki. Tātad tas cilvēku tips, kura pārstāvji naidīgi izturās pret radošo garu, kreativitāti, talantu. Masu cilvēku-parazinātnieku lielākais ienaidnieks noteikti ir īsts zinātnieks – radošs, gudrs un talantīgs cilvēks. Masu cilvēku-parazinātnieku iespējas speciāli traucēt un iznīdēt radošu, gudru un talantīgu zinātnieku darbību ir milzīgas. Turklāt masu cilvēki-parazinātnieki organizatoriski apvienojās visdažādākajās struktūrās savas galvenās “misijas” realizācijai. Savās destruktīvajās izdarībās viņi ir ļoti konsolidēti un solidāri.

Sūdzības

Psihisko traucējumu sākuma pazīme ir valodas traucējumi. Vērtējot psihisko stāvokli, noteikti vispirms tiek ņemta vērā valodas kvalitāte – loģiskā secība, satura jēdzieniskā pilnvērtība, frāzes uzbūve, satura apjoms, semantiskā precizitāte utt. Tas noteikti jāņem vērā postcilvēku analīzē. Kā zināms, postcilvēku valoda būtiski atšķirās no masu cilvēku valodas un cilvēku valodas vispār. Postcilvēku valodiskā kompetence un potence vispār aprobežojās ar niecīgu zīmju/vienību skaitu. Postcilvēku momentā nogurdina relatīvi liels valodiskais apjoms. Tāpēc tagad Internetā var bieži lasīt pārmetumus par gariem tekstiem. Postcilvēki dusmojās uz relatīvi garu tekstu autoriem, jo nav spējīgi apgūt šos tekstus. Tie priekš postcilvēkiem ir par gariem. Postcilvēku valodiskā kompetence un potence ir par niecīgu, lai komunicētu ar cilvēkiem.

Muzejs

Nesen parādījās kārtējā informācija par t.s. laikmetīgās mākslas muzeju. Tika pavēstīts par muzeja celšanas atlikšanu līdz 2014.gada 31.decembrim. Lieta ir tā, ka sabiedrība ne visai labi zina šīs struktūras jēgu. T.s. laikmetīgās mākslas muzeji ietilpst Rietumu/amerikāņu manipulāciju instrumentārijā. T.s. laikmetīgās mākslas muzejs ir postmodernisma muzejs, centrs, estētiskās ideoloģijas bāze. T.s. laikmetīgās mākslas muzejs tādējādi patiesībā nenodarbojās ar mākslu, bet gan to mākslas imitāciju un izkropļošanu, kas ir postmodernisma pamatā. Kā zināms, postmodernisms ir klozetpodi, izkārninājumi, skatījums uz pasauli caur zirga, govs dibenu. Postmodernisms ir “balto” degradācijas izpausme. Postmodernisms ir postcilvēku māksla. Kas attiecas uz muzeju, tad t.s. laikmetīgās mākslas muzejus Rietumu manipulātori būvē visur tur, kur nepieciešama padziļināta postmodernisma propaganda. Tātad tur, kur vēl cilvēki plaši interesējās par mākslu, bet nevis mākslas profanāciju. Latvijai kādreiz solīja naudu muzeja uzcelšanai. Taču Rietumi tagad vairs nevēlās palīdzēt. Kāpēc? Iemesls ir zināms. Latvieši ar Mākslas akadēmiju priekšgalā jau bez muzeja ir pārņemti ar postmodernisma kroplībām. Latviešus nav jāaģitē. Viņi ir tik stulbi, ka paši bez aģitācijas un propagandas atsacījās no Rozentāla, Purvīša izcilā mantojuma un jau 20 un vairāk gadus priecīgi smirdinās ar instalācijām un citiem postmodernisma žanriskajiem mēsliem. Ja vēl notiek kaut kāda kņada ap muzeja celtniecību, tad tam ir citi mērķi – kādam postmodernisma idiotam/idiotei būs silta darbavieta, būs iespējams sadalīt celtniecībai piešķirtos līdzekļus u.tml.

Patēriņš

Internetā kādā rakstā šodien var lasīt: “Latvieši ir kultūras tauta, kultūra mums ir patiešām svarīga. Saskaņā ar kultūras patēriņa pētījumiem, kultūra Latvijā interesē vidēji 60% līdz 70% cilvēku (pētījuma “Kultūras patēriņš Latvijā” dati). Mēs redzam, ka Dziesmu un deju svētki, Latvijas Nacionālā opera, Rundāles pils, Muzeju nakts, Jaunais Rīgas teātris – tās ir institūcijas un notikumi, kas piesaista lielu cilvēku uzmanību, spēj aizraut un ieinteresēt, un diez vai kāds tiem pārmetīs zemu kvalitāti. Protams, ir arī jomas – dzeja, laikmetīgā akadēmiskā mūzika, arheoloģija u.c. -, kas interesē pavisam mazu cilvēku skaitu.” Tā, protams, ir lopu valoda – terminoloģija, attieksme. Viss ir kā lopiem. Latviešu lopi lopiski izsakās par sevi. Saprotams, tas var notikt tikai lopiskā veidā. Interesanti, cik latviešu lopi patērē lopu gaļu. Latvieši taču var visu izmērīt. Arī kultūras patēriņu. Latviešu smirdoņas noteikti var izmērīt arī savu gaļas patēriņu. Tas noteikti nebūs 60-70%. Latvieši taču patērē ne tikai “kultūru”. Viņi patērē arī gaļu. Arī šī pateriņa daudzumu var izmērīt… Riebīgi un kauns! Ar katru dienu riebīgāk! Nav vairs spēka kaunēties!

Radošā inteliģence

Latviešu inteliģencei atkal ir iespēja atgādināt par savu varonīgo lomu valsts atjaunošanā. Pirms 25 gadiem notika radošo kadru konference. Tagad ir zināma patiesība. Tagad ir zināms par grandiozo specoperāciju PSRS sagraušanā. Radošajiem kadriem bija liela loma. Tolaik padomju tauta lasīja, apmeklēja teātrus, koncertus, izstādes. Tāpēc māksliniekiem un literātiem bija augsta reputācija. Gorbačovs to izmantoja, lai sagrautu PSKP un PSRS. Tikai diemžēl radošā inteliģence tagad savu līdzdalību partijas un specdienestu operācijā pasniedz kā neatkarības cīņu, cīņu par LR atjaunošanu. Patiesībā tika kvēli un dedzīgi kalpots PSKP, VDK utt. Par laimi tagad arī pie mums jau daudzi ir sapratuši “perestroikas” manipulatīvo raksturu un katastrofālās sekas. Priekš tāda līmeņa tautas kā latvieši “perestroika” pārvērtās par tautas bojāeju. To tikai aklais un kurlais šodien var nesaskatīt un nesadzirdēt. Protams, pēteri, kalnietes un citi šodien neatdos ordeņus un godīgi nenožēlos grēkus- melus, mītu kultivēšanu par neatkarības “cīņām”. Tāpēc Ļeņina vārdi par inteliģenci joprojām ir ļoti aktuāli. Tagad vispār radošajiem kadriem/inteliģencei nav nekāds spēks, lai likvidētu kriminālo valdošo kliķi. Tagad tā latviešu daļa, ko tradicionāli uzskata par nācijas inteliģenci, ir vēl vairāk sapuvusi nekā pelēkā un primitīvā valdošās kliķes jaunatne.

Valdība

Pēc Zolitūdes traģēdijas Latvijas tauta saņems kārtējo dāvanu – pelēkā un negodīgā latvieša vadīto valdību. Prezidents, protams, neaicinās godīgu un  gudru cilvēku, jo nesaprot, ko vispār pēcpadomju Latvijā nozīmē fenomens „godīgs un gudrs cilvēks”. Bērziņa kungam tā ir sveša parādība. Andris Piebalgs tagad būs īstais, jo visi jau aizmirsuši viņa izdarības – izglītības iestūrēšanu neoliberālisma murgos, „akadēmiskās brīvības” došanu augstskolu zaglīgajai mafijai, profesionāļu padzīšanu no ministrijas. Bērziņš var droši rīkoties, jo Latvijas tauta jau būs aizmirsusi Piebalga lielāko varoņdarbu Latvijas kriminālajā valstiskajā sistēmā – iedzīvotāju ietaupījumu izkrāpšanu bankā „Baltija”.  Piebalgs visu to uzraudzīja, jo bija finansu ministrs. Diemžēl viņš ir aprobežots un nav spējīgs saprast, ka pēc tādām nelietībām turpināt tēlot politiķi ir iespējams tikai valstī, kas nav izdevusies un kuras sabiedrībā politiķu amorālisms ir norma un nāciju tādi sīkumi neinteresē.

Atmaksa

Tam, ar ko tagad sastopamies katru dienu, acīmredzot vispiemērotākais ir transcendentālais izskaidrojums. Proti, Dievs latviešu tautai atmaksā par tās mūžseno patoloģisko naidu pret saviem godīgākajiem un gundrākajiem cilvēkiem. Latvieši visvairāk mīl ienīst un vajāt savus godīgākos un gudrākos, pret viņiem agresīvi vēršoties jebkurā izdevīgā situācijā. Bet tas nevar palikt bez sekām. Un sekas ir briesmīgas. Katras tautas dzīvi vada tās elite – inteliģence. Elite organizātoriski formē tautas gaitas un piepilda ar saturu tautas apziņu. Tautas elite ir tautas galva. Ja tautai nav elites, tad tautai nav galvas. Ja tauta nerūpējās par savas elites izveidošanu, tad tautai ir jāsamierinās ar dzīvi bez galvas.  Latviešu tautas dzīve ir dzīve bez galvas. Visur elites vietā ir kretīni, muļķi, zagļi, blēži. Visur,- jebkurā dzīves segmentā. Tajos vēsturiskajos periodos, kad latviešu tautu pieskatīja vācu un krievu elite, latviešu tauta neizjuta savas galvas trūkumu. Tajos vēsturiskajos periodos, kad latviešu tauta ir palaista savvaļā, galvas trūkums pārvēršās par tautas katastrofu. Citādāk tas nevarēja notikt, jo tauta pati ir vainīga, un Dievs tagad tai liek dzīvot morālās un intelektuālās elles mocībās par tautas milzīgo grēku – patoloģisko naidu pret sava etnosa godīgākajiem un gudrākajiem cilvēkiem. Radikālu notikumu laikā, saprotams, godīgas un gudras elites trūkums visuzskatāmāk atspoguļojās. Tā tas bija Zolitūdes traģēdijas sakarā. Tas bija ļoti sāpīgs notikums. Taču ne mazāk sāpīgi notikumi ir nekur nederīgās un amorālās latviešu inteliģences nodevība 1939.-1940.gadā un 1989.-1990.gadā, nelietīgi atdodot tautas uzticēto valsti un pēc tam savas noziedzības slēpšanai izdomājot mītu par „okupāciju” (arī „globalizāciju”, „atgriešanos Eiropā”) un ar šo mītu zombējot vairākas paaudzes, kas praktiski nozīmē godīgas un gudras elites ģenēzes totālu neiespējamību ļoti tālā vēsturiskajā perspektīvā. Tā rezultātā latviešu tauta var palikt bez galvas līdz pasaules galam. Vienīgais glābiņš tāpēc var būt aicinājums kādam ārējam spēkam atkal pieskatīt latviešu tautu. Turklāt izvēle šajā ziņā tagad ir daudz plašāka nekā, teiksim, 1939.-1940.gadā.

Pederastu klasiķi

Viens no latviešu degradācijas un nevērtības atsedzējiem ir homoseksuālisma milzīgā klātbūtne vietējās inteliģences aprindās. Ivara Prūša veidotajā saitā http://infoagentura.wordpress.com/category/homoseksualisms-pedofilija/ jau ir 31 materiāls, no kuriem lielākā daļa ir par latviešu riebīgajām izdarībām pēcpadomju periodā, kad homoseksuālisms un dženderiskās anomālijas latviešu formāli it ka izglītoto ūdensgalvu aprindās ir “eiropeiskās” dzīves kritērijs, ko aprobežotā latviešu inteliģence tiecas nepalaist garām, lieku reizi apliecinot savu bezvērtību un pagrimumu. Tiesa, Latvijas leļļu teātrim esot bijusi starptautiska “pidarastu bandas” slava jau padomju laikā. Toties starptautiski pazīstamā pederasta Žagara slava ir nekur nederīgās latviešu brīvvalsts sasniegums, kad nākas konstatēt, ka Latvijā valda homoseksuālistu – pedofīlu mafija, operā uzvedot pornooperas. Par latviešu inteliģences pagrimumu ļoti uzskatāmi liecina izvirtības mācība bērnudārzos, skolā, dženderiskie “pētījumi”, parazinātnes paraugi, kretīnu lieluniversitātē un mazuniversitātēs. Latviešu sapuvusī inteliģence aktīvi cenšas panākt homoseksuālisma un pedofīlijas legalizāciju, priecājās (propagandē) par riebīgajiem “panākumiem” citās zemēs. Slavena ir mūsu “žurnālistu” līdzdalība, kad pederastu rokās ir lielie ziņu portāli, satoriskie un rīgasnelaika murgojumi plikgalvaino pediņu pietaisījumā. Latviešu perversās kaislības pēcpadomju laikā ir vēsturiski jauna parādība gudrās un morāli cēlās tautas inteliģences klunkurošanā. Tautas publiskajā telpā perversās kaislības nonāk pirmo reizi. Un diemžēl pozitīvā interpretācijā, preversās kaislības atzīstot par lielu kultūras vērtību, attīstības progresīvu panākumu.

Bumerangs

Kultūra funkcionē kā bumerangs. Cilvēki rada kultūru, un pēc tam kultūra kā bumerangs atgriežās pie viņiem atpakaļ, diktējot cilvēku dzīvei savas normas. Bumerangs atgriežās pie cilvēkiem nevis sākotnējā formātā, bet kā kolektīvs veidojums, jo bumerangu (kultūru) ir papildinājuši citi cilvēki. Tātad ne tie cilvēki, kas sākotnēji radīja bumerangu (kultūru) un izmeta bumerangu. Jo tuvāk mūsdienām, jo bumerangu (kultūru) papildina visdažādāko citu kultūru pārstāvji, jo kultūru mijietekmei ir milzīga dinamika.    Kultūra ir kolektīvs veidojums, un tāpēc katrs cilvēks ir spiests adaptēties cilvēku kolektīva formētajās dzīves normās. Tās var būt normas, kuras var ideāli nesaskanēt ar indivīda vajadzībām. Savukārt kultūru mijietekme var radīt tādu stāvokli, ka citu kultūru formētais materiāls nesaderas ar kādas kultūras vajadzībām. Piemēram, Rietumu kultūru homoseksuālisma un dažādu perversiju mānija nesaderas ar krievu kultūras vajadzībām. Latviešu kultūras virzība pēcpadomju laikā liecina par pretējo (skat.:http://infoagentura.wordpress.com/category/homoseksualisms-pedofilija).
   Cilvēki rada kultūru ne tikai atbilstoši savām vajadzībām, bet arī atbilstoši savam cilvēciskajam potenciālam – mentalitātes struktūrai. Tas, ko cilvēki rada savā kultūrā, jau no paša sākuma atbilst viņu garīgajam satvaram. Tātad, pieņemsim, patērēšanas sabiedrības rašanās principā atbilst cilvēku vajadzībām, un cilvēki šajā sabiedrībā jūtas komfortabli. Patērēšanas sabiedrībā komfortabli jūtās pat atsevišķas tautas, kuras priecē tas, ka nav jāpiepūlē smadzenes, nav jāpievēršās intelektuālai darbībai, var nedomāt un tikai emocionāli baudīt dzīvi.    Minētās pārdomas rodas, apsverot Sergeja Kurginjana kustības iespējamību citās kultūrās. Proti, rodas jautājums, cik lielā mērā viņa darbība atbilst citu tautu vajadzībām un mentalitātes struktūrai.    Esmu pārliecināts, ka latviešu vajadzībām un mentalitātes struktūrai Sergeja Kurginjana kustība nav pilnīgi piemērota.    Vispirms pie mums ir grūti iedomāties ne tikai dažu desmitu, bet simtiem jauniešu pilnu zāli, kurā 90% ir sapulcējušies puiši līdz 30 gadiem ar gaišām, inteliģentām, gudrām, atklātām sejām un kuru rakstura stabilas iezīmes acīmredzot ir pašcieņa, pieklājība, kautrība, zinātkāre, intelektuālisms, garīgums. Aleksandrovas nometnē aizvadītajā vasarā pulcējās tūkstotis un vairāk tādu puišu no visas Krievijas, kuri uzmanīgi klausījās lekcijas.    Kad kļuva pieejami kustības videomateriāli, vairākkārt mēģināju tos nodarbību laikā rādīt mūsu „studentiem”, iepriekš viņus sagatavojot intelektuālai spriedzei. Diemžēl katru reizi nācās pārtraukt video demonstrējumus pēc dažām minūtēm, jo gandrīz visi kaut kādā veidā man lika saprast, ka viņus tas neinteresē. 

Antropoloģiskā katastrofa

Tiekoties ar vārdiem „antropoloģiskā katastrofa”, cilvēki var domāt, ka tas uz viņiem neattiecās. Tas attiecās uz zinātniekiem un kaut kādiem sociālo nozaru speciālistiem; varbūt attiecās uz trako māju iemītniekiem.    Parasti cilvēki domā, ka uz viņiem attiecas tikai tas, kam ir pievienota attiecīgā norāde. Antropoloģiskā katastrofa uz viņiem attieksies tikai tādā gadījumā, ja kādai parādībai būs pievienota uzlīme „Antropoloģiskā katastrofa” vai kādam cilvēkam uz pieres būs uzrakstīts „Antropoloģiskā katastrofa”.    Tā ir naiva izpratne. Teiksim, ne dombrovskiem, ne aboltiņām uz pieres nekad nekas nebūs uzrakstīts. Mūsu prezidenta, ministru prezidenta, ministru lēmumus nekad nerotās grifs „Antropoloģiskā katastrofa”. Par antropoloģisko katastrofu liecina viņu garīgā struktūra un viņu lēmumu valstiskā nevērtība un satura obskurantisms.    Latvijā faktiski ar antropoloģisko katastrofu mēs tiekamies katru dienu. Tā ir sērga, kas ir pārklājusi visu kultūru – cilvēku darbību, uzvedību, komunikāciju. Ar antropoloģisko katastrofu katru dienu netiekās vienīgi tie prātīgie un laimīgie cilvēki, kuri var atļauties dzīvot relatīvi izolēti dabas vidē un tāpēc komunicē tikai ar dzīvniekiem, putniem.    Ikdienā ar antropoloģisko katastrofu mēs tiekamies tad, kad lasām, klausāmies, skatāmies kādu vietējo mediju, reāli darbā vai uz ielas saduramies ar iracionālu, aloģisku, idiotisku, kretīnisku, šizofrēnisku, nekaunīgu, negodīgu, hēdonisku, superpragmātisku un antigarīgu domu gaitu, rīcību, uzvedību. Tās visas ir antropoloģiskās katastrofas spilgtākās izpausmes, kas ik uz soļa tagad funkcionē bez paskaidrojošiem uzrakstiem un uzlīmēm visur tur, kur čupojās šodienas hominīdi.    Saprotams, Latvijā ar antropoloģisko katastrofu vispamatīgāk un visregulārāk tiekas tie, kuri ir spiesti sekot līdzi un iedziļināties mūsu „valsts” darbībā un politisko aprindu izdarībās. Šajās jomās antropoloģiskā katastrofa atspoguļojās ļoti griezīgi. No visjaunākā laika izdarībām antropoloģiskās katastrofas uzskatāms piemērs ir Zolitūdes traģēdija un tajā skaitā idiotiskā burza ap „sabiedrisko” izmeklēšanas komisiju. Tādas kroplības ir iespējamas tikai vidē, kurā virmo ne tikai antropoloģiskās katastrofas paraugi, bet dīdās antropoloģiskie pārpratumi vispār.

Gaismas pils

Latviešu mentalitāti ļoti labi raksturo bibliotēkas lieta – Gaismas pils. Raksturo latviešu noslieksmi uz sentimentāli simbolisko orientāciju, ar ko tiek aizstāta lietu un parādību ontoloģiskā uztvere un izpratne. Lietu un parādību sistēmiskās un strukturālās izpratnes vietā stājās emocionāli primitīva un virspusēja lietu un parādību interpretācija, kas praktiski izvēršās sentimentāli simboliskās izdarībās, kurām ar lietu un parādību būtību un dziļāko jēgu nav nekāda sakara. Jau pats bibliotēkas celtniecības projekts (autors ir latvietis) ir pakļauts nevis ēkas attiecīgajai funkcionālajai vajadzībai, bet minētajai sentimentāli simboliskajai orientācijai – asociācijām ar literāri folkloristisko tēlu “stikla kalnu”, “gaismas pili”. Tāpēc ēkā acīmredzot funkcionāli lietderīgā platība ir mazāka nekā reālajai bibliotēkas darbībai piemērotā platība. 2014.gada 18.janvārī Nacionālā bibliotēka organizē akciju “Gaismas ceļš – grāmatu draugu ķēde”, lai cilvēki stātos plecu pie pleca un padotu grāmatas no vecās bibliotēkas uz jauno Gaismas pili. Akcija ir interesanta. Pasaulē ir daudz precedentu. Tā noteikti tiks tā organizēta, ka neviena grāmata netiks nozagta. Kā redzams, akcija ir tipisks sentimentāli simbolisks pasākums, ārēja izdarība bez dziļākas pamatotības un reālās vienotības. Cita lieta, ja tādu akciju organizētu ebreji, priekš kuriem grāmata ir galvenais viņu eksistencē. Latviešu vienaldzība pret grāmatu un pie tam grāmatu kā intelektuālo fenomenu ir labi zināma. Īpaši tagad, kad tauta ir palaista brīvsolī un tās garīgo virzību neviens neuzrauga un nevada. Lasītāju skaits bibliotēkās ir katastrofāli samazinājies.  Iespējams, Gaismas pilī ieradīsies galvenokārt Amerikāņu informācijas centra apmeklētāji, jo mūsu jaunie patīkamie saimnieki jau ir izteikuši vēlēšanos zombēt gaišās latvju tautas atvases no Gaismas pils. Amerikāņi zina, ko dara. Viņu organizētā zombēšana nekādā gadījumā nav pusmežoņu sentimentāli simboliska ākstīšanās.

Kulta personības

Kulta personības un tātad arī šīs parādības specifika sāka veidoties reizē ar masu kultūru, masu sabiedrību, masu cilvēku. Šiem masu fenomeniem ir vajadzīgi elki, un elki tiek piedāvāti. Kulta personību sociālā ģenēze aktivizējās tad, kad kultūru sāka būtiski ietekmēt masu cilvēki, maskējoties ar radošās personības statusu. Praktiski tas izpaudās tādējādi, ka masu cilvēki sāka tēlot personības. Taču tēlojums nevarēja būt pilnvērtīgs un būt ideāli adekvāts reālas personības satvaram. Tēlojumam spīdēja cauri tipiska masu cilvēka mentalitāte. Tas izpaudās šādi. Teiksim, personību tēlotāji sāka veidot Nīčes kultu. Taču Nīčes kults netika veidots, balstoties uz viņa idejisko mantojumu. Tas personību tēlotājus nemaz neinteresēja. Viņi spēja ap Nīči apvīt tikai kaut kādu noslēpumaini emocionālo auru, izmantojot filosofa biogrāfiskos materiālus. Vēsturiski kulta personības vienmēr pastāvēja. Katrā laikmetā bija radoši autori, pret kuriem izturējās ar vispārējo sajūsmu. Taču šī sajūsma balstījās uz attiecīgā autora māksliniecisko, filosofisko devumu. Tātad – idejisko bāzi. Masu cilvēku veidotās kulta personības balstās nevis uz idejisko bāzi, bet ārišķīgiem emocionāliem risinājumiem, kurus ir pa spēkam intelektuāli apgūt masu cilvēkam un iedarbojās uz masu cilvēku emocionālo sfēru, bet nevis prāta sfēru. Rainis vienmēr bija masu, politiķu un filologu kulta personība. Taču, piemēram, filologiem viņš bija vismazāk vajadzīgs kā estētisko un filosofisko ideju autors. Latviešu filologi pa lielākai daļai vienmēr ir bijuši izteikti masu cilvēki. Tāpēc viņi Raini veidoja atbilstoši savam potenciālam – emocionāli ārišķīgi. Viņi Raini pieskaņoja masu cilvēku, masu sabiedrības, masu kultūras primitīvajām vajadzībām. Savukārt latviešu „politiķiem” Rainis vienmēr ir bijis vajadzīgs kā akadēmisks arguments savai ideoloģijai, kas adresēta elektorāta masām. Iespējams, visjaunākais mūsu „politiķu” mēģinājums slēpties savās dumjībās aiz Raiņa vārda bija nesen, kad Raiņa mantojumu tiecās iesaistīt savos murgos mūsu tāda tipa padibenes un ūdensgalvas kā urbanoviči, rozenvaldi. Viņiem izdevās reāli ievilināt savās cūcībās masu filologu G. G. Taču acīmredzot „projekts” izgāzās, jo pēcāk nekādas tautas atkritumu aktivitātes ap Raini nav manītas.

Mazgāšana

  2000.gadā Peru bija akcija „Lava la Bandera” (karoga mazgāšana). Limā mākslinieku un rakstnieku grupa strūklakas ūdenī nomazgāja korupciju no valsts karoga. Mazgāja ar ziepēm „Bolivārs”. Valstī akcija turpinājās vairāk kā 7 mēnešus. Arī latvieši no 2014.gada 1.janvāra sāk akciju „Latviskuma nomazgāšana”. Latvieši nemazgās karogu, bet sevi. Viņi vēlas no sevis nomazgāt savu tumsonību, aprobežotību, zaglīgumu, antigarīgumu, antiintelektuālismu, naidu pret gudrākajiem un godīgākajiem latviešiem. Latvieši paredz no sevis visu minēto nomazgāt līdz pasaules galam. Latvieši sevi mazgās ar ziepēm „Stenders”. Par godu vācietim, kurš bija tik liels muļķis, ka lika savā kapakmenī iekalt etnonīmu „Latvis”.

Prezidents

Tagad ir pienākusi kārta Valsts prezidentam.Nesen uzzinājām par kāda bijušā premjerministra un ministra garīgo neveselību, kā arī citu politisko reptīļu mentālo stāvokli. Bet tagad nākas šaubīties par visaugstākās amatpersonas garīgo līdzsvarotību. Faktiski tālāk nav kur iet. Visas rezerves izsmeltas. Esam visaptveroši secinājuši, ka Latvijas valsts ir garīgi slimu tipu pārziņā. Tāpēc organisks ir jautājums, vai šī tauta/nācija ir pietiekami garīgi normāla vispār? Kur vēl ir iespējama tāda saruna par valsts augstākās varas garīgo nelīdzsvarotību? Kur vēl tā notiek? Tiesa, tiek runāts par eiročinavnieku zemo intelektuālo kapacitāti. Mēs zinām, kāda tā ir “mūsējiem” – Piebalgam, Vaiderei u.c. Bet tas nav viens un tas pats. Starp vājpŗātu un prāta mazspēju nevar likt vienlīdzības zīmi. Vārdu sakot, tautai/nācijai ir tagad godīgi jāatzīst, ka tā nav spējīga ne uz ko nopietnu. Lai galīgi nesabruktu, tautai/nācijai ir nekavējoties jāgriežās pēc medicīniskās palīdzības, aicinot no malas kādu spēku pārvaldīt zemi, bet tādējādi galvenais – palīdzēt tautai/nācijai glābt to, ko vēl var glābt.Tāpēc pašlaik kāda sociālā vērtība var būt tikai tai sabiedriskajai grupai (kustībai), kura drosmīgi un paškritiski atzīs tautas/nācijas politisko impotenci un aicinās palīgā “varjagus”, kā jau to kādreiz darīja šīs puses iezemieši pirms daudziem gadsimtiem.

Varjagi

Tagad var jautāt, kā to praktiski realizēt. Praktiski “varjagu” piesaistīšanu nodrošina ES tiesiskie principi. Šajā gadījumā – subsidiaritātes princips. Saskaņā ar šo principu augstākā vara iejaucās tikai tad, kad vietējā vara netiek galā ar saviem uzdevumiem. Latvijas vietējā vara netiek galā ar saviem uzdevumiem (tauta/nācija nespēj nodrošināt ar garīgi veseliem cilvēkiem valsts menedžmentu), tāpēc saskaņā ar subsidiaritātes principu Latvijā vara ir jāpārņem ES struktūrām tiešā pakļautībā. Punkts. Atliek tikai ES izteikt attiecīgo lūgumu kādam spēkam un viss. ES pienākums ir veikt savas funkcijas (konfederācijas funkcijas). Teiksim, Vienotība tagad varētu patiešām glābt tautu/nāciju, griežoties ES ar attiecīgo lūgumu pārņemt varu Latvijā. Manuprāt arī amerikāņi tikai par to priecāsies un akceptēs ES lēmumu attiecībā par Latviju.

Privāts viedoklis

Viens jauneklis rakstam par antropoloģisko katastrofu savā komentārā spriedelē: “Tikai privāts viedoklis…Zināšanam nav “autora” , – ja nu vienīgi dievs, tas kungs, kas izpaužas esamībā (Deus sive natura,- Spinoza). zināšanām ir nesēji. Adepti.” Atbildu šādi. Sakiet, lūdzu, jaunais cilvēk, vai esat pie pilna prāta! Jūsu “privātais viedoklis” ir kaut kas nedzirdēts pat no visstulbākajiem latviešiem. Tas ir ārprāts! Pat negribas ticēt, ka latviešu jaunā paaudze ir tik sapuvusi! Teikt, ka zināšanām nav autora, var vienīgi izcili debils cilvēks. Einšteina relativitātes teorijai nav autora!? Pietiek ar vienu piemēru! Kaut kāds fantastisks murgojums ir arī vārdi “dievs, tas kungs, kas izpaužas esamībā”. Skaidrs, ka latviešu cūkmaisījumā mežoņi ir izskolojuši vēl lielākus mežoņus nekā paši skolotāji, pasniedzēji. Starp citu, vārdam “adepts” ir vairākas nozīmes, un galvenā semantiskā nozīme ir norāde uz cilvēku, kas rada zināšanas. Nožēlojama tauta!

Nesabalansētība

Mūsdienu pasaulē robeža starp ārējiem un iekšējiem faktoriem ir daudzpunktu veidā, bet nevis punkta vai stingri norobežojošas līnijas veidā. Minētā robeža netiek stingri fiksēta. Faktiski to nevar stingri fiksēt. Jebkura sistēma (valsts) ar ierobežotu suverenitāti vairāk ir pakļauta ārējiem faktoriem nekā iekšējiem faktoriem. Tā ir mūsdienu sociāli politiskā nesabalansētība – globalizācijas laikmeta iezīme. Planetārās kopības rašanās veicina minēto nesabalansētību. Turklāt planetārās kopības iniciatoriem un saimniekiem ir izdevīga minētā nesabalansētība, kuras laikā pieaug haotiskums, kas vēl vairāk palielina nesabalansētību (piem., starp sabiedrību un politiķiem). Haotizācijai var būt mērķtiecīgs raksturs.

Paškēvičs nelietis

Tikai nupat izlasīju vienu 2012.gada tekstu, kurā daugavpilietis Paškēvičs nelietīgi melo, par ko šo mēslu vajadzētu iesūdzēt tiesā, ja nebūtu necienīgi ar tautas padibenēm tiesāties. Tekstā ir teikts: “Padomju varas pārstāvjiem sarkanbaltsarkanais karogs virs DPI bija kā „dadzis acī”, un jau pirmajā naktī pēc tā uzvilkšanas mastā kāds pacentās to noraut. Atgriežoties no svinīgā pasākuma kultūras namā „Vārpa”, kas bija veltīts karoga uzvilkšanai, Valfrīds ar kolēģiem pamanīja, ka karoga uz DPI jumta vairs nav. Saruna ar vestibila dežuranti nepārprotami norādīja, ka karogs varētu būt pie A. Priedīša, jo viņš esot kopā ar diviem studentiem kāpis uz jumta. Dziļā pusnaktī tika zvanīts tagadējam matemātikas katedras docentam Vitoldam Gedroicam un elektriķim Bžezovskim, kurš pārliecināts tautas frontinieks. Kad ap pieciem no rīta Valfrīds ar Vitoldu ieradās A. Priedīša dzīvoklī, karogs tik tiešām bija pie viņa. Šķiet, ka Priedītis bija manāmi pārsteigts un centās paskaidrot, ka kāds bija noliecis karoga mastu, kas bija izgatavots no samērā maza diametra metāla caurules, tāpēc karogu nācies noņemt. Kāpēc karogu noņēma, nevis palaboja mastu – to Priedītis īsti nevarēja paskaidrot. Tas fakts, ka ne pārāk sen A. Priedītis bija gatavs atteikties no Latvijas pilsonības, liekt domāt, ka tā karoga noņemšanas motivācija nemaz nebija tik vienkārša. Varat iedomāties, kāds prieks būtu Latvijas neatkarības pretiniekiem, ja karogu virs DPI no rīta vairs neredzētu, bet Valfrīds un Vitolds kopā ar elektriķi tumsā, smalkam lietum smidzinot, kāpa uz DPI jumta, un, gaismai austot, neatkarīgās Latvijas karogs atkal plīvoja”. Karogs tik tiešām tika norauts, kamēr vakarā apmēram līdz pusnaktij bijām kultūras centrā “Vārpa”. Pie DPI ēkas piebraucām ar mašīnu divatā ar kolēģi, taču uz jumta pa avārijas kāpnēm atsacījāmies kāpt, jo tas bija bīstami. Turklāt nebija nekāda cerība uz jumta atrast karogu. Karogu noteikti noņēma padomju varas uzdevumā. Tas, ka es to izdarīju, noņēmu karogu (pie tam vēl kopā ar studentiem) un aiznesu to uz mājām, pie manis mājās naktī ieradās minētie tipi un es mājās viņiem atdevu karogu, ir vislielākie meli, uz ko ir spējīgs tikai tāds nelietis kā Paškēvičs. Paškēviču neviens institūtā necienīja un nemīlēja. Viņam nebija nekāda autoritāte. Kā LTF nodaļas vadītājs viņš aicināja visus pievērsties dažādiem sīkumiem, bet nevis galvenajiem jautājumiem. Par to viņam nācās publiski norādīt pasniedzēju sanāksmē. Viņa šausmīgie meli ir atriebības un skaudības dēļ. Cilvēks ir aprobežots, netalantīgs. Skaudība ir lielāka nekā prāts, talants, spējas. Latviešu viepļa Paškēviča nelietīgo dabu atspoguļo arī viņa norāde uz manu atsacīšanos no LR pilsonības. Daugavpilī visi zina, kāpēc tas notika. To izliekās nezinām tikai nelietis Paškēvičs.

Nevērtība

Valsts (tautas) nevērtības izpratne kļūst masveidīga. Tā pat ir sastopama Interneta komentāros, kurus visvairāk raksta nedomājoši kretīni un visdažādākā tipa atkritumi, tautas padibenes ar milzīgu pašapziņu un neiedomājamu naidu pret visu to, kas izstaro intelektuālo un morālo gaismu. Internets šajā ziņā ir unikāla parādība cilvēces vēsturē – palīdz operatīvi sniegt priekšstatu par tautas nevērtīgākās daļas apjomu un raksturu. Valsts (tautas) nevērtības izpratne ir individuāli psiholoģisks fenomens – vienots ar katra indivīda pašapziņu jeb, citādāk sakot, pašvērtības apziņu. Savukārt šī pašvērtības apziņa nevar būt augsta, jo cilvēcisko īpašību realizācija sastopas ar nepārvaramām grūtībām – pārējo indivīdu pašvērtības apziņu, kas arī ir ļoti zema. Indivīdu zemā pašvērtības apziņa summējas noteiktā sociālā spēkā, kas neļauj nevienam realizēt savas cilvēciskās velmes. Izveidojās totāls purvs – priekšstats par valsts un tautas vispārējo nevērtību. Minētais fakts slāpē jebkādu individuālo aktivitāti, ko var lielā mērā stimulēt mākslīgi ar attiecīgās ideoloģijas palīdzību. Tā tas vienmēr ir bijis visos laikmetos un visās zemēs, – ideoloģija ir viens no galvenajiem individuālās aktivitātes veicinātājiem. Ideoloģiju izstrādā un realizē elite. Latviešu neattīstības un nevērtības galvenais iemesls ir elites trūkums. Par latviešu attīstību vienmēr rūpējās citu tautu (vācu, krievu) elite. Protams, var pārmest citu tautu elitēm, ka tās latviešu tautā neradīja stabilu priekšstatu par to, kas vispār ir elite un kāda ir tās misija tautas dzīvē. Latviešiem šis priekšstats neeksistē vajadzīgajā mērā. Katrs latvietis pats sevi uzskata par ideologu, politiķi, speciālistu visās sfērās. Tā, saprotams, ir tipiska masu cilvēku iezīme, bet citādāk tas nevarēja būt. Citu tautu elites darbs ar latviešiem praktiski nav devis nekādu rezultātu. Vaina noteikti slēpjās arī tautā. Ne velti tāpēc citas tautas atmeta nodomu “strādāt” ar latviešiem un nolēma viņus iznīcināt kā pilnīgi nevērtīgu tautu. Tie, kuri šodien sevi uzskata par latviešu eliti, faktiski ir tādi paši masu cilvēki ar egoistiskām noslieksmēm un aprobežotiem uzskatiem. Elitei (valdošajai šķirai) ir jābūt iekšējās solidaritātes apziņai. Bez savstarpējās solidaritātes elite nav elite, bet atsevišķu egoistu banda. Savstarpējā solidaritāte ir jābūt arī tautas pārstāvjiem. Latviešiem tā ir sveša parādība. Tāpēc nevar būt runa par tautas pilnvērtīgu attīstību, tautas pilnvērtību ne tagad, ne nākotnē.

Plurālisms

Idilliskā plurālisma idiotija ir kārtējais gandarījums idiotu vidē, kad idiotisms iegūst histērisku auru un plūst no visiem etniskajiem caurumiem, bet dāmas, kā parasti, ir apburoši visstulbākās un histēriskākās, atverot savus visus caurumus etniskās tumsonības demonstrācijai. Truklāt dāmas, kuras audzina latviešu vērtīgo jaunatni augstskolās un medijos. Dāma, kurai nelietība un provokācijas ir gēnos, mantojumā no dubultaģenta, Dzimtenes nodevēja. Satori.lv, Rīgas Laiks ir lokālās idiotijas efektīvākie brendi. Tā ir apskaužāma spēja visa ranga idotiem kopoties kopējai cūcībai pret gaismu, sējot savas etniskās pelēcības un obskurantisma sēklas jaunajā paaudzē, lai gaišajai latviešu tautai būtu intelektuāli cienīga maiņa, turpinājums un neviens nevarētu aizmirst šo vērtīgo tautu.

Naivitāte

Naivi lolot cerības par Latvijas tautas spēju radikāli izmanīt savu dzīvi, deleģējot valstiskajās institūcijās godīgus un gudrus cilvēkus. Latvijas tautai nav tādas spējas. Latvijas tautas potenciāls ir tāds, kāds viņš ir bijis visu laiku – neliešu un muļķu valdīšanas laikā. Valdība ir tāda, kādu tauta spēj nodrošināt. Un nekas cits. Tauta nemaz nav spējīga slēpt un neizmantot savus labākos spēkus. Kādēļ tautai tas būtu jādara? Tātad – nav labāki spēki kā līdzšinējie atkritumi, padibenes idiotu izskatā. Faktiski tie nav atkritumi, bet tautas avangards. Ja tautas intelektuālais un morālais paraugs, simbols ir tāds rafinēts pielīdējs kā Stradiņš, tad ko lai saka par pārējiem. Latvijas tauta ir tauta bez īstām un patiesām garīgajām autoritātēm – tautas sirdsapziņas etaloniem. Krievijā pašlaik tādi etaloni ir Kurginjans, Prohanovs, Fursevs, Dugins, Ļeontjevs, Maksims Ševčenko un citi. Latviešiem – visu valdību dibenlaizītājs Stradiņš.

Lopiskums

Vēl viens tipisks piemērs latviešu lopiskumam, tautas milzīgas daļas nevērtībai ir Spārīša raksts. Līdz šim ZA vadības pielīdēju klasiķi ar patoloģiski glumo Stradiņu priekšgalā klusēja un pacieta latviešu muļķu un nekauņu ņirgāšanos par zinātni un zinātniekiem. Spārītis ir pirmais, kurš uzrakstīja patiesību bez korektas laipošanas (tāda bija agrāk bieži) un formulēja latviešu jaunāko paaudžu riebekļu alkātību, nelietību, nacionālo nodevību. Viņš lieliski ir izvēlējies tipiskāko attieksmi latviešu mēslu aprindās: “18.martā pie Ministru prezidentes un ekonomikas zinātņu doktores Laimdotas Straujumas bijām mēs – Latvijas Zinātņu akadēmijas pārstāvji kopā ar lielāko inovatīvo uzņēmumu biedrības “BIRTI” pārstāvjiem, lai pārrunātu Latvijas valsts politiku inovācijas tehnoloģiskās bāzes attīstīšanā. Saruna viesa pārliecību, ka Ministru prezidentes interesēs ir attīstīt zinātnes tehnoloģisko pamatu līdz tādai pakāpei, lai rastos reāls ieguldījumu Latvijas ekonomikā, konkrēti – inovatīvo produktu paraugu radīšanā un ražošanā. Bažas raisīja Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvju un Ekonomikas ministrijas ierēdņu nekorektā un nevalstiskā rīcība. Zinātnieku priekšā, galdam pretējā pusē, atradās Ekonomikas ministrijas jaunie un agresīvie ierēdņi, kuri tikšanās sākumā paziņoja, ka mums zinātniekiem premjerministre ir atvēlējusi 10 minūtes, jo viņai neesot laika. Mūs aicināja koncentrēti izklāstīt savu sakāmo un pēc iespējas ātrāk izgaist no Ministru prezidentes kabineta. Kad ieradās Laimdota Straujuma, mūsu saruna izvērtās gandrīz divu stundu garumā, jo viņa atlika malā savus citus steidzamos darbus iedziļinājās tajās problēmās, par kurām mēs – zinātnieku puses pārstāvji – Andrejs Ērglis, Andrejs Siliņš, Ivars Kalviņš, Indriķis Muižnieks un BIRTI valdes priekšsēdētāja Gunta Rača – paudām savu satraukumu. Pēc tajā pašā dienā Ekonomikas ministrijā notikušas viedokļu divkaujas tiem pašiem ierēdņiem, bet šoreiz jau premjerministres klātbūtnē skaidrojām, ka, lai saņemtu Eiropas Savienības finansējumu 2014. – 2020. gadam, zinātnes infrastruktūras radīšanā ir jāinvestē atbilstoši EK izvirzītajiem nosacījumiem, saskaņā ar Ministru kabineta (MK) rīkojumiem un lēmumiem, kas ir pieņemti pat pirms gada vai vēl senāk un kas netiek pildīti ierēdņu manipulāciju dēļ. Šie ierēdņi lobē liela apmēra līdzekļu izšķiešanu ierēdnieciskās starpniekorganizācijās, kuras tiek sauktas neko neizsakošos vārdos par kompetences centriem, bet kuri nerada nedz reālu vērtību, nedz arī produktu, toties aizstāv naudas piešķīrumu savām it kā komunikatora funkcijām. Tikšanās laikā kompetences centru vadītājs Normunds Bergs atļāvās premjerministres kabinetā kliegt uz visiem klātesošajiem tādā balsī kā to dara īru futbola līdzjutēji atklātā stadionā, un tikai L. Straujumas savaldība nelika acumirklī izsaukt apsardzi, lai nomierinātu agresīvo lobētāju.
Farsam līdzīgā aina atklāja kādu no sociālās psiholoģijas viedokļa hrestomātisku situāciju, ka balsi mēdz pacelt tas, kurš apzinās, ka viņam nav taisnība. Motivācija taču ir skaidra – vajadzēja pārkliegt zinātnieku argumentēto viedokli, kuru viņi jau daudzkārt ir rosinājuši gan EM, gan IZM, gan arī ātri mainīgajiem premjeriem, ka komunikatorā funkcija bez ražošanas bāzes un inovatīvām tehnoloģijām nespēj radīt produktu, tāpēc šie kompetences centri darbojas tukšgaitā, bet to stimulēšanā ar ļoti lielām naudām interesi izrāda noteiktas ierēdņu aprindas. Vispārsteidzošākais ierēdņu kaujā pret zinātniekiem bija tas, ka pat EM ierēdņi nevairījās paironizēt par Liepiņu “ģimenes uzņēmuma” tandēmu,: valsts sekretāri IZM Santu Liepiņu un valsts sekretāra vietnieku EM Andri Liepiņu, kuri atrodas nozīmīgos amatos un lemj par lielu valsts budžeta līdzekļu plūsmu virzieniem. Jautājums KNAB-am: vai ģimenes locekļu darbība ministrijās, kuras pārvalda lielu naudu, nesatur interešu konflikta vai korupcijas pazīmes. Mēs jutām, ka, acīs skatoties, ierēdņi manipulēja ar skaitļiem, aiz izvairīgām atbildēm slēpa neizdarītos darbus, kā arī perspektīvos plānus sekmīgai sadarbībai ar Eiropas Savienības struktūrām. Šāda ministriju darbības necaurredzamība neveicina ne saprašanos, ne investīciju plānošanas stratēģisku virzību uz priekšu”. Taču noteikti nākas uzmanīgi noskaidrot, kas ir šie Spārīša lobētie “innovātori”, kas ir “BIRTI”, Gunta Rača. Latviešiem nevar uzticēties, viņi viens otru krāpj kā vien iespējams. Nav izslēgts, ka Spārīti ir apstrādājusi cita alkātīgu latviešu riebekļu banda. Tikai ar it kā cēlu un modīgu leksiku.

Atmodināšana

Rietumu politiskās degradācijas mērogs Ukrainas notikumu kontekstā atklājās tik šausmīgā apjomā, ka no tā nobijās pat paši Rietumu saprātīgākie cilvēki, kuri vēl ir spējīgi atšķirt melus no patiesības, nelietot dubultos standartus, nepārvērst vienu tautu un valsti par ienaidnieku, ļaunuma avotu. Tādi cilvēki Rietumos noteikti vēl ir ļoti liels skaits. Pat politiskajās aprindās, kas koncentrējās lielā mērā no karjeristiem, konformistiem, tikumiskajām padibenēm, kurām ir tikai viena morāle – alkātības un varas morāle. Ne velti tagad daudzi saka, ka Ukrainas notikumi “atmodināja” krievus, Krieviju no 90.gados ieviestā pagrimuma, apātijas, vienaldzības pret savu zemi. “Atmodināja” arī Rietumu sabiedrības normālo daļu. Latvijā nav daudz ko atmodināt, latviešu pagrimums ir totāls ne tikai politiskajā sfērā, bet tautas vairākumā. Tā vairs nav garīgi vesela tauta, ja vispār kādreiz bija garīgi vesela kultūras tauta, par ko nevar būt stingra pārliecība. Tas jau ir postcilvēku segments nacionālā mērogā. Faktiski jau agrāk Rietumi redzēja, cik nevērtīgi ir latvieši, tāpēc priekš viņiem nekādu brīnumu nav Ukrainas notikumu kontekstā.

Vērtējums

“Kaut arī autors Arturs Priedītis raksta nesaudzīgi un pat ļoti skarbi, tā, kā nekur citur Latvijā (Rietumos tā vēl raksta dažās zinātnieku interneta vietnēs), uzrakstītais izskatās tik tuvu patiesībai, ka ir saprotams, kāpēc viņu nepublicē avīzēs, neaicina uz TV vai radio. Vismaz es neesmu redzējis.” To savā blogā raksta viens 77 gadus vecs kungs, kurš no Ivara P. saita pārpublicē manu tekstu fragmentus. Kungu sauc Imants Vilks. Viņš interesējās par mākslīgo intelektu. Tas ir labi, jo latviešiem ir jādomā par sava intelekta transformāciju, un mākslīgais intelekts var kādu tārpaino latvieti glābt. Informācija ir šāda: Mākslīgā intelekta fonds, Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra numurs 40008168271. Fonda dibinātājs Valērijs Belokoņs. Vadītājs Einars Repše Mājas lapas redaktors Imants Vilks E-mail imants.vilks@gmail.com, tālr. 29211836

Konfrontācija

Vajadzīgs jauns Hantingtons un jauna civilizāciju koncepcija. Tikai tagad ir jārunā par Rietumu civilizācijas iekšējo sadursmi, iekšējo konfrontāciju. Rietumu civilizācija vienmēr ir sastāvējusi no divām daļām – Rietumeiropas un Austrumeiropas. Katrai daļai ir sava antropoloģiskā vēsture. Šodien noteikti atbalsojās tas, ka Austrumeiropa vēl nesen apzināti un metodiski iznīcināja sava genofonda labāko daļu – aristokrātiju. Rietumeiropā aristokrātija formāli zaudēja varu, bet netika iznīcināta un turpina pastāvēt joprojām, veicot ļoti svarīgu misiju etnoģenēzes un kulturoloģiskajā ziņā. Austrumeiropā šodien burbuļo tikai plebeju un lumpena atvases. Par to jādomā Ukrainas traģēdijas kontekstā. Vēl jādomā, ka Austrumeiropas cilvēki neko labu nav pelnījuši, dzenoties pēc mantas un sagraujot sociālisma sistēmu mantkārības motīvu vadīti, izveidojot kriminālu valdošo šķiru, kuras materiālā bāze ir iegūta laupīšanas, zagšanas un krāpšanās ceļā. Ko drīkstam gaidīt no tādiem cilvēkiem? Protams, neko labu. Tāpēc Odesas ārprāts ir savā ziņā loģiskas sekas visam tam šausmīgajam, ko antropoloģiskajā ziņā ir pastrādājuši aizvadītajos 100 gados Austrumeiropas mežoņi. Saprotams, nekādi nav aizmirstams galvenais – eiropeīdu rases bojāeja demogrāfiskās pārejas laikā. Ukrainas notikumi noteikti ir šī bēdīgā procesa sastāvdaļa. Process ir kopējs gan Rietumeiropai, gan Austrumeiropai. Tikai katrā daļā praktiski tas var realizēties relatīvi (vizuāli) atšķirīgi. Rietumeiropas daļā ir citi bojāejas izpausmes veidi, – piemēram, politiskās elites morālā un intelektuālā pagrimšana, inteliģences degradācija.