Cūkkopējas

Saprotams, nav iebildes pret cūkkopējas darbu. Tā ir tik pat svēta lieta kā jebkurš darbs un tā veicējs. Runa ir par to, ka “cūkkopēja” sāk tēlot ministru, zinātnieci. Faktiski “cūkkopējas” ir vainīgas mūsu zinātnes iznīcināšanā. Zinātne – tā ir īpaša mentalitāte, īpaša aura, tradīciju komplekss, īpaša cilvēciskā kvalitāte, īpašas cilvēciskās spējas. Jēdzieni “cūkkopēja” un “zinātnieks” nevar būt sinonīmi. Mūsu latviešu “cūkkopējām” nevar būt nekāds priekšstats par minēto kvalitāti, auru, spējām. Tāpēc ir primitivizācija, vulgarizācija, imitācija. Zinātnes imitācija acīmredzot būs galvenais, kas jau ir un būs sastopams pelēkajās zonās – masu fenomenu segmentācijas telpās haotizācijas uzvaras rezultātā. Tas, ka šodien visu nosaka “cūkkopējas”, ir arī pašu zinātnieku vaina. Īpaši tajos gadījumos (Stradiņš), kad zinātnieki sāka pielīst “cūkkopējām”, ieceļot viņas akadēmiķu kārtā utt. Haotizācijas laikā haotizācijas organizātori “cūkkopējas” novirzīja valdošās kriminālās kliķes rindās (lielisks veids, kā visu sagraut), un zinātnieki pielīdēji (Stradiņš) tūlīt sāka laizīt “cūkkopēju” resnos “galus”. Šī laizīšana bija riebīgākais, kas bija vērojams mūsu Zin.ak.tūlīt pēc PSRS sabrukuma. Tagad “cūkkopējas” ir pašas pārņēmušas ne bez haotizācijas meistaru palīdzības “pensionāru pansionātu” – Zinātņu akadēmiju, bet visnepatīkamākais – zinātnes likteni. Un zinātnes liktenis tāpēc ir zināms – zinātnes imitācija.