piektdiena, 2018. gada 26. janvāris

Atkratīšanās

Mūsu varas inteliģences ierēdnieciskais un akadēmiskais slānis faktiski ir ar attiecīgām regālijām izpušķoti plebeji bez patiesas inteliģences un patiesi inteliģentiem cilvēkiem raksturīgās attieksmes pret dažādām dzīves norisēm. Piemēram, pret skolotāju profesiju un skolotāju sagatavošanu. Pēc „brīvības” iegūšanas padomju laikā izveidotās pedagoģiskās mācību iestādes par katru cenu tiecās atkratīties no pedagoģijas un skolotāju sagatavošanas, it kā tas būtu kaut kas nepilnvērtīgs, necienīgs, neakadēmisks. Atkratīšanās sākās jau ar mācību iestādes nosaukuma maiņu, izsvītrojot vārdu „pedagoģiskā” un par katru cenu uzkurbulējot „universitāti”. Tipisks piemērs ir bijušais Daugavpils Pedagoģiskais institūts, kas padomju laikā bija cienījama mācību iestāde skolotāju sagatavošanā. DPI 1993.g. sevi sāka dēvēt par Daugavpils Pedagoģisko universitāti, bet 2001.g. – par Daugavpils universitāti. No pedagoģijas un skolotāju sagatavošanas ir atkratījies arī Liepājas Valsts Pedagoģiskais institūts. Tā nosaukumu vēsture ir šāda: 1990.-1993.g. Liepājas Pedagoģiskais institūts, 1993.-1998.g. Liepājas Pedagoģiskā augstskola, 1998.-2008.g. Liepājas Pedagoģiskā akadēmija, no 2008.g. Liepājas universitāte. Pēc Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas skandalozās likvidēšanas Latvijā paliek tikai viena valsts augstākās izglītības mācību iestāde, kurai nosaukumā ir vārds „pedagoģijas”. Tā ir Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija. Diplomu privātās tirgotavas, saprotams, savā biznesā vēl trakāk baidās no „pedagoģijas”.

trešdiena, 2018. gada 24. janvāris

MULTIKULTURĀLISMA BŪTĪBA

Informācija saprātīgajiem
…Liekas, ir pienācis laiks sniegt zināmu paskaidrojumu. 2010.-2011.g., kad īpaši dedzīgi tika vajāts multikulturālisms, konstruktīvi paskaidrojumi varēja izskatīties kā aizstāvēšanās un taisnošanās, kas vienmēr ir infantīlisma izpausme. Multikulturālismam ar infantīlismu nevar būt nekā kopēja.
Katrs dzīves veids sasaucās ar noteiktu cilvēka tipu; respektīvi, katru dzīves veidu realizē noteikts cilvēciskais tips. Nevar būt tā, ka katra puse – dzīves veids un cilvēciskais tips – eksistē atsevišķi: dzīves veids – atsevišķi, cilvēciskais tips – atsevišķi. Abas puses ir koleratīvi vienotas – atbilst viena otrai. Starp abām pusēm pastāv adekvātas attiecības. Cilvēks ir adekvāts dzīves veidam. Cilvēkam piemīt adekvāta garīgā struktūra.
Multikulturālisms kā mentālā parādība arī ir adekvāta izpausme noteiktam cilvēciskajam tipam un noteiktai dzīves realitātei – polietniskai un multikulturālai sabiedrībai.
Indivīdu kritiskā masa, kura izprot multikulturālismu kā jaunu mentālo paradigmu/domāšanas veidu, jau ir pietiekami liela Rietumu civilizācijā. Taču tā nav tik liela, lai pretotos un nepieļautu multikulturālisma izmantošanu etnopolitiskajās manipulācijās. Tātad – lai novērstu praksi domāt vienu, rakstīt otru, runāt trešo un darīt ceturto. Tātad – lai novērstu šizofrēniju etnopolitikā. Šodienas etnopolitiķi vēl nespēj aptvert, ka līdzāssadzīvošanas paradigmu vajadzēs institucionalizēt, jo nav un nebūs citas izejas.
Cilvēku garīgi morālā mobilizācija vēsturiski ir nepārtraukti mainījusies. Tā ir progresējusi, radot arvien tolerantāku attieksmi pret svešajiem, citiem, otru cilvēku. Morālā mobilizācija no pašaudzināšanas un pašdisciplīnas viedokļa ir bijusi ļoti liela. Cilvēki savā laikā nepazina ne to, ko mēs tagad saucam par darba ētiku un bioētiku, ne to, ko šodien modīgi dēvējam par korporatīvo sociālo atbildību. Arī vārds „multikulturālisms” ir ļoti jauns vārds.
Rietumu civilizācijā īpaši kopš Reformācijas laikmeta reliģiskajā ideoloģijā sāka apzināti un speciāli „strādāt” ar indivīdu. Reformācijas laikmetā sākās baznīcas pedagoģiskā kampaņa, kas nevarēja neietekmēt morāli tikumisko līmeni cilvēku komunikācijā. Reformācijas laikmetā radušās un nostiprinātās baznīcas humanitāri antropoloģiskās ambīcijas saglabājās arī mūsdienās.
Multikulturālisms ir transdisciplināra koncepcija, kas kļuva iespējama tikai noteiktā sociālajā un antropoloģiskajā kontekstā, kad zinātnē ir jau radīts samērā plašs starpdisciplinārais konceptuālais arsenāls, par kuru ir diezgan labi informēta sabiedrības izglītotākā daļa.
Multikulturālisms vispirms un galvenokārt ir jauns domāšanas veids, sociālā un kulturoloģiskā konteksta jauna izpratne. Multikulturālisms ir jaunās realitātes izpratne, kad kultūras videi ir trīs plūsmas: 1) etnopartikulārā, 2) nacionālā un 3) globālā.
Multikulturālismā atspoguļojās sabiedrības/cilvēces pašsaglabāšanās instinkts, respektīvi, vēlēšanās izdzīvot izteikti polietniskos apstākļos, kad katrs etnoss fanātiski tiecas nosargāt savu identitāti un tas apgrūtina etnisko līdzāspastāvēšanu, bremzē solidaritātes principa realizāciju etniski iekšējās un starpetniskajās attiecībās. Mūsdienās vairs nav iespējami senie paņēmieni vērsties pret ļaunajiem un sliktajiem. Agrāk iznīcināja sliktos. Varēja izpildīt nāves sodu zagļa sievai un bērniem. Skitiem bija tradīcija nogalināt slikta cilvēka vīrieša dzimuma visus bērnus.
Multikulturālisms ir transetniska identitāte un arī transetniskās identitātes ideoloģija. Līdz multikulturālisma izpratnei ir „jāizaug” tāpat kā līdz pilsoniskās sabiedrības izpratnei. Tas ir intelektuāls process, kura laikā tiek sasniegts noteikts mentāls rezultāts.
Savā laikā multikulturālisms ieguva jaunu spēku pēc tam, kad elite saprata kultūras identitātes saglabāšanas svētīgumu. Labāk ir saglabāt kultūras identitāti nekā visus asimilēt „pārkausēšanas katlā”. Pēc tam Rietumos elite saprata etniskās daudzveidības un kultūru plurālisma ekonomisko labumu – veicina konkurenci, inovācijas, kreativitāti. Multikulturāla vide ir lieliska augsne minētajām parādībām, un multikulturāla vide tādējādi ir liela bagātība.
XXI gadsimta sākumā Rietumeiropā izgāzās nevis multikulturālisma koncepcija, bet gan atsevišķu valstu etnopolitika. Rietumeiropas postmodernistiskā elite nemīl stingras etniskās un reliģiskās identitātes saglabāšanos savas valsts iedzīvotāju slānī, kas tiek saukts lakoniski – migranti. Rietumeiropas postmodernistiskās elites smadzenes ir aptumšojušas politkorekti lietotās Apgaismības un postmodernisma abstrakcijas – demokrātija, cilvēka tiesības, brīvais tirgus, liberālā demokrātija. Izgāšanās atgādina par „balto” cilvēku pasionaritātes izsīkšanu un norietu. „Baltie” cilvēki vairs nav spējīgi konstruktīvi iekārtot savu dzīvi, un viņi paši sevi ir iedzinuši strupceļā – Rietumu sociokulturālajā pašnāvībā. Multikulturālisms pie tā nav vainīgs. Uz multikulturālismu jau tagad var attiecināt V.I. Ļeņina aforismu: jebkuras darbības morālo vērtību nosaka ieguldījums vēsturē.
Multikulturālisms ir sabiedriskās apziņas jauna stadija, kas izpaužās visās sabiedriskās apziņas formās: filosofijā, zinātnē, morālē, reliģijā, mākslā, tiesiskajā apziņā, politiskajā apziņā. Multikulturālisms kā sabiedriskās apziņas jauna stadija organiski sasaucas ar sava laikmeta citām jaunām izpausmēm. Piemēram, globalizāciju kā sabiedriskās apziņas jaunu stadiju.
Sabiedriskās apziņas stadija vienmēr ir vienota ar vēsturisko procesu – sabiedrības esamības realitāti. Tas attiecas arī uz tādām agrākajām sabiedriskās apziņas stadijām kā internacionālisms un sociālistiskais internacionālisms. Internacionālisms ir starptautiska strādnieku šķiras solidaritāte, atzīstot katra līdztiesību un patstāvību. Internacionālisms izpaužās politikā, ideoloģijā, psiholoģijā. Sociālistiskais internacionālisms ir jauna tipa draudzības, līdztiesības, sadarbības apliecinājums starp tautām un nācijām. Sociālistiskais internacionālisms balstās uz patriotismu un ir naidīgs pret nacionālismu un kosmopolītismu. Sociālistiskajā internacionālismā liela loma ir audzināšanas darbam.
Noteikti ir jāņem vērā, ka sabiedriskā apziņa ir vēsturiskā procesa garīgā sfēra sociumā. Sabiedriskajai apziņai ir tiko minētās formas, kā arī funkcionēšanas/realizācijas līmeņi: teorētiskais, psiholoģiskais, ideoloģiskais, ikdienišķi praktiskais.
Multikulturālisma objektīva izpratne ir iespējama tikai tādā gadījumā, kad tiek ņemtas vērā cilvēciskās esamības visas sfēras – viss konteksts. Tāpat ir nepieciešams zināt, kādā ceļā sabiedriskajā apziņā ir radusies jaunā stadija. Savukārt jaunās stadijas izpratne, novērtējums un praktiskais pielietojums nav iespējams bez zināmas sagatavotības un kompetences. Nepieciešams ir tas, ko saucu par „Jaunas kompetences ABC”. Tātad – jaunas kompetences ābeci. Multikulturālisma pamatā ir kultūras jēdziens un attieksme pret kultūru, tāpēc jaunās kompetences ABC centrā ir kultūra.
Atliek piebilst, ka multikulturālismu nevar imitēt. Ar multikulturalismu nevar koķetēt un manipulēt. Multikulturālisms ir īsta un patiesa tendence, ar kuru nevar mānīties un liekuļot tāpat kā nevar mānīties un liekoļot ar jebkuru īstu un patiesu fenomenu.
Tie, kuri neizprot multikulturālisma būtību un vēsturisko ģenēzi cilvēces morāli intelektuālajā attīstībā, priecājās par tā norietu visā pasaulē. 2010.-2011.gada notikumi Lielbritānijā, Francijā, Austrālijā, Norvēģijā, Dānijā patiešām var liecināt par radikālām izmaiņām attiecībā pret tā tipa multikulturālisma politiku, ko realizēja Rietumu valstis, faktiski ideoloģiski sludinot vienu, domājot otru, praktiski darot trešo un likumos rakstot ceturto, kas nevarēja neizraisīt to cilvēku neuzticību, kuriem tamlīdzīga šizofrēniska un amorāla politika bija adresēta. Tomēr viena daļa atklāti priecājās, ka „multikulturālisma viltīgā un melīgā maska” ir norauta un šo ideju vairs nevarēs propagandēt mūsdienu pasaulē. Tika melīgi iestāstīts, ka multikulturālisms esot maskēts veids, kā likvidēt kultūru, kuras vietā ir jāveidojās kaut kam citam.
Šodien ir arī tādi cilvēki, kuri izsakās par multikulturālisma perspektīvām tikai stingra ideoloģiskā diktāta apstākļos, kas bija raksturīgs totalitārismam PSRS. Daži atcerās O.Špenglera atziņu par visu augsto kultūru „necaurlaidību” – nevēlēšanos uzsūkt citu kultūru materiālu. Tāpat tiek rakstīts, ka Austrumu „jaunie barbari” nav spējīgi piedāvāt dzīvotspējīgus sociālos ideālus un viņu tradicionālisms pakāpeniski izšķīst, jo viņu sociālo ilgu objekts ir tas pats mums labi pazīstamais Rietumu hēdonisms un patērēšanas kults, kas tikai formāli ir pakļauts islama ideokrātijai. Praktiski „jaunie barbari” tiecās pēc Rietumu „labumiem”, un viņi piedalās vispasaules „tenderā” par tiesībām iegūt bojāejošo Rietumu civilizāciju. Globalizācijas totālais karnevāls un tā efektīvās iluminācijas piesaista cilvēku uzmanību. Šajā „tenderā” uzvarēs (proti, izdzīvos kā kultūra/civilizācija) tikai tie, kuriem vēl ir spēcīgs tradicionālisms un kuri bez kompromisa savu tradicionālismu spēs aizstāvēt. Šodienas „jaunie barbari” Rietumeiropā ir bezkompromisa masa. Bet multikulturālisms nav iespējams bez kompromisa. Diemžēl tiek aizmirsts vai neizprasts, ka kompromiss ir nepieciešams ne tikai no „jauno barbaru” puses.
2012.gada 23.augustā

piektdiena, 2018. gada 19. janvāris

Stulbuma publiskošana



No vienas puses nekas traks nav noticis. Noticis ir tas, kam bija jānotiek. Stulbums vienmēr kaut kādā veidā izpaužas. Stulbums tāpat kā jebkura garīgā izpausme nevar neizpausties. Salnāja stulbais paziņojums, ka „Valsts prezidents ir konstitucionāls orgāns”, no vienas puses ir loģiski pamatots paziņojums; proti, stulbuma elementāra izpausme. Salnāja stulbumam ir kaut kādā veidā jāizpaužas. Taču no otras puses tiekamies ar kaut ko oriģinālu; proti, tiekamies ar stulbuma publiskošanu. Mūsdienu vispārējā intelektuālā un morālā pagrimuma laikmetā oriģinālais ir tas, ka stulbumam ir iespēja sevi publiskot. Tātad prezentēt sabiedrībai. Tā tas nav bijis vienmēr. Agrāk stulbumam nebija iespējas sevi publiskot. Stulbums izpaudās sociāli marginālā veidā – bez prezentācijas sabiedrībai. Stulbumam netika dota iespēja uzstāties ar savām stulbībām zināmā auditorijā. Agrāk pastāvēja stulbuma strikta cenzūra. Galvenais stulbuma cenzors bija valdība. Tā nekādā gadījumā neļāva publiskajā telpā nonākt stulbumam. Mūsu zemē tagad viss notiek otrādi: valdība pati ir stulbuma autore. Ar valdības stulbuma publiskošanu tiekamies katru dienu. Bez tā vairs nav iedomājama latviešu dzīve zem šīs Saules. Valdība regulāri prezentē kaut ko stulbu. To dara ne tikai Rīgas pils vējoņi, salnāji. Faktiski varas struktūrās būs grūti atrast klerkus, „politiķus”, „ekspertus”, „stratēģus”, kuri nepubliskotu stulbumu. Stulbuma klātbūtne ir masveidīga visaptveroša parādība. Turklāt regresīvi progresējoša parādība, kurai nav redzams gals.

ceturtdiena, 2018. gada 11. janvāris

Jaunā ideoloģija



Globālo sociālo problēmu analītikā tiek pasvītrota jaunas ideoloģijas nepieciešamība. Runa nav par ideoloģijas nevajadzību, atmiršanu, kaitīgumu, bet gan par jaunas ideoloģijas akūtu nepieciešamību. Par ideoloģijas nevajadzību, atmiršanu, kaitīgumu izsakās tikai tie, kuri apzinās savas ideoloģijas bezspēcību, novecošanu, pagrimumu, traucēšanu u.tml. Jaunas ideoloģijas nepieciešamība ir elementāri loģiska: Jauno laiku visas trīs dominējošās ideoloģijas ir zaudējušas aktualitāti un neatbilst mūsdienu dzīves īstenības vajadzībām, nespējot idejiski mobilizēt cilvēkus saskarsmē ar esamības realitātēm. Jauno laiku trīs dominējās ideoloģijas ir 1) sociālisms, 2) nacionālisms (fašisms) un 3) liberālisms. Sociālisma ideoloģijas likteni nosaka saimnieciskās darbības zinātniski tehnoloģiski determinētā strādnieku šķiras izzušana un šķiru cīņas atmiršana sociāli politisko problēmu risināšanā. Nacionālisma ideoloģijas likteni nosaka transnacionālās saimnieciskās darbības determinētība, masveidīgi degradējot nacionāli suverēno valstiskumu un pilsoniskās nācijas valstiski politiskās iespējas. Liberālisma ideoloģijas likteni nosaka šīs ideoloģijas sasniegtais, bet galvenais – šīs ideoloģijas pārcenšanās, galu galā deformējot ideoloģijas konstruktīvo jēgu vispār. Liberālisms jau ir visu paveicis sava centrālā objekta – indivīda – aprūpēšanā: atbrīvojis indivīdu no Dieva, atbrīvojis indivīdu no nacionāli suverēnas valsts, šķiriskās piederības, dzimtas („gendera”), ģimenes, racionālisma, savienojis indivīdu ar iracionālismu, postcilvēku, virtuālo realitāti, idejisko un vērtību plurālismu, kosmopolītismu, postmodernismu garīgajā kultūrā. Liberālisma pārcenšanās ir galvenais iemesls liberālisma turpmākajai nevajadzībai, objektīvi pamatotai atmiršanai, kaitīgumam. Nepieciešama jauna ideoloģija. Tās mērķis – cilvēka saglabāšana, pie reizes atbrīvojot cilvēku no liberālisma pārcentīgās ietekmes. Jaunajai ideoloģijai ir jāpanāk, ka cilvēks paliek cilvēks, bet nevis transformējas postcilvēkā. Jaunajai ideoloģijai cilvēkā ir jāsaglabā cilvēka cilvēciskuma parametri: valoda, garīgā kultūra, identitāte, garīgums, pašcieņa, tikumiskums, humānisms, brīvības prioritāte, nacionālā pašapziņa. Bet tagad par galveno - ideoloģiju demogrāfiskās pārejas laikmetā, kad "baltā" rase noveco un izmirst, zaudējusi dzīves interesi, savas rases atražošanas interesi, masveidā pievēršas triviālām baudām un primitīvai izklaidei; respektīvi, dzīvo saskaņā ar principu "dzīres mēra laikā". Kādai šādos apstākļos ir jābūt ideoloģijai?  Saprotams, visu sarežgī "balto" cilvēku imunitātes zudums pret degradāciju un deģenerāciju. Kādai ir jābūt ideoloģijai, lai "baltai" rasei saglabātu cilvēcisku seju? Atbildē uz šo jautājumu obligāti jāņem vērā mūsu nekompetence; mēs nezinām, kādi spēki organizē un pārvalda demogrāfisko pāreju. Vienīgi nojaušam, ka tas ir kosmiskās enerģijas spēks un šis spēks nav meklējams uz Zemes. Vēl nojaušam šī spēka fatālo raksturu, pret kura gribu cilvēki ir bezspēcīgi. Proti, ja ir nolemta "baltās" rases panīkšana, tad tā arī notiks un neviena ideoloģija to nespēs novērst. 

otrdiena, 2018. gada 9. janvāris

Tumsonības vērtējums

Nesen sastaptie debilie vārdi „teorētiskā zinātne” un „kultūras žurnāliste” vedina uzdot vienu jautājumu: „Kas ir pretīgāk – vēsturiski objektīvi nosacīta tumsonība jeb mentāli nosacīta tumsonība”? Tik tikko sastaptie debilie vārdi noteikti ir mentāli nosacīta tumsonība. Vispirms par to, ko nozīmē vēsturiski objektīvi nosacīta tumsonība un mentāli nosacīta tumsonība. Vēsturiski nosacīta tumsonība ir tad, kad nav skolu, nav iespējams mācīties, saprotams – nav mācību grāmatu un nav zinātnisko grāmatu, tautā valda masveida analfabētisms, kas tiek pakāpeniski pārvarēts: latviešu zemnieki iemācās lasīt latviešu valodā sagatavotās vācbaltu grāmatas, latviešu zemnieku zināšanas paplašinās, tumsonība sāk izplēnēt. Piemēram, latvieši vēsturiski objektīvas tumsonības apstākļos dzīvoja Vecā Stendera laikā. Vecā Stendera slavenā grāmata faktiski ir domāta vēsturiski objektīvi nosacītas tumsonības pārvarēšanai. Tomēr situācija ir dīvaina. Viņa grāmatas saturs ir piebāzts ar muļķībām. Nav saprotams iemesls. Varbūt viņš rakstīja muļķības tāpēc, ka neticēja latviešu iespējām lasīt grāmatas svešvalodās (angļu, franču, vācu, krievu val.)? Tolaik vienīgi svešvalodās izdotajās grāmatās latvieši varēja uzzināt patiesību pretstatā Vecā Stendera muļķībām. Visticamākais, Vecais Stenders rakstīja muļķības tāpēc, ka neticēja latviešu spējai pagaidām kompetenti izprast pasaules īstenības parādības. Vecais Stenders tāpēc visu izklāstīja primitīvi, intelektuāli atviegloti. Viņš faktiski saglabāja latviešos zināmu tumsonību. Tā bija vēsturiski objektīvi nosacīta tumsonība. Tā tika pārvarēta pēc tam, kad latvieši sāka lasīt citu tautu autoru darbus un vēlāk arī citu vācbaltu darbus, kuros jau vairs nebija muļķības un latviešus iepazīstināja ar pasaules reālo saturu un reālajām formām. Mentāli nosacīta tumsonība rodas tad, kad ir iespējams mācīties un iegūt zināšanas ne tikai no pašmāju „vecajiem stenderiem”, bet arī no citu tautu autoru literatūras. Mentāli nosacīta tumsonība rodas tad, kad latvieši prot lasīt ne tikai latviešu valodā un viņiem ir pieejama informācija no visas pasaules, bet viņi to neizmanto un pārtiek tikai no pašmāju „ģēniju” izplatītajām muļķībām Vecā Stendera garā. Mentāli nosacītas tumsonības pamatā ir kaut kāds provinciāli pašapmierināts, mietpilsoniski pašpārliecināts, pseidointelektuālisma apmāts komplekss. Tagad katrs latvietis var uzzināt, kas ir kultūra. Uzzinot, kas ir kultūra, noteikti netiktu lietots debilais „kultūras žurnāliste”. Bet tas nav noticis. Nav atzīta vajadzība mācīties no citām tautām, citu valstu zinātniekiem. Nav bijusi interese noskaidrot, ko par kultūru sauc mūsdienu pasaulē, bet ne tikai pašmāju „ģēniju” izgarojumos, kuriem ir diemžēl iespējams uzturēt tumsonību, šarlatānismu LR mācību iestādēs, medijos, jebkurā publiskajā darbībā. Atbildot uz sākumā formulēto jautājumu, mentāli nosacītā tumsonība ir ievērojami pretīgāka nekā vēsturiski objektīvi nosacītā tumsonība. Vēl nākas piebilst par vienu drūmu šodienas likumsakarību: jo informatīvi atvērtāka pasaule, jo latviešu jaunatnes liela daļa kļūst tumsoniskāka. Informatīvi slēgtajā padomju telpā dzīvojošā jaunatne nebija tumsoniska. Tolaik neviens neteiktu/nerakstītu tādas dumjības kā „teorētiskā zinātne” un „kultūras žurnāliste”.

piektdiena, 2018. gada 5. janvāris

Materiālu pietiekamība

Ādama nolādēšanas kontekstā simboliskās realitātes monitoringam materiālu nekad nav trūcis un netrūkst arī tagad. Monitoringam rodas pamatīgs darbs, ja simbolisko realitāti sasaista ar vēsturi un vēsturi uzlūko kā ideoloģisko vēsturi, kura atspoguļo likumsakarības abstrakti simbolisko ideju ģenēzē, transformācijā, tendenciozitātē, dzīves praktikumā. Ideoloģiskā vēsture atspoguļo idejisko paradigmu maiņu; šodienas terminoloģijā – Tradicionālisma, Modernisma un Postmodernisma maiņu, ietverot konservatīvisma, liberālisma, sociālisma, fašisma idejiskos kompleksus, kuri nav iespējami bez simboliskā noformējuma un nav iespējami arī bez realitātes maskēšanas un realitātes skaidrošanas ireālā valodā. Citiem vārdiem sakot, bez meliem, kad melošana kļūst Ādama nolādēšanas sekas. Acīmredzot, meli kā Rietumu ideoloģijas saturs nesākās tikai 1919.gadā Versaļā, kā uzskata Alfrēds Bojmlers (Alfred Baeumler). Melīga demagoģija par taisnīgumu, tiesiskumu, demokrātiskumu, cilvēciskumu bija sastopama agrāk. Franču revolūcija visplatāk atvēra vārtus ideoloģiskajai demagoģijai, un tā turpinājās XIX-XX gs., totāli devalvējot minētos cēlos jēdzienus, kuriem neviens vairs netic. Kā zināms, demagoģija kļūst demagoģija, pateicoties vārdu un darbu nesaderībai. Tāda nesaderība Jaunajos laikos kļuva politikas un politiskās varas norma. Ādama nolādēšanas sekas ir sentences „vara pati par sevi ir ļaunums” izmantošana reāli nodarītā ļaunuma maskēšanā. Meli kļūst ideoloģiskais pamats neleģitīmai varai un kroplam valstiskumam. Piemēram, krimināli oligarhiskajam valstiskumam – visjaunākajam valstiskuma ūnikumam uz planētas.