Tumsonības vērtējums

Nesen sastaptie debilie vārdi „teorētiskā zinātne” un „kultūras žurnāliste” vedina uzdot vienu jautājumu: „Kas ir pretīgāk – vēsturiski objektīvi nosacīta tumsonība jeb mentāli nosacīta tumsonība”? Tik tikko sastaptie debilie vārdi noteikti ir mentāli nosacīta tumsonība. Vispirms par to, ko nozīmē vēsturiski objektīvi nosacīta tumsonība un mentāli nosacīta tumsonība. Vēsturiski nosacīta tumsonība ir tad, kad nav skolu, nav iespējams mācīties, saprotams – nav mācību grāmatu un nav zinātnisko grāmatu, tautā valda masveida analfabētisms, kas tiek pakāpeniski pārvarēts: latviešu zemnieki iemācās lasīt latviešu valodā sagatavotās vācbaltu grāmatas, latviešu zemnieku zināšanas paplašinās, tumsonība sāk izplēnēt. Piemēram, latvieši vēsturiski objektīvas tumsonības apstākļos dzīvoja Vecā Stendera laikā. Vecā Stendera slavenā grāmata faktiski ir domāta vēsturiski objektīvi nosacītas tumsonības pārvarēšanai. Tomēr situācija ir dīvaina. Viņa grāmatas saturs ir piebāzts ar muļķībām. Nav saprotams iemesls. Varbūt viņš rakstīja muļķības tāpēc, ka neticēja latviešu iespējām lasīt grāmatas svešvalodās (angļu, franču, vācu, krievu val.)? Tolaik vienīgi svešvalodās izdotajās grāmatās latvieši varēja uzzināt patiesību pretstatā Vecā Stendera muļķībām. Visticamākais, Vecais Stenders rakstīja muļķības tāpēc, ka neticēja latviešu spējai pagaidām kompetenti izprast pasaules īstenības parādības. Vecais Stenders tāpēc visu izklāstīja primitīvi, intelektuāli atviegloti. Viņš faktiski saglabāja latviešos zināmu tumsonību. Tā bija vēsturiski objektīvi nosacīta tumsonība. Tā tika pārvarēta pēc tam, kad latvieši sāka lasīt citu tautu autoru darbus un vēlāk arī citu vācbaltu darbus, kuros jau vairs nebija muļķības un latviešus iepazīstināja ar pasaules reālo saturu un reālajām formām. Mentāli nosacīta tumsonība rodas tad, kad ir iespējams mācīties un iegūt zināšanas ne tikai no pašmāju „vecajiem stenderiem”, bet arī no citu tautu autoru literatūras. Mentāli nosacīta tumsonība rodas tad, kad latvieši prot lasīt ne tikai latviešu valodā un viņiem ir pieejama informācija no visas pasaules, bet viņi to neizmanto un pārtiek tikai no pašmāju „ģēniju” izplatītajām muļķībām Vecā Stendera garā. Mentāli nosacītas tumsonības pamatā ir kaut kāds provinciāli pašapmierināts, mietpilsoniski pašpārliecināts, pseidointelektuālisma apmāts komplekss. Tagad katrs latvietis var uzzināt, kas ir kultūra. Uzzinot, kas ir kultūra, noteikti netiktu lietots debilais „kultūras žurnāliste”. Bet tas nav noticis. Nav atzīta vajadzība mācīties no citām tautām, citu valstu zinātniekiem. Nav bijusi interese noskaidrot, ko par kultūru sauc mūsdienu pasaulē, bet ne tikai pašmāju „ģēniju” izgarojumos, kuriem ir diemžēl iespējams uzturēt tumsonību, šarlatānismu LR mācību iestādēs, medijos, jebkurā publiskajā darbībā. Atbildot uz sākumā formulēto jautājumu, mentāli nosacītā tumsonība ir ievērojami pretīgāka nekā vēsturiski objektīvi nosacītā tumsonība. Vēl nākas piebilst par vienu drūmu šodienas likumsakarību: jo informatīvi atvērtāka pasaule, jo latviešu jaunatnes liela daļa kļūst tumsoniskāka. Informatīvi slēgtajā padomju telpā dzīvojošā jaunatne nebija tumsoniska. Tolaik neviens neteiktu/nerakstītu tādas dumjības kā „teorētiskā zinātne” un „kultūras žurnāliste”.