Materiālu pietiekamība

Ādama nolādēšanas kontekstā simboliskās realitātes monitoringam materiālu nekad nav trūcis un netrūkst arī tagad. Monitoringam rodas pamatīgs darbs, ja simbolisko realitāti sasaista ar vēsturi un vēsturi uzlūko kā ideoloģisko vēsturi, kura atspoguļo likumsakarības abstrakti simbolisko ideju ģenēzē, transformācijā, tendenciozitātē, dzīves praktikumā. Ideoloģiskā vēsture atspoguļo idejisko paradigmu maiņu; šodienas terminoloģijā – Tradicionālisma, Modernisma un Postmodernisma maiņu, ietverot konservatīvisma, liberālisma, sociālisma, fašisma idejiskos kompleksus, kuri nav iespējami bez simboliskā noformējuma un nav iespējami arī bez realitātes maskēšanas un realitātes skaidrošanas ireālā valodā. Citiem vārdiem sakot, bez meliem, kad melošana kļūst Ādama nolādēšanas sekas. Acīmredzot, meli kā Rietumu ideoloģijas saturs nesākās tikai 1919.gadā Versaļā, kā uzskata Alfrēds Bojmlers (Alfred Baeumler). Melīga demagoģija par taisnīgumu, tiesiskumu, demokrātiskumu, cilvēciskumu bija sastopama agrāk. Franču revolūcija visplatāk atvēra vārtus ideoloģiskajai demagoģijai, un tā turpinājās XIX-XX gs., totāli devalvējot minētos cēlos jēdzienus, kuriem neviens vairs netic. Kā zināms, demagoģija kļūst demagoģija, pateicoties vārdu un darbu nesaderībai. Tāda nesaderība Jaunajos laikos kļuva politikas un politiskās varas norma. Ādama nolādēšanas sekas ir sentences „vara pati par sevi ir ļaunums” izmantošana reāli nodarītā ļaunuma maskēšanā. Meli kļūst ideoloģiskais pamats neleģitīmai varai un kroplam valstiskumam. Piemēram, krimināli oligarhiskajam valstiskumam – visjaunākajam valstiskuma ūnikumam uz planētas.