ceturtdiena, 2018. gada 29. marts

Tieksmju orientācija




Latviešu mentalitātē noteikti ir viena īpašība, kura traucē organizēt nacionālajām interesēm adekvātu politisko darbību. Kā zināms, „pirmās republikas” politisko postu izraisīja „politiskais plurālisms” valstī un parlamentā – simts un vairāk politisko partiju nodibināšana. Tas traucēja izveidot stabilu valdību un ļaut tai valdīt tādu laiku, lai tā spētu praktiski realizēt konkrētus uzdevumus. Valsts apvērsums pielika punktu „politiskajam plurālismam”. Pašlaik „otrajā republikā” par valsts apvērsumu nenākas sapņot, jo latviešu politiskā apziņa ir pilnā mērā pakļauta mentalitātes vienai īpašībai. „Perestroikas” morāli destruktīvākais nopelns ir tas, ka tā cilvēkos uzjundīja „zvēru” – vissliktāko, kas var būt cilvēkā (alkātību, naudas varu, baudas, bezatbildību, egocentrismu, sociālo darvinismu utt.). Saprotams, tas ir jāvērtē plašā kontekstā - "baltās" rases izmiršanas un pagrimuma kontekstā. Rietumos tolaik jau aktīvi kārpījās t.s. finansu kapitālims, kas principā arī balstās uz "zvēra" kompleksu. „Perestroika” latviešos uzjundīja bez jau minētā vēl tādu mentalitātes klasisku īpašību kā individuāli orientētās tieksmes. Ko tas nozīmē? Cilvēku tieksmes var būt orientētas divējādi: 1) individuāli orientētas tieksmes, kuru centrā ir attiecīgā cilvēka personiskās intereses, un 2) sociāli orientētas tieksmes, kuru centrā ir kolektīvās intereses, sākot ar dažādiem minikolektīviem un beidzot ar maksikolektīvu – tautu, valsts nāciju. Un, lūk, latviešu mentalitātē prevalē individuāli orientētas tieksmes, kuras kolekcijā ar alkātību, naudas varu, baudām, bezatbildību, egocenrismu, sociālo darvinismu un citām „perestroikas” atmodinātā „zvēra” tieksmēm pēcpadomju laikā ir ieguvušas kolosālus apgriezienus. Principā nekas jauns netiek konstatēts. Latviešu individuāli orientētā esamība ir saskatīta jau sen analītiski grudrākajos prātos. Teiksim, daiļliteratūrā „mana kaktiņa, mana stūrīša” motīvs ir plaši sastopams. Pašlaik, XXI gs. sākumā, minētā mentalitātes īpašība iegūst dziļu sociāli politisko jēgu, jo nepieciešams likvidēt Maskavas/Vašingtonas/Briseles uzspiesto krimināli oligarhisko iekārtu, kā arī latviešu „miljonu” novirzīt no masveida zagšanas smirdošā lielceļa uz cilvēciski cienīgu maģistrāli, būtiski apvaldot „perestroikas” uzjundīto „zvēru”. Minētā mentalitātes īpašība noteikti pašlaik neļauj izveidot politisko spēku nacionāli reakcionārās valdošās kliķes padzīšanai. Pamodinātais „zvērs” domā tikai par sevi – savu materiālo stāvokli u.tml. „Zvērā” neeksistē sociāli orientētas tieksmes – doma par tautu, valsti. Turklāt ir vēl viens moments. Savu tieksmju realizācijā var būt kolektīva pretestība, kolektīvs apdraudējums (piem., valsts). Var būt individuāla pretestība, individuāls apdraudējums (piem., cita cilvēka). Latvietis tradicionāli vaino otru latvieti, bet nevis kolektīvo spēku. Latvietim visbīstamākais subjekts ir otrs latvietis, bet nevis kolektīvs (valsts, pašvaldība u.tml.). Tas negatīvi atsaucas uz latviešu spēju savu dzīvi normāli iekārtot valsts (kolektīvā) līmenī. Latviešos egocentriskais ir vairāk izteikts nekā socializējošais. Savukārt egocentriskais visos procesos un tajā skaitā sociālajos un politiskajos procesos vairāk akcentē individuālo nekā kolektīvo. Latviešiem dialektiskajā pretstatu cīņā galvenais ir citu indivīdu pretstati, bet nevis kolektīvie sociālie un politiskie pretstati. 

trešdiena, 2018. gada 28. marts

Šizofrēniķu diaspora



2018.gada 28.martā „Delfu” „versijās” ievietoja Ārlietu ministrijas parlamentārās sekretāres Zandas Kalniņas-Lukaševicas rakstu „Diasporas likums – saturīgs, ne deklaratīvs”. Raksts faktiski spilgti apliecina valdošās kliķes cinismu un bezjēdzību. Raksts ir tieša ņirgāšanās par tautu. Tā ir ņirgāšanās, kas ir iespējama vienīgi nacionāli reakcionārā iekārtā. Dāma raksta: „Aptuveni 370 000 Latvijas valstspiederīgo mūsu valsts simtgadi sagaidīs ārpus Latvijas. Citās valstīs dzīvo gan tie, kuri aizbraukuši, personīgās un karjeras izaugsmes mudināti, gan tie, kuri devušies prom ekonomisku apsvērumu dēļ, kā arī tie, kuru dzimtas saknes citās valstīs stiepjas jau gadu desmitiem. Latvijas valsts ir vitāli ieinteresēta, lai daudzie tūkstoši mūsu pilsoņu nezaudētu saikni ar dzimteni un saglabātu latviešu valodu, tradīcijas un Latvijas sajūtu. Tāpēc tik aktuāli ir atbalstīt un uzturēt ciešu saikni ar tautiešiem ārzemēs.[..]Valsts atbalsts ir nepieciešams abām šīm grupām. Vienlaikus atbalstam jābūt rūpīgi pārdomātam, lai neradītu pretrunas sabiedrībā, lai Latvijā un ārvalstīs dzīvojošie netiktu pretnostatīti”. Tiekamies ar latviešu varas inteliģences tipisku šizofrēniju: ar vienu valdošās kliķes roku labākos pamudina atstāt mēslu bedri, ar otru valdošās kliķes roku taisās palīdzēt viņiem atgriezties Tēvzemē. Dāma, protams, nav spējīga aptvert sava vervelējuma šizofrēniju. Viņa nav spējīga saprast, ka galvenā vaina ir nacionāli reakcionārajā krimināli oligarhiskajā iekārtā, kā rezultātā katram normālam cilvēkam ir kauns par LR un viņš cenšas iekārtot cilvēciski cienīgu dzīvi citā zemē. Vispirms ir jālikvidē noziedzīgais režīms, jāsoda tā autori un tikai tad var lūgt kādu atgriezties dzimtenē. Cita ceļa nav. Cita ceļa meklējumi ir varas kliķes jauna nelietība, kā arī jauna iespēja tai nozagt "diasporai" paredzēto naudu. Valdošās kliķes loģikā ir tikai viens dzineklis - zagšana. Teksta lielākā vērtība ir nosauktais skaitlis – „aptuveni 370 000”. Skaitli nosauc „valsts” amatpersona. Tagad šo skaitli drīkst visi izmantot kā oficiāli apstiprinātu informāciju. Skaitlis asociējas ar diviem citiem skaitļiem – 15 400 un 42 149 (= 57 549). Deportācijas nav tas pats, kas bēgšana no mēslu bedres. Tomēr dotie skaitļi izsaka daudz. Tas ir tāpēc, ka „aptuveni 370 000” ir pašu latviešu nopelns – tautas padibeņu nopelns. Un tas arī ir „šķiru cīņas” rezultāts: alkātīgu izdzimteņu un normālu cilvēku „šķiru cīņas” rezultāts, kad tāpat kā senāk vienā revolūcijā uzvaru gūst hominīdu nevērtības – antropoloģiskās pelavas.

Dezinformācija



2018.g. 28.III „Delfi” rakstīja: „Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija trešdien uzklausīs tiesībsargājošās un citas atbildīgās iestādes jautājumā par dezinformācijas ierobežošanu elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos. Komisija pārrunās iespējamos tiesiskos risinājumus”. Tas ir absurds: pie mums dezinformāciju nav iespējams likvidēt. Tā objektīvi pastāvēs tik ilgi, cik ilgi pastāvēs nacionāli reakcionārais krimināli oligarhiskais režīms, par ko nedrīkst teikt patiesību, bet nepieciešams tautai un cilvēcei nepārtraukti melot - dezinformēt sociumu. Tāpēc centieni likvidēt dezinformāciju gūs rezultātus tikai pēc tam, kad būs likvidēts nacionāli reakcionārais krimināli oligarhiskais režīms ar tautas nodevējiem un tautas laupītājiem priekšgalā un pakaļgalā. Ja tas nenotiek, meli-dezinformēšana turpināsies. Tas ir loģiski. Tāpat ir loģiski tas, ka dezinformācija ir jebkura antisociālā, antihumānā, antinacionālā režīma obligāts komponents. Tas, pirmkārt. Otrkārt, dezinformācija (tajā drīkst iekļaut informācijas apzinātu noklusēšanu) var būt vitāla sociālā, politiskā nepieciešamība visdažādākajā kontekstā. Tā tas var būt ideoloģiskajā kontekstā; tā tas var būt, rūpējoties par sabiedrības, tā teikt, psiholoģisko veselību. Milzīgi dumja ākstība ir deputātu vēlēšanās vērsties pret procesu. Dezinformācija ir process. Kā liecina medija ziņa, deputāti grib apkarot dezinformāciju kā procesu. Pret procesu nevar vērsties juridiski. Tas ir nonsenss. Tāda ideja ir nepārprotama idiotija. Pret procesu var vērsties vienīgi politiski, ideoloģiski, psiholoģiski, attiecīgi iedarbojoties uz sabiedrisko apziņu un sabiedrisko domu, un tādējādi mazinot ļaužu interesi par attiecīgo procesu. Problemātiska ir atsevišķu deputātu ideja policijā izveidot speciālu struktūru, kuras uzdevums būtu "brīdināt" viltus ziņu izplatītājus. Viltus ziņas tika vienmēr izplatītas. Bez tā nav iedomājama ideoloģija, militārā sfēra, kara notikumi. Mūsdienās viltus ziņu izplatīšana ir kļuvusi sociālā tendence, un tās rašanās un progresēšana ir jāskata sociuma deģenerācijas un degradācijas kontekstā "baltās" rases norieta laikmetā, kad valda "dzīres mēra" laikā un politiskā, sociālā, nacionālā bezatbildība ir kļuvusi norma. 

pirmdiena, 2018. gada 26. marts

Salīdzinājumu stress



Vislielāko stresu izraisa salīdzinājumi. Ja šodienas latviešu dzīvi salīdzina ar citu tautu un tajā skaitā vistuvāko kaimiņu tautu dzīvi, tad sākas stress. Salīdzinājumi izraisa stresu, jo salīdzinājumi nav izdevīgi latviešiem. Taču salīdzinājumi izraisa ne tikai stresu, bet arī mazvērtības kompleksu. Ja nebūtu iespējams salīdzināt, tad mūsu dzīve liktos laba un to nekas neapēnotu. Tiklīdz sākam savu dzīvi salīdzināt ar citu tautu dzīvi, tūlīt rodas sarūgtinājumi, neapmierinātība, vainīgā meklēšana u.tml. Salīdzinājumos dominē kritēriju identiskums. Mēs sev un citiem piemērojam vienus un tos pašus kritērijus. Bet tas neko labu mums nedod. Kritēriju identiskums mums nav izdevīgs, jo tas atklāj mūsu nevērtību, nepilnību, atpalicību, nekompetenci, amoralitāti, bezsaimnieciskumu, intelektuālo pliekanību utt. Faktiski no salīdzinājumu stresa ir iespējams izvairīties. Turklāt eksistē teorija par salīdzinājumu nepamatotību. Tautu un to kultūras salīdzinājumi ir neproduktīva un nekorekta darbība. Protams, runa ir par kultūru relatīvisma teoriju, kas mums var būt sava veida morālais atbalsts un arguments mūsu kultūras vērtībai, kas salīdzinājumos ar citām kultūrām momentā izplēn. Saskaņā ar kultūru relatīvisma teoriju katra kultūra ir noteikta vērtība, noteikts ūnikums. Kultūru relatīvisma teorija neatzīst kultūru salīdzinājumus, jo kultūras nevar salīdzināt tāpēc, ka katra no tām ir oriģināls veidojums. Vērtējoši salīdzināt oriģinālos veidojumus ir liela bezjēdzība un pat savā ziņā amorāla darbība. Kultūru relatīvisma teorija var likvidēt salīdzinājumu stresu un mazvērtības kompleksu. Tas tā reāli notiktu, ja kultūru salīdzinājums nebūtu sava veida cilvēcisks instinkts. Cilvēkam neizdosies ierobežot instinktu sevi vērtējoši salīdzināt ar citiem cilvēkiem. Tāpat neizdosies ierobežot salīdzinājumu apjomu. Piemēram, sākot ar etniskās identitātes īpašību salīdzināšanu un beidzot ar tautas dzīves prakses salīdzināšanu.

ceturtdiena, 2018. gada 8. marts

Salīdzinājums



Valdošās kliķes jaunākais šausmīgais cinisms un grandiozās nelietības sakarā LB priekšnieka korupciju, LR banku starptautisko noziedzīgo darbību, OIK tautas aplaupīšanu gribot negribot aicina salīdzināt cilvēku dzīvi LPSR ar cilvēku dzīvi LR. Atšķirība ir milzīga. Faktiski atšķirība ir tik liela, ka nekorekti ir kaut ko salīdzināt. Droši var teikt – atšķirība ir fundamentāla. Ja LPSR cilvēku dzīves pamatā bija darbs, tad LR cilvēku dzīves pamatā visplašākajā nozīmē ir zagšana, kad viena daļa domā tikai par zagšanu, bet otra daļa domā tikai par aizsargāšanos pret zagšanu un izdzīvošanas iespējām vispārējās zagšanas apstākļos. Ja LPSR cilvēku galvenais kurators bija valsts, tad LR valsts ir galvenais cilvēku apzadzējs, briesmīgi negodīgi valsts organizēto zagšanu nosaucot par „kļūdu”, kā tas nupat notika OIK laupīšanas sakarā. Ja LPSR darbs bija organiski vienots ar valsts garantēto sociālo aizsardzību (nebija bezdarbs, nosodoši izturējās pret nestrādāšanu, bezmaksas izglītība, medicīna, pensijas), tad LR darbs ir organiski vienots ar valsts (valdošās kliķes) destruktīvo sociālo aizsardzību (eksistē bezdarbs, eksistē „bomžu institūts”, maksas izglītība, medicīna, pensionāru aplaupīšana). Ja LPSR darbs un ar to vienotā cilvēciskā sociālā aizsardzība bija Maskavas krievu (PSRS vadības) politikas rezultāts, tad LR darbs un ar to vienotā destruktīvā sociālā aizsardzība ir latviešu valdošās kliķes politikas rezultāts. Katram ir saprotams, ka tās ir divas radikāli pretējas politikas. Tāpat katram ir saprotams, ka latviešu valdošā kliķe ir latviešu tautas vislielākais ienaidnieks. Un tā tas ir pirmo reizi latviešu tautas pastāvēšanas vēsturē. Latviešu valdošā kliķe ir latviešu tautas bende. 

pirmdiena, 2018. gada 5. marts

Apcūkošana


Skaidrs, ka latviešu savvaļā palaistā "miljona" attīstības līmenis ir atbilstošs gatavībai degradēt jebkuru kultūras elementu. Kāpēc lai dziesmu svētki būtu izņēmums un tos neapsmirdinātu ar tipiski latviskām izdarībām - stulbumu un zagšanu. Viss, kas notiek, organiski atbilst latviešu "miljona" morālajam un intelektuālajam līmenim. Vācieši velti iemācīja latviešiem kora dziedāšanu. Alfrēds Rozenbergs to saprata jau sen. Naiva ideja ir biļešu tirdzniecību uzticēt ārzemniekiem. Latvieši ir ģenētiski talantīgi apveltīti zagļi, un zagšana (visplašākajā nozīmē) ir latviešu kultūras stabils elements. Noteikti apmānīs arī ārzemniekus, inovatīvi izdomājot jaunus paņēmienus savas plebejiskās alkātības izbaudīšanai. Atceros 1973.gadu. Strādāju Talsu muzejā. Tas man un muzejam bija dziesmu svētku gads. Līdz lielajiem pasākumiem Rīgā staigāju pa lauku mājām un vācu dziesmu svētku vēsturiskos materiālus. Atradu un muzejam cilvēki ar prieku nodeva pat vairākus "ulmaņlaiku" koru karogus, kurus burtiski izcēla no pūra lādes. Mans daudzu mēnešu vākums deva iespēju mūsu muzejā noorganizēt Dziesmu svētku piemiņas izstādi. Tolaik bija pavisam cita atmosfēra ap Dziesmu svētkiem nekā šodien. Protams, jāsaprot, ka vispārējā tautas/rases degradācija nesaucē nevienu kultūras atzaru. Viss tiek apcūkots ar prastu mantkārību, „biznesu”, stulbumu, nelietīgām mahinācijām. Latviešu „miljonam” nav nekas svēts, par ko „akadēmiķi” turpina muldēt „latviskās identitātes” sakarā.

piektdiena, 2018. gada 2. marts

Muļķu mentalitāte



Tumsonību veicina arī muļķu īpatsvars. Muļķu mentalitāte ir smalka tēma. Par muļķu mentalitāti nav viegli runāt, jo nav precīzi definējams sarunas priekšmets. Nav skaidri zināms, kurus drīkst nekļūdīgi dēvēt par muļķiem. Folklorā muļķi ir dzīvē veiksmīgi cilvēki un realizē visas ieceres. Tāpēc Šklovskis ieteica ļoti rūpīgi pētīt muļķu būtību. Flobērs par muļķiem asprātīgi atzina „brīvdomātājus”. Latviešu jaunaudzes par muļķiem uzskata tos, kuri neprot zagt un iztiek bez stulbībām. Sena paruna rekomendē pret lišķīgiem un pakalpīgiem muļķiem izturēties ar lielāku piesardzību nekā pret ienaidniekiem. Dievs pret muļķību ir bezspēcīgs, un nekaunas par to atzīties visai cilvēcei. Katrā gadījumā viens ir skaidrs. Muļķis ir sociāls tips, un muļķim var būt liela sociālā loma. Muļķis ir sociālo procesu sastāvdaļa. Bet vēl ir viens stabils novērojums. Tikai muļķim nepatīk, ka viņu nosauc par muļķi. Tādā gadījumā muļķis agresīvi reaģē. Gudrs cilvēks parasti nereaģē, ja viņu nosauc par muļķi. Gudrs cilvēks var par to priecāties. Tātad viņā ir gudrība, kuru apskauž muļķis, un muļķis savas mazvērtības iespaidā nolamā gudru cilvēku. Gudrs cilvēks ar muļķi nekad nepolimizē, lai pats nekļūtu muļķis. Komunikācija ar muļķi ir garīgi neveselīga nodarbošanās. Muļķis vienmēr tiecās pēc polemikas, ja kāds viņu nodēvē par muļķi. Smalkajai tēmai par muļķu mentalitāti noteikti ir ne tikai individuāla amplitūda, bet arī kolektīva (etniskās, sociālās grupas) amplitūda. Arī par to nav viegli runāt, un zinātne par muļķu mentalitāti gandrīz neko nav pateikusi. Interesanti, ka pašlaik pie mums muļķu lomai (mentalitātei) ir ļoti būtisks politiskais pavērsiens. Latviešu muļkiem dārgā Maija Kūle teiktu – „politiskā jābūtības dimensija” ar noteiktu scenāriju. Pēc kārtējās ievēlēšanas Putins aicinās Trampu izvest NATO no Baltijas. Tātad arī no Latvijas. Visticamākais, Tramps to klusi izdarīs. Krievu unikālais jaunais ierocis jau pašlaik ir galvenais un vienīgais arguments NATO aizvākšanai. Ja Tramps to nedarīs, tad Krievija ilgi nedomās un Baltijā ievedīs savu karaspēku. Militāro iemeslu precīzi raksturo Kedims. Jurkānam ir izredzes tēlot Kirhenšteinu. Viņš tiek gatavots šai lomai. Tikai tā ir izskaidrojama 72 gadus veca no politiskās skatuves sen jau  nogājušā vīrieša, bijušās VDK uzticamības personas, aicināšana uz Valdāja klubu, sistemātiskā „piarēšana” ārzemju žurnālistiem, Krievijas, Latvijas sabiedrībai.Taču latviešiem ir visas iespējas minēto scenāriju novērst. Diemžēl tikai teorētiski. Praktiski šķērslis ir latviešu „miljona” lielā politiskā tumsonība un vienaldzība, vitālā ieinteresētība turpināt zagšanu, inteliģences deģenerācija un degradācija, kad ārpolitika uzticēta garīgi kroplam pederastam un visādām Sarkanmatainajām Tumsonībām, bet pēc 6.oktobra sāks valdīt postcilvēki.