trešdiena, 2018. gada 29. augusts

Apšaubāma tēze




Tekstos par „perestroiku” ne reti ir sastopama viena apšaubāma tēze; proti, apgalvojums, ka Baltijas valstīm tika paredzēta brīvība un neatkarība no „Maskavas”. Pat Gorbačovs esot teicis, ka viņš jau pašā sākumā esot prognozējis Baltijas valstu dumpošanos un vēlēšanos atgūt „neatkarību”. Minētais apgalvojums ir pretrunā ar „perestroikas” sagatavošanās darbību, kā arī reālo rezultātu pēc PSRS sabrukuma. Ja „Maskava” patiešām plānoja Baltijas valstu īstu neatkarību, tad nav saprotams, kāpēc savlaicīgi gatavoja „pēcperestroikas” krimināli oligarhiskā valstiskuma „valdniekus”, kā arī savlaicīgi gatavoja „oligarhus”, kuru pārziņā „prihvatizācijas” veidā nodeva sabiedrības kopīpašumus, nacionālās dabas bagātības. Labi ir zināms, ka ārzemēs (īpaši Austrijā) tika radīti speciāli apmācību centri „perestroikas” kadriem. Šos centrus radīja PSRS kopā ar ASV un citām Rietumu valstīm. Tādu kadru vidū bija ne tikai krievi, kuri tika paredzēti valdīšanai Krievijā pēc PSRS sabrukuma. Tādi kadri tika atlasīti arī Latvijā. Populārākais – nacionālais noziedznieks un nacionālais nodevējs Godmanis. Tātad jau pašā sākumā „perestroikas” „arhitekti” paredzēja Baltijas valstu palikšanu Krievijas ietekmes zonā. Bijušajās PSRS republikās tika paredzēts  viena tipa valstiskums, ko realizēja VDK atlasīti „valdnieki”. Kā labi zināms, tā arī notika. „Maskava” klonēja LR u.c. „neatkarīgās” valstis. Spilgts piemērs ir naudas atmazgāšana LR bankās, par ko masu komunikācijas līdzekļiem atļāva informēt sabiedrību 2018.gadā. Tāda darbība ir iespējama vienīgi tāpēc, ka nekas nav mainījies un PSRS turpina eksistēt maskētā formā. „Perestroikas” projekts tika realizēts pilnā apjomā.







Absurda hierarhija



Hierarhija var būt jebkurai ontoloģiskajai realitātei – attiecīgajā realitātes jomā eksistējošajām lietām un parādībām. Hierarhijai var būt kolektīvistiski akceptēts statuss un var būt individuālistiski akceptēts statuss, kad lietu un parādību pakārtotību izveido nevis kāds kolektīvs, bet tikai viens cilvēks atbilstoši savai gribai, kuru savukārt nosaka šī cilvēka zināšanas, priekšstati, vērtības, intereses, attieksme, dzīves pieredze un dzīves perspektīvās prasības. Hierarhija var būt ne tikai racionāli loģiskām lietām un parādībām, bet arī absurdām lietām un parādībām. Tātad bezjēdzīgām, aplamām lietām un parādībām. Tas tā ir tāpēc, ka ne visas bezjēdzīgās, aplamās lietas un parādības ir vienādā mērā bezjēdzīgas, aplamas. Manuprāt, šodienas (2018.gada vasaras) latviešu varas inteliģences sastrādātais absurds pakārtojams šādā secībā. Pirmajā vietā, hierarhijas topā, protams, ir latviešu varas inteliģences atsacīšanās atzīt LR nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā valstiskuma absurdu. Otrajā vietā ir politiskās „elites” vēlēšanās palīdzēt „diasporai”; proti, vēlēšanās palīdzēt latviešu tautas vērtīgākajai daļai, kuru šī politiskā „elite” ar savu nacionāli noziedzīgo rīcību ir izstūmusi no Latvijas. Faktiski tiekamies ar absurdu kvadrātā. Pirmkārt, absurds ir pati vēlēšanās palīdzēt „diasporai”. Otrkārt, absurda ir politiskās „elites” nesapratne, ka „diaspora” dzīvo cilvēciski siltās zemēs un tāpēc loģiski bezjēdzīga, aplama ir necilvēciskos apstākļos smirdošas „elites” vēlēšanās palīdzēt. Absurda hierarhijā trešajā vietā ir jebkuri solījumi LR panākt ekonomisko un cita veida izaugsmi. Tādi solījumi ir absurds. LR nekad netiks panākta jebkura veida izaugsme. Izaugsme būs, bet tā būs regresīva izaugsme. Izaugsme, kura ir jāliek pēdiņās – „izaugsme”. LR pēc PSRS sabrukuma tika radīts kapitālisma vissliktākais variants – kriminālais kapitālisms. Tādā kapitālismā ir vienīgi negatīvā dinamika.  

 





otrdiena, 2018. gada 28. augusts

Intellectuals strata aktualitāte



Tautas garīgā pagrimuma vai attīstības vājā līmeņa pārvarēšana nav iespējama bez intellectuals sociālā strata palīdzības. Pie mums terminoloģiski tradicionāli tas skan – bez inteliģences palīdzības. Ja tautas garīgais pagrimums vai attīstības vājais līmenis ir tik liels, ka inteliģences konstruktīva klātbūtne nav konstatējama un konstatējama ir vienīgi kaut kādas nacionāli reakcionāras pseidointeliģences klātbūtne, tad vispirms ir jāveicina īsta nacionāli svētīga šī strata rašanās. Tas nav vienkāršs uzdevums, jo nav saistīts tikai ar kaut kādu elitāro privilēģiju nodrošināšanu, bet lielā mērā ir atkarīgs no ģenētiskā procesa – cilvēciskās kvalitātes mantošanas ģenētiskā ceļā. Milzīga problēma ir tā, ka nav skaidrs, kas izglītos īstu nacionāli svētīgu inteliģenci. Ja nav nacionāli svētīgas inteliģences, tad nevar būt normāla izglītība, jo izglītības iestādēs rosās neadekvāti kadri. Tātad nacionāli svētīgas inteliģences strata izveidošana ir saistīta ar zināma „burvju loka” pārvarēšanu. Jārada ir sākuma potenciāls, bet nav saprotams, kā to izdarīt. Acīmredzot var noderēt vēsturiskā pieredze, kad savas inteliģences izveidošanai sākumā pieaicina svešzemju kadrus, kuri sāk izglītot vietējos cilvēkus un ar laiku no viņiem formējas vietējās inteliģences slānis. Praktiski tādu slāni var izveidot vienas paaudzes laikā [Starp citu, Klāra Priedīte savā laikā piedalījās tāda slāņa veidošanā Kubā]. Inteliģence sociumā vienmēr ir augstāko ideju un ideālu ģenerētāja un reprezentētāja. Inteliģencei ir refleksijas augstākā pakāpe un spējas radīt zināšanas, un pieredzi. Vienmēr pastāv inteliģences egalitārā brālība – ļoti stabila solidaritāte, konsolidācija. Tautas antropoloģiskais izrāviens nav iespējams bez intelektuālās elites, proti, inteliģences. Nākas to vēlreiz atkārtot. Intelektuālās elites izveidē svarīgs faktors ir cilvēcisko spēju pašrealizācija. Svarīgi, lai cilvēks varētu kaut ko saņemt savā dzīvē, pateicoties savam prātam, erudīcijai, talantam, bet nevis dzīves labumus gūt ar spēku – partejisko piederību, naudu, intrigām, konformistiskām un karjeriskām mahinācijām. Apdāvināti radoši cilvēki viens otru papildina. Ja inteliģences blīvums attiecīgajā vidē ir liels, tad tas var dot sinerģisma efektu – līdzdarbošanās efektu, savstarpējās papildināšanās efektu. Latviešu tauta tagad ir noslīdējusi līdz tādai pakāpei, ka īstas inteliģences izveidošanai ir nepieciešams svešzemju izglītības un zinātnes potenciāls. Zinātne ir sagrauta, un augstākā izglītība ir nonākusi mietpilsoņu, šarlatānu, alkātīgu „biznesmeņu”, neoliberālisma un postmodernisma nozombētu aprobežotu  un nekaunīgu tipu pārziņā. Pie tam stāvoklis ir tik drūms, ka nav jūtams sociālais pieprasījums pēc īstas nacionāli svētīgas inteliģences. Bet tā varētu būt. Nekur nav teikts, ka cilvēku kāda daļa nedrīkstētu transformēties postcilvēkos. Tāpat nekur nav teikts, ka postcilvēkiem nedrīkstētu būt viņiem piemērota postizglītība, kuru kurbulē postinteliģence. Un nekādā ziņā nekur nav teikts, ka visiem etnosiem ir jāpārvar attīstības vājais līmenis vai jāpārvar garīgais pagrimums. Ne velti cilvēces liela bagātība ir etniskā daudzveidība. Daudzveidības parametri var būt dažādi. Tajā skaitā arī attīstības jomā.

 




piektdiena, 2018. gada 24. augusts

Atmaskošanas bezperspektivitāte



Sakarā ar vēlēšanām ir pastiprinājusies dažādu reālu vai izfantazētu nebūšanu publiskā fiksēšana - sūdzību rakstīšana, atmaskojošu tekstu sacerēšana un publicēšana, deputātu kandidātu apsūdzēšana dažādos nedarbos. To dara gan, piemēram, anonīmie „Pietiek lasītāji”, gan arī valdošās kliķes atsevišķi eksemplāri, tādējādi cenšoties elektorātam atgādināt par savu godīgumu, taisnīguma un tiesiskuma dievināšanu. Principā tam visam nav nekādas vērtības. Iemesli vairāki. Līdz galam vienalga netiks izmeklēta attiecīgā nebūšana. Bet pats galvenais ir tas, ka pret atsevišķām nebūšanām ir bezjēdzīgi vērsties, ja noziedzīgs ir pats valstiskums, tā institūtos rosās zagļi un LR valstiskuma veidotāji ir kolektīvie noziedznieki - tauta kā kolektīvais noziedznieks. Tauta masveidā atbalsta nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko valstiskumu ar noziegumu brīvību. Ja tā nebūtu un LR būtu īsta valsts, tad, pirmkārt, nebūšanu (noziegumu) apjoms nebūtu masveidīgs, un, otrkārt, katra nebūšana tiktu objektīvi izmeklēta un tiktu sodīti vainīgie. LR noziegumu brīvībā tas nav iespējams. Tāpēc tagad aktīvā nebūšanu atmaskošana var būt vienīgi zināms morālais gandarījums, morālā kompensācija tiem indivīdiem, kuri grib par kaut ko atriebties kādam citam tautietim un pirmsvēlēšanu kašķīgo atmosfēru enerģiski izmanto denunciāciju izplatīšanai un varbūt pat kaut kādā ziņā patiesu sliktu faktu uzrādīšanai, lai nomelnotu, nokauninātu, iebiedētu kādu deputātu kandidātu. Ja arī fakti ir patiesi, tad vienalga tos neizmeklēs. Dažkārt tikai tēlos izmeklēšanu. Noziedzīgs valstiskums ir sistēmisks veidojums. Tā pamatā ir noziedzības struktūra un tās elementu sakarības. Ja pilnā mērā atmasko vienu noziegumu, tad faktiski tiek atmaskoti arī citi noziegumi un visa noziedzīgā sistēma. Kā zināms, latviešu vairākums nevēlas sistēmas sabrukumu.





Reitingmānija


Reitingi ir ļoti jauna kultūras parādība. Tai ir transnacionāls vēriens – ar reitingiem aizraujas daudzas valstis. Reitingu sastādīšana sākās XX gs. beigās un strauji aptvēra cilvēku dzīves visas sfēras. XXI gs. sākumā reitingus sāka sastādīt arī augstākajā izglītībā. Droši var runāt par globālā mēroga jaunu māniju – reitingmāniju. Tā ir eiropeīdu rases vispārējā pagrimuma spoža izpausme. Rietumu civilizācijā ir izveidojusies reitingu industrija. Diemžēl šī mānija netiek pilnā mērā atmaskota. Kritika eksistē, taču tā ir margināla – skar niecīgu sociuma daļu. Lai atmaskotu reitingmāniju, nepieciešams izprast tās būtību un lomu mūsdienu sabiedrībā, kultūrā. Reitingus var uzskatīt par masu kultūras attīstības noteiktu pakāpi, kad tiek tarificēti masu kultūras produkti, tiem piešķirta kvalifikācija un veidota masu kultūras produktu noteikta hierarhija. Reitingu veidošana ir masu kultūras panākums, masu kultūras industrijas panākums, jo reitingi visā sociumā nostiprina masu kultūras produktu reputāciju un autoritāti. Taču reitingiem ir arī fundamentāla ideoloģiskā loma. Tāpēc reitingmāniju nekādi neapklusina, neierobežo, nekritizē politiskā, ekonomiskā, finansiālā elite. Gluži pretēji. Elite izmanto reitingus savās interesēs. Pret reitingmāniju faktiski nākas izturēties kā pret ideoloģisko instrumentu, tautu pārvaldīšanas mehānismu, propagandas līdzekli, pasaules pārvaldīšanas formu. Reitingmānija ir kolonizācijas jauna sistēma, jo paver iespēju planētas iedzīvotāju apziņā iezombēt noteiktu hierarhiju – pasaules galveno valstu uzskaitījumu. Reitingi planētas iedzīvotājiem, piemēram, iestāsta, ka ASV ir pati labākā, spēcīgākā, varenākā valsts uz Zemes. Tās jebkura veida darbībai, preču produkcijai ir visaugstākie reitingi. To pasludina tādas reitingu firmas kā „Moody’s”, „Standart&Poor”, „Fitch”. 2016.g. „Moody’s” peļņa bija 3,6 miljardi dolāru. Reitingmānija nodara milzīgu ļaunumu, jo unificē ontoloģisko realitāti un reizē veido dažāda tipa pseidoharhijas masu apziņā. Reitingi vada tagadni un vada arī nākotni. Cilvēki zaudē intelektuālo patstāvību un sāk uzticēties tikai reitingiem, bet nevis paši savam saprātam, savām zināšanām, gaumei, pieredzei, kā arī patiesi profesionālam vērtējumam. Ar „partiju” reitingiem pirms 6.X jau tiek dullināts Latvijas elektorāts. Taču reitingiem nevar būt kaut kāda jēga. Neviena „partija” nesola aizslaucīt nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko valstiskumu ar tās noziedzniekiem. Tāpēc jebkurš reitings kalpo minētajam noziedzīgajam valstiskumam, un vēlēšanas ir pilnīgi bezjēdzīgas.





piektdiena, 2018. gada 17. augusts

Antropoloģiskais neadekvātums



Tiem, kuri vēl ir spējīgi kaut ko saprast un arī vēlas kaut ko saprast, pašlaik ir jāapzinās sekojošais: latvieši strauji zaudē antropoloģisko adekvātumu; proti, strauji zaudē precīzo atbilstību Homo sapiens būtībai un uzdevumam. Vēl var teikt: latvieši strauji zaudē cilvēcisko seju. Notikumi 2018.gada vasarā sakarā ar gaidāmajām parlamenta vēlēšanām 6.oktobrī spiež secināt šo jauno stadiju – antropoloģiskā adekvātuma zudumu. Konkrēti par to liecina masveidīgā fizioloģiski slimu cilvēku izvirzīšanās darbam valsts galvenajā institūtā – parlamentā. Tauta ir nonākusi līdz tādai stadijai, ka nākas valsts pārvaldīšanā deleģēt fizioloģiski nepilnvērtīgas būtnes. Respektīvi, būtnes, kuru organismā dzīvības procesi neatbilst Homo sapiens normai un liecina par patoloģiju jeb, latviešu valodā sakot, slimu organismu un organisma norišu novirzi no vesela cilvēka stāvokļa. Idiotu pavļutu, kaimiņdaunu, pederastu putnu, noziedznieku sudrabu, strīķu, jurašu, bordānu, intelektuāli neadekvāto dombrovsku masveidīgā velme būt Saeimā un šo antropoloģiski neadekvāto būtņu masveidīgais atbalsts tautā ir ļoti satraucoša izpausme. Protams, novirzes no prāta un morāles elementāra līmeņa bija konstatējamas arī agrāk latviešu tautas politisko priekšstāvju kontingentā. Taču vēl nekad nebija fizioloģiski neveselu būtņu masveidība un šo būtņu masveidīga atbalstīšana ceļā uz Bruņinieku namu. Vai nākas brīnīties par satraucošo izpausmi – jauno stadiju tautas virzībā? Saprotams, tas viss bija prognozējams, jo nemitīgā intelektuālā un morāla degradācija nevarēja stāvēt uz vietas un ar laiku nedemonstrēt pagrimuma jaunu stadiju. Degradācija ir progresējoša parādība. Tai piemīt progresējoša regresivitāte. Pašlaik šī progresējošā regresivitāte ir novedusi pie tā, ka no 16 deputātu kandidātu sarakstiem kaut kāda cilvēciskā un politiskā uzticība nevar būt nevienam sarakstam. Neapšaubāmi, sarakstos ne visi ir fizioloģiski neveseli. Taču arī viņi nevieš uzticību, ja ir saistījušies ar neadekvātiem „partiju” barvežiem un vēlas kalpot nacionāli reakcionāram un krimināli oligarhiskam valstiskumam.



svētdiena, 2018. gada 12. augusts

Nelabā specifika



Krimināli oligarhiskais valstiskums ir jauna parādība cilvēces vēsturē. To XX gs. nogalē radīja PSKP/VDK nelietīgākie prāti Krievijā, Latvijā, Ukrainā, tam gatavojoties jau labu laiku pirms PSRS formālās likvidācijas. Savlaicīgi apmācīja kadrus no specdienestu atlasītiem attiecīgi piemērotiem indivīdiem. Viņus speciālās mācību iestādēs gatavoja darbībai krimināli oligarhiskā valstiskumā. No Latvijas apmācīja Godmani un noteikti vēl dažus. Tā kā tiekamies ar jaunu parādību un neko par to nezinām, šo unikālo valstiskumu nākas iepazīt, tā teikt, procesā. Publikācijas portālā „Pietiek” un vēl dažos portālos, kā arī vairāku grāmatu („Bailes”, „Vara”) saturs vedina pieņemt, ka krimināli oligarhiskajā valstiskumā politiskās varas institūtos praktiski eksistē tikai dažāda veida nelietības un neeksistē nekas labs, kas eksistē parastā oligarhijā. Kriminālā oligarhijā eksistē tikai sliktais. Tas acīmredzot ir tāpēc, ka parastajā oligarhijā oligarhi un viņu ielikteņi principā domā arī par valsti, sabiedrību. Viņi jūt zināmu atbildību un pienākumu pret tautu, kurai paši pieder. Turpretī oligarhija ar unikālo epitetu "kriminālā" balstās tikai uz cilvēciskajām padibenēm, kuras nav spējīgas darīt kaut ko labu. Padibenes tikai spēj pastrādāt nelietības. Kriminālajā oligarhijā nekas labs nav sastopams. Bet tāpēc nezūd analītiskā interese par unikālo parādību. Kriminālās oligarhijas prakse ir jāfiksē, jāapkopo, jāanalizē tāpat kā jebkura cita tipa valstiskums ir ticis fiksēts, apkopots, analizēts cilvēces politiskajā vēsturē. Tas nav neinteresants darbs. Tā, piemēram, interesanti ir saskatīt atšķirības kriminālās oligarhijas praksē Krievijā un Latvijā. Tāpat interesanti ir atšķirības konfrontēt ar etniskajām, vēsturiskajām, mentālajām, intelektuālajām atšķirībām krievos un latviešos. Gribas pat teikt, ka unikālais krimināli oligarhiskais valstiskums ir viens no interesantākajiem pētnieciskajiem priekšmetiem mūsdienu globālo sociālo problēmu analītikā.



sestdiena, 2018. gada 11. augusts

Jauns pavērsiens




2018.gada augusta sākumā Kremlī radās ideja atņemt milzīgo virspeļņu lielām firmām saskaņā ar bandītiskā reketa principu „Nepieciešams dalīties!”. Izstrādāta rīcības argumentācija, veikti konkrēti aprēķini par atņemtajām summām un to izmantošanas iespējām sabiedrības labā. Tas ir jauns pavērsiens nacionāli reakcionārajā un krimināli oligarhiskajā valstiskumā. Jaunumu sagādā šī unikāli noziedzīgā valstiskuma dzimtene Krievija. Vai latviešu varas viepļi atdarinās savus vecākus? Ļoti iespējams, jo intelektuālā darbība latviešu inteliģencē pamatā izmanto atdarināšanas metodi. Latviešu inteliģence neko jaunu parasti nerada, bet kopā citu kultūru paraugus. Latviešu t.s. humanitārajā inteliģencē tā notiek vienmēr. Minētais valstiskums noteikti ir interesanta analītiskā tēma; tāds valstiskums ir unikāls cilvēces vēsturē. Tas ir Krievijā un tās klonā Latvijā. Latvieši atkal pieliek roku kaut kam unikālam tāpat kā 1917.g. pielika roku unikāla valstiskuma radīšanā. Laimīga tauta! Vienmēr ir bijusi iespēja kaut ko unikāli nevērtīgu ģenerēt cilvēces mērogā. Krievijas noziedznieki-oligarhi pelna labi, jo valstī ir neizsmeļamas dabas bagātības. Ebreji-oligarhi, krievu tautas laime, nedodas uz savu tēvzemi, jo vēl ir ko zagt Krievijā. Latvieši saskaņā ar savu smirdošo mentalitāti visu ir atdevuši ārzemju "oligarhiem", lai nekas netiktu savējiem. Tas klonēto LR var apgrūtināt atdarināt Krieviju naudas atņemšanā. Arī ASV, ES neļaus Latvijā to darīt. Krievija nav tik atkarīga no ASV, ES. Bet tagad padomāsim, kas ir faktiski noticis? Noticis ir tas, ka sadumpojušies ir oligarhijas sargsuņi Kremlī. Krievijā tāpat kā Latvijā oligarhija ir izvietojusi savus sargsuņus visās valsts institūcijās – parlamentā, valdībā. Sargsunis ir arī valsts prezidents. Sargsuņi tiek baroti ar kauliem, bet tagad sargsuņiem ir sagribējusies arī gaļa. Interesanti, kas notiks turpmāk. Vai sargsuņus Krievijā oligarhija nomainīs? Jeb varbūt Kremļa sargsunis ir tik stiprs tagad, ka oligarhija piekāpsies un dalīsies ar saviem sargsuņiem? Katrā gadījumā situācija ir interesanta. Katrā gadījumā Krievijas oligarhijai ir nopietni jādomā par sargsuņu uzticamību, potenciālo apdraudējumu. Latvijas oligarhijai tādu problēmu nav, jo tās sargsuņi ir maniakāli paklausīgi un viņus pilnā mērā apmierina oligarhijas atmestie kauli. Latvijas oligarhijas sargsuņi gaļu neprasa. Neprasīs arī pēc 6.oktobra. Latviešu oligarhi par sargsuņiem izvēlas apdauzītus muļķus un ambiciozas pussieviešu dzimtes nekauņas kā Āboltiņu, Mūrnieci, Druvieti, Kursīti-Pakuli, Čigāni, Melnbārdi, Laizāni, Rībenu, Reiznieci-Ozolu, Viņķeli, Sudrabu. Tagad ir pienākusi kārta pilnīgiem idiotiem kā Pavļuts un legālajiem pederastiem kā Putnis, kas piebiedrosies Rīgas daunu mīlulim daunim Kaimiņam. Latviešu oligarhu sargsuņi ir ļoti zemas kvalitātes dzīvnieki, kurus pat ar kauliem nav jābaro, jo viņi barojas ar atkritumiem no oligarhu sētām.

ceturtdiena, 2018. gada 9. augusts

Patiesības brīvība



Par patiesības brīvību iespējami divi jautājumi. Mulsinoši un intriģējoši divi jautājumi. Mulsinoši tāpēc, ka patiešām izraisa zināmu apmulsumu. Intriģējoši tāpēc, ka rodas pamatota ziņkāre. Jautājumi ir šādi. 1) Kad vēsturiski latviešu inteliģence drīkstēja runāt patiesību? 2) Kad vēsturiski latviešu inteliģence gribēja runāt patiesību? Saprotams, „drīkstēt” un „gribēt” nav viens un tas pats. Var būt visdažādākās situācijas. Var drīkstēt runāt patiesību, un patiesība tiek droši izklāstīta. Var drīkstēt runāt patiesību, bet patiesība netiek droši izklāstīta. Var nedrīkstēt runāt patiesību, un patiesība tiek paklausīgi noklusēta. Var nedrīkstēt runāt patiesību, taču patiesība tiek drosmīgi izklāstīta un netiek noklusēta. Atbildot uz pirmo jautājumu, nākas atcerēties vēsturi. Un, lūk, vēsture liecina, ka latviešu inteliģence pirmo reizi pilnā mērā drīkst runāt patiesību tikai pēcpadomju periodā – aizvadītajos 30 gados. Agrāk nekad tas nebija iespējams. Tas nebija iespējams ne cara laikos, kad radās latviešu inteliģence, ne arī pirmajā „republikā”, kurā, piemēram, vēsturnieki tendenciozi sacerēja vēsturi atbilstoši „nacionālajām interesēm”. Pirmajā „republikā” principā latviešu inteliģence drīkstēja runāt patiesību, bet reāli to nedarīja, veidojot nacionālistisku ideoloģisko, politisko, zinātnisko diskursu. Padomju periodā, saprotams, latviešu inteliģence nedrīkstēja runāt patiesību. Nedrīkstēja runāt patiesību pat par marksismu, kas padomju periodā tika pamatīgi izkropļots. Padomju periodā latviešu inteliģence nedrīkstēja runāt patiesību un paklausīgi nerunāja patiesību. Padomju periodā latviešu inteliģence rīkojās līdzīgi Dribinam, kurš par sevi saka: „Es neslēpju, ka padomju laikā biju konformists un kalpoju padomju ideoloģijai”. Padomju periodā latviešu inteliģencei nebūt obligāti bija „jākalpo padomju ideoloģijai”. Piemēram, rakstnieki, filosofi, literatūrzinātnieki, vēsturnieki varēja rakstīt „rakstāmgaldam”, neslēpjot patiesību. Latviešu inteliģencei patiesības brīvība pirmo reizi pilnā apmērā sākās reizē ar PSRS sabrukumu. Taču latviešu inteliģence neizmanto patiesības brīvību. Jau 30 gadus ir situācija, kad drīkst runāt patiesību, bet patiesība netiek droši izklāstīta. Latviešu inteliģence, tās vairākums – varas inteliģence, cītīgi noklusē patiesību par sevi, tautu, valsti, notikumiem pārējā pasaulē. Nav sastopama paškritika. Turklāt paškritika par galveno un vissāpīgāko – nespēju izveidot cienījamu valsti, bet tās vietā kārpoties nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā valstiskumā ar noziegumu brīvību. Loģisks ir jautājums „Kāpēc tā ir noticis?”. Svarīgi ir divi faktori: 1) latviešu inteliģences šausmīgā kvalitāte un 2) represijas. Lieta ir tā, ka ap patiesības brīvību LR turpinās tas pats viss, kas bija PSRS/LPSR. Proti, turpinās represijas pret tiem latviešu inteliģentiem, kuri uzdrošinās runāt patiesību. Tātad latviešu inteliģenci tikai nākotnē gaida situācija, kad drīkstēs runāt patiesību, un patiesība tiks droši izklāstīta. Laimīga tauta: to gaida patiesība, garīgās un intelektuālās brīvības aura, tiekot vaļā no pašu organizētās savas sirdsapziņas, dvēseles un domu melīguma okupācijas.




ceturtdiena, 2018. gada 2. augusts

Zagšanas lepnums




2018.g. 1. augustā latviešu „politiķis” Šadurskis kārtējo reizi šļupstēja par nepieciešamību skolotājiem palielināt algas. Tika nosauktas konkrētas summas, kuras vajadzīgas skaistajam mērķim turpmākajos divos gados. Šīs summas iespējams salīdzināt ar tām summām, kuras dāsnā un saprātīgā latviešu tauta atvēl Melnbārdes ministrijai nozagt, tēlojot „integrāciju” un citas ērtas zagšanas formas latviešu stulbeņu, zagļu un pederastu valstsbedrē. Salīdzinot 2019.-2020.g. „integrācijai” nozagto summu ar nepieciešamo summu skolotāju algām 2019.-2020.g., iegūstam šādu ainu. 1. „Delfi” par „integrāciju”: „Ministru kabinets otrdien apstiprināja Kultūras ministrijas (KM) izstrādāto "Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas plānu 2019. – 2020. gadam." Plāna īstenošanai paredzētais valsts budžeta finansējums 2019. gadā ir 14 773 795 eiro, bet 2020. gadā – 7 081 376 eiro. Dažādu pasākumu īstenošanai nākamajos divos gados papildu nepieciešams rast vēl 4 021 103 eiro”. Tātad abos gados kopējā summa ir 25 876 274 eiro [14 773 795 eiro 2019.g. + 7 081 376 eiro 2020.g. + 4 021 103 eiro (papildus tiks rasti) 2. „Delfi” par skolotāju algām: „Kā skaidroja IZM, iesniedzot prioritāro pasākumu sarakstu 2019.-2020. gadam, kā pirmā prioritāte izvēlēts pedagogu darba samaksas pieauguma grafiks un vispārējās izglītības iestāžu pedagogu piemaksu, prēmiju un naudas balvu kā vienreizēja maksājuma nodrošināšana. Šim mērķim vairākiem resoriem kopumā 2019. gadā nepieciešami 5,834 miljoni eiro, 2020. gadā - 10,265 miljoni eiro”. Tātad abos gados kopējā summa ir 16 099 000 eiro [5 834 000 eiro 2019.g. + 10 265 000 eiro 2020.g.]. Tātad ir šāds secinājums: ja „integrācijai” paredzēto summu nepiešķir Melnbārdei zagšanai, bet novirza skolotāju algu palielināšanai, tad pāri paliek 9 777 274 eiro [25 876 274 eiro – 16 099 000 eiro= 9 777 274 eiro]. Skaisti, vai ne! Bet ko tādi aprēķini dod gaišajiem latviešiem? Atbilde ir zināma. Viena daļa teiks: „Par ko ir cepiens!”. Viena daļa teiks: „Man tas neinteresē!”. Vislielākā (naudas zadzēju) daļa teiks: „Integrācija ir vajadzīga, jo viņi joprojām nedzied latviski”. Latviešu deģenerātu ģenerālisumuss Grantiņš teiks, ka zagļi nav latvieši, bet žīdi. Komentārā runa ir tikai par diviem gadiem. Esejā „Miljoni tumsonības ambīcijai jeb nacionālās aptaurētības kumoss” minu, ka aizvadītajos 30 gados „integrācijai” nozagts apmēram miljards. Nu un tad! 6.oktobrī latviešu elektorāts atkal kvēli ievēlēs savus dārgos neliešus, masveida zagšanas kuratorus brigmaņus, šadurskus, melnbārdes, kučinskus. Nu un tad! „Integrācijas” zagšana ir sīkums, salīdzinot ar kopējo zagšanas apjomu, no budžeta katru gadu nozogot vairāk kā 50% - apm. 5 miljardus. Lūk, kur ir latviešu tautas vislielākais lepnums un visuzskatāmākais regresīvais sasniegums tautas vēsturiskajā evolūcijā! Lūk, kas nosaka latviešu neapskaužamo reputāciju Latvijas cilvēcē un pārējā cilvēcē!