Absurda hierarhija

Hierarhija var būt jebkurai ontoloģiskajai realitātei – attiecīgajā realitātes jomā eksistējošajām lietām un parādībām. Hierarhijai var būt kolektīvistiski akceptēts statuss un var būt individuālistiski akceptēts statuss, kad lietu un parādību pakārtotību izveido nevis kāds kolektīvs, bet tikai viens cilvēks atbilstoši savai gribai, kuru savukārt nosaka šī cilvēka zināšanas, priekšstati, vērtības, intereses, attieksme, dzīves pieredze un dzīves perspektīvās prasības. Hierarhija var būt ne tikai racionāli loģiskām lietām un parādībām, bet arī absurdām lietām un parādībām. Tātad bezjēdzīgām, aplamām lietām un parādībām. Tas tā ir tāpēc, ka ne visas bezjēdzīgās, aplamās lietas un parādības ir vienādā mērā bezjēdzīgas, aplamas. Manuprāt, šodienas (2018.gada vasaras) latviešu varas inteliģences sastrādātais absurds pakārtojams šādā secībā. Pirmajā vietā, hierarhijas topā, protams, ir latviešu varas inteliģences atsacīšanās atzīt LR nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā valstiskuma absurdu. Otrajā vietā ir politiskās „elites” vēlēšanās palīdzēt „diasporai”; proti, vēlēšanās palīdzēt latviešu tautas vērtīgākajai daļai, kuru šī politiskā „elite” ar savu nacionāli noziedzīgo rīcību ir izstūmusi no Latvijas. Faktiski tiekamies ar absurdu kvadrātā. Pirmkārt, absurds ir pati vēlēšanās palīdzēt „diasporai”. Otrkārt, absurda ir politiskās „elites” nesapratne, ka „diaspora” dzīvo cilvēciski siltās zemēs un tāpēc loģiski bezjēdzīga, aplama ir necilvēciskos apstākļos smirdošas „elites” vēlēšanās palīdzēt. Absurda hierarhijā trešajā vietā ir jebkuri solījumi LR panākt ekonomisko un cita veida izaugsmi. Tādi solījumi ir absurds. LR nekad netiks panākta jebkura veida izaugsme. Izaugsme būs, bet tā būs regresīva izaugsme. Izaugsme, kura ir jāliek pēdiņās – „izaugsme”. LR pēc PSRS sabrukuma tika radīts kapitālisma vissliktākais variants – kriminālais kapitālisms. Tādā kapitālismā ir vienīgi negatīvā dinamika.