Tautas garīgā pagrimuma vai attīstības vājā līmeņa
pārvarēšana nav iespējama bez intellectuals sociālā strata
palīdzības. Pie mums terminoloģiski tradicionāli tas skan – bez inteliģences
palīdzības. Ja tautas garīgais pagrimums vai attīstības vājais līmenis ir tik
liels, ka inteliģences konstruktīva klātbūtne nav konstatējama un konstatējama
ir vienīgi kaut kādas nacionāli reakcionāras pseidointeliģences klātbūtne, tad
vispirms ir jāveicina īsta nacionāli svētīga šī strata rašanās. Tas nav
vienkāršs uzdevums, jo nav saistīts tikai ar kaut kādu elitāro privilēģiju
nodrošināšanu, bet lielā mērā ir atkarīgs no ģenētiskā procesa – cilvēciskās
kvalitātes mantošanas ģenētiskā ceļā. Milzīga problēma ir tā, ka nav
skaidrs, kas izglītos īstu nacionāli svētīgu inteliģenci. Ja nav nacionāli
svētīgas inteliģences, tad nevar būt normāla izglītība, jo izglītības iestādēs
rosās neadekvāti kadri. Tātad nacionāli svētīgas inteliģences strata
izveidošana ir saistīta ar zināma „burvju loka” pārvarēšanu. Jārada ir sākuma
potenciāls, bet nav saprotams, kā to izdarīt. Acīmredzot var noderēt vēsturiskā
pieredze, kad savas inteliģences izveidošanai sākumā pieaicina svešzemju
kadrus, kuri sāk izglītot vietējos cilvēkus un ar laiku no viņiem formējas
vietējās inteliģences slānis. Praktiski tādu slāni var izveidot vienas paaudzes
laikā [Starp citu, Klāra Priedīte savā laikā piedalījās tāda slāņa veidošanā
Kubā]. Inteliģence sociumā vienmēr ir augstāko ideju un ideālu ģenerētāja un reprezentētāja.
Inteliģencei ir refleksijas augstākā pakāpe un spējas radīt zināšanas, un
pieredzi. Vienmēr pastāv inteliģences egalitārā brālība – ļoti stabila
solidaritāte, konsolidācija. Tautas antropoloģiskais izrāviens nav
iespējams bez intelektuālās elites, proti, inteliģences. Nākas to vēlreiz
atkārtot. Intelektuālās elites izveidē svarīgs faktors ir cilvēcisko spēju
pašrealizācija. Svarīgi, lai cilvēks varētu kaut ko saņemt savā dzīvē,
pateicoties savam prātam, erudīcijai, talantam, bet nevis dzīves labumus gūt ar
spēku – partejisko piederību, naudu, intrigām, konformistiskām un karjeriskām
mahinācijām. Apdāvināti radoši cilvēki viens otru papildina. Ja inteliģences
blīvums attiecīgajā vidē ir liels, tad tas var dot sinerģisma efektu –
līdzdarbošanās efektu, savstarpējās papildināšanās efektu. Latviešu tauta tagad
ir noslīdējusi līdz tādai pakāpei, ka īstas inteliģences izveidošanai ir
nepieciešams svešzemju izglītības un zinātnes potenciāls. Zinātne ir sagrauta,
un augstākā izglītība ir nonākusi mietpilsoņu, šarlatānu, alkātīgu
„biznesmeņu”, neoliberālisma un postmodernisma nozombētu aprobežotu un nekaunīgu tipu pārziņā. Pie tam stāvoklis
ir tik drūms, ka nav jūtams sociālais pieprasījums pēc īstas nacionāli svētīgas
inteliģences. Bet tā varētu būt. Nekur nav teikts, ka cilvēku kāda daļa
nedrīkstētu transformēties postcilvēkos. Tāpat nekur nav teikts, ka
postcilvēkiem nedrīkstētu būt viņiem piemērota postizglītība, kuru kurbulē
postinteliģence. Un nekādā ziņā nekur nav teikts, ka visiem etnosiem ir jāpārvar
attīstības vājais līmenis vai jāpārvar garīgais pagrimums. Ne velti cilvēces
liela bagātība ir etniskā daudzveidība. Daudzveidības parametri var būt dažādi.
Tajā skaitā arī attīstības jomā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru