13.Saeimā ievēlētā latviešu jaunās
paaudzes pēdējās cerība Lielā Dauna „partija” valdības sastādināšanas šarādes
laikā ierosināja t.s. koalīcijas partijām noslēgt konfidencialitātes līgumu,
lai žurnālisti nevarētu iegūt informāciju par „politiķu” sarunām. Kas ir
konfidencialitātes līgums, kuru ierosina noslēgt Lielā Dauna bedre - latviešu
gaišās jaunās paaudzes pēdējā cerība? Tā ir savas valstiskās nekompetences
slēpšana – nekompetences jeb, skaistāk sakot, tumsonības konfidencialitāte.
13.Saeimā ir ievēlēti neizglītoti, vadošā darbā nepieredzējuši tipi no ielas ar
izteiktām aprobežotības un idiotisma pazīmēm ārējā izskatā. Skaidrs, ka viņu
blādīšanās parlamentā ir slēpjama no sabiedrības. Cilvēki nav vēl visi
iracionāli apdulluši, un viņi redz, kāds ārprāts ir noticis 6.oktobrī. Viņi redz
tumsonības, nekompetences, mentālās deviācijas izpausmes.
piektdiena, 2018. gada 30. novembris
ceturtdiena, 2018. gada 29. novembris
Terminoloģiskā devalvācija
Ilgu laiku jēdzienu „devalvācija” lietoja tikai finansiālā
sarunā. Tagad šo jēdzienu lieto ļoti plaši un neattiecina tikai uz konkrēto finansiālo
procesu – valūtas (naudas) kursa pazemināšanos attiecībā pret zelta vai citu
valūtu kursa. Tagad izsakās par devalvāciju, raksturojot dzīves īstenības jebkuras
parādības kritumu. Tāpēc droši var apspriest terminoloģisko devalvāciju, kad „kursu”
zaudē ilgu laiku pārmērīgi bieži lietoti jēdzieni un sarunvalodas leksiskās vienības.
Latvijas mūsdienu dzīves īstenībā devalvējas tādi populāri vārdi kā „idiots” un
„debils”. Šo vārdu devalvācijai ir divi aspekti. Pirmkārt, dotie vārdi
sabiedrībā zaudē semantisko spēku, asumu, kritisko vērienu, nosodošo būtību.
Sabiedrības terminoloģiskā uztvere notrulinās, kļūst vienaldzīga un pulsē bez
emocionālās sakāpinātības. Tā tas notiek tāpēc, ka dotos abus vārdus nākas
lietot katru dienu vismaz vidēji 10-15 reizes, kritiski analizējot un
terminoloģiski adekvāti vērtējot medijos atspoguļotās idiotiskās un debilās izdarības.
Sabiedrībai tas sāk apnikt. Sabiedrībā vārdi „idiots” un „debils” kļūst tik
pierasti, ka vairs neasociējas ar kaut ko ačgārnisku, anormālu un nepieņemamu.
Otrkārt, abi populārie vārdi devalvējas arī to lietotāju apziņā; proti,
publicistu, žurnālistu apziņā. Pie tam viņiem pret šiem populārajiem vārdiem
rodas alerģija – izkropļota reakcija. Tos nākas lietot dienu no dienas daudzas
reizes, un tas kļūst nepanesami. Diemžēl nav lielas iespējas terminoloģiski
manevrēt. Protams, svešvārda „idiots” vietā var lietot latvisko „muļķis” vai „nejēga”.
Svešvārdu „debils” latviskot vienā vārdā nav iespējams. Nākas veidot pagaru
teikumu: cilvēks, kam ir iedzimtas psihiskās atpalicības vieglākā forma. Tik
garš teikums stilistiski nesola neko labu. Nav efektīvi lietot arī svešvārda
(lat. debilis) tulkojumu latviešu
valodā – vājš, nevarīgs. Abiem iztulkotajiem vārdiem latviešu apziņā ir diezgan
stabila nozīme. Ja lasām „vājš cilvēks”, tad acīmredzot tas ir fiziski vājš
cilvēks. „Nevarīgs cilvēks” arī visbiežāk ir fiziski nevarīgs cilvēks, bet
nevis debils cilvēks - cilvēks, kam ir iedzimtas psihiskās atpalicības vieglākā
forma. Tātad atkal ir maģiskais jautājums „Ko darīt?”. Viena iespēja ir
mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā censties atrast piemērotus vārdus vārdiem „idiots”
un „debils”. Piemēram, vārdu „idiots” drīkstētu aizstāt ar tādiem vārdiem kā
nepraša, nemākulis, necienīgs, negantnieks, negausīgs, neģēlīgs, negudrs.
Savukārt vārda „debils” vietā varētu rakstīt „dulls”, „bezprātis”, „garīgi
slims”. Liekas, gandrīz visi piekritīs, ka „tas tomēr nav tas”, jo vārdi „idiots”
un „debils” ir sociāli daudz precīzāki un semantiski dzēlīgāki mūsdienu
laikmetā, ļoti bargi (drakoniski) norādot uz šodienas sociuma kādas daļas reālo
stāvokli. Ar abu populāro vārdu devalvāciju nāksies samierināties un izlikties
to nemanām.
otrdiena, 2018. gada 27. novembris
Debilizācija ap „teātra mākslu”
13.Saeimā neievēlētais nacionālais noziedznieks
(humanitātes noziedznieks) Šadurskis steidz novest līdz galam savu debilo
darbību. 2018.gada 27.novembrī valdība apstiprināja „Izglītības un zinātnes
ministrijas pilnveidoto vispārējās pamatizglītības (!?) mācību saturu un
mācīšanās pieeju, kas skolēnos attīstīs 21.gadsimtam svarīgās kompetences un
skolā iegūtās zināšanas un prasmes spēs veiksmīgi pielietot dažādās dzīves
situācijās. Laikmeta un sabiedrības pieprasītās pārmaiņas izglītībā skolās
pakāpeniski ieviesīs jau no 2020.gada 1.septembra”. Jaunajā pieejā “līdztekus
tradicionālajiem mācību priekšmetiem tiks
piedāvāts jauns mācību priekšmets "Teātra māksla", kā mērķis ir
attīstīt bērnos apzinātas (!?) intelektuālās, emocionālās, fiziskās un verbālās
darbības spējas, izmantojot savas ķermeņa kustības, žestus un mīmiku”. Kā
zināms, agrāk ministrija gribēja ieviest mācību priekšmetu „Drāma”. Kritika ir
uzklausīta, un (kā parasti) ir pastrādāta vēl lielāka muļķība – mācību priekšmets
ar nosaukumu „Teātra māksla”. Kā var saprast, runa ir par neverbālās
komunikācijas prasmi, bet nevis aktiera mākslu jeb "teātra mākslu",
kas ir ļoti plašs jēdziens, ko Vaļņu ielas humanitātes noziedznieks nav spējīgs
aptvert. Kāda vajadzība ir latviešu bērniem mācīt "teātra mākslu"?
Kurš var atbildēt uz šo jautājumu? Un ko nozīmē epitets "apzinātas"?
Kā šis nacionālā noziedznieka murgojums "teātra māksla" saskan ar
mērķi "attīstīt bērnos apzinātas intelektuālās, emocionālās (!?), fiziskās
un verbālās darbības spējas, izmantojot savas ķermeņa kustības, žestus un
mīmiku"? Murgojums ir milzīgs. Tā autori ir šausmīgi neizglītoti cilvēki.
Teātra māksla ir mākslas veids, kas nav iespējams bez noteiktas ievirzes talanta.
Teātra mākslas pamatā ir dzīves realitātes tēlaini nosacīta apguve un
atveidojums. Vai to ir jāmāca pamatizglītībā? Mākslinieciski nosacīta darbība
vienmēr ir atrauta no dzīves realitātes. Vai pamatskolas audzēkņus ir
jāpieradina atrauties no dzīves empīriskajiem procesiem? Teātra mākslai ir
specifiska kognitīvā forma. Tai nav nekāds sakars ar zināšanu apguvi
pamatizglītības pakāpē. Teātra mākslā komunikācijas veidi ir dialogs, monologs.
Teātra māksla balstās uz spēli, tēlošanu (simulēšanu). Teātra māksla ir
kolektīva nodarbošanās. Tā ir sintētiska māksla, apvienojot sevī literatūru,
mūziku, tēlotājas mākslu, horeogrāfiju, vokālo mākslu. Teātra mākslai ir nepieciešams
teātris – specifiski iekārtota telpa. Tāpat vajadzīgs ir skatītājs. Teātra
māksla realizējas dažāda profila teātros – dramatiskajā teātrī, operas un
baleta teātrī, leļļu teātrī, pantonīmas teātrī. Teātra mākslas subjekti ir
aktieri, režisori, scenogrāfisti, komponisti. Teātrī ir butaforijas, tērpi,
grimētavas. Vai latviešu tauta ir pelnījusi, ka tā saputro
bērnu izglītību? Šadurskis rīkojas nelietīgi. Viņu tauta neievēlēja 6.oktobrī. Viņu
neievēlēja tāpat kā agrāk neievēlēja citu izglītības politikas spīdekli
Druvieti. Tā vietā, lai izdarītu morālos secinājumus, nelietis ir panācis savu
debilo murgojumu akceptu valdībā.
pirmdiena, 2018. gada 26. novembris
Nekompetences (tumsonības) institucionalizēšana
2018.gada 6.oktobrī 13.Saeimā sastūma milzīgu baru „jauno
politiķu”. Savukārt 2018.gada 26.novembrī provinces bioloģijas skolotājs, Rīgas
pils saimnieks, principā recidīvists, kurš jau zaudējis vairāk kā 10 tiesas procesus,
slēpjot no sabiedrības informāciju par naudas nepelnītu sadalīšanu (zagšanu)
Valsts prezidenta aizgaldā, uzdeva sastādīt LR valdību antropomorfam indivīdam,
kurš nekad nav sēdējis nevienā valstiski atbildīgā krēslā, tik tikko ir iestājies
dauna/klauna „kabatas partijā”, kurā ne reizi nav samaksājis biedra naudu un,
saprotams, nav izbaudījis politiskās karjeras kāpumu no zīmuļu asinātāja līdz
partijas sekretāram vai kādam citam amatam partijā, bet toties sabiedrībā viņam
ir negodīga jurista slava. Neapšaubāmi, 6.oktobrī LR pārvaldīšanā masveidīgi
ienāca cilvēki no ielas - bez pieredzes, bez zināšanām, bez reputācijas un
autoritātes tautā. Visi no viņiem ir „brīvvalsts” kriminālā kapitālisma morālās
atmosfēras, nemitīgās bezjēdzīgās un kroplās reformās izmocītās nepilnvērtīgās
izglītības produkti ar pirktiem diplomiem. Nav ticams, ka viņiem ir kaut kādas
zināšanas politoloģijā, sabiedrības mācībā. Nav ticams, ka viņi var pareizi
pateikt, kas ir valsts, kā funkcionē valsts, kas ir valsts iekārta, ko dara
parlaments, ko dara valdība, no kādiem elementiem sastāv valsts politika utt. Nekādi
nav ticams, ka viņiem ir priekšstats par likumdošanu un līdz šim parlamentā
pietaisītajiem likumiem. Nav ticams, ka viņiem ir zināšanas ekonomikā,
etnopolitikā, nacionālajos jautājumos, starptautiskajās lietās, diplomātijā.
Nav ticams, ka viņi zina vēsturi – pasaules un Latvijas vēsturi. Esmu pilnīgi
pārliecināts par viņu terminoloģisko nekompetenci, valodas neprecizitāti un pat
diskursīvo neloģiskumu. No viņiem noteikti neviens neprot pareizi lietot divus
vārdus – nācija un kultūra. Viņi nezina, kāda atšķirība ir starp jēdzieniem „tauta”
un „nācija”. Jaunais valdības sastādītājs, politiskais parvēnijs no ielas, jau
publiski apliecināja, ka nav lasījis Satversmi un nezina, kā LR veido valdību.
Labi ir zināms „jauno politiķu” partejisko programmu debilisms un idiotiskais
utopisms, solot tautai zelta kalnus un pat komunismā neiespējamus sociālos
labumus. Un tāpēc, lūk, ir jautājums „Kas notiek pēc tam, kad kādu kultūras
(politika un valsts pārvaldīšana ir kultūras komponenti) segmentu pārņem
pilnīgi nepiemēroti, nesagatavoti, cilvēciski neadekvāti tipi?”. Atbilde nav
ilgi jāmeklē! Tā ir vēsturiski zināma jau sen! Tādā gadījumā var notikt tikai
viena rīcība: nekompetences (jeb
precīzāk - tumsonības) institucionalizēšana.
Tas nozīmē, ka mūsu dārgie jaunās paaudzes „politiķi” pārvērtīs par vispārobligātu normu, pieeju, kārtību savu attiecīgo neizpratni un nezināšanu. Protams, viņi spēj
rīkoties vienīgi atbilstoši savai klaji apšaubāmajai izglītotībai,
inteliģencei, morālajai stājai. Ja prevalē mežonība, kroplība, neattīstība,
bezgarīgums, amorālisms, intelektuālā nabadzība, tad tas viss turpmāk nevar
neatspoguļoties LR sociāli politiskajās norisēs. „Jaunie politiķi” var
institucionalizēt vienīgi šausmīgo bezvērtību un nekaunīgo tukšumu, kas ir
viņu galviņās, sirdīs un dvēselēs.
svētdiena, 2018. gada 25. novembris
Atbilde uz jautājumu „Ko darīt?”
Latvijā tie saprātīgie cilvēki, kuri ir bijuši spējīgi godīgi,
drosmīgi un objektīvi novērtēt „brīvvalsts” dzīves šausmīgo realitāti un, ņemot
vērā tagadnes melno procesu stabilitāti, saskatīt gaišas nākotnes
neiespējamību, uzdot jautājumu „Ko darīt?”. Cilvēki, kuri rūgti pārdzīvo
Latvijas un latviešu tautas bezjēdzīgo, noziedzīgo, cilvēciski necienīgo dzīves
kārtību, ir dziļā neizpratnē, apjukumā, neziņā par iespēju panākt radikāli
pozitīvu pavērsienu valstiskajā un etniskajā jomā. Viņus neapmierina sociālais,
politiskais, morālais, intelektuālais, garīgais klimats Latvijā. Viņi redz, ka oligarhijas
un tās apkalpojošās valdošās kliķes politiskā kvintesence (būtiskāko, svarīgāko
pazīmju, īpašību kopums) nesastopas ne ar kādu kritisko izvērtējumu un latviešu
sociālais, politiskais, morālais, intelektuālais protests ir līdzīgs nullei.
Faktiski nekāda protesta nav. Ja arī atsevišķi cilvēki organizē oligarhijas un valdošās
kliķes nacionāli noziedzīgās darbības atspoguļošanu grāmatās un internetā, kā
arī sabiedrībai tiek izskaidrots LR nacionāli reakcionārais un krimināli
oligarhiskais valstiskums, tad visa šī darbība principā paliek tikai „uz papīra”,
jo tai nav sociuma kolektīvā nosodījuma atbalsts, aizmugure, spēks un
autoritāte. Tāpēc valdošā kliķe un tās saimnieki kriminālie oligarhi var droši turpināt
savu izteikti noziedzīgo darbību. Savādāk būtu, ja Astoņkājim (oligarhiem) un
Lielajai Bandai (oligarhijas sargsuņiem - valdošajai kliķei) nāktos respektēt kāda
sabiedriskā spēka protestus un publiski kolektīvo nosodījumu. Bet tāds spēks
neeksistē. Tātad neeksistē arī protesti, nosodījumi. Eksistē vienīgi
neapmierinātības burbuļošana „ķēķī”. Tā noteikti ir relatīvi masveidīga
burbuļošana. Taču arī burbuļošanas masveidība neko nevar panākt, jo reāli tā ir
margināla, nelegāla, pagrīdes burbuļošana. Tai nevar būt nekāda ietekme LR. Ar
padomju varu arī gandrīz visi bija neapmierināti „ķēķa līmenī”, taču PSRS vienā
naktī sabruka tikai tāpēc, ka sabrukumu noorganizēja pašas lielvalsts politiskā
vara – PSKP/VDK „elites elite”. Bez konkrēta sociālā spēka rašanās un bez konkrēta
sociālā spēka aktivitātes latviešu apokaliptika, latviešu soterioloģija,
latviešu ontoloģija, latviešu metafizika nemainīsies un turpināsies
pesimistiskās žēlabas par latviešu tautas gala tuvošanos, latviešu dvēseļu
nepestīšanu no ļaunuma, latviešu esamības vispārīgo pamatu, principu,
struktūras un likumsakarību fundamentālo nevērtību, latviešu pirmpamatu, pirmelementu
zaudēšanu, aizmiršanu, necienīšanu. Bez konstruktīvi orientēta un nacionālajai
labklājībai veltīta sociāli politiskā spēka rašanās un sociāli politiskā
izrāviena latviešu tautas nākotne būs izteikti regresīva. Un neko nelīdzēs
atsevišķu indivīdu atmaskojošā darbība un nesaudzīgā publicistiskā esejistika,
kas drīzāk ir uzskatāma par naivu filosofisko un intelektuālo sentimentalitāti „mēra
laikā”, kad etniskā un valstiskā ideālisma apjūsmošana kļūst smieklīga
polēmiskā konstrukcija. Kā zināms, LR nav vienīgā zeme ar kriminālā kapitālisma
trajektoriju. Krievijā šī trajektorija ir daudz briesmīgāka. Taču Krievija ir
vienīgā zeme bijušās PSRS teritorijā, kur jau vairākus gadus eksistē samērā
apjomīgs un efektīvs nacionālās aizsardzības spēks, kā var dēvēt Sergeja
Kurginjana izveidoto kustību „Суть времени”. Tā ir kustība, kuras mērķis ir
glābt Krieviju. Tā ir sagandēta ne mazāk kā Latvija, un Krievija patiesībā ir
visu nelaimju „māte un tēvs”, apzināti izveidojot nacionāli reakcionāru un
krimināli oligarhisku valstiskumu – unikālu valstiskumu cilvēces vēsturē. LR ir
KF klons. Kurginjans ir ģeniāls cilvēks. Viņš izprata „perestroikas” noziedzīgo
būtību jau 90.g. sākumā. Viņš jau tolaik rakstīja par kriminālā kapitālisma
„celtniecību” Krievijā, kad sākotnējais kapitāls tiek iegūts laupīšanas veidā. Viņa
kustība ir nozīmīga parādība pasaules mērogā. Arī Latvijā ir cilvēki, kuri ir
iesaistījušies šajā kustībā. Kurginjana teorētiskā pieeja un polittehnoloģiskā prakse
var būt metodoloģiskais paraugs arī mums. Katrā ziņā šī kustība ir teorētiski
ļoti pareizi un precīzi būvēta. Rezultāts ir labs. Taču rezultāts diemžēl ir
atkarīgs no „baltās” rases kopējā likteņa demogrāfiskās pārejas kontekstā. Kā
zināms, liktenis nav patīkams, un neviens to nevar izmainīt. Piem.,
demogrāfisko katastrofu un tās sociālos satelītus masveida degradāciju un
deģenerāciju (dzīves baudīšanu mēra laikā) neviens nevar apturēt. Tas ir
izdevies tikai Farēru salās. Arī Kurginjans pēdējā laikā žēlojas par
inteliģences sabrukumu, tautas degradācijas pieaugumu. Iespējami divi
scenāriji: 1) vai nu tauta saņemsies un mobilizēsies jeb 2) tauta un tās valsts
ies bojā (Krievija izšķīdīs vai to iekaros). Salīdzinot ar stāvokli Latvijā, ir
viens nepatīkams moments. Kurginjana kustībā dominē jauno paaudžu pārstāvji,
kurus nav izdevies nozombēt no Rietumiem ievazātajai ideoloģijai. Krievijā
nezombētas jaunatnes daļa ir ļoti liela. Latvijā visriebīgākā nelaime ir nozombētā
jaunatne, kura 2018.gada 6.oktobrī panāca radikālu vēsturisko pavērsienu, kas
latviešu tautai nesīs milzīgu postu. Kurginjana vadītā kustība ir ļoti laba un
pamācoša atbilde uz jautājumu „Ko darīt?” visdažādākajā aspektā.
ceturtdiena, 2018. gada 22. novembris
Humanitātes noziedzība
Noziedzībai var būt daudzas sejas:
ekonomiskā noziedzība, kriminālā noziedzība, juridiskā noziedzība, noziedzība
pret cilvēci, starptautiskā noziedzība. Iespējama noziedzība, kuru nākas dēvēt
par humanitātes noziedzību. Tā ir noziedzība pret cilvēcību, cilvēkmīlestību,
cilvēka cienīšanu, rūpēm par cilvēka labklājību tādos humānisma aspektos kā
audzināšana, izglītošana, ideoloģiskā skološana, sociumam adresētā garīgā
kultūra, sabiedrības morāli tikumisko vērtību un normu kodekss. Mūsdienu
Latvijā ir sastopami visi noziedzības veidi. Vieni vairāk, citi mazāk. Taču
noziedzības veidu hierarhijas virsotnē noteikti atrodas humanitātes noziedzība,
par ko ir jāsoda tikpat bargi kā par ekonomiskajiem noziegumiem, kriminālajiem
noziegumiem.Pie mums humanitātes
noziegumi smagā formā ir paveikti izglītībā, zinātnē, garīgajā kultūrā, masu
komunikācijā, ideoloģiskajā darbībā. Runa ir par izglītības šausmīgo
izkropļošanu, zinātnes likvidēšanu un akadēmiskā šarlatānisma nostiprināšanu,
mākslas un literatūras postmodernistisko izkropļošanu, neoliberālistiskās ideoloģijas
uzspiešanu. Galvenie humanitātes noziegumu veicēji ir politiķi, skolotāji,
pasniedzēji, garīgās kultūras institūciju darbinieki, bezsmadzeņu literāti,
mākslinieki, valsts iestāžu darbinieki. Humanitātes noziedznieki ir pelnījuši
tādu pašu soda mēru kā nacionālie nodevēji, nacionālie laupītāji. 13.Saeimas kontingents, premjerministra izvēle īpaši saasina
jautājumu par humanitātes noziedzības antropoloģiski visaptverošo raksturu un drausmīgajā sekām Latvijā.
trešdiena, 2018. gada 21. novembris
Misija
Viktors Avotiņš 2018.gada 21.novembrī „NRA”
publicēja reti pretīgu, lišķīgu, savā pielīšanā valdošajai kliķei riebīgi
vulgāru gabalu „Augšāmcelt Latviju”. Tik primitīvi pieglaimīgu tekstu padomju
laikā nepublicēja. Tik zemu padomju propaganda nenolaidās. Bet nekā negaidīta
Avotiņa rīcībā, protams, nav. Avotiņš
ir skaisti nodzīvojis savu mūžu, konsekventi un regulāri laizot politiskās
varas dibenu. Vara mainījās, bet Avotiņš nemainījās - turpināja laizīt jaunās
varas dibenu kā precīzi nocentrēts un ieprogrammēts robots. Tāda ir šī cilvēka
misija uz Zemes un tur neko nevar mainīt. Misija prasa noteiktu morāli,
noteiktas zināšanas, noteiktu pilsonisko stāju, noteiktu pasaules izpratni.
Morāle, zināšanas, stāja, izpratne tādas misijas kontekstā nevar būt laba un
cienījama. Teiksim, tagad nekādā gadījumā nevar cienīt tādus antropomorfos
primātus, kuri laiza nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā valstiskuma
dibenu, neredz latviešu tautas bojāeju, izliekas neredzam valstiskās
suverenitātes neesamību, klusē par regresa progresu, kas tagad ir sasniedzis jaunu
gradāciju - pederastu, daunu, morāli
patoloģisku viepļu uzkundzēšanos varas apcirkņos.
otrdiena, 2018. gada 20. novembris
Šaušalu turpinājums
13.Saeimas vēlēšanu šaušalīgais
rezultāts tūlīt tika uzskatīts par neapturamas lavīnas (latviešu tautas katastrofas)
sākumu, momentā ieraujot savā fatālajā nobrukumā visu pārējo, kas valstī turpmāk
notiks un ko turpmāk darīs latviešu tauta. Dotā metodoloģiskā prognoze,
saprotams, reāli piepildās. 2018.gada 6.oktobrī ievēlētā 13.Saeima, par kuras
cilvēcisko kavalitāti un valstiskā darba kompetenci ir milzīgas šaubas un
jaunievēlēto deputātu raksturojumā populāri ir tādi apzīmējumi kā dauni/klauni,
pederasti, morāli patoloģiski primāti, jau ir pastrādājusi kaut ko tik šaušalīgu,
ka ne vien pilnā mērā apstiprinās populāro apzīmējumu pareizība, bet notikušais
ir jāvērtē kā drausmīgs notikums cilvēces mērogā. 13.Saeima par parlamenta
Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāju ievēlēja Artusu
Kaimiņu. Kā labi zināms, šim antropomorfajam radījumam sabiedrībā ir tikai
viena reputācija – dauna/klauna reputācija. Cita reputācija neeksistē. Dauna/klauna
reputācija tika iegūta vulgārajā un seklajā „Suņu būdā”, kas bija atklāta
ņirgāšanās par žurnālistiku. Pēc tam dauna/klauna reputācija tika nostiprināta
12.Saeimā, kļūstot par nekaunīgāko un bezjēdzīgāko „runātāju”, kurš
nepārtraukti centās sev pievērst mediju uzmanību ar cilvēciski neadekvātu
rīcību. Dotās reputācijas cementēša ir arī odiozā „kabatas partija”, kura tika
sameistarota kopā ar tādas pašas stipri apšaubāmas reputācijas Rīgas
vienaudžiem. Tagad šo deklasēto elementu, kuram sabiedrībā ir stabila
dauna/klauna reputācija un kuram ir aizdomīgi jocīga izglītība (Kultūras
akadēmijā 2003.gadā iegūta aktiera augstākā izglītība, it kā eksistētu aktiera
pamatizglītība un aktiera vidējā izglītība !?), parlaments ievēlēja par ļoti
ļoti svarīgas komisijas priekšsēdētāju. Internetā pati Saeima par komisijas pārzinātajām „nozarēm un tematiem” skaidro: „Cilvēktiesības visplašākajā to
spektrā, ieskaitot bērnu, invalīdu, minoritāšu tiesības un patvēruma meklētāju
uzņemšanu, un ar tām saistītie jautājumi ir komisijas redzeslokā. Sabiedrisko
lietu segmentā komisijas tematu loks ir vēl plašāks. Tas ietver jautājumus, kas
saistīti ar bērniem, jaunatni, reliģiskajām organizācijām, svētkiem un atceres
dienām, Otrā pasaules kara veterāniem un pretošanās kustības dalībniekiem.
Īpašu vietu komisijas darbā ieņem mediju lietas – mediju un vārda
brīvības, apraides un preses izdevumu veicināšanas, kā arī Latvijas mediju
telpas atbalstīšanas politikas jautājumi.” 13.Saeimas rīcība ir unikāla rīcība.
Tas nav pārspīlējums. Nekādi nav ticams, ka tik cilvēciski un politiski jūtīgas
sfēras kā cilvēktiesības un sabiedriskās lietas tiek uzticētas cilvēciski
totāli nepiemērotam indivīdam. Interesanti,
vai Bruņinieku nama antropomorfo radījumu jaunajā ģenerācijā kāds saprot, ka tā
patiesībā ir tieša ņirgāšanās par cilvēktiesību institūtu pasaulē, kā arī,
protams, ņirgāšanās par cilvēku un cilvēciskumu kā augstāko vērtību? Vai
13.Saeimā kāds var pateikt, kas ir latviešiem devis tiesības veikt šādu
planetāra vēriena ņirgāšanos par svētām izpausmēm? Ar ko muļķu un zagļu, daunu
un pederastu tauta ir izpelnījusies tādu godu? Cilvēktiesības ir viens no sociāli,
morāli, psiholoģiski, politiski jūtīgākajiem segmentiem cilvēku savstarpējās
attiecībās, cilvēku attiecībās ar valsti, cilvēku attiecībās ar varu, brīvību,
tiesiskumu un taisnīgumu, morālo skaidrību un konsekvenci. Cilvēktiesības ir
organiski vienotas ar valsts etnopolitiku, demokrātijas līmeni, migrācijas,
integrācijas problemātiku, etnisko minoritāšu tiesībām un tiesību aizsardzību.
Visi zina, ka Latvijā ir milzīgas problēmas cilvēktiesību jomā. Interesanti, ko
tagad saka krievu diaspora, redzot, ka viņu intereses un aizstāvība ir nodota
dauna/klauna rokās? Cilvēktiesības nav tikai tiesības brīvi paust savus
uzskatus, brīvi izvēlēties reliģisko ticību, brīvi apliecināt savu politisko
viedokli. Cilvēktiesības ir arī tiesības būt cilvēkam kā augstākajai radībai.
Cilvēktiesības ir arī tiesības saglabāt cilvēciskumu un saglabāt cieņu pret
cilvēciskumu. Vai tādu tiesību aizstāvību drīkst uzticēt cilvēciski apšaubāmam
radījumam? Ko tagad lai saka ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas realizētāji
dzīves praksē? Ko tagad lai saka tie cilvēki, kuri uzticas Satversmes 8.nodaļas
„Cilvēka pamattiesības” ievērošanai Latvijā? Vai tā nav ņirgāšanās par
Satversmi, tās normu konsekventu izpildi un izpildes kontroli uzticot
deklasētam elementam? Dauns/klauns ir kļuvis Latvijas sociuma labklājības
garants. Viņa pārziņā ir nodotas sabiedriskās lietas visā to bezgalīgajā
daudzveidībā. No šīs daudzveidības īpaši nākas pievērst uzmanību tam, ka „Suņu
būdas” žurnālistikas izķēmotājs tagad pārzinās arī medijus – masu komunikācijas
līdzekļus. Tātad ir ieguvis iespēju ietekmēt Latvijas tautas sabiedrisko
apziņu. Nav grūti aptvert, ka tas var notikt vienīgi „daunisma” izplatīšanas veidā
gan satura, gan formas ziņā.
svētdiena, 2018. gada 18. novembris
Simboliskie gardumi
Tekstam par LR īsto dibināšanas laiku 1917.gada 2.decembrī
viens komentētājs uzrakstīja ļoti būtisku viedokli, kas attiecas ne tikai uz negodīgumu
sakarā ar valsts dibināšanu un to, ko dēvēju par etnogrāfisko nacionālismu, bet
attiecas uz latviešu tautas etniskās identitātes būtību, latviešu mentalitātes
būtību, garīgās attīstības līmeni. Komentārā teikts: „18. novembris - tas ir jau ir Latvijas tautas simbols, tāpēc visas tās
pārgudrās sarunas par "īsto datumu" ir bezjēdzīgas vai ūdens liešana
uz pretinieku dzirnām 3.Pasaules kara (hibrīdkara) apstākļos”. Var atstāt bez
uzmanības murgojumu par „ūdens liešanu” un „hibrīdkaru”, taču bez uzmanības
nekādā gadījumā nedrīkst atstāt teikto, ka „18. novembris - tas ir jau ir
Latvijas tautas simbols”. Galvenais vārds ir „simbols”. Šajā vārdā atspoguļojas
būtiskākais tik tikko uzskaitītajos aspektos. Latviešu tautas etniskajā
identitātē, latviešu mentalitātē simboliem ir milzīga, visbiežāk - galvenā
nozīme. Etnogrāfiskais nacionālisms arī faktiski ir simbolu nacionālisms, idejiski
balstoties uz dažādiem simboliem, bet nevis uz konstruktīviem nacionāli
aktuāliem fenomeniem (ideāliem, ideoloģiski politiskajām doktrīnām, sociāli
ekonomiskajiem projektiem u.tml.). Latvieši nav tauta, kurai pirmajā vietā ir
patiesība un taisnīgums. Latviešiem gardākais ēdiens ir simbols - zombēšanas instruments,
sociāli politiskajos procesos visbiežāk melīgs ideoloģiskais simulakrs. Pie
mums ar simboliem nespēj konkurēt patiesība, taisnīgums. Nespēj konkurēt arī
brīvība, valstiskā neatkarība. Tāpēc tautu tik viegli piekrāpa LKP/VDK morālie
kastrāti un viņu sargsuņi. Vispirms „perestroikas” nelieši tautai piespēlēja senos
nacionālos simbolus (karogu, himnu, LR formālu atjaunošanu) un ar to pilnīgi
pietika, lai sāktos „prihvatizācija”, kriminālais kapitālisms. Pēc tam vietējie
parvēniji-oligarhi tautai piespēlēja „ieiešanu Eiropā”, kas reāli bija
valstiskās suverenitātes zaudēšana, lai varētu izlaupīt ES piešķirtos
miljardus. Latviešiem simbols „Eiropa” izrādījās lielāka vērtība nekā valstiskā
suverenitāte. Vai ir iespējams tautu izārstēt no tās simbolu mānijas? Nav
iespējams! Simbolu mānija ir cilvēku organiska nepieciešamība, objektīva
realitāte. Teiksim, valoda ir simbolisks veidojums. Taču tautu var ārstēt un
profilaktiski aprūpēt ar godīgiem, patiesiem, tautai vitāli noderīgiem
simboliem. To var izdarīt stingra un nacionāli īsta politiskā vara, organizējot
tautas attīstībai piemērotu ideoloģisko darbu, audzināšanas un izglītošanas
darbu. Tautas mentalitāti var radikāli koriģēt. Tam ir daudzi vēsturiskie
piemēri. Nepieciešama ir garīgā diktatūra.
sestdiena, 2018. gada 17. novembris
Etnogrāfiskais nacionālisms
Nacionālismam tradicionāli piestāv epitets „politiskais”.
Ja tiekamies ar nacionālismu senāk un tagad, tad droši varam to dēvēt par
politisko nacionālismu; respektīvi, nacionālisms ir politiski tendēts, palīdzot
iegūt un saglabāt politisko varu. Politika ir varas iegūšana un saglabāšana.
Politikai, proti, varas iegūšanai un saglabāšanai, kalpo nacionālisms. Nacionālisms
tradicionāli ir politiskā ideoloģija un politiskā prakse, kad tautas intereses
ir visaugstākās un visdārgākās intereses. Nacionālisma ideoloģijas un
praktiskās darbības galvenais mērķis ir kalpošana tautas interesēm. Tātad nacionālisms
kalpo tautas politiskās varas iegūšanai un saglabāšanai. Savukārt politiskās
varas praktiskais formāts ir nacionālā suverenitāte – tautas valsts nacionālā
neatkarība. Taču ir iespējams arī tāds nacionālisma veids, kuru gribas dēvēt
par etnogrāfisko nacionālismu. Tas ir nacionālisms, kura pamatā ir
emocionāla un visbiežāk sentimentāli emocionāla tautas etnogrāfiskā mantojuma
fetišizēšana. Etnogrāfiskajiem elementiem tiek piedēvētas maģiskas, pārdabiskas
īpašības. Etnogrāfiskais nacionālisms tiecas tautas etnogrāfiskā mantojuma
fetišizēšanu pārvērst par sava veida ideoloģiju, kurai jāveicina sabiedrības
konsolidācija etniskās identitātes kontekstā. Piemēram, latviešu inteliģences
kādas daļas centieni fetišizēt t.s. Lielvārdes jostas ornamentālistiku
praktiski ir vēlēšanās šo etnogrāfisko elementu pārvērst par latviešu tautas
etniskās identitātes kodolu. LR 100 gadu jubilejas sakarā interneta medijos faktiski
dominē etnogrāfiskā mantojuma memoriālā propaganda, kumulējot etnogrāfiskā
nacionālisma konceptus un emocionāli sentimentālu psihisko noskaņojumu. Tādai
pieejai ir noteikta jēga, jo latviešu tauta ir atsacījusies no valsts
nacionālās suverenitātes. Latviešu tautai nacionālā brīvība, nacionālā
valstiskā neatkarība nav visaugstākā un visdārgākā interese/vērtība. Tāpēc
politiskajam nacionālismam nevar būt liela ideoloģiskā slodze. Politiskais
nacionālisms vispār ir zaudējis nacionāli konsolidējošo un nacionāli mobilizējošo
funkciju. Tautas politiskās apziņas prasībām pilnā mērā atbilst etnogrāfiskais
nacionālisms, un politiskais nacionālisms nav adekvāts tautas visaugstākajām un
visdārgākajām interesēm.
piektdiena, 2018. gada 16. novembris
Īstais jaunais Lāčplēsis – Roberts Raimo
2018.gada 16.novembra pēcpusdienā „Delfos” bija ievietota
negaidīta un ļoti intriģējoša informācija. Izcilais sportists un cilvēks ar
godīga cilvēka seju (liels retums mediju fotoilustrācijās) Roberts Raimo
izstājās no nacionāli reakcionārajam un krimināli oligarhiskajam valstiskumam
uzticīgi kalpojošās „zaļo partijas”, lai dibinātu šodienas Latvijā unikālu
politisko spēku: "Viņš uzskata, ka ir nepieciešams dibināt jaunu politisko
spēku – kustību, kas savās rindās vienotu vairāk nekā 20 tūkstošus biedru un
"būtu nopietns pretsvars ārējās
pārvaldes uzspiestajai politikai Latvijā" („Delfi”, izcēlums mans –
A.P.). Tādu politisko spēku 13.Saeimas vēlēšanās nebija. Bet vai paši latviešu
brāļi un māsas ļaus izveidot tādu spēku? ES, NATO arī ir "ārējā
pārvalde"!!! Latviešu "miljonu" ir pārņēmusi mentālā epidēmija –
neoliberālisma un postmodernisma, perversiju un rusofobijas epidēmija. Latviešu
„miljons” 2003.gadā ar entuziasmu (67%) atsacījās no nacionālās brīvības. „Miljona”
galvenā stihija ir zagšana. Latviešu smirdošajai varas inteliģencei arī nav
vajadzīga suverenitāte, jo tā katrā ziņā vērsīsies pret tumsonību, stulbumu,
šarlatānismu, zinātnes un izglītības sagraušanu. Darbu var zaudēt tūkstošiem
āmurgalvju. Jaunā paaudze tiks atradināta no perversijām, pederastības, dzīves
baudīšanas orģijām. "Delfi", "Satori", "Rīgas
Laiks" tiks noslaucīti no Zemes. Zāles aptiekā vairs nebūs 10-20 reizes
dārgākas nekā Baltkrievijā. Oligarhi būs citi ar godīgi nopelnītu sākotnējo
kapitālu. Vecie oligarhi-parvēniji-nacionālie laupītāji šķēles, ļemberģi,
šleseri tiks finansiāli kastrēti...Mazums, kas vēl notiks tautas morālās attīrīšanās
nolūkā! Bet vai cilvēks jau nav kaut ko sastrādājis ar mantu un naudu, lai viņu
varētu kompromitēt? Vai tādu politisko spēku pieļaus mūsu ģeopolitiskais
saimnieks un bijušais saimnieks? Katrā ziņā godīga ideja, kas var ļoti būtiski
palīdzēt latv. tautai.
Paškritikas izzude
Mūsdienu laikmetā prevalējošā šausmīgā degradācija un
deģenerācija sniedz jaunu vielu zinātniskajām studijām. Tā ir viela, kura agrāk
netika pamanīta, bet, ja arī tika pamanīta, tad netika īpaši izcelta. Piemēram,
tagad izrādās, ka šausmīgā degradācija un deģenerācija ir cieši saistīta ar
paškritikas trūkumu. Pie tam totālu paškritikas trūkumu. Degrādācijas un
deģenerācijas rezultātā paškritika pilnīgi izzūd. Tās vietā mutuļo vispārēja un
visu aptveroša nekaunība, neierobežota uzbāzība jeb, kā mēdzam teikt, neierobežotas
uzdrīkstēšanās spējas. Degradācijas un deģenerācijas sagandētie indivīdi
nepazīst nekādus ierobežojumus savai rīcībai, darbībai un komunikācijai. Viņi
neapzinās nepieciešamību kritiski palūkoties uz sevi – savām zināšanām, savu
izglītotību, savu profesionālo kompetenci, savu vietu uz pasaules vispār. Viņi
dara to, ko paškritiski apdāvināts cilvēks nekad nedarītu, pilnā mērā
apzinoties savu nepiemērotību, negatavību attiecīgajai darbības sfērai,
attiecīgajam dzīves segmentam. Spilgtākais piemērs ir politikā. Latvijā masveidā
„politikā iet” cilvēki „no ielas”. Īpaši tas attiecas uz jaunāko paaudžu
pārstāvjiem, kuri ir visvairāk sabendēti šausmīgās degradācijas un
deģenerācijas laikmetā. Indivīdi „no ielas” kļūst parlamenta deputāti,
ministri, premjerministri, valsts prezidenti. Valsts augstāko posteņu krēslos
droši sēžas jauni indivīdi bez jebkādas politiskās darbības, administratīvās
darbības, valstiskā līmeņa darbības pieredzes, zināšanām, attiecīgās
izglītības, politiskās vai ierēdnieciskās karjeras no viszemākajiem pakāpieniem
līdz visaugstākajiem pakāpieniem. Pie tam, nonākot, teiksim, parlamentā, viņi
nesēž klusu, nemācās no pieredzējušajiem koleģiem, bet jau no pirmās sēdes
kļūst „vislielākie debatētāji” Saeimā. 13.Saeima ir zināma (pagaidu!?) kulminācija
paškritikas izzudē. Ievēlētie jaunie deputāti „no ielas” visu prot un nekaunas
kļūt parlamenta priekšsēdētāji (otrais !!! cilvēks valstī; sveiciens akadēmiskajai
šarlatānei Dagmārai Beitnerei), valdības vadītāji (sveiciens Gobzemam). Ja netiks
izsludinātas jaunas vēlēšanas un apstiprināta valdība, tad noteikti arī
ministri būs jaunieši „no ielas” bez jebkādas paškritikas.
Pašiznīcināšanās
13.Saeimas vēlēšanas 2018.gada 6.oktobrī ļoti pārliecinoši
fiksēja jauna vēsturiskā laikmeta sākumu latviešu tautas dzīvē. Latviešu tauta,
LR oligarhija un tai kalpojošā varas inteliģence (valdošā kliķe) turpmāk būs
spiesta ņemt vērā „brīvvalstī” izaudzināto un izskoloto antropoloģisko populāciju
– XX gs. 70.-80.gados dzimušo jauno paaudzi. Šī paaudze nekaunīgi un ciniski vēlas
būt noteicēja neoliberālajā un postmodernistiskajā pasaulē ar tai raksturīgo
vērtību un normu kroplo orientāciju, kuru caurstrāvo bezgarīgums, perversijas,
morālais relatīvisms, sociālais darvinisms, sociālā bezatbildība un Latvijas
Republika zem Saules tirinās kā nacionāli reakcionārs, krimināli oligarhisks un
noziegumu brīvības apspļaudīts tārps. Pie tam kādu daļu no šīs mentāli
saindētās jaunās paaudzes ir izdevies uzpirkt ārzemju afēristiem, kuri ir
manāmi sākuši apdraudēt vietējos latviešu, krievu, ebreju oligarhus. Jaunās
paaudzes cilvēciskā kvalitāte izraisa milzīgu satraukumu. Tas pilnā mērā
attiecas uz jaunās paaudzes politiski aktīvo daļu, kura 6.oktobrī balsoja par
t.s. jaunajām „partijām”. Kā zināms, šo „partiju” kontingenta apzīmēšanā
iederas tādi vārdi kā „pederasti”, „dauni”, „morāli patoloģiski primāti”, „par-politikas
idioti”. No 2018.gada 6.oktobra latviešu tauta nonāk jaunās paaudzes
vissliktākās daļas tiešā pārvaldījumā parlamentā un valdībā. Šo vēsturisko
pagriezienu var dažādi analītiski interpretēt – modelēt, teorētiski izskaidrot.
Tajā skaitā var interpretēt kā tautas autoagresiju, autodestrukciju, iznīcinošu
pagriezienu pret sevi. Par laimi tas ir neapzināts, retoriski un ideoloģiski nedefinēts
iznīcinošais pagrieziens pret sevi. Šī pagrieziena autori paši nav spējīgi
saskatīt savu cilvēcisko nevērtību un savas darbības fundamentāli graujošo trajektoriju.
Tiekamies ar agresīvu aktivitāti, neapzināti nodarot ļaunumu un paredzot lielu
nelaimi. Latviešu tauta ir nostādīta uz pašiznīcināšanās ceļa. Latviešu tautā
ir sākusi funkcionēt pašiznīcināšanās ideoloģija. Latviešu tauta to neapzinās.
Tas ir tāpēc, ka latviešu tauta to nevar pati apzināties. To var apzināties
tikai latviešu tautas inteliģence, kuras nacionālais pienākums ir celt trauksmi
un konkrēti vērsties pret jaunās paaudzes sliktākās daļas izraisīto autoagresiju.
trešdiena, 2018. gada 14. novembris
Vēlreiz par garīgo mobilizāciju
Visticamākais, 2019.gada sākumā būs parlamenta jaunas
vēlēšanas. Elektorātam, plašāk – Latvijas tautai, būs iespēja apliecināt savu gatavību būt cilvēciski cienījamām būtnēm un nebūt nozombētiem, politiski un patriotiski ļoti aprobežotiem radījumiem, kā tā sevi apliecināja 2018.gada 6.oktobrī. Aktuāls
atkal kļūs jautājums par tautas garīgo mobilizāciju, kurai nav nekā kopēja ar
Lielupes ķēķa latviešu pseidointelektuāļu jaunākajiem murgojumiem par 4.atmodu,
„jābūtības dimensiju”, kā arī aptaurētu „politiķu” murgojumiem par
„Par-politiku”, rūdītu noziedzīgu bijušo amatpersonu fantastiskajiem solījumiem
„valdības programmā”, apliecinot savas greizās fizionomijas totālo atbilstību
smadzeņu greizajai nevērtībai. Runa ir par tautas garīgi stratēģisko
mobilizāciju, bet nevis par tautas primitīvu „mošanos” mantas un naudas vārdā,
kā arī stulbā aicinājuma „atgriezties Eiropā” vārdā. Lai tauta garīgi
mobilizētos un šajā procesā gūtu panākumus, cilvēkiem ir nepieciešams
stratēģiski saprast vairākus momentus. Vispirms un galvenokārt cilvēkiem ir
nepieciešams stratēģiski saprast, ka nāksies savienot kolektīvos mērķus ar
individuālajiem mērķiem. Neapšaubāmi, runa ir par vispārnacionāliem mērķiem un
cilvēka cienīgas dzīves mērķiem, bet nevis materiālistiskajiem mērķiem – naudas
un mantas vairošanu un aprobežoto murmināšanu par „Eiropu” un „eiropeiskajām
vērtībām”, kas praktiski ir vēdera vērtības. Cilvēkos ir jābūt emocionālajam
pārdzīvojumam par izvirzītajiem mērķiem. Tas ir ļoti svarīgi. Bez tā nav
iespējama garīgā mobilizācija. Lai cilvēkos rosinātu aktivitāti, enerģijas
kāpumu un vēlēšanos kvēli darboties, nepieciešama emocionālā piesātinātība
attieksmē pret dotajiem mērķiem. Cilvēkos ir jārada tāda garīgās
transformācijas stihija, kas ir emocionāli centrēta un emocionāli vadīta.
Garīgās mobilizācijas pamatā ir emocionāli pārdzīvoti mērķi. Svarīgs ir vēl
viens moments. Tautas garīgā mobilizācija nevar notikt bez cilvēku noteiktas
morāli psiholoģiskās gatavības. Ja šī gatavība eksistē, tad morāli psiholoģiski
gatavie cilvēki jāsaliedē mikrokolektīvos, bet mikrokolektīvus pēc tam ir
jāsaliedē makrokolektīvos. Saprotams, jebkurš mikrokolektīvs no cilvēka prasa
zināmu kompromisu, piekāpšanos, pašupurēšanos, jo cilvēks ziedo sevi un savas
intereses kopējo interešu labā. Taču cilvēkiem tajā pašā laikā ir jāapzinās, ka
viņi atsakās no sevis priekš sevis, jo viņu atsacīšanās veicina kopējo lietu,
no kuras panākumiem noteikts labums būs katram cilvēkam; arī tiem, kuri
atsacījās no sevis. Protams, lai atsacītos no sevis, nepieciešamas milzīgas
izmaiņas cilvēkā – personības milzīga transformācija. Piemēram, Latvijā
pēcpadomju periodā (praktiski sākās jau „perestroikas” gados) notika cilvēciskā
potenciāla vertikāles sagraušana: tie, kuri bija „apakšā” (sabiedrības
perifērijā) nonāca „augšā” (pie varas visās institūcijās). Tāda drausmīga
pārvērtība nevarēja palikt bez drausmīgām sekām. Iespējams, visdrausmīgākais ir
inteliģences degradācija. Tā rezultātā Latvijā tagad nav patiesi godīgas un
ideālistiski orientētas inteliģences, kas varētu uzņemties garīgās
mobilizācijas metodisko un organizatorisko vadību. Tāpēc latviešu tauta ir
pakļauta totālai un fatālai destrukcijai, kuru nav spējīgs neviens apturēt. Bet
visbēdīgākais – neviens nav ieinteresēts apturēt destrukciju. Jaunajās
vēlēšanās atkal visu izšķirs jaunāko paaudžu viedoklis. Negribētos ticēt, ka latviešu
jaunākajās paaudzēs simtprocentīgi smako postmodernisma, neoliberālisma,
perversiju, „eiropeiskuma”, rusofobijas, politiskās neizglītotības un vispārējās
neizglītotības virca. Jaunatnes viena daļa ir apjukusi, viena daļa ir
svārstīga. Noteikti vienai daļai nav pieņemama pederastu, daunu un morāli
patoloģisko primātu uzkundzēšanās, kļūstot par latviešu tautas simbolisko seju.
Jaunatnei ir jāsaprot, ka daunu, pederastu, morāli patoloģisko primātu
nokļūšana parlamentā kardināli padziļina latviešu tautas katastrofu, kuras
galvenais melnais dzinējspēks ir nacionāli reakcionārais un krimināli
oligarhiskais valstiskums, kas diemžēl ir likvidējams vienīgi ģeopolitisko
transformāciju rezultātā. Bet tas nenozīmē, ka tautai ir totāli jāpadodas un
jātiecas pēc daunu un pederastu tautas reputācijas mūsdienu pasaulē. Tauta
cilvēciski cienīgu seju var saglabāt arī nelabos ģeopolitiskajos apstākļos.
Latviešu tauta savas vēsturiskās esamības laikā gandrīz vienmēr ir dzīvojusi
nelabos politiskajos apstākļos. Taču līdz PSRS sabrukumam vienmēr prata
saglabāt cilvēciski cienīgas tautas reputāciju, kuru strauji sāka zaudēt „brīvvalsts”
gados, jo tādu nacionāli riebīgu dzīves trajektoriju panāca „perestroika”,
PSKP/VDK morālie kastrāti. Latviešu tautai ir fundamentāls mantojums garīgajā
mobilizācijā. Atliek vienīgi šo mantojumu dedzīgi izmantot.
pirmdiena, 2018. gada 5. novembris
Pseidointelektuālisms
Dažkārt ir nācies atbildēt uz jautājumu „Kā konkrēti
izpaužas pseidointelektuālisms?”. Pats vārds „pseidointelektuālisms” ir
saprotams. Salikteņu daļa „pseido” apzīmē kaut ko neīstu, škietamu. Tātad pseidointelektuālisms
ir neīsts, šķietams intelektuālisms, kas vienmēr ir domāšanas, prāta atziņu,
teorētisko domu pārsvars pār jūtām un emocijām. Bet kā tas izpaužas konkrēti?
Kas notiek ar intelektuālismu, ja intelektuālisma vietā stājas pseidointelektuālisms?
Praktiski pseidointelektuālisms izpaužas vienā veidā: tiek lietoti it kā gudri
(zinātniski, profesionāli terminoloģiski, filosofiski) vārdi, un tas viss
pirmajā brīdī izklausās intelektuāli, bet, uzmanīgāk iedziļinoties, atklājas 1)
vārdu aplams lietojums, 2) attiecīgajā kontekstā nevajadzīgs vārdu lietojums,
3) loģisko sakarību trūkums starp gudrajiem vārdiem. Tāpēc it kā gudrais
izteikums pārvēršas pseidogudrā ākstībā. Pseidointelektuāļi ļoti mīl lietot
gudrus vārdus pilnīgi nepiemērotos brīžos. Viņu pārliecībā gudrie vārdi
liecinās par grandiozu gudrību. Uz šī āķa pirmie uzķeras aprobežotie
mietpilsoņi. Klausoties pseidointelektuāļa gudro valodu, aprobežotie
mietpilsoņi jūtas pagodināti, - tātad arī viņi ir gudri, ja jau ar viņiem gudrs
cilvēks sarunājas tik gudrā valodā. Latviešu inteliģencē pseidointelektuālisms
ir plaši izplatīts. Pseidointelektuāļi ir kulta personas – „jābūtības
dimensijas” autori u.c. Diemžēl ir zināms tikai viens piemērs, kad publiski
tika nosodīts pseidointelektuālisms latviešu inteliģencē. Tas notika 70.gadu
sākumā. Toreiz Ingrīda Sokolova „Lit.un Mākslā” publicēja plašu rakstu par
„pieliterārajās” aprindās izplatīto pseidointelektuālismu.
Zinātnieka tips
Latviešu zinātnieki pieder vienam
noteiktam zinātnieka tipam. Par to liecina apm. 50 gadus ilgi novērojumi ne
tikai latviešu humanitāro zinātnieku vidē. Turklāt par to liecina ne tikai novērojumi
personiskajā saskarē ar latviešu zinātniekiem, bet par to liecina (un tas ir
svarīgākais) latviešu zinātnieku darbi – publikācijas. Latviešu zinātnieku
zinātnisko rezultātu autori pamatā ir šī viena zinātnieka tipa pārstāvji.
Izņēmumi (zinātnieka cita tipa rezultāti) ir ļoti reti sastopami. Var pat teikt
– gandrīz nemaz nav sastopami. Latviešu zinātnieki pieder tipam ar sekojošām
pamatiezīmēm. Šī tipa pārstāvjiem ir anketējoši reģistrējoša domāšana; viņi ir
empīriski, bet nevis metafiziski, filosofiski abstrakti, idejiski oriģināli
orientēti cilvēki; būtības un likumsakarību izpratnes, oriģinālu hipotēžu
ģenerēšanas vietā ir empīriskā materiāla kolekcionēšana un klasifikācija
atbilstoši dažādiem parametriem. Praktiski, piemēram, tas spilgti izpaužas
vēsturē, arheoloģijā, literatūrzinātnē, mākslas vēsturē. Latviešu zinātnieku
devumā tiekamies ar biogrāfisko un bibliogrāfisko faktu, vēsturisko notikumu un
argeoloģisko izrakumu materiāla detalizēti precīzu uzskaitījumu. Pateicoties
latviešu zinātnieku devumam labi ir zināmas, piemēram, rakstnieku un
mākslinieku dzīves norises, izdoto grāmatu un gleznu nosaukumi, to izdošanas,
gleznošanas gads, grāmatu tirāža, mākslinieka piedalīšanās izstādēs, var uzzināt
par daiļdarbu recenzēšanu. Savukārt latviešu arheologu grāmatās var izlasīt,
cik kapavietu ir atsegts, kādi kauli un cik lielā apjomā tie ir atrasti, kas
vēl ir bijis kapā – kādas rotas, kādi ieroči. Ņemot vērā minēto dominējošo
zinātnieka tipu, par latviešu kultūru ir pieejams vispusīgs un bagāts empīrisko
datu klāsts, tā idejisko interpretāciju atvēlot citu tautu un cita tipa
zinātniekiem. Teiksim, par latviešu folkloru un pagāniskajiem reliģiskajiem
priekšstatiem idejiski vispamatīgāko pētījumu ir veikuši divi krievu zinātnieki.
Latviešu kultūras idejiskā izpratne pamatā ir atkarīga no cittautiešu
ieinteresētības pievērsties latviešu garīgajai pasaulei.
sestdiena, 2018. gada 3. novembris
Parvēniju masveida dzemdētava
Parvēniju klātbūtne ir bijusi visos
laikmetos. Katrā laikmetā ir bijuši iznireļi, no zemākiem sabiedrības slāņiem
cēlušies indivīdi, kuri kaut kādu apstākļu sakritības rezultātā un savu morālo
īpašību stimulēti ieguva bagātību, ieguva amatus un centās atdarināt tos,
kuriem bagātība bija nākusi darba vai mantojuma rezultātā, bet amati bija
nopelnīti, pateicoties attīstītajam prātam, stingrajai morālajai stājai un
pamatīgajai profesionālajai pieredzei. Parvēniji, atkārtoju, bija vienmēr. Par
to liecina vēstures grāmatas, daiļliteratūra, publicistika, filosofiskie
traktāti. Taču ne vienmēr ir sastopama parvēniju masveidība un parvēniju
masveidības iespējamība kā sociāli determinēta dzīves kārtība. Ne vienmēr nākas
tikties ar parvēniju masveida dzemdētavu, kā var dēvēt tik tikko minēto sociāli
determinēto dzīves kārtību. Austrumeiropā parvēniju masveida dzemdētavas
laikmets sākās XX gs. sākumā pateicoties proletariāta diktatūras nodibināšanai pēc
t.s. sociālistiskās revolūcijas. Tagad speciālajā literatūrā ir informācija par
PSRS politiskās elites izglītības līmeni un nomenklatūras sociālo izcelsmi,
sākot jau no 1917.gada. Informācija liecina par parvēniju valdīšanu pasaules
lielākajā valstī, kāda bija Padomju Savienība. Parvēniju valdīšana eksistēja
līdz PSRS sabrukumam. Taču parvēniju valdīšana turpinās arī pēc PSRS sabrukuma.
„Prihvatizācijas” rezultātā radās parvēniju kārta naudas un mantas segmentā.
Tāpat turpinās parvēniju valdīšana politiskajā segmentā, kad valsts
visaugstākie amati nonāk kaut kādu deklasētu elementu pārziņā. Tā tas turpina
notikt pat valsts prezidenta posteņa līmenī. Bijušajās padomju republikās par
valsts prezidentu var kļūt cilvēks no ielas, kā tādā gadījumā pieņemts teikt.
Acīmredzot tādu kārtību nav iespējams mainīt, kamēr pastāv nacionāli
reakcionārs un krimināli oligarhisks valstiskums. Tāds valstiskums balstās uz
parvēniju oligarhiju un parvēniju politisko varu. Savādāk nevar būt, jo
parvēniju oligarhija nav spējīga politisko varu nodot adekvātu indivīdu
pārziņā. Parvēniju oligarhija spēj politisko varu nodot vienīgi
parvēnijiem-politiķiem. Ja parvēniju oligarhija varu nodos adekvātiem indivīdiem,
tad kriminālā oligarhija agrāk vai vēlāk tiks likvidēta. Parvēniju oligarhijai faktiski
ir bīstami varu nodot adekvātu politiķu rokās. Bet galvenais – aizvadītajos 30
gados adekvātu politiķu ģenēze nemaz nebija iespējama. Noziedzīgais valstiskums
bremzēja adekvātu politiķu ģenēzi. Tādu politisko kadru nav Latvijā. 13.Saeimas
vēlēšanas to pilnā mērā pierāda. Vara nonāk jaunās paaudzes parvēnijiem. Latvijā
parvēniju masveida dzemdētava strādā ar pilnu jaudu. Darba ražīgums ir
apskaužami augsts.
ceturtdiena, 2018. gada 1. novembris
Diasporas idiotija
„Delfi” vēsta, ka 2018.gada 1.decembrī
12. Saeima „galīgajā lasījumā atbalstījusi jaunu Diasporas likumu. Tas
stiprinās diasporas kā neatņemamas Latvijas sabiedrības daļas latvisko identitāti
un piederību Latvijai, nodrošinās diasporai iespējas uzturēt saikni ar Latviju,
kā arī nodrošinās labvēlīgus apstākļus remigrācijai”. Tādējādi ir juridiski
noformēta tautas viena no lielākajām nelaimēm. Viena liela nelaime ir tautas
izmiršana, otra liela nelaime ir tautas milzīgas daļas pārcelšanās uz citām
zemēm – emigrācija. Pirmā nelaime ir saistīta ar demogrāfisko pāreju – „baltās”
rases kopējo izmiršanu. Otrā nelaime ir pašu latviešu nopelns – nespēja
iekārtot savā zemē normālu un cilvēciski cienīgu dzīvi, tās iekārtošanu
sistemātiski uzticot tautas padibenēm. Tā ir latviešu mentalitātes („3.pīlāra”)
specifika – ienīst savas tautas gudrākos un godīgākos cilvēkus. Par to
pienākas, tā teikt, Dieva sods, un Dieva sods ir emigrācija, kad aizbrauc no
Latvijas tautas vērtīgākā daļa, bet mājās paliek nevērtīgākā daļa un tie, kuri
nevar dažādu apstākļu dēļ aizceļot, ko citos apstākļos darītu ar lielāko
prieku. Diasporas likums ir idiotija nacionālā mērogā. Tā ir tāda pati idiotija
kā vienā brīdī kādu izdzīt no sētas, bet nekavējoties pēc dažiem brīžiem
izdzīto radību pasludināt par sētas sastāvdaļu ar tiesībām jebkurā brīdī
atgriezties. Latvieši atkal ir sastrādājuši nacionālu idiotiju
Abonēt:
Ziņas (Atom)