Šaušalu turpinājums

13.Saeimas vēlēšanu šaušalīgais rezultāts tūlīt tika uzskatīts par neapturamas lavīnas (latviešu tautas katastrofas) sākumu, momentā ieraujot savā fatālajā nobrukumā visu pārējo, kas valstī turpmāk notiks un ko turpmāk darīs latviešu tauta. Dotā metodoloģiskā prognoze, saprotams, reāli piepildās. 2018.gada 6.oktobrī ievēlētā 13.Saeima, par kuras cilvēcisko kavalitāti un valstiskā darba kompetenci ir milzīgas šaubas un jaunievēlēto deputātu raksturojumā populāri ir tādi apzīmējumi kā dauni/klauni, pederasti, morāli patoloģiski primāti, jau ir pastrādājusi kaut ko tik šaušalīgu, ka ne vien pilnā mērā apstiprinās populāro apzīmējumu pareizība, bet notikušais ir jāvērtē kā drausmīgs notikums cilvēces mērogā. 13.Saeima par parlamenta Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētāju ievēlēja Artusu Kaimiņu. Kā labi zināms, šim antropomorfajam radījumam sabiedrībā ir tikai viena reputācija – dauna/klauna reputācija. Cita reputācija neeksistē. Dauna/klauna reputācija tika iegūta vulgārajā un seklajā „Suņu būdā”, kas bija atklāta ņirgāšanās par žurnālistiku. Pēc tam dauna/klauna reputācija tika nostiprināta 12.Saeimā, kļūstot par nekaunīgāko un bezjēdzīgāko „runātāju”, kurš nepārtraukti centās sev pievērst mediju uzmanību ar cilvēciski neadekvātu rīcību. Dotās reputācijas cementēša ir arī odiozā „kabatas partija”, kura tika sameistarota kopā ar tādas pašas stipri apšaubāmas reputācijas Rīgas vienaudžiem. Tagad šo deklasēto elementu, kuram sabiedrībā ir stabila dauna/klauna reputācija un kuram ir aizdomīgi jocīga izglītība (Kultūras akadēmijā 2003.gadā iegūta aktiera augstākā izglītība, it kā eksistētu aktiera pamatizglītība un aktiera vidējā izglītība !?), parlaments ievēlēja par ļoti ļoti svarīgas komisijas priekšsēdētāju. Internetā pati Saeima par komisijas pārzinātajām „nozarēm un tematiem” skaidro: „Cilvēktiesības visplašākajā to spektrā, ieskaitot bērnu, invalīdu, minoritāšu tiesības un patvēruma meklētāju uzņemšanu, un ar tām saistītie jautājumi ir komisijas redzeslokā. Sabiedrisko lietu segmentā komisijas tematu loks ir vēl plašāks. Tas ietver jautājumus, kas saistīti ar bērniem, jaunatni, reliģiskajām organizācijām, svētkiem un atceres dienām, Otrā pasaules kara veterāniem un pretošanās kustības dalībniekiem. Īpašu vietu komisijas darbā ieņem mediju lietas – mediju un vārda brīvības, apraides un preses izdevumu veicināšanas, kā arī Latvijas mediju telpas atbalstīšanas politikas jautājumi.” 13.Saeimas rīcība ir unikāla rīcība. Tas nav pārspīlējums. Nekādi nav ticams, ka tik cilvēciski un politiski jūtīgas sfēras kā cilvēktiesības un sabiedriskās lietas tiek uzticētas cilvēciski totāli nepiemērotam indivīdam. Interesanti, vai Bruņinieku nama antropomorfo radījumu jaunajā ģenerācijā kāds saprot, ka tā patiesībā ir tieša ņirgāšanās par cilvēktiesību institūtu pasaulē, kā arī, protams, ņirgāšanās par cilvēku un cilvēciskumu kā augstāko vērtību? Vai 13.Saeimā kāds var pateikt, kas ir latviešiem devis tiesības veikt šādu planetāra vēriena ņirgāšanos par svētām izpausmēm? Ar ko muļķu un zagļu, daunu un pederastu tauta ir izpelnījusies tādu godu? Cilvēktiesības ir viens no sociāli, morāli, psiholoģiski, politiski jūtīgākajiem segmentiem cilvēku savstarpējās attiecībās, cilvēku attiecībās ar valsti, cilvēku attiecībās ar varu, brīvību, tiesiskumu un taisnīgumu, morālo skaidrību un konsekvenci. Cilvēktiesības ir organiski vienotas ar valsts etnopolitiku, demokrātijas līmeni, migrācijas, integrācijas problemātiku, etnisko minoritāšu tiesībām un tiesību aizsardzību. Visi zina, ka Latvijā ir milzīgas problēmas cilvēktiesību jomā. Interesanti, ko tagad saka krievu diaspora, redzot, ka viņu intereses un aizstāvība ir nodota dauna/klauna rokās? Cilvēktiesības nav tikai tiesības brīvi paust savus uzskatus, brīvi izvēlēties reliģisko ticību, brīvi apliecināt savu politisko viedokli. Cilvēktiesības ir arī tiesības būt cilvēkam kā augstākajai radībai. Cilvēktiesības ir arī tiesības saglabāt cilvēciskumu un saglabāt cieņu pret cilvēciskumu. Vai tādu tiesību aizstāvību drīkst uzticēt cilvēciski apšaubāmam radījumam? Ko tagad lai saka ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas realizētāji dzīves praksē? Ko tagad lai saka tie cilvēki, kuri uzticas Satversmes 8.nodaļas „Cilvēka pamattiesības” ievērošanai Latvijā? Vai tā nav ņirgāšanās par Satversmi, tās normu konsekventu izpildi un izpildes kontroli uzticot deklasētam elementam? Dauns/klauns ir kļuvis Latvijas sociuma labklājības garants. Viņa pārziņā ir nodotas sabiedriskās lietas visā to bezgalīgajā daudzveidībā. No šīs daudzveidības īpaši nākas pievērst uzmanību tam, ka „Suņu būdas” žurnālistikas izķēmotājs tagad pārzinās arī medijus – masu komunikācijas līdzekļus. Tātad ir ieguvis iespēju ietekmēt Latvijas tautas sabiedrisko apziņu. Nav grūti aptvert, ka tas var notikt vienīgi „daunisma” izplatīšanas veidā gan satura, gan formas ziņā.