piektdiena, 2019. gada 25. oktobris

LEVITA ATBALSTĪTĀJI



Aicinām Saeimā pārstāvētos politiskos spēkus izvirzīt Egilu Levitu Valsts prezidenta amatam.
Aicinām Egilu Levitu piekrist kandidēt uz Valsts prezidenta amatu.
Šo aicinājumu jau parakstījuši:
Valdis Ābols – žurnāla ''Rīgas Laiks'' redaktors; Ārija Aile – pedagoģe; Anita Andrejeva – ārste; Georgs Andrejevs – bijušais ārlietu ministrs; Raivis Aršauskis – fizioterapeits; Aldis Austers – sabiedriskais darbinieks; Arta Bārzdiņa – Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Anestezioloģijas un intensīvās terapijas klīnikas vadītāja; Toms Baumanis – LATO valdes priekšsēdētājs; Gatis Bažbauers – RTU prorektora vietnieks; Normunds Bergs – uzņēmējs, A/S SAF Tehnika valdes priekšsēdētājs; Inga Bērziņa – Kuldīgas novada Domes priekšsēdētāja; Valdis Bērziņš – "Latviešu fonda" pārstāvis; Inese Birzniece – 5. un 7. Saeimas deputāte, konsultante; Pēteris Bolšaitis – profesors; Aivars  Borovkovs – jurists; Ieva Brante – pilsoniski aktīva juriste; Daiga Brinkmane – māksliniece; Mārtiņš Burke-Burkevics – Kuldīgas Sv. Annas baznīcas mācītājs; Juris Cālītis – teologs; Lolita Cauka-Kalna – aktrise; Lolita Čigāne –12.Saeimas deputāte; Margarita Dāve – uzņēmēja; Regīna Deičmane – tēlniece, Pētera Vaska fonda priekšsēdētāja; Guna Deksne – pediatre; Ainārs Dimants – Biznesa augstskolas "Turība" Komunikācijas fakultātes profesors; Zane Dombrovska – aktrise; Lidija Doroņina-Lasmane – PSRS okupācijas laika pretošanās kustības dalībniece; Arvīds Dravnieks – Publisko tiesību institūta direktors; Maira Dzelzkalēja-Burmistre – Zemnieku saeimas priekšsēdētāja vietniece; Ingūna Ebela – biedrības "Glābiet bērnus" vadītāja; Sarmīte Ēlerte – Meierovica biedrības valdes locekle; Zaiga Gaile – arhitekte; Māris Gailis – uzņēmējs; Dzintra Geka – kinorežisore; Romualds Gerulis-Bergmanis – students; Andris Gobiņš – sabiedriskais darbinieks; Franks Gordons – publicists; Ēriks Graudiņš – students; Žanete Grende – fonda "Viegli" padomes priekšsēdētāja; Uģis Gruntmanis – ārsts; Alvis Hermanis – režisors; Nora Ikstena –rakstniece; Agnese Irbe – filoloģe; Jānis Irbe – IT risinājumu arhitekts; Dainis Īvāns – Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs; Juris Jansons – tiesībsargs; Vadims Jerošenko – uzņēmējs; Ilze Jurkāne – finanšu konsultante; Viesturs Kairišs – režisors; Dainis Kalns – ķirurgs, Siguldas operas svētku veidotājs; Baiba Kangare – profesore; Mārtiņš Kaprāns – LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks; Toms Ķencis – filozofs; Mārtiņš Ķibilds – žurnālists; Elita Kļaviņa – aktrise; Filips Kļaviņš – advokāts; Ināra Kolmane – filmu režisore, producente; Ligita Kovtuna – žurnāliste, grāmatu izdevēja; Jānis Krastiņš – RTU arhitektūras profesors; Iveta Krēvica – tiesnese; Dainis Krieviņš – ārsts; Inga Krigena-Jurkāne – tiesnese; Andris Kronbergs – arhitekts; Veronika Krūmiņa – juriste; Rolands Lappuķe – diplomāts, konsultants; Ilmārs Latkovskis – 11. un 12. Saeimas deputāts; Dace Lediņa – arhitekte; Pēteris Lediņš – programmētājs; Lauris Liepa – advokāts; Valdis Liepiņš – 11. Saeimas deputāts; Meldra Lūse – masiere; Sandra Matrevica – uzņēmēja; Māris Matrevics – Jelgavas Tipogrāfijas valdes priekšsēdētājs; Ingrīda Meierovica – sabiedriskā darbiniece; Aija Melle – Rīgas Juglas vidusskolas direktore; Andrejs Mežmalis – atvaļināts flotes admirālis; Ilmārs Mežs – demogrāfs; Baiba Mikāla – uzņēmēja, Kuldīgas novada Domes deputāte; Uldis Neiburgs – vēstures doktors, LU Vēstures institūta vadošais pētnieks; Lelde Neimane – vēsturniece; Valters Nollendorfs – Okupācijas muzeja biedrības priekšsēdētājs; Agija Ozoliņa-Kozlovska –  Operetes teātra vadītāja; Ruta Pazdere – Latvijas okupācijas izpētes biedrības valdes priekšsēdētāja; Edvīns Raups – dzejnieks, pedagogs; Romualds Ražuks – 11. un 12. Saeimas deputāts; Ilga Reizniece – mūziķe, folkloras pedagoģe; Arnis Šablovskis –  publicists; Dace Selecka – notāre; Inna Semjonova – uzņēmēja; Boriss Semjonovs – uzņēmējs; Dāvis Sīmanis – kinorežisors; Māris Simanovičs – uzņēmējs, Eco Baltia valdes priekšsēdētājs; Maija Sinka – arhitekte; Druvis Skulte – bijušais valdības ministrs; Raimonds Slaidiņš – advokāts; Tatjana Slobodčikova – filologs; Laima Slava – mākslas zinātniece; Māris Šlokenbergs – SSE Rīga prorektors, emeritus; Ojārs Spārītis – Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents; Una Spēlmane-Baumane – Konrāda Adenauera fonda Latvijas biroja vadītāja; Inna  Šteinbuka – LU profesore; Ieva Struka – Latvijas Nacionālā teātra Literārās daļas vadītāja; Kristīne Tjarve – komunikācijas profesionāle; Andris Tomašūns – vēsturnieks; Ieva Treija – uzņēmēja; Armands Tripāns – TV režisors, sporta žurnālists; Pēteris Vasks – komponists; Edgars Vērpe – Valsts kultūrkapitālafonda direktors; Līga Vēvere – medmāsa; Anna Viduleja – kinorežisore; Andris Vilks – Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors; Vilis Vītols –  mecenāts; Andrejs Žagars – režisors; Māra Zālīte – rakstniece; Vija Zariņa – māksliniece, pedagoģe; Kaspars Zariņš – mākslinieks, pedagogs; Kaspars Zellis – vēsturnieks; Anna Žīgure – rakstniece; Daiga Zirnīte – pedagoģe.











PRIEKŠLIKUMI TAUTAS VĀRDNĪCAI



Aizvadītajos gados (2004-2019.g.25.X) sagatavotajos tekstos ir fiksēti sekojošie konceptuālie un terminoloģiskie priekšlikumi, kurus ar smaidu saucu par priekšlikumiem tautas vārdnīcai: 1) kulturoloģiskā paradigma, 2) masu fenomenu segmentācija, 3) kultūras determinisms, 4) krīzes neekonomiskie (kulturoloģiskie) faktori, 5) rases teorijas aktualitāte, 6) iracionālais kapitālisms, 7) subkulturācija, 8) vadāmā haosa poētika, 9) noziegumu brīvība, 10) ģeokrātiskais valstiskums, 11) gnozeoloģiskais ideāls, 12) politiskā orientācija, 13) kulturoloģiskā imunitāte, 14) zināšanas kā ideoloģijas saturs, 15) idiotijas plurālisms, 16) tolerances reabilitātes funkcija, 17) Rietumu civilizācijas iekšējā sadursme, lūzums, Baltijas siena, 18) patiesība kā saprātīgo cilvēku identitātes pamats, 19) patiesīguma tabess, 20) tiesiskuma abioze, 21) stratēģiskā atbildība, 22) intelektuālā infrastruktūra, 23) nacionālā stratēģiskā elite, 24) planetārā stratēģiskā elite, 25) tautas pārvaldīšanas nepolitkorektā tehnoloģija, 26) tautas svētākās politiskās vērtības, 27) valsts abrogācija, 28) sociālais darvinisms kā jauna formāta genocīda metodoloģiskā platforma: nacionālā mēroga genocīds, 29) haosa pamatošana postcilvēku historiogrāfijā, 30) metafizikas pieprasījums, 31) psihiskā prosperitāte, 32) tautas madrigāls, 33) morālā filantrofija, 34) sociālās lietderības koeficients, 35) latviešu favorītisms, 36) demogrāfiskais pasaules karš, 37) demogrāfijas ekonomiskais verdikts, 38) labklājības anatomija, 39) ģeopolitiskais misionārs, 40) mākslas metafizika, 41) grēku habilitācija, 42) kognitīvā aprobežotība, 43) juvenālā banda, 44) juvenālais laikmets, 45) postmodernistiskā mentalitāte, 46) analītiskais infantilisms, 47) maniakālais finansiālisms, 48) valsts hibrīdapvērsums, 49) kognitīvā drosme, 50) mentālais agresors, 51) kriminālā mentalitāte, 52) alkātības loģistika, 53) hibrīdā mentalitāte, 54) patoloģiju socializācija, 55) tautas loģistika, 56) grēku subkultūra, 57) sociālā horeogrāfija, 58) intelektuālā gaume, 59) intelektuālā etnogrāfija, 60) ģeopolitiskais fundamentālisms, 61) zagšanas habilitācija, 62) intelektuālais laikabiedrs, 63) stulbuma ataraksija, 64) morālais garants, 65) postcilvēku sanācija, 66) kriminālā ģenialitāte, 67) transcendentālais šarlatānisms, 68) etniskais šarlatānisms, 69) intelektuālie bāreņi, 70) egoistiskais plurālisms, 71) intelektuālā ambiciozitāte, 72) eksistenciālais fundamentālisms, 73) postmodernisma fundamentālisms, 74) stihiskais genocīds, 75) terminoloģiskā tolerance, 76) epistolārā idiotija, 77) tahogēnā atsvešinātība, 78) tuvuma aberācija, 79) civilizācijas vārdnīca, 80) darba anihilizācija, 81) demokrātiskais ideālisms, 82) nacionālā kauna hierarhija, 83) vēsturiskais optimisms, 84) tautas/varas inteliģence, 85) tautas politiskā dvēsele, 86) kosmiskā konspiroloģija, 87) politiskais deģenerāts, 88) sociālā publicistika, 89) sarkanie parvēniji, 90) brīvības fundamentālisms, 91) kontagiozā debilitāte, 92) intelektuālais liriķis, 93) Ādama mantojums, 94) etniskais sadisms, 95) patogēnais tārps, 96) humānā mietpilsonība, 97) sankcionēta zagšana, 98) futuroloģiskā apātija, 99) intelektuālā epidēmija, 100) ideoloģiskā verdzība, 101) kulturoloģiskā filosofija, 102) varas inteliences intelektuālā katastrofa, 103) lingvistiskā izvirtība, 104) postcilvēce, 105) neidentificējamu pretrunu kumulācija, 106) politikas heteronomija, 107) morāles diktatūra, 108) brīvība bez sirdsapziņas, 109) akadēmiskais kapitālisms, 110) izglītības sadisms, 111) ideoloģijas diktatūra, 112) patiesības korumpētība, 113) analītiskā simfonija, 114) optimisma demagoģija, 115) kultūras demence, 116) noziedzības mecenāti, 117) etnofobiskā ideoloģija, 118) inteliģences tautas ideoloģiskā apgādība, 119) antropoloģiskais adekvātums, 120) terminoloģiskā konstruktivitāte, 121) prekāriji, 122) tautas „miljons” kā kolektīvais noziedznieks un noziedzības mecenāts, 123) lingvistiskā cieņa, 124) nacionāli metafizisks huligānisms, 125) morālā patoloģija, 126) semantiskais plurālisms, 127) emocionālās analoģijas, 128) mentālā epidēmija, 129) mentālā autoagresija/destrukcija, 130) etnogrāfiskais nacionālisms, 131) garīgā diktatūra, 132) demogrāfiskais providenciālisms, 133) humanitātes noziedzība, 134) tumsonības konfidencialitāte, 135) noziedzīgā suverenitāte, 136) humanitātes ideoloģija, 137) melnās enerģijas metafizika, 138) mentālā inkvizīcija, 139) patiesības destruktivitāte/nogurums no patiesības, 140) sociālais optimisms, 141) getozācija, 142) nacionālais valsts sociālisms, 143) mentalitātes demokrātiskums, 144) ģeopolitiskā atļauja/ģeopolitiskā saskaņošana, 145) nacionāli politiskais imperatīvs, 146) sociālā noguruma dinamika, 147) inerces diktatūra, 148) intelektuālā skaudība, 149) baudas pozitīvisms, 150) tautas dekadence, 151) sociālās visatļautības un bezatbildības fundamentālisms, 152) noziegumu brīvības totalitārisms, 153) retoriskais simulakrs, 154) intelektuāli dekadentiska kvalitāte, 155) atavisma dumpis, 156) postcilvēku logoss, 157) negatīvā antropoloģiskā norma, 158) diskusijas sifistika, 159) pseidointelektuālais glamūrs, 160) politiski intelektuālais mazohisms, 161) kronosa instinkts, 162) individuālisma monomānija, 163) egalitāra himēra, 164) analītiskā intuīcija, 165) progresīvā postcilvēce, 166) diskursa demokrātija, 167) ideoloģiskais debilisms, 168) tumsonības pilsonība, 169) cerību ideoloģija.


svētdiena, 2019. gada 13. oktobris

Tautas noziedzības kāpums



Oktobra vidū viens no atraktīvākajiem notikumiem ir saistīts ar KNAB finansējuma palielināšanu jaunajā budžetā. Lai pamatotu KNAB budžeta palielinājumu, šīs iestādes vadoņi ir izdomājuši unikāli idiotisku nelietību – piedraudēt ar tautas noziedzības kāpumu. Lūk, nauda esot vajadzīga tāpēc, ka latviešu tauta izdarīs ievērojami vairāk noziegumus nekā līdz šim. Nav dzirdēts, ka vēl kādā zemē tāda veidā būtu pamatoti valsts budžeta izdevumi. “NRA.lv” 2019.gada 13.oktobrī varēja lasīt: “Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) prognozē, ka laikā no 2020.-2022.gadam tiks konstatēti aptuveni 270 noziegumi korupcijas jomā, liecina valdībā atbalstītā KNAB nākamā gada budžeta dokumenti. 2018.gadā birojā reģistrēts 131 noziedzīgs nodarījums, savukārt prokuratūrai kriminālvajāšanai birojs nosūtīja 22 krimināllietas. KNAB prognozē, ka laikā no 2020.- 2022.gadam interešu konflikta novēršanas jomā tiks konstatēti 900 administratīvi pārkāpumi. Savukārt prokuratūrai kriminālvajāšanai tiks nodotas 53 krimināllietas. KNAB nākamā gada budžeta izdevumi plānoti 11 946 738 eiro apmērā, kas būtu par 5,7 miljoniem vairāk nekā 2019.gadā.” Te noteikti ir gaišo latviešu šausmīgs idiotisms- kaut kādu nenormālu kadru idiotisms, nelietīgs idiotisms, jo runa ir par budžeta naudu. Vispirms jāsaka, ka ir ideoloģiskais idiotisms; tautai saka, ka tās noziedzība noteikti manāmi pieaugs! Tādu ideoloģisko pozīciju var demonstrēt vienīgi fundamentāli cilvēciski neadekvāti tipi, kuri neko nesaprot no ideoloģijas un kuri pilnīgi neciena tautu. Noteikti ir arī profesionālais idiotisms, nosaucot konkrētu paredzamo noziegumu skaitu. Kāpēc 270 noziegumi, bet nevis 27 000 noziegumi? Vai to šie idioti var paskaidrot? Un pats galvenais: kamēr netiks likvidēts kriminālā kapitālisma valstiskums, organizētā noziedzība plauks un zels, un tās sastāvdaļa joprojām būs arī KNAB. Vai to šie kadri saprot? Un vispār - ar katru dienu arvien trakāk un trakāk uzvedas valdošā kliķe! Jaunais laikmets, "6.oktobra paaudzes" laikmets, pulsē dāsnā idiotiskajā amplitūdā!

trešdiena, 2019. gada 9. oktobris

Otrais lielākais noziegums



LKP/VDK morālie kastrāti-oligarhi ir pastrādājuši otru lielāko nacionālo noziegumu. Pirmais noziegums bija ņirgāšanās par Latvijas Republiku, izmantojot tās formalizēto valstiskumu, institūtus, simbolus sava kriminālā kapitālisma celtniecības maskēšanai. Otrais kastrātu-oligarhu noziegums tika pastrādāts nesen, pieļaujot 2018.g.6.oktobrī varu sagrābt kaut kādiem citiem (tajā skaitā ārzemju) oligarhiskajiem spēkiem, kas ir principā uzskatāms par nacionālo noziegumu. Tas acīmredzot tika pastrādāts tāpēc, ka morālie kastrāti-oligarhi ir fundamentāli cilvēciskie mēsli bez jebkādām nacionālajām jūtām. Vēsture liecina, ka oligarhi mīl naudu/mantu, taču viņi rūpējas arī par citiem - savu tautu, valsti. Bez šīm rūpēm viņiem pašiem agrāk vai vēlāk var pienākt gals. Mūsu oligarhi izrādījās amorāli monstri, no kuriem acīmredzot tikai Lembergs izjūt zināmus sirdsapziņas pārmetumus par savas oligarhiskās misijas izgāšanos. Viņa žēlošanās ir lasāma internetā.


Vēlamā banalitāte



Ja sakām, ka banalitāte ir “nācijas tēva” intelektuālo un morālo īpašību kritika, tad tas nenozīmē, ka vajadzētu atsacīties vērtēt dotā kunga rīcību. Protams, to darīt vienmēr būs banāli, jo principā neko jaunu un oriģinālu nevarēs pateikt. Tiekamies ar intelektuāli un morāli pilnīgi nepieņemamu būtni, kas apstiprinās šīs būtnes katrā izdarībā. Tomēr klusēt nedrīkst. “Nācijas tēva” augstais amats nosaka nepieciešamību konsekventi analizēt amata izpildes gaitu, lai arī cik tas nepatīkami un apnicīgi nebūtu. Nedrīkst atstāt bez ievērības nevienu viņa izdarību. Banalitāte ir vēlama, un nākas ar to samierināties. 2019.gada 7.oktobrī internetā varēja lasīt “Levits gandarīts, ka finanšu nozarē Latvijā ir paveikts liels mājas darbs”. Tas ir odiozs apgalvojums. Nākas iesaukties “Vai viņš ir psihiski slims! Kurš tad nezina, kāda ir Latvijas noziedzīgā loma pasaules finansu sistēmā! Kurš nezina, ka Latvija atkal ir uzmanības centrā sakarā ar Baidena nedarbiem! Vai šis "nācijas tēvs" patiešām ir tik liels nekauņa - nelimitēts nekauņa! Viņš taču ar savu nekaunību apkauno valsti, tautu, visu pārvēršot kaut kādā smirdošā farsā. Cik ilgi to pacietīs latvieši? Vai latvieši masveidā patiešām ir tik stulbi, ka nevērsīsies pret šo nekauņu? Kad zudīs pacietības mērs un šis pseidocilvēks tiks beidzot padzīts no Rīgas pils?”. Latvijas nonākšana Trampa atlaišanas kampaņas (impīčmenta) kontekstā atkal spodrina Rīgas banku nožēlojamo slavu; par impīčmentu ir interese visā pasaulē. Latvija ir nonākusi ASV vēsturē. “Nācijas tēva" izdarības ir ieguvušas amorāla absurda, amorālas fantasmagorijas vērienu, kad slimīgās smadzenēs organizētais diskurss nepārtraukti izdala reti kroplus un morāli apkaunojošus izteikumus. Burtiski tas viss, par ko šis tips izsakās, ne tikai pilnīgi neatbilst īstenībai, bet iegūst arī morāli ņirdzīgu pieskaņu. Un tas ir sabiedrībai adresēts ņirdzīgums. Tā ir atklāta ņirģāšanās par “nāciju”. Un vēl viena nepieņemama “nācijas tēva” izdarība. “Nācijas tēvam” nekavējoties vajadzēja nosodīt provokatoru Pabriku par vārdiem “Latvijas leģionāri ir latviešu tautas un valsts lepnums"  un pieprasīt viņu padzīt no Rīgas, bet “nācijas tēvs” parādīja gļēva konformista dabu - klusēja. Nav jāatgādina, ko tradicionāli nozīmē klusēšana. Rīgas pilī tagad sēž smalki rafinēts mērglis. Rīgas pilī sēž ebrejs, kurš nenosoda holokaustu, nenosoda vācu nacistu noziegumus pret ebreju un citām tautām, nenosoda “Waffen SS” lomu šajos noziegumos.






sestdiena, 2019. gada 5. oktobris

Opozīcija pret sistēmu



Opozīcijas objekts var būt tematiski dažāds, kaut gan formas ziņā reāli pastāv tikai opozīcijas divi varianti: 1) opozīcija pret sistēmu un 2) opozīcija tikai pret sistēmas elementu. Opozīcija pret sistēmu nozīmē, ka tiek oponēts objektam, ko aplūko kā citu objektu (sistēmas elementu) kopumu, kas ir iekšēji organizēts, strukturēts veselums. Tāds funkcionāli vienots darbojošs objektu kopums ir valsts ar tās sociāli politisko iekārtu. Valsts ar tās sociāli politisko iekārtu ir sistēma – iekšēji organizēts, strukturēts veselums. Opozīcija pret valsti ir vēršanās pret sistēmu. Nevēršanās pret valsti, bet vēršanās tikai pret kādu tās veseluma objektu, ir opozīcijas otrais variants - opozīcija tikai pret sistēmas elementu. Latvijas Republikā ir sastopami abi opozīcijas varianti. Sastopama ir opozīcija pret valsti un sastopama ir opozīcija pret kādu tās elementu. Opozīcija pret valsti nozīmē, ka netiek atzīta pastāvošā valsts sociāli politiskā iekārta un tiek prasīts mainīt LR valsts sociāli politisko iekārtu. LR valsts sociāli politiskā iekārta ir raksturojama kā kriminālā kapitālisma iekārta ar noziegumu brīvību, nodrošinot nacionāli reakcionāru un krimināli oligarhisku režīmu, kas sekmē latviešu tautas bojāeju. LR kriminālā kapitālisma galvenais noziegumu veids ir organizētā noziedzība. Opozīcija tikai pret kādu LR sociāli politiskās iekārtas elemetu nozīmē, ka principā tiek atbalstīta sistēma (LR kriminālais kapitālisms) un tiek iebilsts vienīgi pret kādu sistēmas elementu, saskatot tajā nepilnības un aicinot attiecīgo elementu pilnveidot. Tāda opozīcija neapdraud valsts sociāli poloitisko iekārtu un ir sava veida šīs iekārtas leģitimācija – atzīšana par likumīgu. Tātad tiek atzīts kriminālais kapitālisms ar noziegumu brīvību. Tāda opozīcija praktiski atbalsta latviešu tautas bojāeju. Latviešu tautai ir vitāli vajadzīga vienīgi opozīcija pret sistēmu – pastāvošo noziedzīgo valsts iekārtu. Oponējot pret kādu konkrētu sistēmas elementu, vienmēr ir jācenšas to interpretēt noziedzīgās sistēmas kontekstā, tādējādi nepievienojoties pastāvošās noziedzīgās iekārtas leģitimācijai. Diemžēl tas notiek ļoti reti. Visbiežāk kaut kas tiek kritizēts izolēti no sistēmas, netieši apliecinot emocionāli traktētu situāciju: valsts (sistēma) ir laba, slikta ir tikai valsts atsevišķu iestāžu (sistēmas elementu) rīcība.

otrdiena, 2019. gada 1. oktobris

Antisemītisma apdraudējums



Internetā katru informāciju par “nācijas tēva” jaunāko publisko šļakstīšanos komentāros pavada antisemītisma cunami. Atbalstoši un kritiski izprotoši komentāri praktiski ir ļoti reti. Dominē klajš nolādējums antisemītiskā leksiskajā manierē. Tas bija skaidrs jau no paša sākuma, ka Arāja komandas zemē ebreja virzīšana uz latviešu valsts prezidenta krēslu izraisīs antisemītisma uzplūdus. To vajadzēja ņemt vērā arī Levitam, Latvijas ebrejiem, drošības dienestiem, apturot stulbo latviešu inteliģentu vārīšanos Levita labā. Bet tas nenotika; latviešu inteliģences stulbums un Levita nekaunība guva pārsvaru. Turklāt tika izbīdīts ļoti vājš ebrejs, neizglītots, ar glamūrīgas un pseidointelektuālas muldēšanas māniju, kas vēl vairāk uzkurina antisemītismu. Kam tas viss ir vajadzīgs? Kāpēc valsts drošības iestādes neveic savu klasisko funkciju – etniskā, rasu, reliģiskā ekstrēmisma nepieļaušanu?  Kāda jēga Saeimā diskutēt par valsts drošības apdradējumiem, ja šīs Saeimas 61 deputāts pats izraisīja milzīgu valsts drošības apdraudējumu, par Valsts prezidentu ievēlot tik nepiemērotu indivīdu, kas momentā uzkurināja grandiozus antisemītisma plūdus? Valsts prezidents ir tautas simbols. Tajā skaitā vizuālais simbols, ar savu ārieni apliecinot piederību attiecīgajam etnosam. Mums tagad ar tautas vizuālo simbolizāciju ir pretīgs stāvoklis. Tāds pats, ja, pieņemsim, Dieva vietā visai pasaulei tiktu rādīts Lucifers. “Nācijas tēvs” ir devies pie Lietuvas prezidenta. Daudzi lietuvieši būs patīkami pārsteigti, ka brāļiem latviešiem tagad prezidents ir skaists ebrejs. Redzot fotogrāfijas medijā, noteikti kāds nodomās, ka Viļņu pagodinājis kāds no Izraēlas. Kam tas ir vajadzīgs? Vai tā ir primitīva vēlēšanās latviešu politiski aktīvā slāņa kritiski graujošo enerģiju novirzīt no organizētās noziedzības nosodīšanas? Ja tas ir tādā nolūkā organizēts, tad atkal ir pastrādāta liela nelietība. Kritiski graujošo enerģiju nevajadzēja novirzīt uz tik bīstamu sfēru kā antisemītisms. Varēja izvēlēties citu tēmu. Piemēram, atrast kādu vietējo Grētu (Laimu vai Spīdolu), un ap viņu sacelt vētru...

Nelietības nostiprināšanās



Latvijā noziegumu visatļautība ir sekmējusi tautas jaunas negatīvas izpausmes masveidību un strauju dinamiku. Jaunās negatīvās izpausmes vārds ir “nelietība”. Turklāt nelietība strauji nostiprinās. Nelietība tāpat kā jebkura tikumiskā izpausme ir invarianta (jebkuros apstākļos nemainīga) parādība. Tā ir nemainīga parādība un neeksistē vienā eksemplārā. Ja cilvēkā ir nelietīgas noslieksmes, tad tās izpaužas regulāri katrā attiecīgi piemērotajā situācijā. Ikdienas dzīvē ar nelieša nelietību praktiski sastopas daudzi cilvēki. Ikdienas dzīvē noteikti ir daudzas konkrētas situācijas, kad nelietis izturas nelietīgi. Nemēdz būt vienas nelietības nelietis. Nelietis parasti ir daudzu nelietību nelietis. Nelietība nav noslēgta izpausme. Nelietība ir atvērta izpausme. Katrai nelietībai ir noteikta rezonanse. Nelietība vienmēr izraisa atskaņas, atbalsi. Saskarsme ar nelietību vienmēr sekmē noteiktu reakciju, kas parasti ir vērtējums. Vērtējums attiecas uz nelietības autoru, kā arī attiecas uz nelietības adresātu; proti, to subjektu, pret kuru nelietis izturas nelietīgi. Nelietības vērtējumā katra nelietība nonāk noteiktā sociālajā kontekstā, nelietību uztverot saistībā ar citām nelietībām un citu nelietību autoriem. Tā tam ir jābūt. Katrs nelietis ir noteikta sociālā kolektīva pārstāvis. Bet tas nozīmē, ka viņa nelietībai ir sociālā augsne, sociālais atbalsts, morālā klimata piemērotība nelietības veikšanai.