Vēlamā banalitāte

Ja sakām, ka banalitāte ir “nācijas tēva” intelektuālo un morālo īpašību kritika, tad tas nenozīmē, ka vajadzētu atsacīties vērtēt dotā kunga rīcību. Protams, to darīt vienmēr būs banāli, jo principā neko jaunu un oriģinālu nevarēs pateikt. Tiekamies ar intelektuāli un morāli pilnīgi nepieņemamu būtni, kas apstiprinās šīs būtnes katrā izdarībā. Tomēr klusēt nedrīkst. “Nācijas tēva” augstais amats nosaka nepieciešamību konsekventi analizēt amata izpildes gaitu, lai arī cik tas nepatīkami un apnicīgi nebūtu. Nedrīkst atstāt bez ievērības nevienu viņa izdarību. Banalitāte ir vēlama, un nākas ar to samierināties. 2019.gada 7.oktobrī internetā varēja lasīt “Levits gandarīts, ka finanšu nozarē Latvijā ir paveikts liels mājas darbs”. Tas ir odiozs apgalvojums. Nākas iesaukties “Vai viņš ir psihiski slims! Kurš tad nezina, kāda ir Latvijas noziedzīgā loma pasaules finansu sistēmā! Kurš nezina, ka Latvija atkal ir uzmanības centrā sakarā ar Baidena nedarbiem! Vai šis "nācijas tēvs" patiešām ir tik liels nekauņa - nelimitēts nekauņa! Viņš taču ar savu nekaunību apkauno valsti, tautu, visu pārvēršot kaut kādā smirdošā farsā. Cik ilgi to pacietīs latvieši? Vai latvieši masveidā patiešām ir tik stulbi, ka nevērsīsies pret šo nekauņu? Kad zudīs pacietības mērs un šis pseidocilvēks tiks beidzot padzīts no Rīgas pils?”. Latvijas nonākšana Trampa atlaišanas kampaņas (impīčmenta) kontekstā atkal spodrina Rīgas banku nožēlojamo slavu; par impīčmentu ir interese visā pasaulē. Latvija ir nonākusi ASV vēsturē. “Nācijas tēva" izdarības ir ieguvušas amorāla absurda, amorālas fantasmagorijas vērienu, kad slimīgās smadzenēs organizētais diskurss nepārtraukti izdala reti kroplus un morāli apkaunojošus izteikumus. Burtiski tas viss, par ko šis tips izsakās, ne tikai pilnīgi neatbilst īstenībai, bet iegūst arī morāli ņirdzīgu pieskaņu. Un tas ir sabiedrībai adresēts ņirdzīgums. Tā ir atklāta ņirģāšanās par “nāciju”. Un vēl viena nepieņemama “nācijas tēva” izdarība. “Nācijas tēvam” nekavējoties vajadzēja nosodīt provokatoru Pabriku par vārdiem “Latvijas leģionāri ir latviešu tautas un valsts lepnums"  un pieprasīt viņu padzīt no Rīgas, bet “nācijas tēvs” parādīja gļēva konformista dabu - klusēja. Nav jāatgādina, ko tradicionāli nozīmē klusēšana. Rīgas pilī tagad sēž smalki rafinēts mērglis. Rīgas pilī sēž ebrejs, kurš nenosoda holokaustu, nenosoda vācu nacistu noziegumus pret ebreju un citām tautām, nenosoda “Waffen SS” lomu šajos noziegumos.