Pseidointelektuālisms

Dažkārt ir nācies atbildēt uz jautājumu „Kā konkrēti izpaužas pseidointelektuālisms?”. Pats vārds „pseidointelektuālisms” ir saprotams. Salikteņu daļa „pseido” apzīmē kaut ko neīstu, škietamu. Tātad pseidointelektuālisms ir neīsts, šķietams intelektuālisms, kas vienmēr ir domāšanas, prāta atziņu, teorētisko domu pārsvars pār jūtām un emocijām. Bet kā tas izpaužas konkrēti? Kas notiek ar intelektuālismu, ja intelektuālisma vietā stājas pseidointelektuālisms? Praktiski pseidointelektuālisms izpaužas vienā veidā: tiek lietoti it kā gudri (zinātniski, profesionāli terminoloģiski, filosofiski) vārdi, un tas viss pirmajā brīdī izklausās intelektuāli, bet, uzmanīgāk iedziļinoties, atklājas 1) vārdu aplams lietojums, 2) attiecīgajā kontekstā nevajadzīgs vārdu lietojums, 3) loģisko sakarību trūkums starp gudrajiem vārdiem. Tāpēc it kā gudrais izteikums pārvēršas pseidogudrā ākstībā. Pseidointelektuāļi ļoti mīl lietot gudrus vārdus pilnīgi nepiemērotos brīžos. Viņu pārliecībā gudrie vārdi liecinās par grandiozu gudrību. Uz šī āķa pirmie uzķeras aprobežotie mietpilsoņi. Klausoties pseidointelektuāļa gudro valodu, aprobežotie mietpilsoņi jūtas pagodināti, - tātad arī viņi ir gudri, ja jau ar viņiem gudrs cilvēks sarunājas tik gudrā valodā. Latviešu inteliģencē pseidointelektuālisms ir plaši izplatīts. Pseidointelektuāļi ir kulta personas – „jābūtības dimensijas” autori u.c. Diemžēl ir zināms tikai viens piemērs, kad publiski tika nosodīts pseidointelektuālisms latviešu inteliģencē. Tas notika 70.gadu sākumā. Toreiz Ingrīda Sokolova „Lit.un Mākslā” publicēja plašu rakstu par „pieliterārajās” aprindās izplatīto pseidointelektuālismu.