Vēlreiz par garīgo mobilizāciju

Visticamākais, 2019.gada sākumā būs parlamenta jaunas vēlēšanas. Elektorātam, plašāk – Latvijas tautai, būs iespēja apliecināt savu gatavību būt cilvēciski cienījamām būtnēm un nebūt nozombētiem, politiski un patriotiski ļoti aprobežotiem radījumiem, kā tā sevi apliecināja 2018.gada 6.oktobrī. Aktuāls atkal kļūs jautājums par tautas garīgo mobilizāciju, kurai nav nekā kopēja ar Lielupes ķēķa latviešu pseidointelektuāļu jaunākajiem murgojumiem par 4.atmodu, „jābūtības dimensiju”, kā arī aptaurētu „politiķu” murgojumiem par „Par-politiku”, rūdītu noziedzīgu bijušo amatpersonu fantastiskajiem solījumiem „valdības programmā”, apliecinot savas greizās fizionomijas totālo atbilstību smadzeņu greizajai nevērtībai. Runa ir par tautas garīgi stratēģisko mobilizāciju, bet nevis par tautas primitīvu „mošanos” mantas un naudas vārdā, kā arī stulbā aicinājuma „atgriezties Eiropā” vārdā. Lai tauta garīgi mobilizētos un šajā procesā gūtu panākumus, cilvēkiem ir nepieciešams stratēģiski saprast vairākus momentus. Vispirms un galvenokārt cilvēkiem ir nepieciešams stratēģiski saprast, ka nāksies savienot kolektīvos mērķus ar individuālajiem mērķiem. Neapšaubāmi, runa ir par vispārnacionāliem mērķiem un cilvēka cienīgas dzīves mērķiem, bet nevis materiālistiskajiem mērķiem – naudas un mantas vairošanu un aprobežoto murmināšanu par „Eiropu” un „eiropeiskajām vērtībām”, kas praktiski ir vēdera vērtības. Cilvēkos ir jābūt emocionālajam pārdzīvojumam par izvirzītajiem mērķiem. Tas ir ļoti svarīgi. Bez tā nav iespējama garīgā mobilizācija. Lai cilvēkos rosinātu aktivitāti, enerģijas kāpumu un vēlēšanos kvēli darboties, nepieciešama emocionālā piesātinātība attieksmē pret dotajiem mērķiem. Cilvēkos ir jārada tāda garīgās transformācijas stihija, kas ir emocionāli centrēta un emocionāli vadīta. Garīgās mobilizācijas pamatā ir emocionāli pārdzīvoti mērķi. Svarīgs ir vēl viens moments. Tautas garīgā mobilizācija nevar notikt bez cilvēku noteiktas morāli psiholoģiskās gatavības. Ja šī gatavība eksistē, tad morāli psiholoģiski gatavie cilvēki jāsaliedē mikrokolektīvos, bet mikrokolektīvus pēc tam ir jāsaliedē makrokolektīvos. Saprotams, jebkurš mikrokolektīvs no cilvēka prasa zināmu kompromisu, piekāpšanos, pašupurēšanos, jo cilvēks ziedo sevi un savas intereses kopējo interešu labā. Taču cilvēkiem tajā pašā laikā ir jāapzinās, ka viņi atsakās no sevis priekš sevis, jo viņu atsacīšanās veicina kopējo lietu, no kuras panākumiem noteikts labums būs katram cilvēkam; arī tiem, kuri atsacījās no sevis. Protams, lai atsacītos no sevis, nepieciešamas milzīgas izmaiņas cilvēkā – personības milzīga transformācija. Piemēram, Latvijā pēcpadomju periodā (praktiski sākās jau „perestroikas” gados) notika cilvēciskā potenciāla vertikāles sagraušana: tie, kuri bija „apakšā” (sabiedrības perifērijā) nonāca „augšā” (pie varas visās institūcijās). Tāda drausmīga pārvērtība nevarēja palikt bez drausmīgām sekām. Iespējams, visdrausmīgākais ir inteliģences degradācija. Tā rezultātā Latvijā tagad nav patiesi godīgas un ideālistiski orientētas inteliģences, kas varētu uzņemties garīgās mobilizācijas metodisko un organizatorisko vadību. Tāpēc latviešu tauta ir pakļauta totālai un fatālai destrukcijai, kuru nav spējīgs neviens apturēt. Bet visbēdīgākais – neviens nav ieinteresēts apturēt destrukciju. Jaunajās vēlēšanās atkal visu izšķirs jaunāko paaudžu viedoklis. Negribētos ticēt, ka latviešu jaunākajās paaudzēs simtprocentīgi smako postmodernisma, neoliberālisma, perversiju, „eiropeiskuma”, rusofobijas, politiskās neizglītotības un vispārējās neizglītotības virca. Jaunatnes viena daļa ir apjukusi, viena daļa ir svārstīga. Noteikti vienai daļai nav pieņemama pederastu, daunu un morāli patoloģisko primātu uzkundzēšanās, kļūstot par latviešu tautas simbolisko seju. Jaunatnei ir jāsaprot, ka daunu, pederastu, morāli patoloģisko primātu nokļūšana parlamentā kardināli padziļina latviešu tautas katastrofu, kuras galvenais melnais dzinējspēks ir nacionāli reakcionārais un krimināli oligarhiskais valstiskums, kas diemžēl ir likvidējams vienīgi ģeopolitisko transformāciju rezultātā. Bet tas nenozīmē, ka tautai ir totāli jāpadodas un jātiecas pēc daunu un pederastu tautas reputācijas mūsdienu pasaulē. Tauta cilvēciski cienīgu seju var saglabāt arī nelabos ģeopolitiskajos apstākļos. Latviešu tauta savas vēsturiskās esamības laikā gandrīz vienmēr ir dzīvojusi nelabos politiskajos apstākļos. Taču līdz PSRS sabrukumam vienmēr prata saglabāt cilvēciski cienīgas tautas reputāciju, kuru strauji sāka zaudēt „brīvvalsts” gados, jo tādu nacionāli riebīgu dzīves trajektoriju panāca „perestroika”, PSKP/VDK morālie kastrāti. Latviešu tautai ir fundamentāls mantojums garīgajā mobilizācijā. Atliek vienīgi šo mantojumu dedzīgi izmantot.