Diasporas idiotija

„Delfi” vēsta, ka 2018.gada 1.decembrī 12. Saeima „galīgajā lasījumā atbalstījusi jaunu Diasporas likumu. Tas stiprinās diasporas kā neatņemamas Latvijas sabiedrības daļas latvisko identitāti un piederību Latvijai, nodrošinās diasporai iespējas uzturēt saikni ar Latviju, kā arī nodrošinās labvēlīgus apstākļus remigrācijai”. Tādējādi ir juridiski noformēta tautas viena no lielākajām nelaimēm. Viena liela nelaime ir tautas izmiršana, otra liela nelaime ir tautas milzīgas daļas pārcelšanās uz citām zemēm – emigrācija. Pirmā nelaime ir saistīta ar demogrāfisko pāreju – „baltās” rases kopējo izmiršanu. Otrā nelaime ir pašu latviešu nopelns – nespēja iekārtot savā zemē normālu un cilvēciski cienīgu dzīvi, tās iekārtošanu sistemātiski uzticot tautas padibenēm. Tā ir latviešu mentalitātes („3.pīlāra”) specifika – ienīst savas tautas gudrākos un godīgākos cilvēkus. Par to pienākas, tā teikt, Dieva sods, un Dieva sods ir emigrācija, kad aizbrauc no Latvijas tautas vērtīgākā daļa, bet mājās paliek nevērtīgākā daļa un tie, kuri nevar dažādu apstākļu dēļ aizceļot, ko citos apstākļos darītu ar lielāko prieku. Diasporas likums ir idiotija nacionālā mērogā. Tā ir tāda pati idiotija kā vienā brīdī kādu izdzīt no sētas, bet nekavējoties pēc dažiem brīžiem izdzīto radību pasludināt par sētas sastāvdaļu ar tiesībām jebkurā brīdī atgriezties. Latvieši atkal ir sastrādājuši nacionālu idiotiju