XX gadsimtā zinātne kļuva par masu parādību. Tā tas ir noticis Rietumu civilizācijā. Arī pie mums pēckara gados zinātnisko darbinieku skaits sasniedza daudzus tūkstošus. Partija un valdība pat lepojās ar zinātnieku prāvo skaitu. Salīdzināja savus statistiskos datus ar Rietumu valstu statistiku. Arī pēcpadomju barbarisma visatļautības gados, kad daudzi latviešu mežoņi par savas dzīves galveno jēgu uzskata zinātnes iznīcināšanu, laiku pa laikam kāds žēlojās par zinātnieku skaita samazināšanos, it kā no tā būtu atkarīga mūsu zinātnes reālā attīstība. Masu parādībai piemīt sava specifika. Tāpēc nav jābrīnās par dažādiem paradoksiem zinātnes pasaulē. Piemēram, par to, ka zinātne tagad sastāv no divām daļām – 1) zinātnes kā patiesības meklētājas un 2) pseidozinātnes, parazinātnes, zinātnes imitācijas. Zinātne šodien ir viens no sociālās organizācijas veidiem/institūtiem, kas daudziem cilvēkiem paver iespēju iegūt dzīves labumus un dzīves panākumus. Zinātnē ir radies balasts, kas patiesībā apgrūtina un apzināti kavē zinātnes attīstību. Kā zināms, masu parādības realizētāji var būt tikai masu cilvēki. Tātad tas cilvēku tips, kura pārstāvji naidīgi izturās pret radošo garu, kreativitāti, talantu. Masu cilvēku-parazinātnieku lielākais ienaidnieks noteikti ir īsts zinātnieks – radošs, gudrs un talantīgs cilvēks. Masu cilvēku-parazinātnieku iespējas speciāli traucēt un iznīdēt radošu, gudru un talantīgu zinātnieku darbību ir milzīgas. Turklāt masu cilvēki-parazinātnieki organizatoriski apvienojās visdažādākajās struktūrās savas galvenās “misijas” realizācijai. Savās destruktīvajās izdarībās viņi ir ļoti konsolidēti un solidāri.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru