pirmdiena, 2017. gada 21. augusts

Atmaksa

Tam, ar ko tagad sastopamies katru dienu, acīmredzot vispiemērotākais ir transcendentālais izskaidrojums. Proti, Dievs latviešu tautai atmaksā par tās mūžseno patoloģisko naidu pret saviem godīgākajiem un gundrākajiem cilvēkiem. Latvieši visvairāk mīl ienīst un vajāt savus godīgākos un gudrākos, pret viņiem agresīvi vēršoties jebkurā izdevīgā situācijā. Bet tas nevar palikt bez sekām. Un sekas ir briesmīgas. Katras tautas dzīvi vada tās elite – inteliģence. Elite organizātoriski formē tautas gaitas un piepilda ar saturu tautas apziņu. Tautas elite ir tautas galva. Ja tautai nav elites, tad tautai nav galvas. Ja tauta nerūpējās par savas elites izveidošanu, tad tautai ir jāsamierinās ar dzīvi bez galvas.  Latviešu tautas dzīve ir dzīve bez galvas. Visur elites vietā ir kretīni, muļķi, zagļi, blēži. Visur,- jebkurā dzīves segmentā. Tajos vēsturiskajos periodos, kad latviešu tautu pieskatīja vācu un krievu elite, latviešu tauta neizjuta savas galvas trūkumu. Tajos vēsturiskajos periodos, kad latviešu tauta ir palaista savvaļā, galvas trūkums pārvēršās par tautas katastrofu. Citādāk tas nevarēja notikt, jo tauta pati ir vainīga, un Dievs tagad tai liek dzīvot morālās un intelektuālās elles mocībās par tautas milzīgo grēku – patoloģisko naidu pret sava etnosa godīgākajiem un gudrākajiem cilvēkiem. Radikālu notikumu laikā, saprotams, godīgas un gudras elites trūkums visuzskatāmāk atspoguļojās. Tā tas bija Zolitūdes traģēdijas sakarā. Tas bija ļoti sāpīgs notikums. Taču ne mazāk sāpīgi notikumi ir nekur nederīgās un amorālās latviešu inteliģences nodevība 1939.-1940.gadā un 1989.-1990.gadā, nelietīgi atdodot tautas uzticēto valsti un pēc tam savas noziedzības slēpšanai izdomājot mītu par „okupāciju” (arī „globalizāciju”, „atgriešanos Eiropā”) un ar šo mītu zombējot vairākas paaudzes, kas praktiski nozīmē godīgas un gudras elites ģenēzes totālu neiespējamību ļoti tālā vēsturiskajā perspektīvā. Tā rezultātā latviešu tauta var palikt bez galvas līdz pasaules galam. Vienīgais glābiņš tāpēc var būt aicinājums kādam ārējam spēkam atkal pieskatīt latviešu tautu. Turklāt izvēle šajā ziņā tagad ir daudz plašāka nekā, teiksim, 1939.-1940.gadā.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana