pirmdiena, 2017. gada 21. augusts

Antropoloģiskā katastrofa

Tiekoties ar vārdiem „antropoloģiskā katastrofa”, cilvēki var domāt, ka tas uz viņiem neattiecās. Tas attiecās uz zinātniekiem un kaut kādiem sociālo nozaru speciālistiem; varbūt attiecās uz trako māju iemītniekiem.    Parasti cilvēki domā, ka uz viņiem attiecas tikai tas, kam ir pievienota attiecīgā norāde. Antropoloģiskā katastrofa uz viņiem attieksies tikai tādā gadījumā, ja kādai parādībai būs pievienota uzlīme „Antropoloģiskā katastrofa” vai kādam cilvēkam uz pieres būs uzrakstīts „Antropoloģiskā katastrofa”.    Tā ir naiva izpratne. Teiksim, ne dombrovskiem, ne aboltiņām uz pieres nekad nekas nebūs uzrakstīts. Mūsu prezidenta, ministru prezidenta, ministru lēmumus nekad nerotās grifs „Antropoloģiskā katastrofa”. Par antropoloģisko katastrofu liecina viņu garīgā struktūra un viņu lēmumu valstiskā nevērtība un satura obskurantisms.    Latvijā faktiski ar antropoloģisko katastrofu mēs tiekamies katru dienu. Tā ir sērga, kas ir pārklājusi visu kultūru – cilvēku darbību, uzvedību, komunikāciju. Ar antropoloģisko katastrofu katru dienu netiekās vienīgi tie prātīgie un laimīgie cilvēki, kuri var atļauties dzīvot relatīvi izolēti dabas vidē un tāpēc komunicē tikai ar dzīvniekiem, putniem.    Ikdienā ar antropoloģisko katastrofu mēs tiekamies tad, kad lasām, klausāmies, skatāmies kādu vietējo mediju, reāli darbā vai uz ielas saduramies ar iracionālu, aloģisku, idiotisku, kretīnisku, šizofrēnisku, nekaunīgu, negodīgu, hēdonisku, superpragmātisku un antigarīgu domu gaitu, rīcību, uzvedību. Tās visas ir antropoloģiskās katastrofas spilgtākās izpausmes, kas ik uz soļa tagad funkcionē bez paskaidrojošiem uzrakstiem un uzlīmēm visur tur, kur čupojās šodienas hominīdi.    Saprotams, Latvijā ar antropoloģisko katastrofu vispamatīgāk un visregulārāk tiekas tie, kuri ir spiesti sekot līdzi un iedziļināties mūsu „valsts” darbībā un politisko aprindu izdarībās. Šajās jomās antropoloģiskā katastrofa atspoguļojās ļoti griezīgi. No visjaunākā laika izdarībām antropoloģiskās katastrofas uzskatāms piemērs ir Zolitūdes traģēdija un tajā skaitā idiotiskā burza ap „sabiedrisko” izmeklēšanas komisiju. Tādas kroplības ir iespējamas tikai vidē, kurā virmo ne tikai antropoloģiskās katastrofas paraugi, bet dīdās antropoloģiskie pārpratumi vispār.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru