Priekšlikumu rakstīt memuārus dzirdu regulāri gan no ļoti labi pazīstamiem cilvēkiem, gan no ne tik labi pazīstamiem cilvēkiem, bet acīmredzot pietiekami pazīstamiem, lai izskanētu dotais priekšlikums. Atbilde vienmēr ir bijusi kategoriski noraidoša, dažkārt pamatojumam minot konkrētu iemeslu - dzīves rūgtu notikumu, par ko nav vērts "smērēt papīru". Nupat pēc kārtējā priekšlikuma atsaucos uz piedalīšanos LVU Filoloģijas fakultātes izsludinātajā konkursā uz pasniedzēja vietu. Biju par to aizmirsis, taču vārds "memuāri" negaidot atdzīvināja senu piedzīvojumu. Tas notika 80.gadu vidū pēc aiziešanas no ZA un pirms pārcelšanās uz DPI. Tolaik jau biju beidzis aspirantūru, aizstāvējis disertāciju, izdevniecībā bija manis sagatavotais biezākais sējums Raiņa Kopotos rakstos, bija daudzas publikācijas spec.izdevumos, bija zinātniskā darba pieredze Zinātņu akadēmijas līmenī, pat biju saņēmis balvu kā labākais jaunais kritiķis LPSR... Konkursa komisija mani noraidīja, jo viņiem esot nepieciešams "metodiķis". Tā komisijas priekšsēdētājs atklāti un oficiāli pateica visas komisijas klātbūtnē. Komisija izvēlējās skolotāju Daci Lūsi, kura, liekas, Visvalža ielā joprojām rosās. Saprotams, nav vērts rakstīt par pagātni, kura galvenokārt sastāv no tādiem piedzīvojumiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru