Drausmīgais augusts un patiesības traģisms

Austrumeiropas tautu visjaunāko laiku vēsturē drausmīgs mēnesis ir augusts. Tā tas ir arī latviešu tautai. 1939.gada 23.augustā tika noslēgts Vācijas un PSRS neuzbrukšanas līgums – ģeopolitiski slavenais Molotova-Rībentropa pakts ar slepeno pielikumu. 1989.gada 23.augustā tika organizēta akcija ar nosaukumu “Baltijas ceļš”, bet 1991.gada 19. augustā PSRS notika apvērsums – dīvainais “Augusta pučs”; par varas pārņemšanu paziņoja Valsts ārkārtas stāvokļa komiteja (VĀSK), kurā ietilpa arī “Krievijas latvietis” Boriss Pugo. Visiem trijiem notikumiem ir drausmīga aura. Tas tā ir tāpēc, ka visi trīs notikumi ir ambivalenti notikumi. Tie ir notikumi, kuri izraisa iekšēji pretrunīgas jūtas un domas. Un tā tas var notikt tāpēc, ka visi notikumi savā būtībā ir morāli odiozi notikumi. To mērķis nebija morāli, politiski, cilvēciski tīrs, godīgs, taisnīgs, tiesisks. Visu minēto notikumu pamats bija apzināta manipulācija, apzina krāpniecība, apzināta nelietība, apzināta tautu mānīšana, kas viss tika realizēts ar vēsu prātu un bezizmēra cinismu. Molotova-Rībentropa pakts slepeni izšķīra daudzu tautu nākotni. “Baltijas ceļš”, kuru izdomāja amerikāņu sociālā un politiskā haosa izraisīšanas tehnoloģiju speciālists Dž. Šarps, bija perfekti izdomāta un perfekti nomaskēta PSKP/VDK specoperācija “perestroikas” specoperāciju komplektā. Tās mērķis bija PSRS reputācijas starptautiskajā graušanā iesaistīt Baltijas ļaužu masas un šajās masās iezombēt ilūzijas par brīvības cīņu un valstiskās neatkarības atgūšanas procesu. Savukārt “Augusta pučs” bija pēdējā specoperācija “perestroikas” specoperāciju komplektā. Komitejas sastāvu sastādīja Gorbačovs. Visu triju notikumu sekas ir labi zināmas. Sekas ir ambivalentas, jo paši notikumi, kā jau minēju, ir ambivalenti notikumi. Seku ambivalentums cilvēku apziņā vispamatīgāk atsaucas uz doto notikumu vērtējumu. Tā, piemēram, daudzi cilvēki joprojām pret “Baltijas ceļu” izturas kā pret kaut ko gaišu un tautiski vērtīgu viņu dzīvē, jo viņi toreiz, stāvot uz ceļa, deva savu artavu Latvijas brīvības atgūšanā. Daudzi cilvēki pret “perestroiku”/”atmodu” vispār izturas kā pret politiski konstruktīvu darbību cilvēciski cienīgas dzīves nodrošināšanai. Atklāti sakot, šos cilvēkus ir žēl un rodas vēlēšanās ļaut viņiem dzīvot maldīgo ilūziju gūstā līdz mūža beigām. Nav vajadzīgs viņus sāpināt ar patiesību. Nav vajadzīgas patiesības traģisma izraisītas rūgtās emocijas un dziļie prāta pārdzīvojumi. Tie cilvēki, kuri ir spējīgi izprast vēsturisko objektivitāti, nevēlas dzīvot melu tvanā un grib zināt patiesību, reāli jau zina patiesību, kaut gan valdošā kliķe un “atmodas” nelietīgi “lāčplēši” joprojām slēpj patiesību un joprojām drausmīgi melo par vēsturiskajiem notikumiem XX gs. nogalē. Savukārt tos cilvēkus (“6.oktobra paaudzes” vairākumu), kuri nav psihiski spējīgi iedziļināties vēsturē un nav psihiski spējīgi izprast vēsturi, nav jāmoca ar patiesību, jo viņi nemaz nevēlas zināt patiesību. Viņi spēj baudīt dzīvi bez patiesības.