Morāle un kultūra

Morāle vienmēr ir atkarīga no intelekta. Tā uzskatīja Sokrāts, Kants. Voltērs cienīja zināšanas kā līdzekli pret tumsonību – amoralitātes avotu, kā arī avotu bailēm, aizspriedumiem, agresijai, naidīgumam. Russo pret cilvēku izturējās kā pret “dabas bērnu”, kas piedzimis kā “tīra lapa” un kuru skolo dzīvei apkārtējā vide. Morāle ir vajadzīga sabiedrībai, lai pakļautu indivīdus kolektīvajām interesēm. Morāles normas var ievērot arī muļķis. Vienīgi var atšķirties iemesli, kuri gudram cilvēkam būs citi nekā muļķim. Kultūras morālo normu un vērtību interiorizācija (apgūšana, sev par saistošu atzīšana) nav gaidāma no imbeciliem; ja kultūra netiek galā ar tiem, kuri nav spējīgi vai nevēlas atzīt un apgūt normas un vērtības, pretojas šai nepieciešamībai, tad kultūra iet bojā. Latvieši vairs netiek galā ar saviem imbeciliem (žuļiem, grantiņiem, interneta komentāru anonīmo piemēslotāju jūru, "6.oktobra paaudzes" dauniem, pederastiem, idiotiem). Tas ir pilnīgi skaidrs. Tāpēc uzplaukst nelietības, idiotisms darbībā, uzvedībā, komunikācijā. Tāpēc ir "583 darāmie darbi", juvenilo mēslu rusofobija, levitžīds kā "nācijas tēvs", hiperneliete Veidemane, LU nelieši, ārstu trūkums, slīcēju un sadegušo "rekordi" Eiropas mērogā, dzērāju atstātie bērni. Nākas paskaidrot par kultūras bojāeju. Reāli kultūra neiet bojā. Kultūra vispār nevar iet bojā, kamēr ir tās autors un īpašnieks – cilvēks. Kultūra ir tas viss, kas ir starp cilvēku un dabu. Ja ir cilvēks, tad ir arī viņa kultūra – dzīves vide ar saviem atribūtiem. Ja izsakāmies par kultūras bojāeju, tad faktiski domājam kultūras kvalitatīvo noslīdējumu – kultūras atribūtu degradāciju, kas asociējas ar bojāeju. Tieši tas pašlaik ir sastopams Latvijā. Vietējo cilvēku vidē ārkārtīgi strauji pieaug garīgi atpalikušu, psihiski slimu, neizglītotu, amorāli tendētu eksemplāru loma. Latviešu tautas garīgi pilnvērtīgā daļa nav spējīga apturēt kultūras kvalitatīto noslīdējumu.