svētdiena, 2018. gada 20. maijs

Bušmeņa spļāviens



Jansona un saita īpašnieku nelietībai nav tāds vēriens kā Busuļa izdalītajai „dziesmai” ar nosaukumu „Rainis”. Tai ir latviešu tautas masu vēriens, apliecinot tautas masu deģenerāciju un nelietības masveida atbalstīšu. Busulis nav viens uz skatuves. Viņa darbība ietilpst masu kultūrā, popmūzikā. Viņu klausās tauta daudzās Latvijas vietās. Nav dzirdēts, ka kaut kur Busuli apmētātu ar olām un aplietu ar vircu. Viņš un viņa kompanjoni zina, ka drīkst ņirgāties par Raini, tautai patiks ņirgāšanās par Raini, Latvijā var droši izpildīt nelietīgu dziesmu par Tautas dzejnieku. Busulis, kurš savu galvu ir noformējis kā bušmenis, hotentots-mežu cilvēks, izdala „Raini”, kuram vārdus ir sacūkojis Kārlis Vērdiņš – filoloģijas doktors, tā institūta darbinieks, kas izdeva Raiņa Kopotu rakstu akadēmisko izdevumu!!! Negribas ticēt, ka institūtā var strādāt tāds mēsls – Raiņa apspļāvējs. Protams, „dzejnieks” Vērdiņš ir pederastu „Satori” autors. Lūk, ko saka šis latviešu jaunlops: "Manas attiecības ar Raini ir diezgan sarežģītas: no  vienas puses viņa nozīmi noliegt nevar - tas būtu vienkārši muļķīgi. Bet no otras - diezgan nekritiski esam pārmantojuši padomju gados iedibināto sistēmu, ka ir Rainis un pēc viņa - visi pārējie. Ja kā mūsdienu cilvēks lasu Raini, nevaru teikt, ka ik rinda viņam ir ģeniāla. Lasu Friča Bārdas, Edvarda Virzas, Kārļa Skalbes dzejoļus un redzu, ka Rainis ir tikai viena balss mūsu kopīgajā talantīgo dzejnieku barā. Nedomāju, ka vajadzētu kultivēt tādu liekulīgu Raiņa mīlēšanu pāri visam. Arī apaļā jubileja ir laiks, kad top konjunktūras projekti, kas piesaistīti šim gadam un finansējumam; kas "brauc uz astes" Raiņa vecajai slavai. Rainis ir vajadzīgs tad, kad nepieciešamas jaunas, mūsdienīgas interpretācijas - teātrī tas ik pa laikam notiek. Ir vēl vairāki piemēri, kad Rainis ir aktuāls un dzīvs arī  mūsdienās, taču negribētos, lai Raiņa mīlēšana būtu oficiāls, liekulīgs pasākums, kurā obligāti vajadzētu atzīmēties, sak', jā, es arī mīlu Raini. Šobrīd es viņu nemaz tik ļoti nemīlu! Un grūti arī iedomāties, ka viens padsmitgadnieks caur Raini sāktu iepazīt dzejas jaukumu. Domāju, ka jaunietim dzīvais pamudinājums lasīt dzeju ir vienaudžu dzejoļi un hiphopa teksti, kas ļauj saskatīt viņa paša pieredzi." Tādu vienveidīgi lopisku attieksmi pret Raini masveidā izdala latviešu jaunie intelbeņķi. Tas vispār ir interesanti: kas viņus ir tik stereotipiski nozombējis? Bet varbūt tas nav zombēts stereotipiskums? Stereotipiska ir vispārējās neattīstības, neizglītotības, aprobežotības, stulbuma izpausme, vienveidīgi atspoguļojoties pseidointeliģentās jaunatnes izdalījumos. Jaunlops Vērdiņš, protams, nav ne zinātnieks, ne dzejnieks. Taču viņam LU ir iešķiebts doktora grāds. Un viņš nav vienīgais jaunais pseidozinātnieks, kurš uz pasauli lūkojas „kā mūsdienu cilvēks”. Tādi vērdiņi tagad masveidā piesmirdina Latvijas akadēmisko vidi. Par to atbildība ir jāuzņemas latviešu t.s. humanitārajai vecgvardei – kūlēm, kursītēm, druvietēm, cimdiņām, radzobēm, rozenvaldiem, skudrām, šuvajeviem. Viņi ir izaudzinājuši deģenerātu baru, kas nekaunīgi pietaisa publisko telpu. Cik gan zemu ir kritušas latviešu tautas masas, akceptējot tādu ņirgāšanos par vienu no tautas izcilākajām personībām! Kurš gan gribēs cienīt tautu, kura masveidā ņirgājas par savu izcilāko dzejnieku un dramaturgu!

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana