Atgriešanās neiespējamība

Atbildu tiem, kuri regulāri aicina atgriezties pie Raiņa un turpināt viņa mantojuma izpēti. Tādu aicinājumu laiku pa laikam dzirdu no bijušajiem kolēģiem, ģimenes locekļiem un tiem, kuriem nav sveša mana agrākā nodarbošanās un kuri lasa ierakstus „Facebook”. Normāli cilvēki joprojām visaugstāk vērtē "Manu Raini". Samsona dzīvoklī viņa grāmatplauktā šī grāmata atradās ar seju (vāku) pret cilvēkiem. Tā parasti apliecina īpašu godu attiecīgajai grāmatai. Bija patīkami to izjust Samsona mājās. Bez Samsona nebūtu akadēmiskais izdevums. Ļoti skaidri apzinos, ka „Manā Rainī” ir tikai kripatiņa no tā, ko var pateikt un kas ir jāpasaka par Raini. Nopietna, īsta saruna par Raiņa intelektuālo un māksliniecisko devumu nav vēl bijusi. Grīnuma, Zālītis (mani dārgie kolēģi) tipina tikai ap sadzīves faktiem un daiļrades faktoloģiju, bet nevis Raiņa daiļrades un uzskatu metafiziku. Augstskolās (LU) vispār nav neviena īsta Raiņa pazinēja. Tāpēc nav nekāds brīnums par dažādu kropļu kroplībām ap Raini pat ar filoloģijas doktora grādu un darbu akadēmiskā iestādē. Kādreiz gatavojos sacerēt lielāku darbu par Raiņa intelektuālo pasauli. Pat krāju materiālus, fiksēju dažādas refleksijas. Taču viss ir izmainījies. Pat nezinu, kam ir jānotiek, lai rastos vēlēšanās atgriezties pie Raiņa un viņa laikmeta. Jau ilgus gadus esmu ļoti ļoti iemīlējies mūsdienu globāli sociālo problēmu analītikā, kur varu daudz mācīties un uzzināt priekš sevis daudz jauna. Raiņa laikmets, viņš pats mani šajā ziņā vairs nevilina. Vilināja apmēram 15 gadus, kad daudz iemācījos un uzzināju jaunu priekš sevis. Ja nav tāda iespēja gaidāma, tad nekas nevar notikt un atgriešanās pie Raiņa nav iespējama. Tā ir izteikti subjektīva nostādne. Taču ar to nevaru nerēķināties. Turklāt uzdrošinos teikt, ka mūsdienu pārejas laikmets ir daudz interesantāks nekā iepriekšējais pārejas laikmets – XIX gs. beigas un XX gs. sākums, kad dzīvoja Rainis.