Nacionālais paradokss

Individuālajā līmenī LR nevērtību saprot ļoti daudzi cilvēki pat varas inteliģencē un tās dāsni zombētajā jaunatnē. Taču individuālā izpratne nav tas pats, kas kolektīvā izpratne. No individuālās izpratnes var summēties virtuāla kolektīvā izpratne, taču tāda summa vēl nav dzenulis sākt kolektīvo darbību. Pie tam individuālā izpratne var bremzēt kolektīvās darbības rašanos. Cilvēku sociāli psiholoģiskajā domāšanā vienmēr eksistē atbildības difūzija. Sociālajā psiholoģijā tā sauc plaši izplatītu parādību: ja nav individuālās atbildības, tad cilvēki neveltī tik lielu enerģiju kolektīvo interešu aizstāvēšanai. Nejūtot savu atbildību, cilvēki kļūst sociāli remdeni. Viņu atbildība par kolektīvo likteni aizplūst žogmalē. Latviešu sabiedrībā šī parādība ir ļoti raksturīga. Tam ir konkrēts iemesls. Parādības izplatību nosaka tautas mentalitāte. Ne visās tautās atbildības difūzija ir tik izteikta kā pie mums. Runa ir par atbildības „aizplūšanu” (lat. Diffusio). Praktiski tas nozīmē atbildības devalvāciju, neskaidrību, nenoteiktību, nekonkrētību. Sabiedrībā ir notikumi, parādības, procesi, par kuriem nav kam prasīt atbildību. Padomju laikā teica: „kolektīvs vainīgs”. Tas nozīmēja – neviens nav vainīgs. Ja neviens nav vainīgs, tad katrs atviegloti uzelpoja un pagrieza muguru. Ar atbildības difūziju ir cieši saistīts sociālais slinkums: individuāli personiskās intereses ir svarīgākas par kolektīvajām interesēm. Priekš sevis cilvēki parasti nav tik slinki kā priekš kolektīva. Atkal viss ir atkarīgs no tautas mentalitātes. Latviešu mentalitāte ir individuālistu mentalitāte. Tā ir mentalitāte, pret otru latvieti izturoties piesardzīgi, neuzticīgi, pat ar naidu un neslēptu agresiju, kuru visvairāk izjūt gudri un godīgi latvieši. Tā ir mentalitāte, kurā stulba ambīcija un tās iekustinātā aprobežotā pašpārliecinātība ir lielāka nekā zināšanas, kompetence, inteliģence, tolerance, paškritika, profesionalitāte. Tā ir mentalitāte ar nestabilu ētosu, kurā centrā ir nodevības, pielīšanas, verdziskas padevības, denunciācijas kāruma izbaudīšanas tieksme. Tā ir mentalitāte, kurā visnekomfortablāk jūtas godīgi, pašaizliedzīgi, patriotiski noskaņoti, gudri, izglītoti, morāli atbildīgi, nacionāli atbildīgi latvieši, kuriem nekad nav izdevies un nekad acīmredzot neizdosies ieņemt idejiski, politiski, ideoloģiski dominējošo stāvokli inteliģencē, sabiedrībā, tautā, valstī. Gadsimtiem ilgi pastāvošā fatālā situācija ir radījusi paradoksu: tautas vērtīgākā daļa ir klusi un pieticīgi samierinājusies ar savu visos laikos tradicionālo marginālo vietu Tēvzemē. Vienmēr un  visur pirmajās rindās ar lepni paceltu galvu auļo nekauņas, nelieši, pašlabuma meklētāji, karjeristi, neinteliģenti un neizglītoti latvieši.