Latviešu “laimīgumu” dzelžaini apliecina
šāda ziņa: “Krišjāņa Kariņa (JV) Valdības rīcības plāns paredz konkrētus
darbus, to izpildes termiņus, kā arī prioritārās nozares. Dokumentu ar pavisam
583 darāmajiem darbiem otrdien, 23. aprīlī, skatīja valdība.” Tāda ziņa
noteikti ir unikāla ne tikai uz Zemes un cilvēces vēsturē. Nepieciešams ir
pieteikums Ginesa rekordu grāmatai. Kā ir jāvērtē parlaments, kurš apstiprināja
valdību ar latentiem “583 darāmajiem darbiem”? Kā ir jāvērtē valdība, kuras
ministri un premjerministrs visā nopietnībā un dziļā vienprātībā runā par “583
darāmajiem darbiem”? Vai “583 darāmie darbi” ir tikai neticama un nedzirdēta
muļķība? Vai tāda fantastiski bezjēdzīga valdība ir kaut kāds pārpratums?
Atbilde uz minētajiem jautājumiem var būt tikai viena: nekādā gadījumā nav
pārpratums un nav muļķība. Cēlā nopietnībā dīdīšanās ap “583 darāmajiem
darbiem” ir neapgāžams pierādījums latviešu tautas pēdējās fāzes epilogam. Nav
runa par mūždien neiztrūkstošo stulbumu, masveidīgo politisko neattīstību,
zagļu morāles slāpēto saprātu, pašcieņu, nacionālo godu, patriotismu. Runa nav
arī par neattīstītas tautas mentalitāti. Runa var būt tikai par tautas garīgo
nāvi. Aktuāli vairs nav tādi epiteti kā “muļķu tauta”, “zagļu tauta”,
“neizdevusies tauta”. Tagad vairs nav nekādas jēgas runāt par latviešu tautas
cilvēcisko kvalitāti, jo latviešu tauta vairs neeksistē. “583 darāmie darbi”
tam ir viskonkrētākais reāli sastopamais pierādījums. Ja tauta akceptē tādu
ārprātīgu muļķību (un tas jau ir noticis) un tādus ārprātīgus muļķus ar
psihiski atpalikušo Kariņu priekšgalā, tad tā vairs nav tauta kā vienots
organisms, kas spējīgs pašaizsargāties, lai saglabātu savu sistēmisko satvaru.
Tautai ir tautas statuss tikai tādā gadījumā, ja tā funkcionē kā sistēmisks
veselums ar vienotībā balstītu rīcību, kas pievērsta visa etniskā
kolektīva esībai un attīstībai. Tas, ka tika akceptēts odiozs rīcības plāns un
pēc tam nav sastopams kolosālās muļķības nosodījums, liecina par latviešu
tautas pēdējās fāzes epilogu. Latviešu tautas vietā tagad veģetē atomāras
antropoloģiskās būtnes: atsevišķi indivīdi, atsevišķas ģimenes, atsevišķas
profesionālās grupas, atsevišķi biznesa klani, politiskās koalīcijas, kuras
rūpējas tikai par savām interesēm. Tautas interešu aizstāvēšana tautas pēdējā
fāzē neeksistē. Ja kāds tomēr izjūt pazemojumu, tad to izjūt tikai atomāro
antropoloģisko būtņu sīkdaļas – atsevišķi cilvēki. Kolektīvi izjusts pazemojums
neeksistē. Visas latviešu tautas izjusts pazemojums neeksistē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru