ceturtdiena, 2019. gada 21. februāris

Noguruma dinamika



2019.gada 21.februārī kādā medijā ievietotais teksts ar virsrakstu “Esmu cilvēciski nogurusi no Artusa Kaimiņa” ir zīmīgs elements tajā sociāli psiholoģiskajā procesā, kuru vēlos dēvēt par noguruma dinamiku. Minētais teksts (proti, tajā fiksētā cilvēciskā pozīcija) noteikti ir analītiski jāskata plašākā kontekstā un jāuztver kā signāls relatīvi dziļākam un visaptverošākam procesam. Nesen jau bija saruna par sabiedrības (tautas) nogurumu no patiesības. Nākas atzīt, ka nogurums no patiesības ir realitāte. Tāds psihiskais stāvoklis ir iespējams cilvēciski individuālā līmenī. Iespējams arī cilvēciski kolektīvā līmenī kā sociuma kādas daļas (piem., inteliģences) kopēja apziņas ievirze. Tā tas notiek tajos gadījumos, kad patiesībai ir kolektīvs raksturs; proti, patiesība attiecas uz daudziem cilvēkiem un var attiekties pat uz visu tautu. Nogurums no patiesības nav ikdienišķa parādība. Nogurums no patiesības izpaužas īpašos apstākļos un ir reti sastopams. Taču vienmēr nogurumam no patiesības piemīt izteikta destruktivitāte – postīšanas un ārdīšanas spēks. Nogurums no patiesības negatīvi atsaucas gan uz indivīdu apziņu, gan uz sociālo kolektīvu apziņu, destruktīvi ietekmējot cilvēku gribu, darbību, vērtības, nākotnes plānus. Cilvēki zaudē ticību pašiem pārvaldīt savu dzīvi, zaudē ticību dzīves ideāliem, vairs negrib sargāt savas dzīves svētākos ideālus un vairs nevēlas domāt par dzīves jēgu un turpmāko nākotni. Tādā stāvoklī tagad atrodas latviešu tautas saprātīgākā, racionāli domājošā, sociāli sensiblā daļa. Šīs daļas cilvēki ir noguruši no patiesības par dažāda veida bezjēdzībām pēcpadomju Latvijā. Viņu nogurums no patiesības veicina vienaldzīgu, amorfu attieksmi pret valsti. Taču tas vēl nav viss. Nogurums no patiesības var atsaukties ne tikai uz attieksmi pret valsti un politiku, bet var pāraugt attieksmē pret cilvēka dzīves jēgu vispār. Respektīvi, nogurumam no patiesības piemīt dinamika. Tā ir ārdoša dinamika, jo spēj iefiltrēties cilvēka eksistenciālistiskajā būtībā. Medija tekstā ir nosaukts konkrēts iemesls cilvēciskajam nogurumam. Tas tā varētu būt, jo dotais slavenais primāts var nogurdināt. Par to nenākas šaubīties. Taču tajā pašā laikā nenākas šaubīties arī par vienu citu momentu. Proti, cilvēciskā noguruma avots noteikti nav tikai slavenais primāts. Noteikti ir arī nogurums no dzīves kroplās vides. Tas netiek skaidri apzināts un formulēts. Taču tas katrā ziņā funkcionē zemapziņas līmenī un ietekmē cilvēka psihiskās izjūtas. Nevar, protams, neietekmēt cilvēku, ja viņam elementāri funkcionē prāts, dvēsele, sirdsapziņa. Latviešiem tagad taču nav nekā; nav ne pagātnes, ne tagadnes, ne nākotnes. Pagātne tiek uzskatīta par nevērtīgu mistrojumu, bet nākotnes plāniem nav vietas iracionālās tagadnes baudās un izklaidēs. Nogurums no patiesības ir progresējis nogurumā no cilvēkiem un nogurumā būt cilvēkam.

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana