Cilvēka kanons

“6.oktobra paaudze” un īpaši tādi tās pārstāvji kā Bordāns, Jurašs, Gobzems, Kaimiņš stimulē pievērsties cilvēka kanona tēmai. Katru dienu tiekoties ar minētās paaudzes aktīvāko pārstāvju odiozajām izdarībām, rodas jautājums “Vai viņi vispār atbilst cilvēka kanoniskajām normām un vai mums nenākas tikties ar manāmām novirzēm no kanoniskajām normām?”. Jautājums rodas ne tikai sakarā ar odiozajām izdarībām. Jautājums rodas arī tāpēc, ka līdz šim valdošās kliķes kontingenta kadri vairāk vai mazāk atbilda cilvēka kanoniskajām normām. Nekādā gadījumā neradās vēlēšanās teikt, ka viņi neatbilst cilvēka stājai. Viņi varēja rīkoties nacionāli bezjēdzīgi, profesionāli nekompetenti, kā arī savtīgi, nekaunīgi, negodīgi. Tomēr jebkurā gadījumā viņiem piemīta, tā teikt, cilvēka rāmis jeb cilvēka robeža, kuru viņi nepārkāpa un nekļuva cilvēkam neadekvāti. Viņu darbībā, uzvedībā un komunikācijā vienmēr saglabājās respekts pret to informāciju un prasību kompleksu, kas atspoguļo un apliecina cilvēku kā Homo sapiens. Tāds respekts viņos acīmredzot ir padomju laika audzināšanas un izglītības rezultāts. Citiem vārdiem sakot, viņi ļoti labi apzinājās cilvēka adekvātuma nosacījumus, kurus viņos ir nostiprinājusi audzināšana un izglītība jeb plašāk tverot – kultūra. Turpretī tiekoties ar bordāniem, jurašiem, gobzemiem, kaimiņiem nākas stipri šaubīties, vai pēcpadomju laika valsts organizētā audzināšana un izglītība viņos ir nostiprinājusi cilvēka adekvātuma nosacījumus. Tā vien liekas, ka viņiem nav nekāda priekšstata par to, ko nosaucu par cilvēka rāmi jeb cilvēka robežu. Atkārtosim, kas ir kanons. Kanons ir tas, kas ir obligāts, un tas, kas ir vispārpieņemts. Jēdzienu “kanons” var bez bailēm attiecināt ne tikai uz reliģijas dogmām, rituāliem, noteikumiem vai mākslas poētikas un stilistikas stingrajām prasībām, reglamentējot mākslas darba kompozīciju, kolorītu, sižētisko struktūru utt. Jēdzienu “kanons” drīkst attiecināt arī uz cilvēku. Ar cilvēka kanonu tiekamies cilvēka definīcijās. Definīciju skaits ir liels filosofijā, psiholoģijā, antropoloģijā. Tomēr definīciju raibajā kolekcijā saglabājas noteikts kodols. Tajā ietilpst cilvēciskums kā cilvēka kanona obligāta norma. Cilvēciskums ir cilvēka ētiskais karkass, cilvēka morāli tikumiskais satvars. Cilvēciskums ir pamatstruktūra, kurā ietilpst tādi elementi kā labsirdība, cilvēku cieņa, līdzcietība, uzticība, labvēlība, pašaizliedzība, kautrīgums, godīgums, patiesīgums, atklātums. Pats galvenais cilvēka kanonā ir prāts, kas ir pats galvenais cilvēka atribūts. Cilvēka reliģiskajās (jūdaisma, kristietības) definīcijās tiek akcentēta cilvēka izvēle starp labo un ļauno. Cilvēks kļūst cilvēks tad, kad spēj nošķirt labo no ļaunā. Par Bordāna, Juraša, Gobzema, Kaimiņa neatbilstību cilvēka kanonam liecina tas, ka viņu prāts (pats galvenais cilvēka kanonā !!!) “strādā” tikai odiozu (pretīgu, atbaidošu, nevēlamu, idiotisku, debilu) personiski ambiciozo (politiskā retorikā nomaskētu) mērķu sasniegšanai.