Literāti

Rakstnieki un dzejnieki (literāti) literatūrzinātnei (zinātnei) ir nepateicīgs materiāls. Drīkst teikt – neuzticams, nedrošs, slidens, apšaubāms, nepārbaudāms materiāls. Zinātnieks nevar droši un uzticami balstīties uz literātu atstāto mantojumu. Īpaši tas attiecās uz autobiogrāfisko mantojumu – vēstulēm, dienasgrāmatām, memuāriem, atmiņām, autobiogrāfiskajām piezīmēm. Šajā mantojumā sniegtā informācija var izrādīties nepatiesa, mīts, fantāzija, sevis „piarēšana”, sevis pasniegšana iluzorā gaismā, autobiogrāfisko notikumu pārvēršana mākslinieciskos sižetos, kuros reālie fakti savijās ar nereāliem iztēles risinājumiem. Literāti pret katru viņu publikai rakstīto vārdu visbiežāk izturās kā pret māksliniecisko fenomenu, kas funkcionē saskaņā ar mākslas noteikumiem atbilstošā stilistiskajā un poētiskajā ietērpā. Vārdu sakot, literāti raksta autobiogrāfiskus tekstus atbilstoši māksliniecisko tekstu prasībām. Tas pilnā mērā attiecās arī uz Raini. Turklāt viņš vēlējās tautā atstāt noteiktu pozitīvu priekšstatu par sevi, kas balstījās uz vēsturiski stereotipiskiem kanoniem ieskatos par radošu personību. Šajos kanonos ietilpst tādas literāta iezīmes kā jūtīgums, „radošās mokas”, prāta dziļums, mūžīga neapmierinātība ar savu daiļradi, nepārtraukti morālie un filosofiskie „meklējumi” utt. Rainis bija iedomājies, ka tautai viņš ir jāvērtē tāpat kā tika stereotipiski vērtēti citi cilvēces dižgari. Savā laikā pamatīgi iekrita Saulcerīte Viese. Viņa noticēja Raiņa autobiogrāfiskajiem bērnības un jaunības tēlojumiem. Viesei rezultātā sanāca sentimentāli romantisks stāstījums par jauno Raini, pretendējot uz literatūrzinātnisko statusu, kaut gan viņas pētnieciskais stāstījums bija tālu no realitātes. Protams, visaplamākais Raiņa biogrāfs joprojām ir Roalds Dobrovenskis. Viņa grāmata „Rainis ir viņa brāļi” ir fundamentāls murgojums, jo Roalda kungs zināja, ko Rainis un Aspazija domāja. Viņš tekstu veidoja no abu dzejnieku domu atstāstījuma. Zināt, ko cits cilvēks domā, uzdrošinās vienīgi neglābjams idiots un haltūrists pie rakstāmgalda. Pasaules biogrāfiskajā literatūrā tas ir visnecienīgākais līmenis. Par minētā kunga ieguldījumu Raiņa pētniecībā var priecāties tikai tādi paši idioti un haltūristi, kas mums nekad nav trūkuši lielā skaitā ne tikai Raiņa mantojuma apguvē.