Kāpēc ne tikai latviešu jaunākās paaudzes tik viegli uzķeras uz postmodernisma smirdošā āķa un ar iedvesmu bauda postmodernisma samazgas? Atbilde, visticamākais, ir saistāma ar izglītību un audzināšanu. Kas attiecās uz audzināšanu, tad ar elementāri tradicionālo audzināšanu uz posmodernisma smirdošā āķa nevar uzķērties. Vispirms runa ir par tādiem elementiem audzināšanā kā ģimenes svētums, vecāku autoritāte, korekta attieksme pret reliģiju, savādāku pasaules uzskatu, prasība mācīties un savu viedokli publiskot tikai pēc pamatīgas zināšanu apguves, skolotāju, skolas, grāmatas, mākslas cieņa, radošo personību cieņa, valsts cieņa, valsts iestāžu reputācijas atzīšana, patriotisma un solidaritātes cieņa utt. Kas attiecās uz izglītību, tad pirmajā vietā noteikti ir zinātnes cieņa, zinātnes atziņu autoritātes cieņa. Pats par sevi ir saprotams, ka nepieciešama laba izglītība, kas balstās uz objektīvām vispāratzītām zināšanām par pasauli un cilvēku. Noteikti ir nepieciešamas iemaņas (zināšanas) atšķirt pseidozinātni, pseidointelektuālismu no īstas zinātnes un īsta intelektuālisma. Šajā jomā noteikti nākas izmantot skolotāju, pasniedzēju, vecāku, vecākās paaudzes rekomendācijas. Proti, to cilvēku padomu, kuri jau ir savā mūžā izveidojuši stabilu pamatu gan par zinātnes sasniegumiem, gan par radošo personību ieguldījumu. Mūsdienās ļoti vajadzīga ir prasme (zināšanas) atšķirt mākslīgi izveidotās „autoritātes” un viņu speciāli izslavētos „darbus” (PR produkciju) no patiesām vērtībām. Nav noslēpums, ka postmodernisma „guru” ir „piāra” produkcija, kā arī ļoti rafinētas un antihumānas ideoloģijas produkcija. Postmodernisma izplatība latviešu jaunākajās paaudzēs arī ir noteikta produkcija – vispārējās neattīstības un tumsonības produkcija. Neattīstītām un tumsoniskām dvēselēm postmodernisms ir milzīgs veldzējums, jo akceptē neattīstību un tumsonību.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru