Uzticība

Komunikācijā viena no galvenajām problēmām ir uzticība informācijas autoram. Iegūstot informāciju ar savām acīm un ausīm, tāda uzticība nav vajadzīga. Mēs paši esam informācijas autori, un paši sev uzticamies. Pilnīgi savādāk ir tad, ja mēs paši neesam informācijas autori un informāciju saņemam ar citu cilvēku starpniecību. Turklāt ne visu informāciju varam pārbaudīt. Mēs, piemēram, nevaram pārbaudīt starptautisko informāciju par notikumiem Āfrikā, Āzijā un citur. Mēs varam pārbaudīt LTV žurnālistu sniegto informāciju par notikumiem savā pilsētā, aizbraucot uz attiecīgā notikuma vietu. Tomēr lielāko daļu no citiem cilvēkiem (žurnālistiem, politologiem, publicistiem, zinātniekiem, ierēdņiem u.c.) saņemto informāciju mēs nevaram pārbaudīt. Mums nākas uzticēties šai informācijai. Un, lūk, interesantākais ir saistīts ar uzticību. Problēma ir zināt, kuram cilvēkam varam uzticēties un kuram cilvēkam nevaram uzticēties. Domāju, visperspektīvākais kritērijs uzticamu cilvēku izvēlē ir šo cilvēku inteliģence. Patiesi inteliģents cilvēks nemelo, kaunās sniegt nepatiesu informāciju. Patiesi inteliģents cilvēks atsacīsies piedalīties manipulācijās ar informāciju. Inteliģentam cilvēkam ir augsti attīstītas intelektuālās spējas, vispusīgas zināšanas, kritisks skatījums uz pasauli. Bet pats galvenais priekš komunikācijas – morāli atbildīga izturēšanās pret savu profesiju, pret savu vārdu, darbību u.tml. Patiesi inteliģenta cilvēka inteliģentums var būt galvenais faktors komunikācijā, ja mums nākas uzticēties citu cilvēku translētajai informācijai.