Vara

Varas analītikā diskutabla ir politiskā vara. Tā ir specifiska vara, un ne reti šo varu vēlas izdalīt kā īpašu varas veidu. Ne visi tam piekrīt. Tie, kuri nepiekrīt, saka, ka politiskā vara ir tas pats, kas valsts vara, jo valsts vienmēr ir politisks fenomens. Politiskā vara un valsts vara ir sinonīmi. Politiskā vara tāpat kā valsts vara realizē vispārnacionālos uzdevumus. Var teikt: politiskās varas funkcijas veic valsts varas orgāni. Tiesa, PSRS un citur bija īpaša politiskā vara – PSKP vara, „partijas vara”. Taču tas tika demagoģiski noliegts. PSKP sludināja, ka vara pieder valsts varai – Augstākajai Padomei, Ministru Padomei. Atsevišķa tēma varas analītikā ir varas autoritāte. Šajā ziņā var runāt par racionālu varu, kas balstās uz kompetenci, autoritāti. Tai pretēja ir iracionāla vara, kas balstās tikai uz spēku, voluntārismu. Vēl ir sastopama fobokrātija – baiļu vara, disciplīnu, kārtību, paklausību panākot iebiedēšanas ceļā. Vara nav dabas fenomens, bet sociāls un vēsturisks fenomens. Varu realizē cilvēki. Vara laika gaitā mainās. Iespējamas dažādas varas formas. Vara lepojās ar savu nākotni. Hitlers solīja vāciešu varas saglabāšanos tūkstošiem gadu. Arī PSKP daudz solīja sociālistiskās varas nākotnē. Vara ir narkotika, bez kuras politiķi nevar dzīvot un kuru viņi pērk no vēlētājiem par vēlētāju naudu. Ceļš no bagātības uz varu ir mazāk nosodāms nekā ceļš no varas uz bagātību. Vara izkropļo, bet varas trūkums izkropļo absolūti. Brīvība arī izkropļo, un absolūta brīvība izkropļo absolūti. Cilvēki vēlas dzīvot sabiedrībā, kura izjūt varas atbalstu. Katras varas sākums ir tauta, bet katra vara pie tautas vairs neatgriežās. Tautas spēku apliecina saimnieciskā aktivitāte, dzimstība, spēja aizstāvēt savas intereses. Raksturo arī tādu parādību klātbūtne kā narkomānija, alkoholisms, noziedzība. Tautas dzīvē likumi nelīdz, ja tautā nav nerakstītas uzvedības normas, tradīcijas, morālie un reliģiskie principi, kam visam ir lielāka reālā slodze nekā likumiem un varas autoritātei. Malka nedeg, ja bijusi ūdenī. Tauta micās uz vietas, ja dzīvo pati savos atkritumos un tās dzīvē visu nosaka tautas kriminālais slānis. Ļoti svarīgs moments tautas dzīvē ir demogrāfija. Tautas dzīve ir iekārtota tā, kā ir iekārtota ģimenes dzīve: jo lielāka ģimene, jo tā ir varenāka, spēcīgāka, rezultatīvāka. Sociālo objektu (sabiedrības) antisistēmas iespējamību pamato loģika un dialektikas likumi. Uz sociālo objektu evolūciju attiecās loģikas normas un dialektikas likumi. Sabiedrības sociālā evolūcija var novest līdz antisistēmai – tik tikko minētās evolūcijas groteskam variantam. Sociālie objekti laika gaitā mainās; pie tam var izmainīties sev pretējā veidā. Sociālie objekti var iegūt pretējas īpašības tām īpašībām, kuras pastāvēja agrāk. Vietām var mainīties cēlonis un sekas. Viens un tas pats cēlonis var izraisīt savstarpēji pretējas sekas. Turklāt sociālo objektu virzībā visam ir savs mērs. To neievērojot, sociālais objekts var sabrukt un rasties sociālā objekta jauna kvalitāte. Uzskatāms piemērs antisistēmas ģenēzē ir LR sociālā objekta pieredze, kad noziegumu brīvība sekmēja antisistēmas rašanos, valsts sistēmu un valsts sociālo objektu pārvēršot antisistēmā ar antisistēmisku dzīves kārtību un mentalitāti. Vietējais sociālais objekts (latviešu sabiedrība) sāka eksistēt kā antisistēma.