piektdiena, 2017. gada 18. augusts

Vēsturiskais optimisms

Sastopama parādība, kuru vispiemērotāk saukt par vēsturisko optimismu. Parādība var izpausties individuāli; var izpausties kā sabiedriskās apziņas elements – daudzu indivīdu analoģisks viedoklis. Runa ir par attieksmi pret tagadni; precīzāk – attieksmi pret tagadni kā lielu vēsturisko vērtību, kuru vienmēr nākotnē slavēs vēstures grāmatās. Cilvēki optimistiski izturās pret tagadni. Viņu pārliecībā par tagadni kādreiz slavējoši stāstīs vēsture. Cilvēki optimistiski uzskata, ka viņu tagadne ir laba, pareiza, godīga, progresīva, apsveicama, cienīga u.tml. Cilvēki uzskata, ka viņu tagadnes dzīve ir organizēta mērķtiecīgi un tā ir atbilstoša cilvēciski cienīgas dzīves kritērijiem; viņu tagadnes dzīvi pašlaik nedrīkst atzīt par sliktu, nepareizu, negodīgu, regresīvu, neapsveicamu, necienīgu u.tml. To nedarīs arī vēsture. Tagadne vēsturē atspoguļosies tikai pozitīvā gaismā. Vēsture stāstīs par cilvēku pareizo dzīvi tagadnē. Vēsturiskais optimisms tipiski izpaudās padomju laikā. Padomju ideoloģija cilvēkos panāca priekšstatu, ka viņu tagadne ir pareiza un vēsture nekad to neinterpretēs kā aplamu dzīvi. Nekad neatklāsies, ka faktiski tagadne ir bijusi pilnīgi nepareiza un vēsturiskajam optimismam nav bijis nekāds pamats. Kā zināms, padomju laiku dzīves (proti, tagadnes) nevērtība nesen atklājās visā savā varenībā, un cilvēki ar to ātri samierinājās. Padomju cilvēki ātri atzina savas iepriekšējās dzīves totālo nevērtību. Viņi saprata, ka iepriekšējam vēsturiskajam optimismam nebija nekāda pamata. Cilvēki visas cerības sāka likt uz jauno dzīvi (pēcpadomju tagadni), atkal nonākot vēsturiskā optimisma varā. Teiksim, latvieši priecājās par tagadni. Latvieši pašlaik nesaprot sava vēsturiskā optimisma bezjēdzību, ko reāli var ļoti viegli konstatēt. Latvieši pašlaik nesaprot, ka pat kāda no šodienas paaudzēm var piedzīvot rūgtu vilšanos par savas dzīves nevērtību. Mūsdienās notikumi attīstās ļoti strauji, un viss atkal var radikāli izmainīties. Atkal atklāsies tagadnes nevērtība. Pats par sevi ir saprotams, ka vēsture dzīvi LR skaidros kā fundamentāli nevērtīgu dzīvi kriminālā valstī. Vēsture stāstīs par tagadnes nelietībām, zādzībām, noziegumu brīvību, atsacīšanos no valsts suverenitātes, amerikāņu okupāciju. Tātad latviešu vēsturiskais optimisms atkal izrādīsies pilnīgi greizs. To latvieši šodien nevēlās saprast. Viņi nav spējīgi objektīvi identificēt savu tagadni; respektīvi, tagadnes fundamentālo nevērtību. Tas ir loģiski. Latviešu zagļu masas nevar atzīties savos noziegumos. Tas nav iespējams. Zagšana, dzīve kriminālā “valstī” latviešu masās pašlaik ir vispāratzīta vērtība. Latviešu masas savā attīstībā ir tādā līmenī, ka morāli nav spējīgi kritiski uzlūkot savu tagadni. Turklāt nevērtīgajā dzīvē viņi nevar vainu uzvelt citiem – komunismam, PSKP, Maskavai, krieviem. Vainu citiem varēja uzvelt par nevērtīgo padomju tagadni. LR tagadnes nevērtībā latvieši ir paši vainīgi, nespējot sev nodrošināt cilvēkiem cienīgu dzīvi.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru