Kapitālisma adekvātums

Sociālisma likvidēšanas veids un postsociālisma jau 30 gadus ilgais periods Latvijā, Krievijā un citās Austrumeiropas zemēs stimulē interesantu tēmu: kapitālisma piemērotība (adekvātums) tautas mentalitātei un kultūrai. Respektīvi, atklājas tas, ka kapitālisms ir piemērots ne visām tautām. Piemērotības pakāpi nosaka tautas mentalitāte un kultūra. Protams, nosaka arī kapitālisma raksturs. Proti, tas, kāda tipa kapitālismu tauta izmanto. Kapitālisms ir dažāds. Droši var teikt, ka kapitālisms ir specifisks katrā zemē. Tā tas bija jau no paša sākuma pēc feodālisma saimniekošanas kārtības transformācijas t.s. kapitālisma saimniekošanas kārtībā. Tā tas ir arī pašlaik. Nav identiska kapitālisma kaut vai vismaz divās valstīs. Katrā valstī kapitālisms ar kaut ko lakālu atšķiras. Tāpat ir labi zināms, ka neeksistē universāla kapitālisma definīcija. Kapitālisms kā apzīmējums ekonomiskajai sistēmai ir ekonomiskā abstrakcija. Kapitālismā, atkārtoju, nav stabilu īpašību visur vienādā mērā. Jēdziens „kapitālisms” radās no jēdziena „kapitāls” un „kapitālists”. Tas notika 18.gs. beigās. Angļu valodā vārds „kapitālists” esot no 1792.gada. Savukārt atvasinājums „kapitālisms” angļu valodas vārdnīcā ir no 1854.gada, vācu valodas vārdnīcā no 1869.gada, krievu valodas vārdnīcā no 1900.gada. Pirmo reizi atvasinājums „kapitālisms” esot lietots Francijā 1842.gadā izdotā grāmatā. 19.gadsimtā varēja sastapt dažādu attieksmi pret kapitālismu. Piemēram, 1870.gadā bija sastopama atziņa, ka sociālisma vislabākā forma ir liberālais kapitālisms. Tika izstrādāta kolektīvā kapitāla teorija. Par kapitālu, kapitālistiem un kapitālismu Eiropā nebūt rakstīja tikai Marks un viņa mācības piekritēji. Agrāk un tagad valstis sevi dēvē par kapitālistiskajām valstīm arī tad, ja līdzās privātīpašumam ir arī cita veida īpašumu tiesības, valstī nav tikai privātā uzņēmējdarbība. Kapitālismā var būt šķiriskās privilēģijas tāpat kā feodālismā, kapitālismā var būt valsts īpašums, privātīpašumu apjoma ierobežojumi, muitas barjeras, antimonopolistiskie likumi utt. Mēdz būt kapitālisms, kurā ir iekļauta sociālās sabiedrības ideja, realizējot plašas sociālās programmas. Mēdz būt kapitālisms bez sociālajām programmām, kalpojot oligarhijai, kādai grupai, klanam u.tml. Mēdz būt kapitālisms, kuru caurstrāvo sociālais taisnīgums un kura ideāls ir reliģiskais sociālisms. Notikumi Krievijā, Latvijā un citur sakarā ar PSRS un sociālisma sistēmas sagraušanu un jaunas dzīves kārtības veidošanu parādīja, ka kapitālisms var būt arī totāli krimināls, bandītisks, nacionāli reakcionārs, kad visu nosaka nacionālo bagātību un agrākā sabiedriskā kopīpašuma laupīšana, eksistē noziegumu brīvība, sociālais darvinisms attieksmē pret „ vienkāršo tautu”, sabiedrībā ir kolosāla materiālā noslāņošanās bagātajos un nabagos, kā arī morāli tikumiskā deģenerācija. Tāpēc nākas pievērsties interesantai, bet reizē drūmai tēmai par kapitālisma adekvātumu tautas mentalitātei un kultūrai. Pēcpadomju kapitālisms faktiski dzen postā tautu. Tādā kapitālismā tauta iet bojā – degradējas, izmirst, zaudē identitātu utt. Nākas sastapties ar zināmu dīvainību. Krievijas inteliģence atklāti atzīst, ka pēcpadomju laikā ieviestais kapitālisms ir kaitīgs krievu tautai. Turpretī Latvijas inteliģence klusē un atklāti neatzīst pēcpadomju dzīves kārtības kaitīgumu tautas pastāvēšanai. Latvijas inteliģence ir pilnā mērā apmierināta ar visu. Tātad pašlaik pastāvošais kapitālisms ir adekvāts latviešu tautas mentalitātei un kultūrai. Cits secinājums nav iespējams.