Morāles diktatūra

Mūsdienu Rietumu sabiedrības vispārējā negatīvā morālā transformācija enerģiski atgādina par to, ko var dēvēt par morāles diktatūru. Proti, morāles fundamentālo un ģenerējošo lomu jebkurā cilvēka darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Citiem vārdiem sakot, morāle nosaka jebkuras esamības formas izcelsmi un morāle apvij jebkuras esamības formas praktisko gaitu. Bez morāles nekas nenotiek. Bet galvenais - morāle nosaka kvalitāti. Arī jebkuras antropoloģiskās identitātes kvalitāti. Ja pietrūkst skaidras un cēlas morāles, tad laba kvalitāte nav gaidāma. Morāles diktatūra ir universāla. Morāles diktatūra pastāv ne tikai tad, ja valda augsts morālais līmenis, bet pastāv arī tad, ja valda amorāliskums. Piemēram, liberālisms ir laba un vajadzīga idejiskā nostādne, bet tikai savienībā ar dziļu tikumiskumu un augsti attīstītu morālo apziņu. Ādama Smita tirgus „neredzamā roka” bija ne tikai „biznesa roka”, bet arī „morālā roka”. Tā nebija amorāla, alkātīga, nekaunīga, sociāli bezatbildīga „roka”. Ekonomiskā politika var būt sekmīga vienīgi tad, ja tai ir stingri morālie pamati, kā tas mūsdienās ir Vācijā, Japānā, ASV, Ķīnā. Savukārt Krievijas, Latvijas ekonomiskā politika ir „elites” tumsonības, mežonības, amorālisma, netikumības iemiesojums. Arī ideoloģija bez morāles neko pozītīvu nedod. Ideoloģija bez morāles veicina sociālo darvinismu, sociālo noslāņošanos bagātajos un nabagos, veicina visu to riebīgo, ar ko tiekamies mūsdienu eiropeīdu sabiedrībā. Morāles diktatūra sabiedrībā nosaka dažāda veida tabu – amorālo izpausmju aizliegumu. Morāles diktatūra faktiski ir morāli tikumisko pārkāpumu aizliegumu sistēma. Ja tāda sistēma vāji funkcionē vai vispār netiek formulēta, tad nekas labs nav gaidāms nevienā cilvēka solī zem Saules. Cilvēku, tautu vispirms vērtē no morāles viedokļa un tikai pēc tam no intelektuālā, vispārējās garīgās attīstības viedokļa.