Vārds “glamūrs” kļuva populārs Rietumos XX gs. beigās.
Latvijā tas ieviesās pēcpadomju laikā. Vārds “glamūrs” ir cēlies no angļu “glamour”
– burvīgums, valdzinājums, šarms. Mūsdienās ir izveidojusies glamūra
subkultūra. Glamūrs ir masu kultūras industrijas elements. Tas ir adresēts masu
patērēšanas sabiedrībai. Glamūru var uzskatīt par estētisko fenomenu, kura
pamatā ir hēdonisma mentalitāte. Kā labi zināms, Rietumu civilizācijas mūsdienu
sociumā hēdonisms ieņem ļoti būtisku vietu. Cilvēka (galvenokārt vidusmēra
cilvēka/masu cilvēka/mietpilsoņa) rīcības vienīgais motīvs, augstākais dzīves
mērķis un tikumības kritērijs ir kļuvusi bauda. Latviešu sabiedrības leksikā vārds
“bauda” tagad ir viens no iecienītākajiem vārdiem, raksturojot cilvēku darbības,
uzvedības un komunikācijas mērķi. Visi vēlas gūt baudu, un attiecīgā procesa
izbaudīšana ir pats svarīgākais šodienas cilvēku esamībā. Ja attiecīgais
process nesniedz baudu, tad tam nav nekādas vērtības. Vēsturiski glamūra
subkultūras rašanās ir saistīta ar buržuāzijas māniju atdarināt aristokrātijas
grezno dzīves veidu. Rietumu civilizācijā XX gs. beigās arī radās sava veida
buržuāzijas atzars, kura pareizākais apzīmējums ir “jaunā buržuāzija”. Tās
pamatā ir gados jaunu finansu spekulantu kontingents, kas sāka atdarināt “veco
buržuāziju” un aristokrātiju, priekšplānā izvirzot ārējo spožumu, ārējo
greznību. Tas izpaužas daudzējādi. Glamūra subkultūrā ietilpst gan t.s. glamūra
žurnāli, apģērba standarti, dažādi pasākumi (“tusiņi”), modes industrijas
atsevišķi segmenti, grāmatas, kulta mākslinieki, dzejnieki. Latviešu
mietpilsoņu slānī spilgti glamūra pasākumi notiek Jūrmalā, pulcinot sabiedrības
“krējumu”. Latvijā iznāk glamūra žurnāli, grāmatas, “Delfi” regulāri (katru
dienu) informē par glamūra izdalījumiem pasaulē un, protams, Latvijas “krējuma”
glamūrīgajā pulsēšanā. Glamūrs ir vietējās “jaunās buržuāzijas” būtisks
garīgais elements, uzskatāmi atspoguļojot šaušalīgu vulgaritāti, primitīvismu,
bezgaumīgumu, neinteliģenci, prāta un dvēseles tukšumu. Latvijas “brīvvalstī” “prihvatizācijas”
laupīšanas un masveida organizētās noziedzības rezultātā radās vietējo
parvēniju “miljonāru” slānis. Tā garīgajās interesēs faktiski ir tikai glamūra
izdalījumi – greznības, šarma fabricēti simulakri. Par relatīvi atsevišķu
glamūra segmentu var uzskatīt pseidointelektuālo glamūru, kā gribas apzīmēt
pseidointelektuālisma izpausmes un baudīšanu filistru aprindās. Latvijā visjaunākajā
laikā pseidointelektuālā glamūra līderis ir levitžīds, kura publiskā uzstāšanās
sastāv tikai no pseidointelektuālas tarkšķēšanas. Latviešu mietpilsoņiem
noteikti patīk levitžīda pseidointelektuālie izdalījumi: “brīvtelpa”, “valstsgriba”,
“labklājības valsts”, “kopējais labums”, “nākotnes dimensija”, “ilgspējīga
valsts”, “politikas fokuss”, “ilgtermiņa solidaritātes politika”, “izaicinājumi”,
“riski”, "moderna Eiropas valsts", "reformas",
"nacionālā identitāte", "tradīcijas", "diasporas
politika", nespējot saprast, ka tieši viņa ielīšana Rīgas pilī tagad
vispār apkauno visus un kauns ir palikt Latvijā. Mietpilsoņiem patīk pseidointelektuālais
glamūrs, un vidusmēra pelēkie zvirbuļi (mietpilsoņi) mums ir visos krēslos,
pašapmierināti baudot dzīves labumus.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru